Sumatras ceļojuma dienasgrāmata - 1. diena

LOĢIKA UN TAURIŅI

Katram cilvēkam dzīvē ir lietas, kas viņu neizskaidrojami valdzina. Citiem šie fascinējošie objekti nemainās visu dzīvi, citiem uzmirdz daudz un pēkšņi. Sumatras sala Indonēzijā man iemieso gan konservatīvo un nemainīgo interesi, gan kādu krāšņu kaprīzi, kas mani pārņēmusi beidzamo gadu laikā.

Pirmais fenomens, kas mani saista kopš bērnības, ir salas kā tādas. Vienmēr ir šķitis, ka sala ir atsevišķa, specifiska karaļvalsts, kas glabā tikai sev vien zināmus noslēpumus un svešiniekiem vienmēr paliks mīkla. Sala kā noslēgtas vides simbols, kā aicinājums un atgrūšana vienlaikus. Manos bērnības sapņos mana ideālā dzīve vienmēr ritēja uz kādas nezināmas salas, kuru dzīvē vēl neesmu atradusi un meklēju joprojām. Tāpēc Sumatra – sestā lielākā pasaules sala - man ir loģisks ceļa mērķis.

Bez visa skaistā un patīkamā, ko nodrošina klimats un daba, Sumatrā man ir vēl kāda netverama, specifiska interese. Tie ir tauriņi, kas mani burtiski ir ‘’apsēduši’’ beidzamo gadu laikā. Pēkšņi viņi ir izniruši no kādām zemapziņas dzīlēm un fascinē mani visos veidos – dzīvi, izbāzti, īsti, dekoratīvi, gleznoti, veidoti... Vienu brīdi varēju ietērpties tauriņos no galvas līdz kājām, un arī draugiem dāvanu jautājums bija atrisināts – tauriņi it visur! Pirms gada pirmo reizi tauriņus skatījos ‘’oficiālā’’ tauriņu tūrē. Tā notika Āfrikas valstī Togo un izpaudās kā visai amizants pusdienas pārgājiens pa kalnu takām. Šoreiz tauriņi programmā nav atsevišķi izcelti, bet Sumatra ir slavena ar ļoti krāšņām un retām tauriņu sugām, kas citur nav sastopamas. Laikā, kad dzimtene grimst vīrusu pilnā pelēkumā, tauriņi man ir ļoti vajadzīgi. Tāpēc kravāju somu un dodos tālajā ceļā uz Indonēziju – pēc saules, noslēgtas pasaules un tauriņu lidojuma!

17.02.2015.

Mostos mazā, stilīgā istabiņā bez loga, kuru gandrīz pilnībā aizņem gulta. Daudz vairāk vietas ir vannas istabā, bet tās slapjā grīda neder nedz svecītei, nedz arkla pozai. Kā allaž, dodoties ceļojumā, ir kāds papildus mērķis. Šoreiz Kuldīgas domes dāvinātā kalendārā esmu izlasījusi, ka 17.februāris ir gada labākā diena meditācijai un sevis garīgai sakārtošanai. Tā kā pēc diviem ilgiem pārlidojumiem un ar sešu stundu laika starpību atrodos Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā, tad īpaši izvērstai meditācijai neesmu gatava. Jau divpadsmitos man jābūt lidostā, lai satiktu Sumatras braucēju grupu, tāpēc apskaidrība nedaudz jāatliek. Arī locekļi pēc ilgā miega īpaši nestaipās, tāpēc izpildu tikai dažus vingrinājumus, tos pašus – veroties kādreiz uzdāvinātā brošūriņā…

Malaizijas miers un sakārtotība kopā ar jogu veicina harmoniju, tāpēc lidostā ierodos, nepiedzīvojusi nevienu stresa mirkli šajā valstī. Gluži pretēji – paspēju iepazīties ar divām jaukām Pēterburgas dāmām, kuras dodas uz kādu Malaizijas salu meditēt un nodarboties ar jogu. Abas tērpušās džinsos un līdzīgi puķainās kokvilnas blūzēs, abas trauslas, gaišas un atšķirīgas no pūļa. Ievēroju meitenes jau Stambulas lidostā, kad ātro uzkodu nomācošajā ielenkumā abas spītīgi un apgaroti grauza līdzpaņemtos burkānus. Jā, viņas ne tikai nodarbojas ar jogu, bet arī piekopj veselīgu dzīvesveidu tik ļoti sakāpinātā formā, ka nodarbojas ar svaigēšanu. Kualalumpurā paņemam kopīgu taksometru, un īsajā ceļā viņas cenšas arī mani iedvesmot, lai mainu dzīvi. Nosmejam, ka meditācija uz tālas okeāna salas šobrīd ir pats labākais, ko darīt Krievijas pilsoņiem… Ja nevar sakārtot valsti, tad vismaz jāpiestrādā pie sevis! Par svaigēdāju uzreiz neapņemos kļūt, bet augļus un dārzeņus gan Sumatrā ēdīšu ar pilnu jaudu, apsolu gaišajām būtnēm.

Tā ar iekšējo dialogu par apskaidrību un veselīgu dzīvesveidu lidostā satieku grupas vadītāju Ilzi un pamazām visu grupu. Saldais ēdiens man ir atstāts beigās, kad pie izejas uz terminālu ieraugu pazīstamas sejas – tās ir jaukās liepājnieces, ar kurām sagaidījām Jauno gadu pie Ertales vulkāna Etiopijā. Arī Karina un Santa ilgāk nevar nosēdēt ne darbā, ne mājās, tāpēc nepilnu pusotru mēnesi pēc fiziski grūtā Āfrikas brauciena atkal ir ceļā. Pēc vētrainas prieka izrādīšanas secinām, ka šis gan būs mierīgāks brauciens. Te uz vulkānu jākāpj tikai viena diena, zem klajas debess negulēsim un apsargu ar plintēm arī nebūs. Bet tieši to mēs šoreiz gribam – pārmaiņas pēc iztikt bez ekstrēma!

Tā arī notiek. Liekas, ka tik mātišķai un rūpīgai grupas vadītājai kā Ilzei nekādi starpgadījumi ceļā vispār nav iespējami. Nolaižoties Padangas lidostā, esam instruēti, uzmanīti un apčubināti, tāpēc nav pat stresa pilītes. Šķiet, ka mūs visus pārņem un atslābina silti mitrais klimats, kas pārklājas kā nomierinošs plīvurs. Grupa ir nogurusi no garā ceļa, jo, atšķirībā no manis, lidojusi bez naktsmītnes pa ceļam. Tagad visi sapņo par vienu – atgūt spēkus. Līdz naktsmājām Bukittinggi pilsētā ir apmēram divu stundu brauciens, kurā informāciju spējam uzņemt vien vizuāli – veroties pa autobusa logu. Šī mēmā saruna ar ārpasauli daudz ko pasaka arī bez skaitļiem un enciklopēdijas faktiem. Pirmās dienas iespaidi ir patīkami.

Sumatra ir ļoti zaļa. Augu valsts ir tik spilgta un koša, ka zaļums šķiet salas mūžīgais pavadonis. Zaļā ir auglības krāsa, un tā šeit triumfē pat globālās civilizācijas laikmetā.

Sumatrā ir ļoti daudz cilvēku, bet tie neveido pūli. Apdzīvotas vietas nebeidzas, bet plūstoši pāriet viena otrā. Mājas un cilvēki ir izretinājušies ļoti humānās proporcijās. Pūli un troksni ir aizskalojis ūdens, apēdis zaļums vai mistiskais rāmums cilvēkos. Te ir vienkārši un labi.

Sumatrā nav acīm redzamas nabadzības un mēslaines. Mājiņas un dārzi ir glīti, rocība gan liela, gan mazāka, bet nav Āfrikas drastisko kontrastu. Te viss tā mierīgāk, it kā lietus visiem atļautu augt tikai puslīdz vienādi.

Sumatru visur caurauž ūdens. Tas līst no debesīm, triecas pa ūdenskritumiem, uzkrājas grāvjos, laukos, baseiniem līdzīgās lauksaimniecības tilpnēs, dārzu terasēs, peldvietās, puķu podos… Tas dzirda, plūst, burbuļo, dzen stādus, bungo, čalo, tas dod auglību un mieru. Liekas, ka ūdens visus te padarījis rāmus un apdomīgus. Ūdens strūklakas te darbojas pat tad, kad līst, un atvērti lietussargi pie namdurvīm te ir ikdienas ornaments.

Vēl mani pārsteidz mīkstās, pašmāju amatnieku darinātās mēbeles terasēs un apaļie putnu būri pie mājām. Tie rada īpašu mājības sajūtu, kas caurauž pat citviet tik nomācošās ceļmalas.

Bet arī mēs esam nokļuvuši mājās – Kalna viesnīcā Bukittinggi pilsētā, kas ir visgreznākā šajā apvidū. Arī šis greznums ir mājīgs un ļoti harmonisks, kas nemaz tik bieži negadās. Aiz sajūsmas un aizsapņojusies par visu skaisto, izdaru kādu uzjautrinošu neveiklību. Skaistā traukā salikti tik kārdinoši tumšbrūni olīši, ka noturu tos par lakricas konfektēm un strauji bāžu mutē. Attapusies, ka tie patiešām ir oļi bez garšas, saprotu, ka skaisti noformētais trauks viesnīcas foajē ir domāts izsmēķiem. Citiem par prieku, esmu pagaršojusi pelnu trauku. Toties luksus viesnīcā!

Taču vakars visu saliek pa vietām. Vakariņas brīvdabas terasē ir lieliskas. Varu atcerēties svaigēdāju padomus un izveidot lielisku garšu buķeti arī bez gaļas, piena produktiem un miltiem. Jau pirmajā vakarā nogaršoju divus nekad neēstus augļus, no kuriem viens – dragonfruit jeb ‘’čūskas’’ auglis - kļūst par manu favorītu. Gaitenī pie griestiem ieraugu pirmo dzelteno taureni. Izeju rāmā vakara pastaigā pa pilsētu. Kaut viena, jūtos omulīgi un labi. Atsaucos jaukajai dzīvajai mūzikai un dodos uz viesnīcas bāru. Mani nogurušie grupas biedri guļ, bet es izbaudu burvīgu vakaru. Sākumā esam pieci klausītāji, tad paliekam trīs, bet dziedātājus tas neuztrauc. Viņi tik skaisti nodzied ‘’Besamemučo’’ un ‘’Kalifornijas hoteli’’, ka labsajūta uztrīsuļo kā tauriņš – gandrīz līdz asarām. Gribu aplaudēt, bet samulstu. Kā tad es viena tā? Ak, šis latviskais kautrīgums – par ko mums tas? Būs jāpiestrādā pie atvērtības… Ceru, ka Sumatra būs labs skolotājs visam – gan sevis fiziskai, gan garīgai sakārtošanai.

---