Sumatras ceļojuma dienasgrāmata - 5. diena

21.02.2015.

Poncan sala Indijas okeānā, pavisam tuvu Sumatras pilsētai Sibolgai, mūsu grupu ir sadalījusi divās daļās. Vieni ir cerību pilni, ka ikviena sala ir brīnums un baudas avots, otri domā, ka jābrauc vēl tālāk un jāmeklē īstā. Praktiski tas nozīmē, ka par papildus samaksu (65 dolāri) var doties pārbraucienā ar motorlaivu uz nākamo salu, kur acis priecēs ūdenskritums, bet sirdi un ķermeni veldzēs snorkelēšana Indijas okeāna noslēpumainajos ūdeņos. Otra iespēja – vaļoties tepat - uz salas, kur esam jau nokļuvuši. Evita, Linda, Kamena, Ainārs un Valdis izlemj doties paradīzes salas meklējumos, bet pārējā grupa – septiņas dāmas – nolemj sevi lutināt tepat. Man bez atpūtas jāatrod arī kāds brīdis rakstīšanai, tāpēc palieku uz vietas. Nedaudz arī nogurdinājusi situācija, kad visu laiku tevi kāds ved, bet pats nevari paspert ne soli. Te nu būs īstā vieta, lai iemītu savas takas!

Pavadām aizbraucējus un optimisma pilnas pa bariņam vien lēkšojam uz pludmali. Ir cerīgs rīts, nogurums izgulēts, un sevis lutināšana varētu sākties!

Mana pirmā vilšanās ir fakts, ka sala ir praktiski neapdzīvota un bez mūsu kempinga nekā cita te nav. Līdz ar to vietējo kolorītu un cilvēku portretus varu zīmēt vien iedomās. Bet ir taču daba! Pie tam – tā ir sala okeānā, kas mūsu platuma grādos dzimušajiem liekas bezrūpības iemiesojums un sapnis par mūžīgo idilli…

Mūsu sejas pirmajā sauļošanās piegājienā derētu nofilmēt kādam nejaukās izjokošanas šovam. Pa vienai vien saprotam, ka mūsu izsapņotā smilšu pludmale ir viens vienīgs mēslaines klājums. Viss, ko cilvēks ir saražojis un lieto, ir izskalots šajā paradīzes krastā zem palmām, ziedošiem kokiem un krūmiem. Ieliekot kāju ūdenī, ap to uzreiz aptinas pāris plastmasas kulītes vienlaicīgi. Mēslainei pa vidu brien daži ķīniešu strādnieki un negribīgi kaut ko tīra. Tā ir pile okeānā, un tīrāks nekas nepaliek. Zvejnieki mierīgi zvejo, hidrotērpos tērpti jaunieši ar harpūnām kaut kur aizbrien pa krastu, bet mēs, apjukuši smejot un sevi uzmundrinot, laipojam starp mēsliem un mēģinām atrast kādu tīrāku vietiņu. Atkritumi ir tēma, kurā uzreiz atrodam kopīgu valodu – par cilvēku tuvredzību un stulbumu, kas planētu padara tik viegli ievainojamu. No klātesošajiem, šķiet, es esmu vienīgā, kas ekoloģiskās miskastes ir atskatījusies gana, bet Regīnas kundzei gan ir šoks – neko tik šausmīgu viņa nekur neesot skatījusi. Drīz vien uz atpūtu cerējušās dāmas, kas apbraukājušas pus pasauli, apspriež mēslus tik kaismīgi, kā nevienu no skatītajiem vēstures pieminekļiem. Šī ir reālā dzīve, kas nav iesaiņota tūristu labsajūtai.

Bet latvju zeltenes nav tik viegli aizbaidāmas. Brienam un spraucamies tālāk, līdz atrodam puslīdz ciešamu vietu un ļaujamies saulei. Tā savu darbu paveic kārtīgi, neatkarīgi no plastmasas pudeļu, pamperu un gumijas riepu skaita pludmalē. Kad izmainīt ne ko nevar, jāiemācās apkārtni ignorēt – to pasaules ceļos esmu jau apguvusi, un omu sev nebojāju. Saules vanna ir spēcinoša, smilšu klājiens pieguļ ķermenim, putniņi čivina, viļņu skaņas nomierina…Kad aizver acis un izslēdz apziņu, arī šo mirkli var izbaudīt.

Ilze mūs tik ļoti ir sabaidījusi ar apdegumiem, ka gluži skolnieciski klausām un ilgi saulē neguļam, cilpojam atpakaļ uz mājiņām. Kamēr es rakstu, dāmas ir ne tikai atklājušas aukstā alus efektīgi labvēlīgo ietekmi, bet arī izdzērušas visus salas krājumus! Redzot labo noietu, ķīnietis organizē laivu uz sauszemi, bet mēs dodamies ekspedīcijā. Esam jau ironiski pasmaidījušas par paradīzes salu, ne uz ko neceram un gribam tikai izlocīt kājas. Kāpsim kalnā vai iesim apkārt salai, tad jau redzēs…

Pagriezušās uz otru pusi un nonākušas pludmalē, esam patīkami pārsteigtas – gar okeāna krastu balo baltas smiltis, uz kurām slejas dekoratīvi klinšu veidojumi un izsēti skaisti gliemežvāki… Nav nevienas dzīvas dvēseles, tikai mēs un mūsu gājiens gar klintīm, grotām, milzu saknēm, palmām, ziedošiem krūmiem un mangrovēm. Ūdens ir atkāpies un atbrīvojis mums ceļu. Saprotam, ka ir iestājies glābjošais bēgums, kas atbrīvojis vietu paradīzes pludmalei. Kur ir palikuši visi mēsli – nav ne jausmas, bet šobrīd nekādas apokaliptiskas vīzijas par civilizācijas nākotni nezīmējas. Gluži pretēji – mūs pārņem negaidīts, bērnišķīgs prieks par šo jaunatklāto krastu, kas paver vienu skatu skaistāku par otru. Ar Karinu un Santu varam atcerēties pieredzēto citā salā – Moučā pie Džibuti nesenajā Etiopijas braucienā. Toreiz mēs visi godīgi paņēmām ekskursiju ar laivu, kurā bija paredzētas divas atrakcijas – peldēšanās vai snorkelēšana okeānā un pastaiga pa mangrovju birzīm uz salas. Ja pirmo mēs dabūjām, tad otro nekā – laivas vadītājs paziņoja, ka vējš nav īstais un mangroves ‘’nespīd’’. Gids Māris centās nokaulēt cenu, jo plānotā pastaiga izpalika, bet saimniece bija cieta kā klints… Šoreiz neviens neko nav solījis, taču mangroves mūsu priekšā ir visā krāšņumā! Agri vai vēlu – viss notiek, izdarām secinājumu. Galvenais ir palaist vēlmi kosmosā…

Blondā Inese cēli iet pa priekšu un visacīgāk pamana gliemežvākus, tumšā Inese nāk no mugurpuses un cītīgi fotografē. Arī Regīnas kundze un Ženija žiperīgi seko, taču sūta Karinu izlūkos – cik tā sala īsti ir liela, nezina neviens. Tas, kas šobrīd ir gleznaina pludmale, paisuma laikā būs zem ūdens. Tad atliks ieķerties kādā saknē vai palmas zarā, ko lielākā daļa negrib piedzīvot. Karina, beigusi dauzīt pret akmeni atrasto kokosriekstu (tas, maita, nepadevās), aizskrien izlūkos un māj palicējām ar rokām – sala met līkumu, tā ir pietiekoši maza, lai tai apietu apkārt! Tā nu arī darām, un divarpus stundu pastaigā atklājam arvien jaunus skatus.

Kādi zvejnieki tomēr še dzīvo, kaut kur rej suņi, ir kādi žogi, tiek labotas laivas, atkal parādās mēsli, bet arī tie vakara gaismās neizskatās tik briesmīgi, peld jūras ežu ģimene, peldas jaunieši visās drēbēs un skaļi smej pa visu piekrasti… Kad es gribu nofotografēt viņus, tad viņi grib nofotografēties ar mums. Atstājam pa vidu blondo Inesi, un bilde sanāk dabiskas jautrības pilna.

Laivās un tādās kā būdiņās uz stalažām zvejo zvejnieki, un izvelk lomu pēc loma. Saule virzās uz rietu un iekrāso piekrasti mirdzošās krāsās. Es iebrienu okeānā un secinu, ka tas ir pārlieku sekls un pārāk silts, lai peldētu. No rīta gan to izdarījām, bet vairāk ‘’ķeksīša’’ pēc. Tagad zem pēdām sajūtu vienu jūras zvaigzni pēc otras, un virzos uz krastu – negribas bradāt pa dzīvām būtnēm. Krastā palmu zari met graciozas ēnas, un mēslaine šķiet kaut kur pazudusi. Varbūt pastaiga pa mangrovju birzi mūs noskaņojusi tikai uz skaisto? Secinām, ka līdz ar neplānoto pastaigu mums pavēries pilnīgi cits skats uz šo salu, un diena ir patiešām izdevusies. Pilnai laimei ir nepieciešams tikai auksts alus, ko ķīnietis, cerams, būs atvedis pietiekošā daudzumā… Tā arī ir!

Atgriežamies viesnīcas namiņos reizē ar mūsu snorkelētājiem, kas ir ļoti apmierināti ar piedzīvoto. Sala bijusi tiešām tīra, bet zemūdens pasaule – ļoti aizraujoša. Galu galā visi esam gandarīti un pavadām relaksējošu vakaru pikējošu maijvaboļu ielenkumā. Pa sienām rāpo mazi gekoniņi, un mēs tos pat netramdām – lai taču nes laimi visiem!

Bet dienas kopsavilkums parādās Kamenas sapnī, ko viņa izstāsta pie brokastu galda. Arī snorkelētāji, braucot ap salu, redzējuši piemēsloto krastu un okeānu. Redzētā ietekmē Kamenas sapnī ap salu bijuši roņi, kas peld mēslu ielenkumā un ēd plastmasas kulītes. Un viņa drosmīgi lavījusies tiem klāt un rāvusi maisiņus ārā no rīkles…

Morāle vairāk kā skaidra – pašu atbildība par vidi, kurā dzīvojam, kas ir tik aktuāla skatīto salu kontekstā. Kāda jēga piekopt veselīgu dzīvesveidu, ja planēta pārvēršas par mēslaini!

Ar meditāciju un jogu vien nepietiek, kad vienkārši ir jāsavāc atkritumi. 

---