Sumatras ceļojuma dienasgrāmata - 7. diena

23.02.2015.

Nakts uz vulkāna salas ir pagājusi vienā mierā – tāpat kā visas iepriekšējās. Šī grupa ir pārsteidzoši disciplinēta un naksnīgus piedzīvojumus nealkst. Vēl vairāk – par veselīgu dzīvesveidu aizdomājušies gandrīz visi.

Karina tikai dažus rītus izlaiž obligāto vingrošanu ar simts presītēm uz katru pusi, ko uzsāk jau pirms saules lēkta, reizē ar mullas dziedājumu. Tad viņa modina blondo Inesi, kas izpilda savu vingrojumu programmu. Inese ir pieredzējusi kalnos kāpēja un veģetāriete arī ikdienā, bet šobrīd demonstratīvi ievēro gavēni un tāpēc nelieto arī alkoholu. Mana istabas biedrene, nopietnā un atbildīgā Evita, alkoholu nelieto vispār. Atvērti pozitīvās ceļotājas Kamena un Linda katru rītu cenšas sākt ar jogas pazīstamo rituālu ‘’Sveiciens saulei’’. Citas kundzes vismaz dalās pieredzē, kura mājās ceptās maizes recepte ir visveselīgākā, bet puiši vienīgie atgādina par kādu netikumu - smēķēšanu, kam Sumatrā praktiski nav ierobežojumu.

Tā nu veselīgā kompānija pēc Ilzes instrukcijas mostas agri, lai Samosiras salu apskatītu no ūdens – ekskursijā ar kuģi.

Sala nav pārāk liela, Evita un blondā Inese to vakar paspējušas apbraukt ar velosipēdiem, bet puiši – ar rolleriem. Tomēr tā nav arī maza, jo veido dažādas pussalas un ragus, tajā ir mežiem apaugušas virsotnes, blīvi apdzīvota piekraste un kopumā – 150 000 salinieku. Platības ziņā tā līdzinās Singapūrai, bet no harmonijas viedokļa – kādai Skandināvijas salai, piemēram, Bornholamai. Līdz ar to atļaujos palikt uz sauszemes un salu iepazīt nesteidzīgāk.

Rīta pelde ir obligāta, tāpat kā dažādo augļu degustācija. Šobrīd mums topā ir sulīgie mangustīni un papaija ar laima sulu. Tad jau arī pieklājīgs rīts ir klāt un var meklēt velosipēdu. Dodos uz salas otru pusi, ne tur, kur vakar, tāpēc atkal ir pozitīvs jaunatklāsmes prieks. Ciematiņi plūstoši pāriet viens otrā. Krodziņi un veikaliņi tikai mostas dienas darbiem. Visur kladzina vistas un dzied gaiļi, bet pašus tos neredz. Tuk – tuk ir mūsu ciematiņš, tāds kā centrālais, tāpēc apkārt viss sapucēts jo īpaši. Mājas, dārzi, kokgriezumi, akmens elku figūras – viss veidots no dabīgiem materiāliem un tiešām iet pie sirds latviešu mentalitātei. Jau draudzene Aija pēc Indonēzijas apceļošanas man tā arī teica – indonēzieši ir pārsteidzīgi līdzīgi latviešiem! Man tas likās jocīgi, bet zināmā mērā varu tam piekrist.

Tā nu braucu ar velosipēdu un baudu. Kur gribu, tur pieturu. Kur patīk, eju iekšā. Kur smaida, smaidu pretī… Komunikācija ir vienkārša un patīkama. Saku – fotografēju, jo jūs izskatāties laimīgi! Tā arī ir, viņi atbild – šuvēja, kas jau strādā, kokgriezēja sieva, kas aicina uz kursiem, amatnieks, kas, kājas sakrustojis, smēķē pie sava veikaliņa un pelnus birdina paša darinātā pelnu traukā, maizīšu pārdevējs, kas izvadā svaigas bulciņas, pasta darbinieks, kas nebrīnās, kur ir Latvija…

Tā nu braucu un priecājos. Kad beidzas sapucētie ciematiņi, sākas tikpat sapucēti rīsu lauki ar obligāto ģimenes mauzoleju un kādu baznīcu redzeslokā. Krusti starp palmām te redzami ik pa pāris kilometriem, it kā būtu izdota kāda regula – uz cik kvadrātkilometriem jābūt pa baznīcai. Tieši tā ir ar skolām, kas Indonēzijā visas ir valsts apmaksātas un pašvaldību vēl papildus vairāk vai mazāk dotētas. Tā kā piecdesmitajos gados bijis kritiski augsts analfabētisma līmenis, tad valsts uzsākusi drastisku cīņu ar vecākiem, kas nelaiž bērnus skolā. Šobrīd analfabētisms visā Indonēzijā ir praktiski izskausts, bet Sumatrā likums nosaka, ka pamatskolai jābūt ik pēc trīs kilometriem. Jau pāris gadus ir spēkā likums par obligāto divpadsmit klašu izglītību, tāpēc skaistās formās sapucēti skolas bērni ir visas salas atpazīstamības zīme un labklājības garants nākotnē. Mācās viņi sešas dienas nedēļā, brīvdienas ir tikai viens mēnesis, bet visai valstij, neatkarīgi no reliģiskās piederības, brīvs ir ramadans un citi lielākie islāma svētki.

Arī manā ceļā uz salas ir skola. Ir starpbrīdis, un bērneļi lēkā pagalmā, karājas palmu zaros, spēlē dažādas spēles un ir ļoti enerģiski. Fotografēties šajā valstī patīk visiem, bērneļiem jo īpaši. Pamanījuši kameru, viņi obligāti izpleš divus pirkstus kā uzvaras zīmi un smaida pār visu seju. Nostrostēju, lai beidz mērkaķoties, un viņi pat paklausa. Komunikācija strādā arī ar žestiem un katram savā dzimtajā valodā. Iznāk skolotājas un aicina mani iekšā, stāsta, ka bērni ir ļoti aktīvi, tāpēc lielu uzmanību izglītības sistēmā tiek pievērsta spēlēm un rotaļām. Nekādi priekšnesumi man netiek sniegti, bet grupa, kas ciemojas citā skolā, saņem tādu himnas dziedājumu, ka jūtīgākie pat apraudas. Šajos dzīvelīgajos kanibālu pēctečos ir tāds spēks - kā vulkānam, uz kura paši dzīvo!  

Tā, nesteidzīgi braucot, iepazīstos ar salu. Saule jau svilina ar pilnu jaudu, bet galvu esmu aptinusi un jūtos droši. Kad esmu dziļāk zemnieku teritorijā, ieraugu durjanu lāvas. Durjans ir liels auglis ar asiem zobiem klātu mizu, kas aug kokos un nejauki smird. Arī mūsu viesnīcā ir zīme, ka durjanus nedrīkst ienest, bet augļa vērtību tas nemazina. Indonēzijas augļu pārbagātībā tieši durjans tiek uzskatīts par augļu karali. Vienu apēdām uz kuģa, un tad tas likās aizdomīgs – smakoja jocīgi un garšoja pēc salda vārīta sīpola. Tomēr Ilzes sacītais par šī augļa īpaši unikālajiem vitamīniem ir atstājis pēdas.

Autentiskais durjanu krāvums ceļmalā ir tik vilinošs, ka saku ģimenītei – nesiet nazi! Jauna, smaidīga māmiņa ar piesietu žiperi uz sāna uzšķērž vērtīgo augli, un es varu to izbaudīt nesteidzīgi. Tam iekšā ir tādi kā nodalījumi, kuros satupuši kastaņiem līdzīgi kauliņi ar baltu mīkstumu apkārt. Tieši šis mīkstums ir tas vērtīgais dabas brīnums, kas jānoplucina. Ja uz kuģa ar grūtībām apēdu vienu, tad tagad patiešām iegaršojas. Apēdu visu milzeni, un kauliņi sakrājas lielā čupā. Svaigais gaiss un pozitīvā atmosfēra ir padarījusi savu – viss patīk un garšo!

Kad durjanu saēdusies, sparīgi minos tālāk, velosipēdam nokrīt pedālis. Mēģinu to pieskrūvēt ar pirkstiem, bet tikai noķēpāju eļļainas rokas. Stumjos atpakaļ un meklēju kādu, kas palīdzēs. Pirmajā veikaliņā prasu pēc kādas darbnīcas, bet iznāk omulīgs saimnieks un kopā ar mazo dēlēnu riteni salabo pats. Arī viņš izskatās laimīgs un ar dzīvi apmierināts, kaut viņa lāviņa ir maza un nav domāta tūristiem. Atvadījies viņš turpina iesākto nodarbi – sēž ēnā, skatās saulītē un spēlējas ar mazo dēlēnu. Apkārt žāvējas augļi, un dabas vitamīni jūtami pat gaisā.

Atpakaļceļā jau cilvēki mani pazīst, māj ar roku un aicina piestāt. Kopā ar skolas bērniem apēdu saldējumu, bet no B1 tomēr atsakos. Tā kā Indonēzija kopumā ir musulmaņu valsts, tad cūkgaļa ēdienkartē ir aizliegta. Tomēr ir cilvēki, kas to ēd un ēstuves, kas gatavo. Tāpēc ir izdomāti kodēti nosaukumi. Ja pret cūkgaļu jeb B2 man īpašu iebildumu nav, tad B1 gan labprātīgi neēdīšu nekad – zem nevainīgā salikuma tirgotāji piedāvā suņa gaļu.

Tāpat atsakos no piedāvātā zobu higiēnas līdzekļa, palmu lapā ietīta vietējā auga, kas jākošļā, līdz mute un zobi ir koši sarkanā krāsā – it kā tikko būtu pabeigts kāds kanibālisma rituāls. Toties lepni tērptās kundzes, kas garā, košā strīpā veļas ārā no tuvējās baznīcas, visas ir ar sarkanām mutēm. Darba dienas vidū notiek kāzas, un viesi jautrā pūlī dodas uz svinību vietu. Viņi ir tik dzīvespriecīgi un atvērti, ka māj, lai dodos līdzi. Taču man ir velosipēds, sportisks apģērbs un foto baterijas, kas vienmēr izlādējas nelaikā. Tāpēc atvados no visiem un dodos peldēties.

Man diena šķiet izdevusies, un prieks, ka apmierināti par redzēto ir arī grupas biedri. Viņiem tikuši rituālo deju paraugdemonstrējumi, kulta vietu butaforijas, priekšnesumi skolā un vētraina iepirkšanās. Ar pēdējo esam aizrāvušies visi, jo tekstiliju, kokgriezumu un citu suvenīru piedāvājums te tiešām ir košs un eksotisks. Padalījušās priekā par ieguvumiem, ņemam velosipēdus otro reizi un braucam pa salu – atkal uz citu pusi.

Saule dodas uz rieta pusi, un sala izskatās īpaši skaista. Traucam pa kalniem augšā un lejā, mati plīvo un sirdī prieks. Pat sēžot uz velosipēda, nopērkam rokām austu galdautu Karinas lauku mājai, un nesamies tālāk. Nokļūstam vietā, kur grupa braukusi ar kuģīti, un arī es apskatu seno bataku valdnieku mauzoleju. Kārtējo reizi saprotu, ka bez steigas viss izdodas labāk. Visu, kas jāredz, ieraudzīsi, kas jāsatiek – satiksi…

Un arī veselīgam dzīvesveidam pārspīlējumi nav vajadzīgi, tāpēc auksta alus pudeli izdzeram ar prieku – ziedošu magnoliju ielenkumā ar skatu uz vulkānisko ezeru, kura krastu apjož mirdzošu uguntiņu krelles. Man par prieku aizlido arī pāris tauriņi.

astaiga pa vulkāna un paradīzes salu sniedz gaidīto jaunatklāsmes prieku. Horas, bataki! Jūs tiešām esat īpaši, ja tik harmoniskā mierā varat dzīvot uz vulkāna, kura izvirduma pelni ir atrasti pat Antarktīdā, un tiek uzskatīts, ka tieši tas izraisījis pēdējo ledus laikmetu uz Zemes... 

---