Sumatras ceļojuma dienasgrāmata - 10. diena

26.02.2015.

Orangutāni ir Bukit Lavang atpazīstamības zīme un galvenais suvenīrs – tie rēgojas no gleznām, interjera priekšmetiem, uzlīmēm, krekliņiem, somām un lietussargiem tik mīlīgi, ka gribas pozēt pie katra staba. Jā, dzīvnieki uzpērk, jo īpaši tad, ja ir tik līdzīgi mums pašiem – cilvēkiem.

Orangutāni nav zaglīgie un neciešamie makaki, kas kaitina cilvēkus – zog kurpes, lien zem brunčiem, rauj maciņus no rokām, rakājas somās un citādi izklaidējas. Ilze mūs vairāk kārt brīdina, lai neatstājam vaļā ne logus, ne durvis, jo ziķerīgie dzīvnieki ir gatavi uz visu, piemēram, iztukšot minibāru sausu un uzrīkot dzīres numuriņā. Daža saķeršanās ar attālajiem radiniekiem arī latviešu tūristiem ir beigusies ar aso zobu kostām brūcēm. Ja pērtiķēns uzlecis uz pleca, tad vajag purināties vai samierināties un gaidīt, kad viņam apniks. Tiklīdz automātiski mēģināsi nekauņu nogrūst ar roku, tā dabūsi zobus pats savā miesā. Mazo pērtiķēnu huligānismu gandrīz katrs esam izbaudījuši uz savas ādas, tāpēc tīri samulstam, ka šoreiz neesam viņiem tik interesanti. To, ka viņi te ir, apliecina arī brīdinājuma zīmes viesnīcā – neko ārā neatstāt un logus turēt ciet!

Rīta agrumā kopā ar diviem burvīgiem reindžeriem esam gatavi doties džungļos, lai satiktu orangutānus – dzīvniekus, kuriem 98 procenti esot tādi pat gēni kā cilvēkam. Vai un cik viņi būs, neviens garantijas nedod. Dzīvnieki šajā parkā mitinās savvaļā, tāpēc to ceļi ir neizdibināmi.

Tomēr zināmas cerības mums ir, jo daļa orangutānu parkā ir tā sauktie rehabilitācijas dzīvnieki, kas kādreiz dzīvojuši nebrīvē un tagad tiek atkal pieradināti dabiskajiem dzīves apstākļiem. Šajā kategorijā ietilpst arī pamestie orangutānu mazuļi, no kuriem nezināmu iemeslu dēļ atteikušās pašu mātes. Tas nav pārāk tipiski, tomēr notiek. Ja piedzimst dvīņi, tad vājākais vienmēr tiek pamests. Tāpat, ja māte pirms laika tiek pie nākamā bērna, tad pirmo mazuli ātrāk pamet vienu. Dabiskos apstākļos orangutāna dzīves cikls ir ļoti līdzīgs cilvēka mūža gājumam. Grūtniecība – deviņi mēneši, pirmie divi dzīves gadi – tikai rokas stiepiena attālumā no mātes, pirmie patstāvīgie piedzīvojumi uz savu galvu – aptuveni septiņu gadu vecumā… Arī mūža ilgums var būt cilvēka cienīgs.

Parka darbinieku īpašā rūpju lokā ir grūtdieņi, kam jāmācās atkal dzīvot dabā pēc gūsta vai tādi, kas arī brīvībā augdami, ir nonākuši izstumtā lomā. Tieši šiem dzīvniekiem ir paredzētas regulārās piebarošanas, kad meža brāļi tiek cienāti ar banāniem un pienu. Tie, ko apmāca dzīvei savvaļā, iziet tādu kā skolu un klasi pa klasei mācās paši par sevi rūpēties.

Tieši tāpēc mums ir cerības. Diviem parka darbiniekiem ir somas ar banāniem, un viņi māk sasaukties dzīvnieku valodā. Kamēr galvenais gids Ruslans mums stāsta atraktīvas pasaciņas par orangutānu uzvedību, viņa palīgi jodelē apkārt.

Atšķirībā no citām pērtiķu sugām, orangutāni ir vienpatņi. Viņi nekad neklīst baros. Mātes ar mazuļiem dzīvo divatā, tēviņi pa vienam. Tēviņš ir gandrīz divas reizes lielāks par mātīti, un viņa dzīves stilu Ruslans dēvē īsi un kodolīgi – Kazanoava! Orangutāna tēviņš lepnā vientulībā bauda laisku dzīvi, līdz pienāk brīdis ‘’noņemt stresu’’. Tad viņš meklē pirmo mātīti, kas tuvumā un dara, kas darāms. Tad mierīgu sirdi dodas tālāk, līdz dabiskie instinkti atkal prasa savu. Nekādu ģimenes vai tēva jūtu orangutānu tēviņiem nav. Mātītes gan par savu mazuli cīnās uz dzīvību un nāvi, tāpēc malu mednieki, ja viņiem ir ļaunais nodoms – iegūt mazuli, māti nogalina uzreiz. Šobrīd gan pret malumedniekiem ir uzsākta drastiska cīņa. Par dzīvnieka turēšanu nebrīvē draud 10 000 dolāru liels naudas sods un pieci gadi cietumā, tāpat uz baumu pamata notiek reidi. Ja norādes ir patiesas, tad vainīgais labprātīgi atdod dzīvnieku, jo sankcijas ir pārāk skarbas.

Kamēr Ruslans stāsta par Kazanovu varoņdarbiem, orangutāniete Jūnija ar mazuli uz pleca ir pamanījusi nācējus un uzmanīgi tuvojas. Mēs sastingstam, lai arī milzīga piesardzība nav vajadzīga. Madāma diezgan uzstājīgi pieprasa savas brokastis, un pavadonim jāvelk ārā viens banāns pēc otra. Dzīvnieka grācija un mīmika ir tik aizkustinoša, ka vērot dabiskās kustības ir tīra bauda. Dzīvnieku esam satikuši pavisam neilgi pēc došanās džungļos, tāpēc atkal tiekam nodēvēti par laimīgo grupu. Arī mazie melnbaltie Tomasa Leaf mērkaķīši mūs ir sagaidījuši pašā sākumā un demonstrējuši veiklas kustības un mīlīgas grimases. Viņu astes ir ļoti garas, ar tām var veicīgi aptīties koku zariem un zibenīgi pārvietoties. Ģīmīši šiem dzīvnieciņiem ir ļoti mīlīgi, bet frizūras kā pankiem – ar sakasītu cekulu virs pieres. Nepilnas stundas laikā esam dzīvniekus gan atraduši, gan pabarojuši, gan safotografējuši, apbrīnojot viņu dabisko grāciju un daudzveidīgo izturēšanos. Ainārs ir aktīvākais savu fotogrāfiju cienītājs, kurš jau pie pirmā orangutāna skaļi uzstāj, lai draugs viņus nobildē kopā. Ja orangutāns būtu kokā, tad viņš rāptos pakaļ, bet nu modelis pats ir nokāpis uz zemes…

Dodoties tālāk uz dzīvnieku barojamo platformu, notiek kāds kuriozs. Pirmrindnieki reindžera vadībā jau ir krietnu gabalu priekšā, kad Valdis apstājas ievilkt dūmu. Viņam gluži blakus no gaisa sāk līt ņipra urdziņa, kurai izsekojot, zaros pavīd orangutāna stāvs. Tas ir tik milzīgs, ka paši saprotam – virs mūsu galvām lēkā pats Kazanova! Kamēr reindžeri, izbrīnīti par mūsu vērīgumu (un savu nevērīgumu), atgriežas, pamanām vēl māti ar mazuli. Nu mums apkārt ir vesela orangutānu ģimene, un tas patiešām ir retums! Ēst grib un dabū visi. Arī mūsu dāmām somās atrodas pa mandarīnam, kurus lielais tēviņš rūpīgi nomizo un zibenīgi bāž aiz vaiga. Ne jau pa vienam, bet uzreiz kādus piecus sešus… Taču viņš nav skops, un kādu kumosu pēkšņi izsniedz arī mazajam pērtiķu bēbītim. Tas jau ir otrais mūsu ceļā, un ņipri tiesā savu kumosu.

Orangutāni kustas tik daudz, pēkšņi un neprognozējamos virzienos, ka to bildes iznāk visai izplūdušas. Taču Ainārs katrā kadrā priekšā kā likts! Vienā pat kopā ar visiem trīs orangutāniem vienlaicīgi…

Pamielojuši acis, dodamies uz barošanas platformu, kur priekšā jauna izrāde. Tur barotājus gaida jaunā māmiņa Sandra ar savu mazuli, bet pa zariem drošā attālumā slapstās kāds nedrošs pusaudzis. Reindžers arī viņu sauc pie kārumiem, bet tas tik un tā ievēro distanci un klāt nenāk. Sandra gan rīkojas bez tielēšanās – droši tver gan banānu ķekarus, gan piena pudeli. To viņa satver rokā kā cilvēks, aši izdzer un atdod puisim, lai liek somā. Viņa zina, ka tā būs vēl noderīga. Pie platformas ilgi sēdēt nesanāk, bet samanām vēl citus brūni oranžos stāvus kokos. Orangutāni šeit ir krietnā daudzumā, un par to ir liels prieks. Šī ir viņu valstība, ko apliecina arī viņu vārds. Oran ir mežs, bet gutan – cilvēks jeb persona. Tātad – meža cilvēki!

Man par prieku, džungļos lidinās arī lielie un skaistie Sumatras tauriņi. Viņi tik harmoniski iederas ainavā, ka atliek vien izbaudīt viņu lidojuma īso mirkli. Tas nekas, ka par to nepaliek nekādas liecības, skaistums ir bijis un paliks atmiņā vēl ilgi. Tāpat kā atvadu pelde kalnu upē, kuras straume noskalo visus sārņus un uzmundrina atpakaļceļam.

Mūsu Sumatras iepazīšanas brauciens tuvojas savai izskaņai. Tas paskrējis ātri, kaut nekādas steigas nav bijis. Gluži pretēji – nekāda ekstrēma! Vien rāma iepazīšanās un vēlme to turpināt dziļāk. 

Lai kontrasts un iespaidu amplitūda būtu vēl spilgtāka, dienas izskaņā jau esam Kualalumpurā un skatām naksnīgi izgaismotos Petronas dvīņu torņus. Pēc Ņujorkas 2001.gada traģiskajiem notikumiem tie ir kļuvuši par augstākajiem pasaulē. No rīta vēl bijām džungļos, bet vakarā jau skatām civilizācijas augstākos sasniegumus – tāda ir mūsdienu ceļošanas realitāte. Pasaule ir kļuvusi mazāka un vieglāk sasniedzama, taču nav zaudējusi savu maģiju – atliek tikai tai ļauties! Šis ceļojums apliecināja, ka gan Malaizija, gan Indonēzija noteikti ir vietas, ko ir vērts iekļaut savu atklājumu kartē.

Uz tikšanos jaunos ceļos!

---

, interjera priekšmetiem, uzlīmēm, krekliņiem, somām un lietussargiem tik mīlīgi, ka gribas pozēt pie katra staba. Jā, dzīvnieki uzpērk, jo īpaši tad, ja ir tik līdzīgi mums pašiem – cilvēkiem.

Orangutāni nav zaglīgie un neciešamie makaki, kas kaitina cilvēkus – zog kurpes, lien zem brunčiem, rauj maciņus no rokām, rakājas somās un citādi izklaidējas. Ilze mūs vairāk kārt brīdina, lai neatstājam vaļā ne logus, ne durvis, jo ziķerīgie dzīvnieki ir gatavi uz visu, piemēram, iztukšot minibāru sausu un uzrīkot dzīres numuriņā. Daža saķeršanās ar attālajiem radiniekiem arī latviešu tūristiem ir beigusies ar aso zobu kostām brūcēm. Ja pērtiķēns uzlecis uz pleca, tad vajag purināties vai samierināties un gaidīt, kad viņam apniks. Tiklīdz automātiski mēģināsi nekauņu nogrūst ar roku, tā dabūsi zobus pats savā miesā. Mazo pērtiķēnu huligānismu gandrīz katrs esam izbaudījuši uz savas ādas, tāpēc tīri samulstam, ka šoreiz neesam viņiem tik interesanti. To, ka viņi te ir, apliecina arī brīdinājuma zīmes viesnīcā – neko ārā neatstāt un logus turēt ciet!

Rīta agrumā kopā ar diviem burvīgiem reindžeriem esam gatavi doties džungļos, lai satiktu orangutānus – dzīvniekus, kuriem 98 procenti esot tādi pat gēni kā cilvēkam. Vai un cik viņi būs, neviens garantijas nedod. Dzīvnieki šajā parkā mitinās savvaļā, tāpēc to ceļi ir neizdibināmi.

Tomēr zināmas cerības mums ir, jo daļa orangutānu parkā ir tā sauktie rehabilitācijas dzīvnieki, kas kādreiz dzīvojuši nebrīvē un tagad tiek atkal pieradināti dabiskajiem dzīves apstākļiem. Šajā kategorijā ietilpst arī pamestie orangutānu mazuļi, no kuriem nezināmu iemeslu dēļ atteikušās pašu mātes. Tas nav pārāk tipiski, tomēr notiek. Ja piedzimst dvīņi, tad vājākais vienmēr tiek pamests. Tāpat, ja māte pirms laika tiek pie nākamā bērna, tad pirmo mazuli ātrāk pamet vienu. Dabiskos apstākļos orangutāna dzīves cikls ir ļoti līdzīgs cilvēka mūža gājumam. Grūtniecība – deviņi mēneši, pirmie divi dzīves gadi – tikai rokas stiepiena attālumā no mātes, pirmie patstāvīgie piedzīvojumi uz savu galvu – aptuveni septiņu gadu vecumā… Arī mūža ilgums var būt cilvēka cienīgs.

Parka darbinieku īpašā rūpju lokā ir grūtdieņi, kam jāmācās atkal dzīvot dabā pēc gūsta vai tādi, kas arī brīvībā augdami, ir nonākuši izstumtā lomā. Tieši šiem dzīvniekiem ir paredzētas regulārās piebarošanas, kad meža brāļi tiek cienāti ar banāniem un pienu. Tie, ko apmāca dzīvei savvaļā, iziet tādu kā skolu un klasi pa klasei mācās paši par sevi rūpēties.

Tieši tāpēc mums ir cerības. Diviem parka darbiniekiem ir somas ar banāniem, un viņi māk sasaukties dzīvnieku valodā. Kamēr galvenais gids Ruslans mums stāsta atraktīvas pasaciņas par orangutānu uzvedību, viņa palīgi jodelē apkārt.

Atšķirībā no citām pērtiķu sugām, orangutāni ir vienpatņi. Viņi nekad neklīst baros. Mātes ar mazuļiem dzīvo divatā, tēviņi pa vienam. Tēviņš ir gandrīz divas reizes lielāks par mātīti, un viņa dzīves stilu Ruslans dēvē īsi un kodolīgi – Kazanoava! Orangutāna tēviņš lepnā vientulībā bauda laisku dzīvi, līdz pienāk brīdis ‘’noņemt stresu’’. Tad viņš meklē pirmo mātīti, kas tuvumā un dara, kas darāms. Tad mierīgu sirdi dodas tālāk, līdz dabiskie instinkti atkal prasa savu. Nekādu ģimenes vai tēva jūtu orangutānu tēviņiem nav. Mātītes gan par savu mazuli cīnās uz dzīvību un nāvi, tāpēc malu mednieki, ja viņiem ir ļaunais nodoms – iegūt mazuli, māti nogalina uzreiz. Šobrīd gan pret malumedniekiem ir uzsākta drastiska cīņa. Par dzīvnieka turēšanu nebrīvē draud 10 000 dolāru liels naudas sods un pieci gadi cietumā, tāpat uz baumu pamata notiek reidi. Ja norādes ir patiesas, tad vainīgais labprātīgi atdod dzīvnieku, jo sankcijas ir pārāk skarbas.

Kamēr Ruslans stāsta par Kazanovu varoņdarbiem, orangutāniete Jūnija ar mazuli uz pleca ir pamanījusi nācējus un uzmanīgi tuvojas. Mēs sastingstam, lai arī milzīga piesardzība nav vajadzīga. Madāma diezgan uzstājīgi pieprasa savas brokastis, un pavadonim jāvelk ārā viens banāns pēc otra. Dzīvnieka grācija un mīmika ir tik aizkustinoša, ka vērot dabiskās kustības ir tīra bauda. Dzīvnieku esam satikuši pavisam neilgi pēc došanās džungļos, tāpēc atkal tiekam nodēvēti par laimīgo grupu. Arī mazie melnbaltie Tomasa Leaf mērkaķīši mūs ir sagaidījuši pašā sākumā un demonstrējuši veiklas kustības un mīlīgas grimases. Viņu astes ir ļoti garas, ar tām var veicīgi aptīties koku zariem un zibenīgi pārvietoties. Ģīmīši šiem dzīvnieciņiem ir ļoti mīlīgi, bet frizūras kā pankiem – ar sakasītu cekulu virs pieres. Nepilnas stundas laikā esam dzīvniekus gan atraduši, gan pabarojuši, gan safotografējuši, apbrīnojot viņu dabisko grāciju un daudzveidīgo izturēšanos. Ainārs ir aktīvākais savu fotogrāfiju cienītājs, kurš jau pie pirmā orangutāna skaļi uzstāj, lai draugs viņus nobildē kopā. Ja orangutāns būtu kokā, tad viņš rāptos pakaļ, bet nu modelis pats ir nokāpis uz zemes…

Dodoties tālāk uz dzīvnieku barojamo platformu, notiek kāds kuriozs. Pirmrindnieki reindžera vadībā jau ir krietnu gabalu priekšā, kad Valdis apstājas ievilkt dūmu. Viņam gluži blakus no gaisa sāk līt ņipra urdziņa, kurai izsekojot, zaros pavīd orangutāna stāvs. Tas ir tik milzīgs, ka paši saprotam – virs mūsu galvām lēkā pats Kazanova! Kamēr reindžeri, izbrīnīti par mūsu vērīgumu (un savu nevērīgumu), atgriežas, pamanām vēl māti ar mazuli. Nu mums apkārt ir vesela orangutānu ģimene, un tas patiešām ir retums! Ēst grib un dabū visi. Arī mūsu dāmām somās atrodas pa mandarīnam, kurus lielais tēviņš rūpīgi nomizo un zibenīgi bāž aiz vaiga. Ne jau pa vienam, bet uzreiz kādus piecus sešus… Taču viņš nav skops, un kādu kumosu pēkšņi izsniedz arī mazajam pērtiķu bēbītim. Tas jau ir otrais mūsu ceļā, un ņipri tiesā savu kumosu.

Orangutāni kustas tik daudz, pēkšņi un neprognozējamos virzienos, ka to bildes iznāk visai izplūdušas. Taču Ainārs katrā kadrā priekšā kā likts! Vienā pat kopā ar visiem trīs orangutāniem vienlaicīgi…

Pamielojuši acis, dodamies uz barošanas platformu, kur priekšā jauna izrāde. Tur barotājus gaida jaunā māmiņa Sandra ar savu mazuli, bet pa zariem drošā attālumā slapstās kāds nedrošs pusaudzis. Reindžers arī viņu sauc pie kārumiem, bet tas tik un tā ievēro distanci un klāt nenāk. Sandra gan rīkojas bez tielēšanās – droši tver gan banānu ķekarus, gan piena pudeli. To viņa satver rokā kā cilvēks, aši izdzer un atdod puisim, lai liek somā. Viņa zina, ka tā būs vēl noderīga. Pie platformas ilgi sēdēt nesanāk, bet samanām vēl citus brūni oranžos stāvus kokos. Orangutāni šeit ir krietnā daudzumā, un par to ir liels prieks. Šī ir viņu valstība, ko apliecina arī viņu vārds. Oran ir mežs, bet gutan – cilvēks jeb persona. Tātad – meža cilvēki!

Man par prieku, džungļos lidinās arī lielie un skaistie Sumatras tauriņi. Viņi tik harmoniski iederas ainavā, ka atliek vien izbaudīt viņu lidojuma īso mirkli. Tas nekas, ka par to nepaliek nekādas liecības, skaistums ir bijis un paliks atmiņā vēl ilgi. Tāpat kā atvadu pelde kalnu upē, kuras straume noskalo visus sārņus un uzmundrina atpakaļceļam.

Mūsu Sumatras iepazīšanas brauciens tuvojas savai izskaņai. Tas paskrējis ātri, kaut nekādas steigas nav bijis. Gluži pretēji – nekāda ekstrēma! Vien rāma iepazīšanās un vēlme to turpināt dziļāk. 

Lai kontrasts un iespaidu amplitūda būtu vēl spilgtāka, dienas izskaņā jau esam Kualalumpurā un skatām naksnīgi izgaismotos Petronas dvīņu torņus. Pēc Ņujorkas 2001.gada traģiskajiem notikumiem tie ir kļuvuši par augstākajiem pasaulē. No rīta vēl bijām džungļos, bet vakarā jau skatām civilizācijas augstākos sasniegumus – tāda ir mūsdienu ceļošanas realitāte. Pasaule ir kļuvusi mazāka un vieglāk sasniedzama, taču nav zaudējusi savu maģiju – atliek tikai tai ļauties! Šis ceļojums apliecināja, ka gan Malaizija, gan Indonēzija noteikti ir vietas, ko ir vērts iekļaut savu atklājumu kartē.

Uz tikšanos jaunos ceļos!