Sumatras ceļojuma dienasgrāmata - 2. diena

18.02.2015.

Pirmā meditācija Sumatrā ir spilgti zaļās rīsa terases un nebeidzams slapjums no debesīm. Lietus sākas jau naktī un čabinās bez apstājas. Ap pieciem rītā šo dabīgo melodiju pārtrauc mullas dziedājums, liekot pamosties arī mums. Tad augļiem un dārzeņiem bagātas brokastis, kas dod vajadzīgo enerģijas devu. Lietus nebiedē, esam nopakojušies paši un saņemam arī kolektīvus lietussargus – lielus un spilgti oranžā krāsā. Tad ar tikpat oranžu autobusu dodamies divu stundu braucienā uz Harau ieleju. Nekāds brīnums nenotiek, un uz vietējo zemnieku apstrādātajiem rīsu laukiem brienam ar oranžajiem jumtiem virs galvām. Abpus ielejai ir stāvi smilšakmens kalni – vietām apauguši zaļi, vietām kā brūni sarkans iezis. Tie veido gan patīkamu ainavu, gan rada īpaši labus apstākļus rīsu audzēšanai. ‘’Divi vienā’’ mūsu pastaigas laikā mirkst lietū, tāpēc ir īpaši spilgti un autentiski.

Lai arī pastaiga ir organizēta un mūs pavada divi brāļi – zemnieki un gidi vienā personā – jūtamies brīvi un labi. Zemnieki dara savu darbu, nevis ir spiesti mūs izklaidēt, tāpēc viss rit savu dabīgo gaitu. Viņi brien pa dubļainajiem laukiem, piķē stādus, veido vagas, retina. Rīsiem te ir trīs ražas gadā, tāpēc zemniekiem atpūtas nav. Mūsu atpūta šobrīd ir priecāties par to, kā citi strādā. Aktīvākie brien līdz ceļgaliem dubļos un mācās stādīt rīsus. Kad Karina grib likt pa vienam stādiņam, tad dabū no galvenās zemnieces ‘’pa ausi’’ – kopā ir jāliek kādi trīs dēstiņi, lai vismaz viens izaug!

Esam minangkabau tautas teritorijā, un te sievietēm ir teikšana ne tikai rīsu laukos. Sumatra ir milzīga sala, apmēram astoņas Latvijas. Te dzīvo vairāk nekā 51 miljons iedzīvotāju, no kuriem minangkabau ir viena no lielākajām minoritātēm, ja tā var nosaukt 5 – 6 miljonus cilvēku. Galvenā atšķirība šai etniskajai grupai ir matriarhāta tradīcija jeb adat princips. Mūsdienu pasaulē tas, protams, ir transformējies, bet šim fenomenam ir vērts pievērst uzmanību. Tas nozīmē, ka zemes un īpašuma mantošana notiek pa sieviešu līniju. Ja piedzimst meita, ģimene priecājas. Ja dēls, tad ģimenes klēpī tas tiek turēts līdz septiņu gadu vecumam, vēlāk atdots internātskolai līdzīgā iestādē, bet pusaudža gados aizsūtīts iepazīt pasauli kā kuģapuika, tirgotāja palīgs vai tamlīdzīgi. Tikai tad, kad puisis ir pieņēmies prātā, tad viņš var atgriezties ciemā un gaidīt, kad kāda no meitenēm viņu izvēlēsies. Tieši tāpēc visi ir apmācīti spēlēt kādu mūzikas instrumentu, lai varētu pievērst sev uzmanību. Ja viņa bambusa stabulīte skanēs skaistāk nekā kaimiņam, tad ir izredzes dabūt sievu… Protams, tik primitīvi šobrīd tas nedarbojas, ar stabulīti vien neiztikt, bet sievietēm šeit ir vara. Vēsturiskā filozofija šai tradīcijai ir visai saprotama – vīrieši visu laiku pamet mājas, lai karotu un dotos pasaulē, kamēr sievietēm ar visu jātiek galā vienām pašām. Skaidrs, ka viņām ir lielāka sajēga, kā vadīt saimniecību!

Lai arī mūsdienās klasiskā izpratnē pie adat principa jeb matriarhāta pieturas tikai aptuveni 22% iedzīvotāju, savstarpējā līdztiesība ir redzama ik uz soļa. Lai arī musulmanietes, sievietes te ir ar savu pašapziņu, stāju un tiesībām, kas ir redzams visur – gan karaoke bārā, gan rīsu laukā, gan Harau ielejā, pa kuru pārvietojamies, nemitīgā lietus uzmundrināti.

Tā kā Sumatra kādreiz ir bijusi holandiešu kolonija un tieši Bukittinggi ir bijis kolonijas centrs, tad te saglabājusies vislielākā holandiešu ietekme arhitektūrā. Ir grūti iztēloties, kā pārklājušās tradīcijas, bet ik pa brīdim te uzvējo Holandes ietekme. Mājām ir harmoniskas proporcijas, logiem ir slēģīši, aizkariņiem ir savilkums vidū, fasādes rotā mazi balkoniņi, terasītes, puķupodi logos, pagalmos, uz jumtiem… Pat te, zemnieku ielejā, daudzas mājas ir kā Holandes mietpilsoniskās idilles pārnesums uz rīsu laukiem citā pasaules malā. Varbūt noskaņu pastiprina lietus, kas visu ieleju ir pārvērtis par tērcīšu, grāvīšu, dīķīšu un kanāliņu mozaīku, bet te jūtama naturālās saimniecības romantika ar holandiešu ūdens daudzuma un labklājības devu.

Jautro, asprātīgo pavadoņu pavadībā iebāžam degunu visur – pagalmos ar vistām un milzīgajiem satelītu šķīvjiem, pie lopiem, mazmājiņā virs ūdens, baseiniņā zem ūdenskrituma, viņu pašu mājā un kempingā. Tās ir gaumīgas mājiņas ar visām labierīcībām, kur labāku laiku braukšanai gaida individuālie ceļotāji – kāds zviedru pāris, kas apceļo Sumatru ar motocikliem.

Kamēr nojumē nogaršojam kārtējos eksotiskos augļus, ko simpātiskais gids nomušī no koka mūsu acu priekšā, secinu, ka neiztrūkstošās jebkuras ainavas zīmes esmu atšifrējusi – tie ir specifiskie satelītu antenu šķīvji un motocikli. Šīs apaļās antenas, kuru režģotā virsma pavērsta tieši uz augšu, liecina gan par televīzijai pakļauto dzīvesveidu, gan ekvatora tuvumu. Šķīvji skatās uz mākslīgajiem zemes pavadoņiem, kas atrodas tieši virs ekvatora, un nekāds leņķis pat nav vajadzīgs. Motocikls, savukārt, ir ierastākais pārvietošanās līdzeklis, uz kura spēj savietoties pat vesela ģimene.

Mēs, savukārt, pārvietojamies ar savām kājām un cauri zemnieku ciematiņam brienam uz tuvumā esošo ūdenskritumu. Viens gids uzpin dāmām paparžu vainadziņus pret lietu, cits uzliek uz galvas milzīgu lapu, abi koķetē par nesen svinēto Valentīna dienu, kas, izrādās, šajā rajonā vispār ir aizliegta. Te valda visai stingri islāma likumi, kas vaļīgus svētkus neatbalsta.

Kaut arī esam gatavojušies peldei, lietus ir ienesis korekcijas plānos. Gaiss ir silts, taču mitrums ir panācis savu, un visi jūtas nosaluši. Tikai abi puiši – Ainārs un Valdis - uzreiz brien dušā zem ūdenskrituma un veldzējas vēsajā strūklā. Nē, tas ir par traku, mēs arī gribam! Gan Karina, gan es, sekojam puišiem un brīdi pastāvam dabīgajā masāžā. Klintīs, kas ir visapkārt, sakliedzas giboni, bet no tukšajām kafejnīcām uz mums labvēlīgi noraugās vientuļi tirgotāji.

Vēl pirmās dienas programmā ir stilīga kafejnīca terasēs uz pāļiem, kur pusdieno arī daudzi vietējie. Tas noteikti ir gan pievilcīgās vietas, gan garšīgā ēdiena nopelns. Četru stundu pārgājiens lietū ir pamatīgi uzkurinājis apetīti, tāpēc eksotiskos labumus tiesājam negausīgi. Te ir tik daudz veģetāro versiju un kārdinoša zivs, ka gaļa paliek gandrīz neskarta. Lietus turpina līt, uzpūš vējš, un mēs pat sākam drebināties. Izskatāmies kā apskatei pieķēdētās slapjās pūces, kas groza galvas uz visām pusēm.

Taču nekādas diendusas – minangkabau kultūra jāiepazīst no parādes puses! Braucam uz kādu no reģiona pilsētām, kur rekonstruēta īpaši krāšņa tradicionālā ēka – pils ar buļļa ragiem. ‘’Pils’’ ir nosacīts apzīmējums, jo ēkas pamatos ir vienādas, atšķiras tikai izmērs, krāšņums un apdares kvalitāte. Šī ir piederējusi valdniekam, tāpēc ir īpaši reprezentatīva. Pamanāmākā atšķirības zīme tradicionālajās ēkās ir ‘’buļļa ragi’’. Jā, tieši tā šis arhitektūras elements arī izskatās – uz augšu izslieti, smaili jumta gali, kas mājai piedod šarmu un ambīcijas vienlaikus. Izskaidrojumu šim jumta tipam var meklēt trīs līmeņos. Pirmais ir mitoloģiskais, kas stāsta par diviem brāļiem, kas nav varējuši sadalīt mantu. Zintnieks pateicis – jācīnās nevis jums pašiem, bet jūsu buļļiem. Pirmais brālis ļoti barojis un trenējis savu bulli, lai nodrošinātu uzvaru. Otrs nav licies ne zinis un atnācis ar mazu, vārgu bullēnu, kam asi uztrīti ragi. Lielais nav sapratis, ar ko te jācīnās, jo mazo nav uzskatījis par pretinieku. Bet mazais, izbadējies un vārgs, meklējis tik vien kā mātes pupu un līdis lielajam zem vēdera. Tur nekā nav bijis, bet asie ragi ietriekušies vēderā. Lielais pagalam, un mazā bullīša saimniekam ticis uzvarētāja gods. To iemūžinot, turpmāk celtas mājas ar buļļa ragu dekorāciju. Ņemot vērā, ka tautas nosaukuma tulkojums ir ‘’tas, kurš uzvarējis bulli’’ (minang – uzvarētājs, kabau – bullis), tad šī leģenda šķiet ļoti būtiska. Otrais līmenis ir mentalitāte. Šīs nacionalitātes pārstāvji vienmēr ir bijuši enerģiski un ambiciozi, tāpēc dzīvojuši labāk kā citi. Arī kolonizācijas laikā viņi iemanījušies iegūt izglītību, sarunāt lietas un veikt darījumus. Šobrīd daudzi ir vadoši politiķi un uzņēmēji, tāpēc šis reģions ir sakārtotāks un bagātāks kā citi. Protams, tas nes līdzi arī zināmu augstprātību pret kaimiņiem, ko var apzīmēt ar mums atpazīstamo ‘’pirksti gaisā’’. Šajā gadījumā noskaņojumu uzvarēt apliecina augšup pavērstie buļļa ragi, kas vainago dzīvesvietu un signalizē par saimnieka ambīcijām. Trešais līmenis ir praktiskais. Tradicionālā māja ir ar slīpām sienām, lielām jumta pārkarēm un kokosa palmu ‘’amortizāciju’’. Slīpās sienas un jumta leņķis atsit lietu tālāk no mājas, neļauj ūdenim tecēt gar sienām. Arī logi veras uz iekšpusi, lai neielaistu mitruma šaltis. Palmu šķiedru pārklājums palīdz zemestrīces gadījumā. Tā, soli pa solim visi līmeņi savienojas un skaidrs, ka mājas ceļ dzīvošanai, nevis leģendām.

Buļļu ragus redzam vēl un vēl – garāmbraucot un piestājot, pilsētās un ciematiņos, jaunus un vecus. Interesanti, ka visām valdības ēkām un skolām šī arhitektūras forma šķiet obligāta – kā jau ambīciju un varenības apliecinājums. Arī vairākas īpaši turīgas ģimenes savas modernās villas izveidojušas pēc senās tradīcijas.

Kas man vakarā no tā visa ir prātā?

Pie rīsu laukiem un ūdenskrituma lidoja pāris samirkuši taureņi. Vietējā valodā tos sauc ‘’rama’’. Lai veidotu daudzskaitli, te rīkojas vienkārši – vārdu atkārto divas reizes. Tātad - ‘’rama - rama’’! Cik tie ir eksotiski, es nezinu, bet diena man patika - lietus savu meditāciju paveica.

---