Sumatras ceļojuma dienasgrāmata - 4. diena

20.02.2105.

Šī ir diena, kad Sumatrā visi lūdzas un mazgā drēbes, bet es pamazām kļūstu par budisti…

Fiziski šī ir piektdiena, kad mums jāveic garš pārbrauciens no Bukittinggi uz Sibolgu un jānokļūst uz salas Indijas okeānā. Lai arī attālums ir nedaudz pāri 400 kilometriem, ceļš izvēršas neprognozēti ilgs. Izbraukuši septiņos no rīta, uz salas esam desmitos vakarā. Nekas bīstams vai negaidīts ar mums ceļā nav gadījies, vienkārši tāds ir maršruts – pa kalnu serpentīniem un nepārtraukti apdzīvotām vietām, kas liedz uzņemt normālu ātrumu.

Līdz pirmajai pieturvietai visi vēl ir noskaņoti līksmi. Ņudzeklis aiz loga ir acij tīkams, visa dzīve rit atvērti un koši. Es atkal kožu nagos, kad traucam visam garām, bet mierinu sevi ar domu, ka kaut kas līdzīgs kaut nedaudz ir safotografēts. Pirmā un vienīgā kaut pusstundu garā pietura ir Ekvatora robeža Bonjol ciemā. Tikuši ārā no autobusa, visi priecājas kā bērni un dažādi iemūžina zīmīgo vietu. Tāpat visi sapērkam kokvilnas krekliņus ar stilizētu pasaules karti un lepno saukli – es šķērsoju ekvatoru!

Tas arī uz ilgu laiku ir viss. Ceļš un sadzīve tam apkārt ir ļoti dabīga, atvērta un fotogēniska, bet tam tuvoties kaut uz brīdi nav nekādu izredžu. Mana dokumentālistes sirds to nevar paciest, es sāku nervozēt un klusībā uzskaitu visas individuālās ceļošanas priekšrocības. Tādas bildes man nav, un tādas, un tam arī pabraucām garām… Iestājas iespaidu negausība, par kuru pati sevi sāku rāt. Viss taču ir brīnišķīgi. Autobuss komfortabls, Ilze stāsta lieliski, kilometri rūk… Nu, nevar visu dabūt vienā piegājienā! Ja naktsmājas būtu bijušas pusceļā, tad, protams, būtu citādi. Tad varētu mierīgāk pāriet no Rietumu Sumatras uz Ziemeļu Sumatru, kurā iebraucam, un uzreiz pamanām atšķirības.

Taču jābauda tas, kas ir, un pamazām es noklusinu neapmierināto reportieri sevī. Ir jāatslābinās un jābauda redzētais, un to es varu bez foto pauzēm. Kad vizuālās informācijas kļūst par daudz, tad aizveru acis un dziļi elpoju. Galu galā iemanos vēl palasīt savu jogas brošūriņu un samierinos ar visu. Pats galvenais – ceļš – notiek, un par citu nav jēgas satraukties. Tad nu budistu mierā aprakstīšu dažas nenofotografētās bildes – lai pašas uzpeld iztēlē.

Maza meitene pidžamā makšķerē no rozā mājiņas uz pāļiem.
Lietus mežu ielejā peld mazi mākonīši.
Sievietes braukā uz rolleriem ar islāma lakatiem zem ķiverēm.
Koši sarkanu ziedu rindas iezīmē rīsu terašu robežas.
Puiši ciematos gatavo milzīgus ziedu plakātus – kāzām, bērēm, sludinājumiem…
Pie mošejas, kur rit piektdienas lūgšana, vīrieši mierīgi peldas.
Jaunieši ar ziliem tauriņu ķeramajiem tīkliem līksmi diedelē naudu no garāmbraucējiem (viņiem šovakar ballīte, vajag samaksāt muzikantiem).
Mošeju kupoli apžilbina pat sauli, bet blakus laiskojas darba vērši.
Veļa kā karogi žāvējas visur – uz palmām, apstādījumiem, satelīta antenām, jumtiem, žogiem, izklāta uz zemes… Īsts veļas karnevāls!
Ciemats gatavojas kāzām un stutē milzu rotājumus.
Jauna māte brauc uz rollera ar zīdaini pie plikas krūts.
Puspliki vecīši piemiguši saulē uz lieveņa.
Putnu būri šūpojas vējā.
Ģimenes laiskojas atpūtas lapenītēs virs ūdeņiem.
Islāma internātskolā balti tērptu puišeļu simti dzīvo gultas lieluma būdiņās.
Skolotājs lasa Korānu un pat no tāluma izskatās bargs.
Skolas bērni kā koši rotājumi izraibina ik ciemata ielas.
Smaidīgi skolnieki brauc uz mašīnu jumtiem un kravas kastēs.
Piektdienas lūgšanas iezīmē balti tērptu vīriešu stāvi – uz ielām, mošejās, ceļā, pie mājām…
Jauns benzīna tirgotājs lūdzas savā darbavietā.
Formās tērpti karavīri krustcelēs smaida un māj ar rokām.
Pusceltas mošejas stalažās atlētiski puiši ietur maltīti.
Prezidenta bilde piestiprināta pie norādes uz tualeti.
Kičīgi dzīvnieku un augļu pieminekļi iezīmē un skaita serpentīnu līkumus.
Tukls vīrietis sakņupis guļ zem palmas un pat miegā izskatās laimīgs.

Māmiņa saulrietā ķemmē matus meitām un izlasa utis…Un tā tālāk un tā joprojām tajā nacionālajā un sadzīves kolorītā, kas ceļošanu padara tik krāšņu un pievilcīgu. Kaut no attāluma, tomēr sulo dzīves garša!

Tā nu ainiņas rindojas, un arī laiks paiet. Katrs pa savam cīnās ar nogurumu, taču skaļi nekurn. Kamēr teleportācija nav ieviesta, jāsamierinās arī ar ceļošanas fiziskajām blaknēm. Esam iešūpoti vietējo iedzīvotāju ritmā un pārliecināmies, ka viņu tiešām ir ļoti daudz. Atšķirībā no Rietumu Sumatras, Ziemeļu daļa ir gan krietni nabadzīgāka, gan arī vaļīgāka. Sievietes staigā bez lakatiem, vīrieši sēž ceļmalas krodziņos ar alus pudelēm, bet bērneļi neganti dzenā vistas un citus mājlopus. Arī ceļu remontam atvēlētā nauda acīmredzot ir atradusi citu pielietojumu. Tomēr kopumā nepamet sajūta, ka viņi, tur ārpusē, ir gluži apmierināti ar dzīvi un jūtas labi savā zemē.

Visnotaļ draudzīgo un atvērto cilvēku vidū, tikai vienu sievieti sadusmojam līdz baltkvēlei. Kad esam braukuši jau divpadsmit stundas un ļoti, ļoti gribas čurāt, tad ir tik šaurs un viscaur apdzīvots ceļš, ka šoferis gluži vienkārši nevar apstāties. Viņa solītie septiņi kilometri līdz benzīntankam sen ir pagājuši, kad kritiskā robeža ir klāt – lai stājas tūlīt un tepat! Kad nu visi satupstam pirmajos zaļumos, tad saimniece nāk gandrīz ar slotu virsū – izrādās, tas ir viņas piemājas dārziņš! Viņas teikto gids atsakās tulkot, bet tāpat saprotam, ka nekas labs tas nav. Atviegloti, bet nokaunējušies braucam tālāk un gaidām tikai vienu – Indijas okeānu!

Jā, nekur jau tas nav pazudis, un ilgi, ilgi braukuši pa naksnīgi mutuļojošo pilsētu, mēs beidzot nonākam ostā. Šoferītis ir bijis pie stūres no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā, un tas tiešām nav bijis viegls darbs. Novēlam viņam izgulēties un lecam laivā. Ženijas kundze domā, ka tas nu gan ir pārāk ekstrēmi, taču citas izejas nav. Ilgi tielēties nav laika, visiem gribas ēst un gulēt, tāpēc jāsaņemas un jālec.

Pēc divdesmit minūšu brauciena esam kempingā uz salas, kur mūs sagaida ķīniešu ģimene pilnā sastāvā. Vieni stiepj somas, citi dod ēst, vēl kāds no mājiņām izdzenā gekonus - lai arī ķirzakas visā Sumatrā ir laimes simbols, pārāk lieli eksemplāri nav gaidīti viesi guļamistabā. Arī mēs vienu patriecam, un dodamies vakariņās.

Namiņi ir vienkārši, bet jauki. Žēl, ka uzkāpju milzu maijvabolei, kas pretīgi nokraukšķ zem čības. Pēc tam vēl ilgi citas uzbrūk gan man un biedriem, gan lampām un sienām. Dauza galvas pret koku kā apmātas. Varbūt apreibinās?

Bez svaigā gaisa un okeāna šalkām mūs izklaidē vietējo ballīte ar neiztrūkstošo karaoki. Šoreiz ir arī dejas, kurām izdodas organiski pievienoties. Izbrīna tas, ka arī kustībās vērojams karaoke princips – kāds aktīvists uz skatuves izlēkā kustību un visi ar sajūsmu to atdarina. Padejoju un mēģinu nofotografēt, bet nekas nesanāk. Atmetu ar roku – šodien nav fotografēšanas diena, un kas par to? Kosmosā no tā nekas nemainās…

---