Neapgūtā paradīze

Kā vēl nesamaitāta meitene jūs gaidīs Biaka, neliela sala Jaungvinejas tuvumā. Ja vien morāli un finansiāli esat gatavi tik tālam ceļojumam

Paradīzi apgūt un atgriezties, lai par to citiem pastāstītu humānā, ne galvā dziedoša eņģeļa formā nemaz nav iespējams, tāpēc virsraksts jāuztver kā banāla metafora. Taču ielūkoties cita veida paradīzē zem ūdens un pamanīt gaisā autentisku paradīzes putnu var pa īstam. Tikai tālu jābrauc.

Kad kāds saka, ka dosies uz Indonēziju, pirmā asociācija laikam tomēr ir Bali. Slavens kūrorts, ko sevišķi iecienījuši austrālieši un Dienvidaustrumāzijas bagātnieki, kam tas ir tuvu. Nekādas Ēdenes, kā to pūlas pārdot, tur nav. Lai gan Ēdene var būt jebkur, ja sirdī savienojas pareizo polu vadiņi. Taču ļaudis joprojām atceras teroristu sarīkoto sprādzienu populārā Bali diskotēkā, kas bija smags cirtiens Indonēzijas tūrisma saknē. Tā sekas jūtamas vēl tagad, kaut pagājuši vairāk nekā septiņi gadi. Bali ir atkopusies un atjaunojusi apgriezienus jau sen, taču nomaļākas vietas joprojām gaida labāku laiku iestāšanos vai atgriešanos. Viena no tādām ir Biaka — neliela sala lielās Jaungvinejas tuvumā, tikai grādu zem ekvatora. Nav dzirdēts, ka kāds latvietis būtu apmeklējis Biaku un tuvējo Padaido arhipelāgu (Ingmāra Līdakas Indonēzijas apgūšanai neesmu izsekojis maršruta sīkumos), bet ceļvežos atrodamā informācija ir rosinoša, uzkurina intrigu. Kā dārga ceļojuma galamērķis tas šobrīd varbūt īsti nerullē, bet kā piedeva Rietumpapua vai Sulavesi varētu būt visai rosinošs. Kopā ar astoņiem mazapgūtu zemju cienītājiem, jau paviesojušies īstā akmens laikmetā pie kolorītajām Jaungvinejas papuasu ciltīm, dodamies pāris dienu aklimatizēties uz salīdzinoši civilizēto Biakas salu.

Saulainais apstiprinājums

Lidmašīnā no Džajapuras uz Biaku mani pēkšņi uzrunā aiz muguras sēdošais vīrietis, vaicājot, vai mēs ar ceļabiedriem apmetīsimies tādā un tādā viesnīcā. Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš sniedz vizītkarti, stādās priekšā kā šī hoteļa īpašnieks un izsaka cerības, ka mums tur patiks. Viesnīcas busiņš mūs sagaidīšot lidostā; ja kāda bēda, lai tik dodot ziņu. Paskatījies uz viņa šortiem un delverīgajiem bērniem, nospriežu, ka ikviens taču nav nemitīgi darbā.

Viesnīca ir jauna un tiešām nav slikta, patiesībā palīgēkās vēl norit celtniecības darbi — tas arī izskaidrojums, kāpēc neatradu tās vārdu tūristu ceļvežos. Ir arī skats pa logu uz jūru un neliels mols.

Biakā tūrisms uzplauka jaunās tūkstošgades sākumā, kad jau sāka piemirsties militāristu nežēlīgi apspiestā daudzu simtu Brīvās Papua kustības (mērķis — neatkarība no Indonēzijas) demonstrācija, kuras dalībniekus ielenca, apšaudīja, sagūstīja, ieveda ar kuģiem okeānā un tur vienkārši izmeta, vēlāk krastā izskalotos uzdodot par cunami upuriem. Rietumu prese ar retiem izņēmumiem Biakas slaktiņu nepētīja, jo tās ir citas valsts iekšējās problēmas. Taču pēc sprādziena Bali 2002.gadā, kur gāja bojā vairāk nekā divsimt cilvēku (liela daļa no tiem austrālieši), ceļotāju straume izsīka gan, vērienīgi iesāktie projekti aprāvās pusratā. Viesnīcas kļuva tukšas, līdz bankrotēja.

Taču nu viss sāk iekustēties. Izņemot mūsu jaunās viesnīcas personālu, kas runā tikai melanēziešu mēlē un Biakas dialektā un lāgā arī nezina, kas viņiem būtu jādara, izņemot laipnu smaidīšanu un pašapzinīgu lepošanos ar labo darbavietu. Nav jau pieredzes. Toties viņi prot žilbinoši pateikt Yes! — atbildot uz jebkuru jautājumu. Tu, piemēram, jautā, cikos piebrauks autobuss, vai pasūdzies, ka nestrādā ledusskapis, un portjē laipni uzsmaida un saka Yes! Tas nudien uzmundrina. Ja ar šo izsmeļošo atbildi nepietiek, pa visu viesnīcu tiek meklēts vienīgais poliglots, kura angļu vārdu krājums sasniedzis pat vairākus desmitus.

Kad saprotu, ka arī vietējais itin kā angliski runājošais gids lielākoties izlīdzas ar universālo atbildi, saprotu, ka ziepes būs. Reizēm viņam sajūk bukletā par kādu objektu izlasīto teikumu secība, taču tādiem sīkumiem vairs nepiegriežam vērību. No pantiņu kārtības summa nemainās. Galvenais, ka mums ir busiņš, ekskursiju programma un vietējie zina, kā to izpildīt un kur braukt.

Kā tikt paradīzē

Sākam ar Japāņu alu. Otrā pasaules kara laikā japāņi bez īpašas pretestības pakļāva tolaik Holandei piederošās Indonēzijas salas, jo vietējiem līdzšinējie kolonizatori gadsimtu gaitā jau bija piegriezušies un jauno okupantu solījumi skanēja labi. Tas gan negāja pie sirds amerikāņiem, kam pēc negantās Štatu flotes nobombardēšanas Pērlhārborā bija pamatīga cemme. Uz Indonēziju tika nosūtīts par talantīgu karavadoni uzskatītais ģenerālis Duglass Makarturs, kura vadīto spēku karadarbība tiešām bija ļoti veiksmīga (nežēlastībā viņš krita pēc neveiksmes Korejas karā). Biakas salā dislocētais vairāku tūkstošu japāņu karaspēks par bāzi izmantoja milzīgu dabisku alu, kur patverties uzbrukumu un uzlidojumu gadījumā. Izšķirošajā kaujā amerikāņi šajā alā sapumpēja gāzi un iemeta sērkociņu. Pēc sprādziena izdzīvojušie japāņi, lai nepiedzīvotu kaunu nupat vēl bijušo biedru un sentēvu acīs, iztaisīja harakiri un saņēma biļeti uz samuraju paradīzi. Lieta bija darīta.

Tagad Japāņu alā — kā to pēc šiem notikumiem dēvē — palikuši vien pāris neizteiksmīgu stalagmītu, dažas sarūsējušas mucas un vēstures elpa. Netālu atrodas neliels muzejs, tajā sakopoti visi kara laika atradumi, tostarp filosofiskas pārdomas rosinoša nesprāgušu granātu kaudzīte. Pļaviņā gozējas lielāki ieroči un transporta līdzekļi, aprūsējuša amerikāņu iznīcinātāja sastāvdaļas ieskaitot.

Klusajā okeānā, Biakas piekrastē ir ne mazums japāņu un amerikāņu lidmašīnu un kuģu vraku, kas ir riktīgs āķis lūpā zemūdens pasaules faniem un akvalangistiem. Snorkelētāji, kas taču kuļas pa ūdens virsu, tam visam klāt netiek, bet par to vēlāk.

Tagad mūs gaida Biakas putnu dārzs. Izklausās labi, taču realitāte sagādā zināmu vilšanos. Dārzs pat oficiālajā darbalaikā ir slēgts, jo apmeklētāji te ieklīst gaužām reti. Taču attapīgais gids zina, kur dzīvo sargs, un tā mēs tiekam pie atslēgas un cerības kādu putnu redzēt. Prāvajā, bet nolaistajā teritorijā ir pārdesmit būru ar dažādiem papagaiļiem un mazputniņiem, kas īpašu interesi nespēj raisīt. Toties brīvē pastaigājas kazuāru mamma ar cāli. Sargs ar banānu saišķīti putnu pievilina, un mēs varam papētīt tuvumā kazuāra knābi, dīvaino bruņucepuri un spēcīgās kājas, kuru kaulus vietējās ciltis izmantojušas dunču izgatavošanai. Strausveidīgais skrējējputns ap metru augumā ir viens no retajiem medījumiem Jaungvinejā un tai tuvajās saliņās, tagad to brīvē palicis ļoti maz, jo džungļu ciltīm allaž gribas ēst. Tad labāk kazuārus nekā misionārus.

Alkstam ieraudzīt slaveno paradīzes putnu, taču izrādās, ka tos varot redzēt tikai agrās rīta stundās, kad viņi nolaižas uz zemes. Dienā tie lidinoties apkārt vai sēžot augstu kokā. Pēkšņi gids un sargs apstājas un saspringst — dzirdama paradīzes putna dziesma! Uzmanīgi dodamies skaņas virzienā. Un mums uz pāris sekundēm laimējas redzēt grezno lidoni un saprast, kādēļ šo dzelteno, graciozo spalvu kumšķi sauc par paradīzes putnu. You are very lucky! — abi pavadoņi nopietni apgalvo. Mums esot ļoti paveicies, jo citi braucot uz tuvējām neapdzīvotajām Padaido arhipelāga salām, kur paradīze ir tuvāk un putnu vairāk, patērējot daudz naudas un vismaz divas dienas, kamēr dabonot uzmest skatu ilgotajam putnam, Jaungvinejas simbolam. Līdz pat XIX gadsimta vidum bija izplatīts mīts, ka šie putni, kuru iespaidīgā aste ir divreiz garāka par ķermeni, dzimst gaisā, jo viņiem nemaz nav kāju. Patiesībā putniņus bez kājām atstāja ķērāji un to slazdi, un, kā jau visi spārnaiņi, tie šķiļas no olām. Nekādas mistikas. 38 no vispār pasaulē saskaitītajām 43 paradīzes putnu sugām sastopamas Jaungvinejas areālā. Krāšņā aste nepieciešama tēviņiem, lai džungļu ēnā spētu atstāt iespaidu uz iecerēto. Tikai Ieva kārdināja Ādamu ar ābolu, dzīvnieku pasaulē iekārtots otrādi.

Balva par pacietību

Sarunātās ekskursijas programma paredz vēl braucienu ar laivu uz Vardo ūdenskritumu. Gids apstiprina, ka tagad (sākumā ar autobusu) brauksim uz to, un, apmierināti pacēlis uz augšu īkšķi, laikam jau lai uzmundrinātu mūs, rāda krietni tālāk esošā Varsa ūdenskrituma bildi. Mēs nebrīnāmies. Kurp vedīs, turp brauksim. Redzēts ne mazums ūdenskritumu, ar tiem šis aptuveni Sāmsalas izmēra zemes pleķis mūs diez vai pārsteigs. Ceļš kļūst aizvien šaurāks, džungļi — mežonīgāki. Busā iekāpj vēl divi vietējie takuziņi. Pamazām knapais riteņbraucēju celiņš zaudē pēdējās asfalta paliekas, toties takas malās un arī vidū kuplojošās papardes kļūst aizvien iespaidīgākas, busa ceļā izaugušie kociņi — aizvien resnāki. Ekskluzīvi — iebraucam tieši džungļos ar divdesmitpiecvietīgu autobusu! Šoferis izskatās mierīgs, itin kā joprojām atrastos uz lielceļa, vien ik pa brīdim kaut ko jautā mūsu pavadoņiem. Tad arī tie izkāpj un sāk tecēt busam pa priekšu, rādot grūtāk pamanāmos šķēršļus un pārbaudot, cik tālu vēl tiksim. Variantu, izņemot kādus piecus kilometrus atpakaļgaitā, jau nav. Mēs bezbēdīgi smaidām un fotografējam. Pilnai laimei sāk līt lietus, buss reizēm saslīd. Galu galā tomēr nonākam aizaugušā pļaviņā, kur autobuss varētu mēģināt apgriezties. Pavadoņi laipni izsniedz lietussargus un mudina iet pa taciņu uz priekšu. Stampājam pa dubļiem pārsimt metru, un… neticami — ūdenskritums klāt! Tiesa, caur krūmiem to lāgā nevar redzēt, jo esam augšpusē, bet līdz apakšpusei nokāpt, nenojaucoties ar sekojošu daiļkritienu no pārkares sazinkurienē, būtu varoņdarbs pat pēc mūsu pieredzes Baliemas ielejā Jaungvinejā.

Kad jautāju gidam, kā mēs te iekūlāmies un kur ir solītais brauciens ar laivu, viņš atbild ar jau ierasto saulaino yes! Pamazām tomēr noskaidrojam, ka upē esot krities līmenis, tādēļ ar lielo laivu līdz ūdenskritumam vairs nevar aizbraukt, jāiras ar mazajām kanoe. Dīvaino jautājumu, vai tas nebija zināms, pārdodot programmu, neuzdodu, jo atbilde tāpat ir skaidra. Pieprasām tikai braucienu ar tradicionālo laivu pa džungļu upi, lai gan pavadoņi nesaprot, kāda tam jēga, ja līdz kritumam tikt nevar. Jocīgi tie baltie tūristi!

Brauciens gar mangrovju džungļiem ir lielisks. Nezin kāpēc velkam striķī līdzi divas kanoe laivas, ar kurām divi cilvēki stundas laikā varētu aizairēties līdz ūdenskritumam, kaut arī saule rietēs agrāk. Kārtībai jābūt, ja reiz pieprasa pildīt programmu…Tikuši līdz braslam, kurš acīmredzot ir visu mūsu manevru vaininieks, mēģinām paskaidrot, ka neviens nekāro irties tumsā ar kanoe, kamēr pārējie sēž ne pārāk ērtajā laivā. Griežam riņķī un izkļančījam nelielu līkumu pa mierīgo okeānu pie Vardo deltas. Saulriets ir tik skaists, ka skaļi par to jūsmot nozīmētu uzskatīt, ka citi ir akli vai bez jūtām. Un tad vēl atpeld delfīnu bariņš… Pacietība un spēja nekurnot pieņemt apstākļus, kādi tie ir, aplaimojusi mūs ar paradīzes putnu un delfīnu rotaļām saulrietā. Nav slikta dienas bilance.

Arī viesnīcā, kad parādu, ka ledusskapim pazudis temperatūru regulējošā kloķa plastmasas uzgalītis, laipnais darbinieks uniformā uz kamiešiem atstiepj citu ledusskapi.

Āķis no lūpas mugurā

Nākamais rīts, kad jādodas uz Padaido arhipelāgu, sagaida ar vēju, kas laivai neļauj piestāt pie viesnīcas mola. Tāpēc mums noorganizēti divi busiņi — takši, tie aizvedīs uz pieejamu piestātni. Tā tiešām izrādās pieejama, precīzāk, piebrienama. Domāt par samērcētajiem šortiem pārstājam jau pirmajās brauciena minūtēs, jo viļņu šļakatas ik pa laikam atjauno slapjo status quo. Viss no sāļā ūdens sargājamais tālredzīgi ir iesaiņots plastmasas maisiņā somas dzīlēs. Priekšgalā sēdošie vēlāk atzīsies, ka nolēmuši atteikties jelkad vēlreiz kāpt tradicionālajā laivā. Lai arī tajā arvien krājas ūdens, ko kuģapuika aktīvi smeļ ārā ar grāpīti, laivas stabilitāti nodrošina trimarāna tipa konstrukcija ar spārnu brusām abos sānos. Un divi Yamaha motori mūsu milzu ūdenszirnekli dzen uz priekšu visai strauji. Kapteinis vecās nosmulētās īsbiksēs demonstrē drosmi, stāvēdams uz laivas priekšvadņa, kas gan vēl šūpojas augšā un lejā, bet viļņi vairs nav divmetrīgi, sāk pierimt. Laimīgi no aizvēja puses tuvojamies pirmajai no arhipelāga saliņām —– Ovi. Viļņi noplok pavisam, kā pēc burvja mājiena mākoņu aizkaru atver saulīte. Fantastiskā bounty pludmale liek aizmirst ceļa pārdzīvojumus minūtes laikā.

Ovi ir Biakai tuvākā un viena no lielākajām Padaido saliņām, amerikāņi šeit pat bija iekārtojuši kara lidlauku. Arī tagad tā ir apdzīvota. Paraudzīties uz mums un mēģināt kaut ko pārdot atnākuši kādi divdesmit salinieki. Mīļi pašdarbnieciskā bižutērija mūs neinteresē. Vienīgais ejošais bizness ir kāpšana kokā pēc kokosrieksta un tā sagatavošana izdzeršanai, veikli apstrādājot ar mačeti.

Pavadoņi izsniedz vakar aizrunāto snorkelēšanas inventāru, kas tiešām izrādās ne vien kvalitatīvs, bet arī nelietots. Ar tādu var ātri iemācīties pat ienirt. Neesmu nekāds pieredzējušais snorkelētājs, līdz šim esmu pamēģinājis Andamanu jūrā pie Puketas, kur salīdzinoši nebija tik daudz ko redzēt, izņemot rifu haizivis, un izslavētajā Sarkanajā jūrā. Tagad varu tikai piekrist, ka pie Jaungvinejas atrodami vieni no skaistākajiem koraļļu rifiem pasaulē — kā tiek daudzināts ceļvežos un reklāmas bukletos. Krāsas un formas ir visdažādākās, zemūdens pasaule burtiski fascinē. Ik pa brīdim paņemu pauzi un biezā slānī nosmērējos ar visai stipru pretapdeguma krēmu. Vēlāk diemžēl atklājas, ka saulstaru tiešajam tēmējumam tas nav nekāds šķērslis.

Pēc sagatavotās pusdienu kastītes iztukšošanas pārbraucam uz citu vietu — Mazo Rurbas salu, kuras vienīgais iedzīvotājs izrādās draudzīgs suns. Saimnieka — Robinsona — būdā nav. Aizbraucis vai varbūt noslīcis? Bet te nu ir vēl krāšņāk. Grūti tikai atrast vietu, kur iebrist. Visur asie koraļļi, kam arī žēl virsū kāpt. Krastā jau nobružātu, nedzīvu koraļļu un gliemežvāku miriādes, daži ir neticami milzīgi — mana rokas bagāžas kofera izmērā. Tā kā tos grūti pat pārvietot un aizliegts izvest no valsts, kā arī ievest Latvijā, foto ir vienīgais, ko varu paņemt līdzi.

Mazā, apaļā saliņa ir gluži kā platmale ar koraļļu malām un palmu bumbuli vidū. Tai bez grūtībām pusstundas laikā var appeldēt apkārt. Sāku ar pāris metru dziļumu, kur mijas spoži baltu, okerkrāsas, zaļu un rubīnsarkanu koraļļu paklāji. Jūraszirdziņš, jūraszvaigzne, jūrasgurķis, klaunzivs. Mani tomēr aizvilina kādu 20 metru dziļās zilgmes robeža, kur vairāk dzelmes radību. Slīdot gar to cerībā satikt kādu tīģerhaizivi vai vēl ko īpašu, attālinos no pārējiem. Stunda aizpeld nemanot.

Bilance? Fantastiskie koraļļu gobelēni, neiespējama dizaina zivju bari, kā ar mīklas rulli izvalcētā raja, bruņrupucis kā citplanētiešu minizemūdene… Un tā nosvilināta mugura, ka uz tās, šķiet, varētu olas cept. Nu, vismaz piepīpēt noteikti. Vēl mēnesi pēc tam, noģērbjoties uzmanījos, lai neizbārstītu riekšavu ādas nepiemērotā vietā. Nekad vairs nesnorkelēšu pliku muguru! Nekad. Vismaz T-kreklā! Un peldbiksēs līdz potītēm. Bet redzētais bija ciešanu un uz vēdera pavadīto nakšu vērts! Daivingotājiem — akvalangistiem, vraku pētniekiem šādas briesmas nedraud. Ja pietiek prāta neapdegt, Padaido zemūdens paradīzē var palikt ilgi!

Aleksandrs Bahs

23.01.2010

---