Sumatras ceļojuma dienasgrāmata - 6. diena

22.02.2015.

No rīta visi mostamies cerību spārnoti atrast īsto paradīzes salu. Ar šo dienu mūsu ‘’jaunatklājēju’’ maršruts beidzas, un mēs dodamies pie pārbaudītām vērtībām. Ilze sola, ka šis vakars nu gan jāsteidzas izbaudīt, jo ne jau katru dienu ir iespējams peldēties kalderī jeb vulkāniskajā ezerā.

Taču ne jau tikai dabas un tīrības ziņā mūs gaida izmaiņas. Tās ir daudz fundamentālākas – mēs iebraucam reģionā, ko apdzīvo cita tautība. Tie ir bataki, kuru galvenās atpazīstamības zīmes ir kanibālisms pagātnē un kristietība tagadnē. Tā kā ir svētdienas rīts, tad reliģiskā piederība ir acīm redzama. Cilvēki it visur ceļa malās ir satērpušies svētku drānās un dodas uz baznīcu. Svētku tērpi ir uzkrītoši koši – spīdīgas, caurspīdīgas blūzes, izšuvumiem rotātas kleitas, augsti papēži, kuplas frizūras un nekādu lakatu. Dievkalpojums ir svētki, nevis ciešanas! Daža dāma uz galvas nes rokassomiņu, cita nokošļājusi sarkanas lūpas un zobus, bet ceļš visiem ir viens – uz baznīcu… No kurienes gan šajā islāma valstī šāds pavērsiens?

Te nu jāatzīmē, ka reliģiskais mistrojums Sumatrā ir visai košs – islāms ir valsts oficiālā reliģija, bet pastāv arī milzīgas kristiešu, hinduistu un budistu kopienas. Tomēr visam pamatā ir senās pagānisma tradīcijas, kas joprojām ir dzīvas dažādās māņticības un sadzīves rituālu izpausmēs neatkarīgi no reliģiskā uzslāņojuma.

Teju neviena svarīga lieta cilvēka dzīvē nenotiek bez vietējā zintnieka piekrišanas. Pat mūsdienu pasaulē, piemēram, labāko kāzu dienu, nosaka ciema šamanis, tāpēc kāzas var tikt svinētas jebkurā nedēļas dienā. Tradīcijas atšķiras ne tikai katrā etniskajā grupā, bet arī to apakšgrupās, un būtu akadēmiska pētījuma vērtas. Mēs šoreiz esam bezbēdīgi garām braucēji, tāpēc varam pasveicināt tikai virspusi.

Horas! Tas ir bataku cilts sveiciens, ko iemācamies lietot šajā reģionā. Batakiem joprojām ir spēcīga klanu jeb margu sistēma, bet agrākos laikos tā bijusi ļoti slēgta kopiena. Kad Sumatrā jau bija holandiešu kolonizatori, tie, protams, centās visus pievērst kristietībai. Rajonos, kur jau priekšā bija hinduisms vai islāms, viņiem neveicās, gluži kā pie batakiem, kas savās margās jutās gana spēcīgi un pašpietiekami. Ar varu Kristus vēsts šajā reģionā atsaucību neguva, taču holandieši bija izplatījuši slimības, un tas deva iespēju Dieva brīnumam. Deviņpadsmitajā gadsimtā kāds vācu misionārs, vārdā Ludvigs, kas klusi un mierīgi dzīvoja, nevienam ar savu krustu īpaši virsū neskriedams, redzēja slimību nodarīto postu. Tā kā viņš pēc izglītības bijis ārsts, tad sācis vietējos dziedēt. Kad viņš no nāvējošās slimības izglābis veselu margu, tad ieguvis vietējo cieņu. Viņš iemācījies valodu un sācis pamazām sludināt.  Pateicīgie bataki atdarījuši savas sirdis un sākuši uzklausīt Ludviga sludinātos Dieva vārdus. Tie krituši auglīgā augsnē, un bijušie rituālie kanibāli kļuvuši par kristiešiem.

Kad piestājam pie ievērības cienīga dabas objekta – Sipoholon travertīna terasēm, tad vispirms nokļūstam pie baznīcas. Tā pat nav jāmeklē pēc skata, jo baznīcas dziedājumi skan pa visu pilsētu. Atļaujamies palūkoties, kā kristiešu Dievu lūdz islāma valstī, un secinām, ka baznīca ir pārsteidzoši pilna, cilvēki sapucējušies, sievietes bez galvassegām, priesteris harismatiski aizrautīgs un koris enerģiski skanīgs. Vienīgais ievērotais kanons ir tas, ka vīrieši un sievietes sēž katrs savā baznīcas pusē. Citādi viss kā jau mūsdienās – meitenes seksīgi sapucējušās, bērni spēlējas ar elektroniskajām mantiņām, un tīņi fotografē selfijus pat baznīcā.

Baznīcas dziedājumu un sēra avotu iedvesmoti braucam tālāk un pievēršamies pagānisma tradīcijām. Paši to izdarīt nevaram, jo mums nav sava datū jeb zintnieka, toties Ilzi un gidu Hanafi uzklausīt varam. Gids pats ir bataks, tāpēc savas cilts tradīcijas pārzina vislabāk. Kaut arī bataki ir kristieši, tas viņiem netraucē uzskatīt, ka cilvēkam ir septiņas dvēseles jeb tondī. Trīs no tām ir labas, bet četras – ne tik ļoti. Bataku izpratnē visa dzīve pakārtota tam, lai sliktās tondī negūtu virsroku pār labajām. Ideālais stāvoklis ir līdzsvars, ko palīdz noturēt datū un viņa veiktie rituāli. Pateicoties septiņām dvēselēm, saglabājušies pagāniski apbedīšanas rituāli, kas gan netraucē kapa vietu iezīmēt ar kristiešu krustu.

Tā kā bataki vēlas apglabāt tikai aizgājēja labās tondī, tad no sliktajām ir jātiek vaļā. Tas nav tik vienkārši, jo ļaunums ir sīksts. Tieši tādēļ ar to ir īpaši jācīnās… Fiziski tas nozīmē, ka nelaiķi veselu mēnesi nēsā pa ciemu pagaidu zārkā un krustcelēs izpilda dažādus rituālus. Tie domāti, lai izdzītu ļaunās dvēseles un tās apmaldītos tik ļoti, ka pie dzīvajiem palicējiem vairs neatgrieztos - vismaz šajā ciemā. Taču ar to vien ir par maz. Aprakto zārku pēc noteikta laika izrok ārā. Pēc katras margas datū ieviestās kārtības, tas notiek pēc pieciem, astoņiem vai divpadsmit gadiem. Kad ķermenis jau ir satrunējis, tad attīrīti tiek arī aizgājēja kauliņi. Tie tiek izrakti, rūpīgi nopulēti un ieziesti ar safrāna, kurkuma vai citu garšvielu eļļām. Tiek uzskatīts, ka tikai pēc šī rituāla labās dvēseles ir gatavas atgriezties uz zemes un iemājot it visur – kokos, ziedos, apkārtējos cilvēkos, un nes dzīvajiem mieru, labklājību un laimi.

Kas notiek ar kauliem?

Katrai margai ir savs mauzolejs, kur tie tiek pārapbedīti. Ja minangkabau ciltij bija pārliecība tikai par divām cilvēka dvēselēm – mainīgo un nemainīgo – un visai pavirša attieksme pret apbedījumiem, tad batakiem mauzoleji ir gluži vai kulta lieta. Savām acīm redzam, ka tie ir greznāki pat par namiem, un demonstrē visas margas turību, lepnumu un ambīcijas. Dabā tie ir arhitektoniski veidojumi ar skulptūrām, kolonnām, ragu jumtiem un citām krāšņām detaļām, kam pa vidu noteikti būs krusta zīme un aizgājēju vārdi (arī foto). Mauzolejs katrai margai atrodas viņu teritorijā – pie mājas, ceļmalā vai rīsu laukā. Tie nav apvienoti tradicionālā kapsētā, bet ir gluži kā saimniecības sastāvdaļa. Arī minagkabau reģionā bija līdzīga tendence – ģimenes kapiņi turpat pie mājas vai starp dārzeņu vagām, tikai daudz pieticīgāki.

Arī bataki būvē buļļu ragu mājas, tikai ieeja tajās ir no sāniem nevis vidū. Tas nozīmē, ka galvenā fasāde, kas vērsta pret ielu, ir viens ‘’rags’’, kas krāšņi rotāts ar kokgriezumiem un dažādiem ornamentiem. Obligātie laimes fetiši ir gekons jeb ķirzaka, kas tiek pielietots visdažādākajos un negaidītos veidos, un četras sievietes krūtis, kas simbolizē dubultu auglību. Ja minangkabau kultūrai tradicionālās bija dzeltena, sarkana un melna krāsa, tad batakiem ir sarkans, balts, melns. Šīs krāsas tiešām dominē katrā reģionā un ļauj atpazīt etnisko piederību.

Tiešām pārsteidzoši, cik daudz dažādu un smalku ornamentu var izpiņķerēt no vienām un tām pašām krāsām!

Tā nu pa logu aizskatījušies, traucam uz Tobas ezeru. Pēdējā lielajā piekrastes pilsētā negausīgi izpērkam tirgu – augļi, augļu un vēlreiz augļi! Ir sajūta, ka mūs ved uz neapdzīvotu salu, kur pašiem jārūpējas par savu kailo dzīvību…

Realitāte izrādās daudz skaistāka. Bataki no miesiskā kanibālisma ir pārgājuši uz daudz smalkāku ēšanu, miesas vietā apēdot iebraucēju naudiņu. Salas daba, arhitektūra, nacionālais kolorīts un unikālā vulkāniskā izcelsme dod visas iespējas tā darīt. Samosiras sala ir izcili piemērota laiskai, dabiskai un komfortablai dzīves baudīšanai, tai ir sava unikāla atmosfēra, kas sniedz visu, ko sirds kāro. Pat man, kam jebkura ‘’kūrorta zona’’ vispirms izraisa pretestību, šeit nav ko iebilst. Te ir atrasts pareizais līdzsvars starp visām septiņām salas dvēselēm jeb tondī, un iebraucējs jūtas vienkārši labi.

To visu saprotu jau pēc piestāšanās krastā un pirmās peldes kalderī. Kaut arī tā notiek ļoti komfortablā un nožogotā vietā pie viesnīcas, sajūta, ka zem tevis ir puskilometru dziļa dzelme, kutina nervus. Mums par prieku ir krietni viļņi, tāpēc visi, kas izpeldas, sajūtas īpaši pacilāti. Lielākā daļa metas iepazīt salu – ar kājām, velosipēdiem vai rolleriem, bet es palieku viesnīcā. Gaiss ir tik spirdzinošs, un viļņu duna tik iedvesmojoša, ka gribu ieiet sevī. Talkā nāk jogas grāmatiņa, un es nedomāju – cik smieklīgi tas varētu izskatīties no malas. Cik var skriet, jāapstājas taču arī… Ieņemu pozas un elpoju – sala taču nekur nepazudīs!

Tā arī ir. Pēc stundas ir labās vakara gaismas, un pastaiga pa vulkāna un paradīzes salu sniedz gaidīto jaunatklāsmes prieku. Horas, bataki! Jūs tiešām esat īpaši, ja tik harmoniskā mierā varat dzīvot uz vulkāna, kura izvirduma pelni ir atrasti pat Antarktīdā, un tiek uzskatīts, ka tieši tas izraisījis pēdējo ledus laikmetu uz Zemes... 

---