Sumatra ir kā krāšņa pērļu virtene, kas apvij ekvatoru. Tā ir sestā lielākā sala pasaulē un tikai viena no 17 508 Indonēzijai piederošajām salām. Neskaitāmas jūras, vulkāni, ainavu kontrasti, džungļi, unikālā augu un dzīvnieku valsts, sultāni tas viss ir raksturīgs Indonēzijai. Savdabīgais Sumatras raksturs un unikalitāte ir jūtama ik uz soļa. Arī mūsdienu sarežģītajā politiskajā situācijā tā ir saglabājusi salīdzinoši lielu autonomiju, kur vietējo cilšu jeb bataku vecākie vēl joprojām vada savu kopienu dzīvi. Senāk bataki nevēlējās, lai tos traucētu ziņkārīgie tirgotāji, misionāri vai vienkārši ceļotāji, tādēļ daudzo cilšu pārstāvji bieži apmetās uz dzīvi grūti pieejamos reģionos vai nomaļās salās. Tas ir iemesls, kāpēc arī šodien ir iespējams skatīt citviet jau sen zudušas tradīcijas.
Sumatra gluži kā ugunsmūris pasargā Dienvidaustrumāzijas valstis no visdažādākajām dabas katastrofām, kas varētu draudēt no Indijas okeāna puses. Tās 1790 km kopgarums pilnībā pasargā Malakas pussalu no zemestrīcēm, vulkānu izvirdumiem un tiem sekojošiem cunami. Būtībā Sumatra pati ir viens vienīgs vulkāns. Atrodoties tur, var sajust, ka mūsu planēta ir dzīva. Tā elpo, un reizēm tās izelpa ir tik pamatīga, ka to sajūt arī citviet pasaulē. Ģeologi ir saskaitījuši, ka šobrīd Indonēzijā par sevi liek manīt 127 vulkāni, 35 no tiem atrodas Sumatrā. Šie aktīvie vulkāni veido divas paralēlas vulkānu ķēdes un caurvij Sumatru visā tās garumā. Ģeogrāfi to dēvē par Barisan kalnu grēdu. Un, iespējams, salas rietumu krasta grūtā pieejamība un bataku neviesmīlīgums ir iemesls, kādēļ mūsdienu ceļotājs tieši Sumatrā var skatīt civilizācijas neskartu vidi.
Nezināmā senatne
Tomēr šķietami nepieejamās vulkāniskās ielejas salas vidienē slēpj sevī līdz galam vēl neatklātus noslēpumus. No kurienes Sumatrā ieradušiem pirmie iedzīvotāji? Viennozīmīgas atbildes nav. Kāds teiks, ka no Ķīnas, kāds Klusā okeāna salām, kāds aizstāvēs viedokli, ka ieceļošana Sumatrā notika no Indijas puses. Droši vien, ka taisnība ir visiem, jo grūti ir nepamanīt etniskās atšķirības starp Sumatras 50 miljoniem iedzīvotāju. Pat Ziemeļsumatras daudzās bataku ciltis būtiski atšķiras savā starpā.
Lai saprastu šodien salā notiekošo, ir kaut nedaudz jāatskatās pagātnē. Senākais nosaukums, kādā tika dēvēta Sumatras sala, ir lasāms sanskritā Swarnadwipa vai Swarnabhumi, ko varētu tulkot Zelta sala vai Zelta zeme. Izrādās, ka vairākās kalnu virsotnēs ir atrastas zelta ieguves vietas. Tikai 1017.gadā pirmo reizi pieminēja Sumatrabhumi. Tā būtu pirmā reize, kad tika lietots šāds salas apzīmējums. Vairākas spēcīgas karalistes, sultāni un sultanāti, bataku cilšu kopienas pastāvēja un savstarpēji mijiedarbojās gadsimtu garumā. Kolonizācijas laikmets un holandieši ieviesa zināmas korekcijas Sumatras politiskajā sistēmā. Diemžēl augstais dzīves līmenis, kāds bija pirms tam, katastrofāli kritās. Holandiešus interesēja dabas resursi un garšvielas. Atšķirībā no angļu kolonizācijas mehānisma, holandieši vispirms likvidēja ierasto sabiedrības struktūru un tās izglītības sistēmu. Būtībā, vietējiem tika liegta jebkāda iespēja apmeklēt skolas. Parastiem laukstrādniekiem vai zelta ieguvju strādniekiem prast lasīt un rakstīt nav nepieciešams. Un tikai par bargiem ziedojumiem (kukuļiem) vietējo bērniem tika dota iespēja apmeklēt skolu, kur
nebūt nebija viegli iedzīvoties balto bērnu pulciņā. Korupcija ir viens no holandiešu atstātā mantojuma aspektiem. Paradoksāli, bet liela daļa holandiešu vēl joprojām uzskata, ka patiesībā Sumatra tiem pienākas arī mūsdienās, jo tieši holandieši ir nesuši civilizāciju un apgaismību daudzajām Sumatras tautām.
Latviešu ceļotājs ir laipni gaidīts viesis nelielajās vietējās skolās (iepriekš gan jāsaskaņo laiks ar skolas direktoru), kur bērni ar patiesu interesi pasaules kartē meklē un atrod (!) Latviju. Diemžēl komunikācija ir diezgan smagnēja, jo Sumatras bērni atzīst, ka vieglāk ir apgūt sarežģītās matemātikas formulas nekā iemācīties grūto angļu valodu. Bet nevar nepamanīt to pozitīvo lepnuma dzirksti, kad bērni dzied savas tautas dziesmas. Simboliski, bet blakus klasē esošajiem holandiešu viesiem tika dziedāts holandiešu Aijā žūžū variants. Nedomāju, ka šo smalko zemtekstu uztvēra holandieši.
Bataku ikdiena un rituālais kanibālisms
Arī 21.gs bataki dzīvo margās jeb klanos, veidojot nelielas pilsētas vai ciematus. Lai arī tās ir salīdzinoši noslēgtas sabiedrības, tomēr tās ir mūsdienu sabiedrības TV un satelīti, čipsi un kolas, automašīnas un citas mums tik ierastas lietas un priekšmeti. Tomēr viss šādā ciematā notiek saskaņā ar bataku vecākā gribu. Lielākā daļa tūrisma ceļvežu reklamē tradicionālās bataku buļļu ragu mājas, bet šāda veida mājas, kurās patiešām dzīvo, ir salīdzinoši maz. Daudzas ir pārvērstas muzejos vai tās par simbolisku samaksu atrāda ikvienam interesentam. Parasti vienā buļļu ragu mājā dzīvo apmēram piecas ģimenes, kur katrai atvēlēta neliela niša. Nekādu atsevišķu istabu. Ir tikai viena plaša telpa, kur atrodas visu saimju pavardi. Te gan jāpiezīmē, ka ne vienmēr katrai ģimenei pietiek vietas ierīkot atsevišķu pavarda vietu, tad tā ir divām ģimenēm kopīga. Dienā šādā saimes mājā uzturas tikai daži cilvēki, lielākoties tie ir mazi bērni un gados vecāki cilvēki. Visatvērtākie ir tieši bērni, kuriem garšo Laimas bonbongas un viņi priecājas no sirds par mūsu sarūpētajām dāvanām. Tomēr brīvi klīst pa bataku ciemiem nebūt nevar, jo ikviens nepiederošais uzreiz tiek pamanīts, tiek ziņots vecākajam un atsevišķos ciemos pat ir kāds īpašs cilvēks, kura klātbūtnē drīkst izstaigāt interesējošās vietas.
Pirmais eiropietis, kas aprakstījis batakus un to savādās tradīcijas bija Marko Polo 1292.gadā, vairāk gan pieminot mežoņus cilvēkēdājus. Jāsaka, ka slavenais venēciešu ceļotājs pats neizkāpa pat Sumatras krastā, bet tikai pierakstīja to, ko viņam stāstīja par vietējām ciltīm. Diemžēl lielākoties visas balto cilvēku piezīmes un apraksti nav tiešie novērojumi, bet tie ir trešo personu atstāstīti, tādējādi to ticamība ir visai apšaubāma. Cilvēku ēšanas tradīcija tik tiešām ir pastāvējusi, varbūt ne tādā formā, kā to apraksta kristiešu misionāri, bet tas ir vēsturisks fakts. Šī tradīcija neaizsākās tikai ar kolonizatoru vēlmi pakļaut vietējās ciltis, izmantojot klasisko kristiešu misionāru pieeju. Tai ir daudz senāka izcelsme. Bataku klani jeb margas bieži karoja savā starpā, mēģinot sadalīt gan teritoriju, gan aizstāvot savas margas intereses. Šādās nesaskaņās sagūstītie kareivji nereti tika apēsti, tādējādi vēl vairāk stiprinot uzvarētāja tondi (tendi) jeb garu. Bataki tic, ka tos vada tondi, kam ir vēl septiņi apakšgari četri labi un trīs slikti gari. Cilvēka mūža garumā nepārtraukti notiek cīņa to starpā. Ir veidi, kā stiprināt labos tondi. Rituālais kanibālisms ir viens no tiem. Nereti tiek minēts, ka to piekopa vēl divos gadījumos ja kāds no klana bija kļuvis vecs un nespēcīgs, tādējādi kļūstot par apgrūtinājumu savai ciltij un ja kāds no pašu cilts vai kaimiņu cilts bija pastrādājis noziegumu. Rietumu sabiedrībā ir visai grūti pieņemt domu, ka mūža nogalē vecāki vai vecvecāki, lai nebūtu par apgrūtinājumu savai ģimenei, tika apēsti, tomēr jāatzīst, ka nav daudz pierādāmu faktu, kas liecinātu par labu šai versijai. Toties daudz ir piefiksēti gadījumi, ka bataku vecākie sapulcējas, lai spriestu taisnīgu tiesu kādam ļaundarim. Ja apsūdzētā vaina bija pierādīta, tad viņa tuviniekiem bija jāsarūpē sāls, čilli un laims, kas kalpoja kā zīme, ka viņi piekrīt taisnīgajam tiesas lēmumam. Laima sula nereti tika izmantota kā viens no spīdzināšanas līdzekļiem. Atvērtajā brūcē tika iespiesta šī sula un iebērts sāls ar čilli pipariem. Šāds liktenis piemeklēja arī vairākus misionārus, kas centās uztiept batakiem neierastas reliģiskās idejas. Pēdējie šī rituāla zināmie upuri ir divi amerikāņu baptisti, kuri neatgriezās no savas misijas 1834.gadā. Kanibālisms ar likumu tika aizliegts tikai 1890.gadā. Paradoksāls šķiet fakts, ka lielākā daļa bataku ciltis ir kristieši, ne musulmaņi, kā tas ir pārējā Indonēzijā. Un iemesls tam ir kāds vācu misionārs, kas vienlaikus bija arī prasmīgs mediķis. Viņš nesavtīgi palīdzēja ikvienam, kam bija nepieciešama palīdzība, tādējādi iemantoja vietējo iedzīvotāju cieņu. Un jaunās kristīgās idejas pakāpeniski izplatījās arī tik noslēgtās sabiedrībās kādi ir bataki.
Tobas ezers lielākais vulkāniskais ezers pasaulē
Tobas ezera bataki ir gadsimtu gaitā ir iemācījušies uzklausīt un sadzīvot vienuviet ar vienu no varenākajiem vulkāniem pasaulē. Tuvojoties Tobas ezeram, nekas neliecina par tā vētraino pagātni. Kalnaina ainava, kur 905 m v.j.l simts kilometru garumā ērti iekārtojies ezers ar 640 km2 lielo Samosiras salu tās vidū. Izrādās, ka ezers atrodas sena vulkāna krāterī. Pats vulkāns esot bijis iemesls, kādēļ uz mūsu planētas iestājās Ledus laikmets. 1949.gadā kāds holandiešu ģeologs Reins van Bremmelens izpētīja Tobas ezera apkaimes iežu slāņus un salīdzināja tos ar citviet pasaulē piefiksētajiem iežu paraugiem. Secinājumi tik tiešām bija pārsteidzoši. Pēdējo reizi vulkāns izvirda pirms apmēram 72 000 gadu. Pat 3000 km attālajā Indijas teritorijā ir atrasti vulkāniskie pelni vismaz 6 metru biezumā. Pēc šī vulkāna pēdējā izvirduma lielākā daļa dzīvības formu Dienvidaustrumāzijā gāja bojā. Vairākus gadus saules stari nespēja izlauzties cauri vulkānisko izmešu slānim, Zemes temperatūra pazeminājās, un iestājās Ledus laikmets. Šobrīd vulkāns nav pierimis pavisam. Ik pa laikam notiek arvien jauni izvirdumi. Tikai tie ir mazāk jūtami. Samosiras sala ir izveidojusies krietnu laiku pēc izvirduma un tā vel joprojām tiek celta augšup. Lai ko arī mums neteiktu ģeologi, izpeldēties vulkāna krātera ezerā vien jau ir pamatīgs piedzīvojums.
Samosiras sala ir mājvieta vienai no Sumatras bataku ciltīm batak Toba. Atrodoties nomaļus no apkārtējās pasaules, tos maz ir ietekmējušas 19.gs izmaiņas. Un Tobas bataki, šķiet, apzinās savu unikalitāti. Iekšējs lepnums par piederību šai ciltij saklausāms pat viņu skaļajā sveicienā horas! Tomēr 20.gs civilizācijas labumi un ērtības pakāpeniski no ikdienas aprites ir izspiedušas tradicionālo dzīvesveidu. Un daudz kas mūsdienās jau neatgriezeniski ir zaudēts. Suvenīru tirgotavās var iegādāties senos bataku kalendārus, bet tiklīdz sāku jautāt par to pielietojumu, lūdzot paskaidrot vienu vai otru zīmi, tā atbilde izpaliek. Tikai daži šamaņi, dziednieki jeb kā tos dēvē datu, saprot senās rakstu zīmes. Datu ir viena no svarīgākajām personām bataku ciemā. Kaut kas līdzīgs priesterim, kas ir kā vidutājs starp debesīm un zemi, kura lēmumi ir noteicošie bataku kopienā.
Nodevas civilizācijai
Lietus meži tika izcirsti, ierīkotas kafijas plantācijas ekonomiskās izaugsmes un labākas nākotnes vārdā. Starp citu, Sumatra ir viena no lielākajām Indonēzijas kafijas audzētājām. Te tiek ražota arī pasaulē dārgākā kafija kopi Luwak. Pasaulē viena gada laikā tiek iegūts mazāk par tonnu šīs kafijas. Kopi Luwak iegūst no civetkaķa jau reiz apēstām un barības traktā apstrādātām kafijas ogām. Izrādās, ka civetkaķi par savu barību izvēlās vislabākās, visgatavākās kafijas ogas, kuņģa sulas ietekmē noārdās ogu ārējā kārta un neskartā kafijas pupiņa tiek izvadīta no organisma. Tad to mazgā, grauzdē un tirgo apmēram 300 400 USD par kilogramu. Ja kāds piedāvā iegādāties kopi Luwak par daudz lētāku cenu, tad tas noteikti ir tikai skaisti iesaiņots viltojums.
Mūsdienās neviens džungļos nedzen pēdas šim nelielajam dzīvnieciņam, bet gan tos tur nelielos būros, kur tos baro ar viņu visiecienītākajām kafijas odziņām.
Pat pēc holandiešu aiziešanas garšvielas arvien turpina audzēt. Kanēlis, krustnagliņas un ingvers tos parasti pamanām uzreiz. Bet visuzkrītošākās ir eļļas palmu un kaučuka koku plantācijas, kas ierīkotas pēc lietus mežu izciršanas. Palmu eļļas lielākās ražotājvalstis ir Malaizija un Indonēzija, kopskaitā iegūstot 87% no pasaules produkcijas. Palmu eļļu izmanto cepšanai, dažādu margarīnu ražošanā un kosmētikā. Un salīdzinoši nesen to uzsāka izmantot kā biodegvielu, pēc kuras pieprasījums aizvien pieaug. Te nu būtu jāsaskata medaļas abas puses. Biodegviela ir videi draudzīga, tomēr, lai to ražotu, ir jāierīko palmu plantācijas un tādēļ ir jāizcērt meži. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienība plāno aizliegt palmu biodegvielu. Vai nebūtu jāapdomā, kas nodara videi mazāku kaitējumu biodegvielas izmantošana vai seno lietus mežu izciršana.
Vulkānu vilinājums
Pēc vairāku stundu ilgušā brauciena cauri eļļas palmu plantācijām, skatam atkal pavērās elpu aizraujoši skati. Parādījās vulkānu virsotnes, kuras gandrīz vienmēr rotā gaisīgs mākonis, kas it kā klusi, bet tajā pašā laikā pavisam skaidri saka: Esmu tikai pieklusis. Viena no visvieglāk sasniedzamajām Sumatras vulkānu virsotnēm ir Sibajaks. Trīs stundu pārgājiens līdz virsotnei, pa takām, kas vietām ir kalnainas, bet vietām apaugušas ar džungļiem raksturīgajiem augiem. Lai gan virsotne ir redzama jau iztālēm, bieži vairākas takas savstarpēji krustojas un tikai vietējais pavadonis izlemj, pa kuru no tām drīkst doties tālāk. Kāpt Sibajakā bez pavadoņa ir stingri jo stingri aizliegts. Iemesls ceļotāju (gan vietējo, gan balto cilvēku) biežā apmaldīšanās un tai sekojošā pazudušo meklēšana vairāku dienu garumā. Un tik tiešām, atrodoties džungļu biežņā, ik pa laikam pazūd virziena izjūta un, ja vēl tiek atpūsts mākonis, tad arī pilnīgi klajā vietā vairs nesaproti, uz kuru pusi doties.
Tuvojoties 2212 metrus augstajam un apmēram 900 metrus platajam krāterim, ir sajūtama neliela sēra klātbūtne. Nezinu, cik tas ir zinātniski pamatots fakts, bet dažreiz te ir redzētas teltis netālu no dūmojošajiem sēra tvaikiem, kur nakšņo kādi vietējie, kas šādā augstumā un sēra tuvumā mēģina atgūt veselību. Mēs gan veselību parasti stiprinām pēc nokāpšanas no Sibajaka vulkāna, peldoties karstajos vulkāna sēravotos, kur trijos nelielos baseinos tiek uzturēta atšķirīga ūdens temperatūra. Bet pats kāpiens lejā vien ir ko vērts! Taka vietām ir laba redzama, vietām aizskalota pērnajā lietū. Un šķiet neticami, ka vairāk kā 2000 metru augstumā sajūties kā džungļos. Vēl nereālāka sajūta pārņem, ieejot Sibajaka piekājē augošajā bambusu birzī. Iespaidīgs ir gan to augstums, gan arī to daudzums.
Džungļu pasaule
Lai gan Sumatra ir īstena vulkānu zeme, tomēr tās ziemeļu daļā ir palikušas plašas civilizācijas neskartas teritorijas. Gunung Leuser nacionālais parks ir viens no tiem. Tā teritorija ir gana iespaidīga 7927 km2. Šis parks ir viena no retajām vietām uz Zemes, kur savvaļā mīt ne tikai Sumatras orangutāni, bet arī Sumatras tīģeri, Sumatras ziloņi, Sumatras degunradži un citi tikai šajā salā mītošie dzīvnieki. Cilvēku uzturēšanās parkā iespēju robežās tiek kontrolēta, tomēr apsekot tik plašu teritoriju varas iestādēm ir diezgan grūti. Apmēram 1000 cilvēku mitinās parka teritorijā, bēguļojot un slēpjoties no parka uzraugiem. Arī dabas pētniekiem, džungļu apmeklētājiem ir ļauts apmesties pie parka teritorijas izbūvētajās nelielajās viesnīcās. Uz piecu zvaigžņu viesnīcu komfortu te gan nevajadzētu cerēt. Tomēr to atsver sajūtamā un saklausāmā džungļu klātbūtne nelielie gekoniņi, kas naski šiverē pa viesnīcas istabu, Thomas Leaf nelielo mērkaķu sasaukšanās koku galotnēs, varānu lēnīgā pastaiga Bohorokas upes krastos. Un sēžot uz savas istabas lieveņa saproti, kas tas nav vienkāršs mežs vai dabas parks ar dažām labiekārtotām takām. Tie ir džungļi, kurā dzīve norit pēc to iemītnieku likumiem.
Tā kā tīģeri un leopardi ir ļoti tramīgi, tos ieraudzīt savvaļā ierindas ceļotājam ir gandrīz neiespējami. Vislielāko interesi piesaista jau iepriekš minētie Thomas Leaf mērkaķi un Sumatras orangutāni. Pelēcīgie mērkaķi parasti dzīvo nelielās grupās, apmēram pa divdesmit katrā. Un šķiet, ka viņu pašu ziņkāre to skaitu laika gaitā pamatīgi ir samazinājusi. Tie labprāt tuvojas svešiniekiem, labprāt pozē un ar lielu interesi vēro mūsu reakciju. Diemžēl nebrīvē šie atraktīvie dzīvnieciņi reti kad izdzīvo. Bet no cilvēku klātbūtnes tie nebūt nevairās. Iemesls ir viņu jaunatklātais našķis kaučuka koka sēklas. Tomēr arī mūsu līdzpaņemto cienastu banānu un sagrieztu ananāsu, viņi nebrāķē.
Otrs pārsteigums, kas sagaida ikvienu Gunung Leuser parka apmeklētāju, ir Sumatras orangutāni. To skaits pēdējo gadu laikā ir samazinājies līdz 3500, tādēļ Indonēzija un Malaizija šobrīd pievērš pastiprinātu uzmanību šiem dzīvniekiem. Visvairāk tos apdraud cilvēku saimnieciskā darbība. Ir aprēķināts, ka kopumā Indonēzijā ir izcirsti meži un to vietā ierīkotas palmu eļļas plantācijas 4,5 miljonu hektāru plašā teritorijā. Tāpēc pirmais solis, lai glābtu Sumatras orangutānus, ir atstāt tiem vietu, kur dzīvot. Orangutāni nedzīvo alās, bet gan kokos un veido kaut ko līdzīgu ligzdai, ko lielākoties katru nakti vij no jauna. Gan Indonēzijā, gan Malaizijā ir izveidoti īpaši rehabilitācijas centri, kur nokļūst orangutānu mazuļi ar kādām veselības ķibelēm vai arī gadījumā, ja mamma mazuli ir atteikusies barot. Un, kad to dzīvībai vairs tiešas briesmas nedraud, tad pakāpeniski tos pieradina dzīvošanai savvaļā. Gunung Leuser parks ir viena no tādām vietām, kur orangutānus uzmana, nepieciešamības gadījumā arī piebaro.
Salīdzinot ar Borneo orangutānu, Sumatras sugas brālis ir mazāks, gaišāks, ar izteiktāku sejas ovālu un daudz komunikablāks, tātad ziņkārīgāks. Dzīves cikls un mūža ilgums ir diezgan līdzīgs cilvēkam. Pārsteidzošākais, ka nelielas pastaigas laikā ir iespējams skatīt šos dzīvniekus tuvplānā. Tie nav ievietoti kādā krātiņā un izlikti vispārējai apskatei. Tie esam mēs, cilvēki, kas dodas orangutānu apdzīvotajā teritorijā. Un tie nekautrējoties cienājas ar mūsu līdzpaņemto ciemakukuli dažādiem augļiem, nepieciešamības gadījumā tos pat nomizojot.
Kad pamatīgi ir izpētīti bataki, vulkānu krāteri un daudz klīsts pa džungļiem, atliek vien ielīst kādā no daudzo alu labirintiem, kur mājvietu sev atraduši sikspārņi. Te atkal jāpaslavē Sumatras pirmreizīgums, kur lielākā daļa šādu apskates vietu ir cilvēku nepārveidotas. Tas nozīmē nekādas elektrības un nekādas ierīkotas takas. Tikai ar neliela
lukturīša palīdzību var izložņāt stalaktītu, stalagmītu labirintus, brienot pa nelielu pazemes avotiņu. Lai gan alā dienas gaisma gandrīz nemaz neiespīd, tomēr arī šajā vidē pastāv dzīvība. Nelieli zirnekļi, čūskas, sikspārņi un vēl virkne kukaiņu, par kuru eksistenci mēs pat nenojaušam.
Izložņājot visus iespējamos alas labirinta atzarus, pamatīgi nosmulējāmies. Un prātā bija tikai viena doma kaut varētu nopeldēties! Un neskatoties uz turpat plūstošās Bohorokas upes krāčaino straumi, vietējie piedāvāja savdabīgu atrakciju, ko smalki nodēvēja par raftingu. Izrādās, tās ir automašīnu riepu kameras, kuras ir sasietas pa četri vai seši kopā, un tajās sasēžoties, varēja izbaudīt ūdens priekus vairāku kilometru garumā. Gluži kā atgriešanās bērnības dienu sajūtās.
Ikreiz pēc Sumatras apmeklējuma, pošoties mājup ceru, ka šai zemei pietiks spēka pretoties visur klāt esošajam ekonomiskajam izdevīgumam, nosargāt vēl esošo un saglabāt savu unikalitāti. Šeit ik uz soļa var saskatīt atgādinājumu nekas nav mūžīgs. Lai kā cilvēks saplānotu savu dzīvi, Dabai ir tiesības ieviest savas korekcijas. Un to var izjust ik mirkli, ceļojot pa civilizācijas nepieradināto Sumatru.
Ilze Neikena