Sumatras ceļojuma dienasgrāmata - 8. diena

24.02.2015.

Nepilna pusotra diena Samsomiras salā mūs ir uzlādējusi tik ļoti, ka uz kuģīša gluži dabiski varam sēdēt puslotosa pozā un aizvērtām acīm vērties saulē. Vislabāk skatīšanās saulē padodas Santai, kas var mierīgi un gluži vai svētlaimīgi sastingt un aizvērtām acīm uztvert saules enerģiju pat lielākās jezgas vai nīkšanas brīdī. Šobrīd pat mēs ar Karinu esam mierīgas un, kuģa priekšgalā sastingušas, tuvojamies sauszemei. Kaut arī Sumatra pati ar sala, tomēr lielo izmēru un milzīgā iedzīvotāju skaita dēļ, tā tomēr vairāk atgādina kontinenta daļu.

Tāpēc ar patīkamu nostaļģiju atvadāmies no Tobas ezera ieskautās Samsomiras, kas ir pirms 71 000 līdz 75 000 gadiem izvirdušā vulkāna rezultāts. Neskatoties uz savu unikalitāti, šis ezers pirmo reizi oficiāli pētīts tikai no 1943.gada. Ir atklāts, ka tā izvirdums ir bijis grandiozs. Sešsimt metrus biezs pelnu slānis ir noklājis teritoriju divtūkstoš kvadrātkilometru apkaimē un nokļuvis līdz pat Antarktīdai. Arī šobrīd 35 aktīvie Sumatras vulkāni bieži rada problēmas un liek atcelt avioreisus.

Prom braucot, ceļš uzvijas kalnā, un no gleznainā Tobas ezera varam atvadīties ilgāk. Ezers garākajā vietā ir aptuveni simts kilometrus garš, bet dziļums gan visur tiek uzrādīts vienādi – 505 metri. Nekādas lēzenas pludmales, uzreiz iekšā pavisam! Neviena būvēta tilta vai dambja, protams, nav, vienīgais savienojums ar Sumatru ir kuģīšu satiksme un pontonu tilts. Tas izvietots ezera šaurākajā vietā un pieļauj mašīnu kustību ļoti ierobežotā apjomā.

Atkal jāsāk pierast pie autobusa, jo gaidāms 140 kilometrus garš pārbrauciens uz Berastagi pilsētu. Ar vietējiem ceļiem un satiksmi, tas aizņem 4 – 5 stundas. Ir plānotas dažas pieturas vietas, un jau pirmā mūs iedzen azartā.

Sumatra jau kopš kolonizācijas pirmssākumiem ir slavena ar savām garšvielām – kanēli, krustnagliņām, muskatriekstiem, ingveru un visu pārējo, ko pa ceļam mums uzcītīgi atrāda gids. Ceļā bijām piestājuši arī kādā garšvielu dārzā, kur katru augu varējām burzīt, ostīt, apčamdīt un, protams, nopirkt. Tomēr tās bija tikai vairāk vai mazāk eksotiskas piedevas, kamēr šodien nobaudām jau gatavu rezultātu. Ilze apstādinājusi autobusu pie kāda krodziņa ar pēdējo skatu uz ezeru, kur tiek degustēta garšvielu tēja. Kaut arī mūs brīdina, ka tā būs ļoti asa un varbūt kādam negaršos, efekts ir tieši pretējs – tā garšo visiem! Uzskaitām un fotografējam sastāvdaļas – ingvers, kardamons, kanēlis, baltie pipari, muskatrieksti, vēl kaut kas neatpazīstams… Esam gatavi izpirkt šo bodi tukšu, bet, mums par lielu vilšanos, pārdošanā nav nevienas paciņas!

Tad nu Ilze un Hanafi uzņemas gādību par mūsu eksotisko garšas vēlmju apmierināšanu. Autobuss tiek stādināts pie katras bodītes, un gidi meklē tieši šo tēju. Pirmais medījums ir septiņas paciņas uz autobusu. Visiem nesanāk, tāpēc jāmeklē vēl. Lai veiktos raitāk, Ilze skraida un vicinās ar jau nopirkto paciņu, līdz vietējie mēģina no viņas to atpirkt… Tā mēs pabraucam garām bērēm, kur pat no ceļmalas redzams vaļējs zārks un tā nēsāšanas rituāls, pabraucam garām ziedu plakātiem un pirms kāzu rosībai, braucam garām autentiskiem notikumiem, jo tēja šobrīd ir svarīgāka… Labi, ka visi dabūjam, citādi miera nebūtu.

Sipisopiso ūdenskritums, pie kura speciāli piebraucam, izpelnās labi ja mirkli uzmanības, tik neizteiksmīgs tas šķiet, taču iepirkšanās gan iet pilnā sparā. Aktīvākā ir Dagnija, kas jau kuru dienu meklē  big saiz trauzers. Kad kādas tiek atrastas, tad tiek prasīta cita krāsa. Kad tā ir atrasta, tiek prasīta cita cena. Līdz šim Dagnija palikusi bez biksēm, bet pie ūdenskrituma cīnās atkal. Kad viņa met bikses pārdevējai atpakaļ un prasa divreiz mazāku cenu, tad meitene nemulst – big saiz – big praiz!

Tā nu grābstāmies ap lupatām un ceram atrast to, ko neviens cits vēl nav atradis – labāku, skaistāku, lētāku… Un pa kulītei vien stiepjam autobusā, jau iepriekš vaidot, ka čemodānā vairs nav vietas.

Pēc programmas mums jāpievēršas batakiem un viņu mantiskajai kultūrai – ragu mājām un citām sadzīves īpatnībām. Pirmā pieturas vieta ir kāda bijušā sultāna rezidence. Tā, atšķirībā no iepriekš apskatītajām seno māju replikām, ir autentiska un ir piederējusi ļoti cienītai Nagur dzimtai. Šīs dinastijas priekšteči, savulaik, ieradušies bataku zemē no Taizemes. Reliģiskais kokteilis ir sanācis trīskāršs. Kā taizemieši viņi ir bijuši budisti, kas ieradušies pie bataku kristiešiem un pieņēmuši islāmu. Taču viņu darbība bijusi tik saprātīga un diplomātiska, ka viņi iemantojuši vietējo nedalītu cieņu, kas saglabājusies joprojām. Kad Indonēzija 1945.gadā ieguva neatkarību, Nagur ģimene turpināja darboties politikā un valdībā. Savu reģionu – Batak Simalungung – viņi turpina atbalstīt joprojām. Tieši šīs dzimtas politiķi veicinājuši tūrisma attīstību šajā reģionā un jo īpaši – Tobas ezera apkaimē. Savu senču rezidenci viņi saglabājuši kā brīvdabas muzeju, un tieši tā tas arī izskatās.

Varam izstaigāt gan lielo māju, kur tādā kā milzīgā šķūņa augšā mitis sultāns un viņa aptuveni divdesmit sievas, gan mazākās būves – viesu namu, valdnieces namiņu, tiesu māju, sodīšanas vietu… Tas viss šķiet kā no kādas senas teikas, kas nevar būt patiesība. Garajā istabā, kā tādā komunālā kopmītnē, mitušas visas sievas. Katra ar savu gultas vietu uz dēļiem un pavardu, kas kurināts un dūmojis. Tualetes nekādas, pasper vaļīgo grīdu un dari, kas jādara. Nakts priekiem valdniekam ir bijusi tāda kā paliela suņa būda, uz kuru, turpat aiz durvīm, tas izvēlējies kādu no sievām. Kad sievas palikušas stāvoklī un vēders sācis traucēt, tad tās pārceltas uz citu mītni, kur tad mitinājušies visi mantinieki un to māmiņas, kamēr valdnieks pēc kādas nav īpaši sailgojies.

Tas viss šķiet tik tālu un neiespējami, ka iztēloties tādu sadzīvi ir grūti. Tieši tāpēc palīdz nākamā pieturas vieta, kas rāda šīs kopā dzīvošanas tradīcijas mūsdienu variantu. Tas ir Dokan ciems, kurā dzīvo bataku karo cilts. Ārēji viss ir mūsdienīgi – pliks neviens nestaigā, elektrība un telefoni darbojas, mašīnas braukā, veikali strādā… Te ir diezgan daudz buļļa ragu māju, kurās cilvēki tiešām dzīvo. Vienai no tām pielikta plāksnīte ar uzrakstu, ka tas ir autentiskā dzīvesveida piemineklis. Tas nozīmē, ka par ziedojumiem varam doties iekšā un skatīties, kā dzīvo komunālā ģimene. Tā arī ir – seši pavardi, kas katrs dūmo dažādā laikā, bet ar pilnu jaudu, sešas istabas, kas atdalītas labi, ja ar aizkaru, dažādu paaudžu radinieki, kas dzīvo ne tikai zem viena jumta, bet pat vienā lielā istabā… Vienā stūrī sēž vecenīte, otrā – pavecs pāris, citā nodalījumā tēvs auklē bērnus, no kuriem gadus sešus veca meitene ir slima un drudzī, vēl kādā nodalījumā ap pavardu bakstās pusaudzis, bet pa gala trepēm no bambusa grozu pīšanas darba atgriežas ģimenes tēvs. Iedzīve – mēbeles, trauki, drēbes – katram izvietots atsevišķi, bet elpotais gaiss tomēr kopīgs. Un tualetes nav, jākāpj laukā pa trepēm… Kad Inese vēl ierauga milzīgus prusakus, tad visi, kā sarunājuši, steidzamies uz izejas pusi. Eksotiskas bildes ir sabildētas, un varam laisties tālāk – uz četru zvaigžņu viesnīcu pie Sibajaka vulkāna.

Lai arī vizīte komunālajā namā bija īsa, tā bija autentiskas jaudas pilna – kā jau visur, kur ir īsta dzīve. Mūsu padalīto naudiņu visi ģimenes locekļi steigšus atdeva gados vecākajai kundzei, kas sēdēja pie sliekšņa un purpināja. Gids kaismīgi aizstāvēja pārliecību, ka ģimenes galva batakiem vienmēr ir vīrietis, bet mūsu redzētais liecināja ko citu. Kundzei ar lakatā virs galvas ietīto avīzes rulli neviens neuzdrošinājās runāt pretī, un jau viņas acu skats vien ieviesa kārtību. Ar viņas atļauju mēs ienācām, ar viņas skatu mugurā klumburējām pa kāpnēm lejā. Labi, ka nekritām, un pēc stundām divām jau peldējām ķīniešu uzturētas viesnīcas sterilajā baseinā. Katrs varēja palielīties ar to, kā viņam gājis Austrālijā, Kubā, Singapūrā, Marokā, Gvatemalā, Taizemē, Vjetnamā…

Tik daudz vietās, kas bataku komunālās mājas iemītniekam liktos tālas kā Mēness, bet kur  nez kāpēc esam bijuši mēs. Cik šajos braucienos ir ceļojumu kolekcionēšanas un cik īsta atklāsmes prieka, tas lai paliek katra paša ziņā. Mani tikai vienmēr mulsina situācija, kad, vienā tālā zemē esot, steigšus tiek runāts par to, kas labāks vai citādāks redzēts kādā citā pasaules malā. It kā ar šo mirkli nebūtu gana, it kā visu vajadzētu apstiprināt ar zīmogiem no visas pasaules…

Taču augļi zālītē pie baseina garšo lieliski, un arī sapirktās kleitas tiek atrādītas ar jūsmu. Tagad tikai gulēt, un rīt no rīta– augšā vulkānā, kura brālis veļ dūmus tepat pie apvāršņa.

at Antarktīdā, un tiek uzskatīts, ka tieši tas izraisījis pēdējo ledus laikmetu uz Zemes... 

---