Sumatras ceļojuma dienasgrāmata - 3. diena

19.02.2015.

Pirmā saausīšanās pēc modinātāja zvana apliecina, ka lietus ir mitējies. Šodien iztiksim bez lietussargiem. Arī autobuss ir cits, jo šodien jābrauc pa vēl šaurākiem ceļiem, kur ar lielo pārvietoties ir bīstami.

Satiksme šeit notiek pa labo pusi, tajā ir arī stūre un vadītāja durvis. Ceļi ir ļoti šauri un līkumaini, transporta līdzekļi gluži vai strīķējas viens gar otru. Tomēr dīvainā kārtā, braucēji nekļūst agresīvi, netaurē un nemidžina viens otram, bet draudzīgi sadala ceļu. Šorīt tas ir īpaši būtiski. Pirmkārt, tādēļ, ka jāveic serpentīna ceļš ar 44 līkumiem, otrkārt - tāpēc, ka valstī ir brīvdiena un satiksme ir daudz blīvāka. Brīvdienas iemesls ir Ķīniešu Jaunais gads, kas, it kā tiek svinēts oficiālā līmenī. Vai tā ir taisnība, īsti nesapratām, jo gids pats pinās paskaidrojumos. Dažas valsts iestādes, piemēram, pasts, tiešām bija ciet, bet skolas darbojās kā parasti. Ļaužu ielās bija daudz, bet vakarā nekādas lielās svinības nenotika. Lai vai kā, islāma valstij un novadam ar stingrām reliģiskām tradīcijām, šādi svētki neliekas īpaši atbilstoši.

Svētku noskaņu nevairo arī pirmais apskates objekts turpat pilsētā. Tas ir skaists kanjons, ko Otrā pasaules kara laikā japāņi izmantojuši kā militāru objektu. Ja no augšas viss ir skaisti, tad zem zemes tuneļi liek sajusties neomulīgi. Nav zināms, cik karagūstekņu dzīvības prasījusi šo tuneļu rakšana, bet skaidrs, ka dzīvs nav palicis neviens no tā cēlājiem. Tie noteikti nebija desmiti vai simti cilvēku, bet gan tūkstoši, kuru kauli tagad atrasti dažādās tuneļa malās. Kopš tunelis atvērts apmeklētājiem un pārvērsts par tūrisma objektu, kauli vismaz savākti vienuviet un pārapbedīti. ‘’Valdība lika’’, paskaidro gids. Sajūta zem zemes ir drūma un klaustrofobiska, ātrāk gribas ārā, kur tirgo suvenīrus un pozē pieradināti mērkaķīši. Man grūti iedziļināties tuneļa militārajā nozīmē un izmantojumā, bet tā jebkurā gadījumā ir iznīcība. To nedrīkst aizmirst, bet vai tur jārīko ekskursijas? Nezinu, tā ir ētiska dilemma, kuru vienā objektā neatrisināt.

Tālāk mūsu ceļš ved uz ezeru, kas liek pievērsties ģeoloģijai. Sumatrā ir vairāk nekā trīsdesmit aktīvi vulkāni, kas kaismīgi burbuļo kaut kur zemes dzīlēs, bet cik ir tādu, kas kādreiz jau izvirduši? Daudzos no tiem vēlāk izveidojušies ezeri, kas tagad kļuvuši par salas vizītkarti. Tie ir krātera ezeri jeb kalderi, kas raksturīgi ar ļoti dziļu ūdens tilpni un klinšainu krastu, kas ir bijusī krātera mala. Braucam uz vienu no tiem – Danau Maninjau, kas ir salīdzinoši neliels. Piekļūšana tam ir fiziski grūta ne tikai autobusam, bet arī mums pašiem, jo sākas īsta ‘’jūras slimība’’. Kratāmies gan bedrēs, gan serpentīnos tik ļoti, ka dažam pat ir fiziski nelabi. Apstāties varam tikai skatu laukumos, kur blakus ir neiztrūkstoša suvenīru tirgotava. Kas cits atliek? Sākam iepirkties!

Nedaudz skumdina sajūta, ka traucam visam garām. Ceļā uz ezeru ir ļoti simpātisks un turīgs rajons, ko gribētos iepazīt tuvāk. Pirmkārt tāpēc, ka izskatās skaisti, otrkārt – lai atspēkotu uzskatus par Āzijas neiztrūkstošo nabadzību un netīrību. Tā nav viena vai divas mājas, bet gan sistemātiska apbūve ar apgabalam raksturīgiem vaibstiem. Ne jau būdiņas vien ir rīsu terašu vidū, bet gan īstas villas! Vēl turīgāk un daiļākā ainavā dzīvo cilvēki Agam ielejā, kas iegūlusies starp diviem vulkāniem, un ir slavena ar saviem īpašajiem augiem. Mājas ir tiešām skaistas, tāpēc vairāk kārt pārjautājam gidam, kas šeit ir turības pamatā, un viņš visā nopietnībā stāsta par brīnumaino augu, kas galu galā izrādās mums labi pazīstamais ķirbis. Nu, ja ar ķirbjiem vien var tik labi dzīvot, tad Sumatrā nav par ko sūdzēties! Agam ielejā, protams, aug arī rīsi, slejas mājas ar buļļa ragiem un mošeju zeltītie kupoli, dzīvo un strādā cilvēki, kas izskatās nepiedodami fotogēniski, bet tam visam mēs braucam garām… Gids ir pārliecināts, ka gribam tikai bildi ar ezeru un pusdienas. Kaut lielākā daļa gribētu no ēdamā šodien atturēties, pusdienas jau ir pasūtītas un jāēd negribēti agri – divpadsmitos dienā.

Pie ezera ir tik jauka sadzīve, ka trijatā izlecam no autobusa un dodamies pastaigāt pa laiskajām ieliņām. Esam pie paša ezera, kas veido pilsētiņas kolorītu. Te ir mājas uz pāļiem, kam apakšā peld zivis, te laivas un tīkli, te kaltētas zivis visdažādākajos veidos, te gliemeņu lasītāji un lobītāji, te zvejnieki un viņu ģimenes. Kaut arī ezerā savulaik salaistas neatbilstošas sugas zivis, kas izjaukušas ekosistēmu un sagādājušas dažādas problēmas, tostarp smirdoņu, pilsētiņa dzīvo mierīgu, pārtikušu dzīvi. Nav vairs tik lepnu māju kā ‘’ķirbju’’ ielejā, bet nav arī kliedzošas nabadzības. Mājas tīras un sakoptas, cilvēki laipni, zivju uzkodas visdažādākās – ko vēl vajag? Par ūdens tīrību nevaru pateikt, bet neviens no grupas peldēties nav gājis.

Tālāk atkal braucam visam garām, lai gids mūs ievestu sudraba tirgošanas vietā. Ja jau esam sākuši iepirkties, lai tā arī būtu! Sumatra ir bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, tostarp, zeltu un sudrabu, tāpēc sudraba apstrāde esot ļoti attīstījusies. Pēc mūsu novērojumiem, pucējas vairāk vīrieši, kam obligāti pirkstos zaigo pa lielam gredzenam ar milzu aci. Arī mazajās sudraba apstrādes un tirgošanas lāviņās apgrozās galvenokārt vīrieši.

Jau šķērsotajā ‘’biezajā’’ rajonā nogriežamies un caur putnubiedēkļu izraibinātām rīsu terasēm braucam sānis. Ja sudraba veikaliņš solīto neattaisno, tad novērotā sadzīve un ainava tiešām mielo acis. Pat visbagātākās mājas turas labas gaumes robežās, bet buļļu ragi zīmējas pat jaunām un modernām mājām, kam apkārt zemnieki ar sirpīti ņipri griež savus rīsus. Nu īsta idille!

Pēc Padang Panjang muzeja apskates un Bukittinggi vēstures iepazīšanas katrs meklē savu brīvdienas prieciņu. Mana pirmā vēlme ir izpeldēties viesnīcas baseinā, ko arī godīgi izdaru. Kaut iesākumā esmu viena ārzemniece spiedzošu bērnu un viņu vecāku ielenkumā, savu veldzi dabūju. Kamēr domāju, vai slapināt matus, tukls indonēziešu puišelis Spaidermena krekliņā lec baseinā ar tādu švunku, ka visas šaubas atkrīt – esmu tik slapja, ka varu peldēt visos veidos. Visas atpūtas gultas ir aizņemtas, jo vietējās ģimenes izbauda brīvdienu. Mātes musulmaņu lakatos sūc saldējuma kokteiļus un spēlējas ar planšetēm un aifoniem, iemūžinot savus slapjos vīrus un bērnus. Viesnīca ir pilna ar pašiem Indonēzijas ceļotājiem, kas priecājas par savu zemi. Tāda ģimeniska un bezrūpīga gaisotne, kas liek apšaubīt daudzus stereotipus.

Arī pastaiga pa vakara pilsētu sniedz tikai pozitīvas emocijas, kaut arī nekas īpašs nenotiek. Visvairāk man patīk, kā centrālajā laukumā pie slavenā Jam Gadang pulksteņa naksnīgajās debesīs lidinās izgaismoti pūķi un pirms gulēt iešanas čivina putniņi būros. Kāds gādīgs antikvariāta saimnieks pārtrauc komunikāciju, jo viņa mīluļiem jāiet gulēt. Saule jau norietējusi, un visi seši milzu būri ir jānoceļ un jāapklāj ar speciālu ‘’cepuri’’. ‘’Citādi moskīti traucē, vai kāds taurenis iesprūdīs restēs un putniņš var aizrīties’’, saimnieks skaidro un novēl saviem mīluļiem ar labu nakti. Divi balti kanārijputniņi dzīvo tik greznā emaljas ziediņiem un princesītēm rotātā būrī, ka atgādina kādu pasaku filmu. Tomēr tā ir vienkārša iela, kur vēl ilgi nerimst ikdienišķa nakts dzīve ar ilgi atvērtām ēstuvēm, draudzīgiem cilvēkiem un siltu nakts mieru. Vēl vēlā vakarā aizejam uz omulīgi bohēmisku kafejnīcu, kur nosvinam ķīniešu Jauno gadu. Saskandinām ar visur esošajiem Boba Marlija faniem, un kārtējo reizi secinām, ka labsajūta jāatrod sevī pašā.

Un neesošo svētku salūtu var piedomāt klāt, ja ar naktsmieru vien ir par maz.

---