Sumatras ceļojuma dienasgrāmata - 9. diena

25.02.2015.

Vulkāna iekarošanai esam sagatavojušies ļoti nopietni. Jau pats vārds ‘’vulkāns’’ mūsu platuma grādos dzīvojošajiem iedveš bijību, tāpat kā cunami. Mūsu zemi šīs dabas stihijas, par laimi, neskar, bet Indonēzijā dzīvošana to tuvumā ir ikdiena. Šobrīd valstī ir 135 aktīvi vulkāni, no kuriem 35 atrodas Sumatrā. No tiem veļas dūmu mākonīši, virs zemes laužas sēra avoti, kaut kas ducinās zemes dzīlēs un ik pa brīdim draud ar izvirdumu – tad vietējai varai jāpārvieto pie vulkāna dzīvojošie zemnieki, kas labprātīgi nemaz negrib savas mājas pamest. Tā vulkāni spēlējas, biedē, un ik pa brīdim arī aplaimo ar izvirdumiem.

To, ka tuvojamies divu aktīvu vulkānu zonai, liecina krāsu maiņa aiz loga. Tas, kas visur citur bija spilgti zaļš, tagad kļūst pelēks. Divi vulkāni redzami arī no viesnīcas istabas loga, un iedvesmo kāpienam. Salīdzinoši esam gados jauna grupa, tāpēc visi ir nocietušies pēc fiziskām aktivitātēm. Ilze mūs ir pamatīgi sabiedējusi, tāpēc ceram uz adrenalīna bagātu kāpienu.

Jau sešos no rīta ēdam brokastis un kāpjam divos mini busiņos. Ceram uz mežonīgu kalnu taku un mūžam neaizmirstamu kāpienu. Mums ir divi maza auguma gidi – vīrs un sieva, kas nes uz muguras somas ar augļiem. Kāpiens ir visai lēzens, ceļš sākumā ir pat asfaltēts, saule vēl nav zenītā, tāpēc iešana ir visai vienkārša. Katrā pauzē mums tiek pasniegts banāns, mandarīns vai ūdens malks, katrā skatupunktā iespējam fotografēt ainavu, sevi vai viens otru. Kad parādās kaut kas līdzīgs sen atdzisušas lavas laukam, sajūtam arī sēra smaku. Līdz tam vulkāna esamību apliecināja vien pelēkās augu lapas un sejas maskas, ko valkā daļa iedzīvotāju. Putekļu mētelis šeit ir visur, bet, tikai pāris stundas esot pie vulkāna, pat nedomājam slēpties bez maskas. Ceļu līdz lavas krāterim esam veikuši rekorda ātrumā, bet tā arī nesaprotam, ka tas ir galapunkts. Tas, kas Ertales vulkānā Etiopijā vārījās kā maģisks elles katls, te ir rātni līdzens krātera dibens. Aktīvāki kāpēji to izdaiļojuši ar akmens uzrakstiem un rakstu zīmēm – tas arī viss! Izskatās skaisti, bet drīzāk pēc dīķa dibena, ne vulkāna… Gandrīz tā arī ir. Šī esot pirmā reize, kad Ilzes grupa redz šo vulkāna krāteri sausu – parasti to klāj lietavu ūdens, un tad tā dziļumu var tikai iztēloties.

Apspiedusi savu vilšanos, skatos uz augstākā kalna kori un maziem cilvēku siluetiņiem virs tās. Jā, nesamies uz priekšu! Augstu, vēl augstāk…

Gidi ir priecīgi par mūsu entuziasmu un naski pavada. Vīrs pa priekšu, sieva aizmugurē. Bet grupas enerģiskākajai daļai nekāda pavadība nav vajadzīga. Blondā Inese ar garajām kājām un alpīnistes rūdījumu aizskrien palekdamās, Karinčiks arī nav noķerams, mēs, pārējie, tā nedaudz uzmanīgāk kāpjam pa stāvo kalnu taku, kas tik aicinoši vilina…

Nepaiet pat pusstunda, kad gandrīz visi esam augšā – 2094 metrus augstajā Sibajaka vulkāna virsotnē. Tur mūs sagaida spēcīga marihuānas smarža un jautra tīņu kompānija divās teltīs, kas tikko mostas pēc virsotnē pavadītas nakts. Zemākajos lavas laukos redzamas vēl pāris teltis. Gidi apgalvo, ka tie esot vietējie iedzīvotāji, kas speciāli nāk elpot sēru, jo uzskata to par ļoti veselīgu nodarbi.

Tīņi arī ir vietējie un ļoti atraktīvi. Viņiem ir gan ģitāra, gan svara bumbas, gan miera pīpe, ko šobrīd visi laiski smēķē un izbauda relaksāciju pat uz visaugstākās un bīstamākās kores. Gids nostrostē viņus, lai savāc visus atkritumus, bet pats pa ceļam mierīgi met lejā plastmasas pudeles. Kopumā gan taka ir gandrīz ideāli tīra – vai nu kāpēju ir pietiekoši maz, vai arī tie ir salīdzinoši apzinīgi. Kaut arī kustība te tiek kontrolēta un nepieteicies neviens nevar ap vulkānu vazāties, īpašas tūrisma infrastruktūras nav. Mums to arī nevajag, pietiek ar sēra iekrāsoto svaigo gaisu un skaisto skatu. Īpašs prieks, ka līdz pašai korei uzkāpušas arī Ženija un Regīnas kundze, neaizmirstot par sevi asprātīgi pajokot. ‘’Tā jau man darbā saka, ka es esmu čūsku vecene, bet, kad pateikšu, ka vēl vulkānā uzlīdu – arī par vella mātīti nosauks!’’ secina spriganā Ženija, kas vienā darbavietā nostrādājusi 43 gadus. Un strādā joprojām!

Tā nu izgrozījušies, safotografējušies un vēl pakomunicējuši ar vietējo jaunatni, uzsākam lejup ceļu. Tas esot tas grūtākais, mums vairāk kārt ir brīdinājusi Ilze un sazīmējusi iztēlē briesmu ainas – visi būsim netīri, saskrāpēti, izmežģītiem locekļiem, sastieptiem muskuļiem, atdauzītām pakaļām, saplēstām drēbēm… Vēl būs piesūkušās dēles un iestāsies baiļu spazmas…

Nekā no tā visa, kas piedzīvots citos braucienos, šoreiz nav. Iemesls ir gaužām vienkāršs – jau vairākas dienas nav lijis, tāpēc taka ir ideāli sausa. Tiklīdz ir kaut neliels slapjums, tā lejupceļš pārvēršas par dubļu slidkalniņu, kas veicams tikai četrāpus uz dibena, ķeroties pie katras saknes vai akmens, un cenšoties nenokrist ar galvu pa priekšu. Mums tas viss iet secen. Kurš palēkdamies, kurš veldamies, kurš prātīgi kāpjot, bet visi veiksmīgi kāpjam lejā bez dubļu vannām un citiem ekscesiem. Līdz ar to kāpienu augšā un lejā veicam rekorda īsā laikā – nieka trīs stundās. Tas viss – ar augļu ēšanas pauzēm milzīgo bambusu audzēs un fotografēšanos pie katras dīvainās saknes.

Ilze ir priecīga – nekādu sastiepumu un izmežģījumu, nekādu dubļainu drēbju un pārmetumu, viss ir noticis pa smuko! Veiksmīga grupa, viņa secina un vedina mūs uz pelnīto atpūtu. Tie ir sēra baseini turpat ielejā, kur jau no paša rīta mērcējas Dagnija – vienīgā, kas nekāpa vulkānā. Viņa mūs sagaida ar zinātājas pašapziņu un norāda, kurš silts, kurš siltāks, kurš pavisam karsts. Neviens neklīrējas, aši maina drēbes un mērcējas tik iekšā. Kaut nekādas milzu grūtības nav pārvarētas, tomēr fiziskā slodze ir bijusi un esam nopelnījuši atpūtu. Vietējā veikaliņā pat ir iepriekš pasūtīts auksts alus, kas siltajā baseinā garšo divtik atspirdzinoši. To pērkot, uz letes pamanu mazas pulvera paciņas, ko ziņkāri tveru. Tas izrādās sērs, kas jāsmērē tieši uz ādas. Tā kā to drīkst darīt arī baseinā, tad tas, protams, ir jāizmēģina. Tā nu blondā Inese, Evita un es uzsmērējam sev baltas maskas un ar spocīgo skatu uzjautrinām pārējos. Rotas lietas esam noņēmušas, tomēr manus sudraba auskarus un pulksteni tas neglābj. Sēra maska ir bijusi tik iedarbīga, ka reakcija notiek arī vēlāk, un rotas iegūst tumšu sūbējumu. Taču tas ir tikai sīkums. Vulkānā tomēr nekāpj katru dienu!

Tā nu ar padarīta darba apziņu un apēdot beidzamos augļu kilogramus, atvadāmies no gidiem un sēžamies autobusā. Mums priekšā ir vēl kāda ļoti gaidīta vieta un atrakcija – džungļi un tajos mītošie orangutāni.

Lai pie tiem nokļūtu, ir jāveic aptuveni 130 kilometru pārbrauciens līdz Gunung Leuser Nacionālajam parkam, kas prasa kādas četras, piecas stundas. Nu jau esam tuvāk salas galvaspilsētai Medanai, tāpēc ceļš ir labāks un satiksme daudz intensīvāka. Arī ainavai aiz loga ir atņemts lauku šarms, kā vietā nāk agresīvāka tirdzniecība un raižpilnākas sejas. Īpaši tas sakāms par Medanas priekšpilsētu, kurai jāizbrauc cauri – te nu izdzīvošanas stresu nevar nepamanīt.

Izbraucot no sastrēgumiem un nokļūstot otrpus galvaspilsētai, sākas eļļas palmu audzes. Tās ir skaistas kā savdabīgs, ritmisks ornaments, taču nav tik nekaitīgas, kā izskatās. Šis skaistais, ātri augošais un rūpnieciski ražīgais augs ievests Indonēzijā tikai pirms pusotra simta gadu, taču kļuvis par salas vizītkarti. No šīm palmām iegūst eļļu – pārtikai un kosmētikai, pēc kuras pasaulē ir milzu pieprasījums. Lai stādītu plantācijas, tiek izcirsti lietus meži, kas nodara neatgriezeniskus bojājumus ekoloģijai. Līdz ar to šobrīd ir asa dilemma – daba vai nauda, kas rezultējas dažādos likumos, regulās, pētījumos, spekulācijās… Taču, kamēr pasaule pieprasa, palmu augļi tiek vākti, eļļa pildās cisternās, strādniekiem ir darbs, valstij ienākumi un orangutāniem nekas cits neatliek, kā pārvākties uz dzīvi nacionālajos parkos. Un ko lai saka Sumatras tīģeris, kuram vienam pašam vajag 10 000 kvadrātkilometru teritoriju! Tāpēc viņu arī ir tikai nepilni pieci simti, kamēr cilvēku – 51 miljons…

Palmu audzes mijas ar kaučuka kokiem, no kuriem mazos trauciņos žēli tek staipīgs, pienam līdzīgs šķidrums. Tā ir dabīgā gumija, kuru no pasaules tirgus izspiež dažādi sintētiskie materiāli. Ir tikai trīs lietas, ko joprojām ražo tikai no dabīgā kaučuka – ķirurģiskie cimdi, prezervatīvi un lidmašīnu šasiju riteņi. To vajadzībām tad arī tiek dīrāta kaučuka koka miza un tecināta šī dabas bagātība.

Tā nu ar vulkānu aiz muguras un plantācijām apkārt, nonākam pie UNESCO dabas mantojuma sarakstā iekļautā nacionālā parka. Iemetos upē, kur straume gāž gar zemi, bet papardēm apjozušies jaunekļi sveicina ciemiņus kā īsti Tarzāni. Kad pēc vakariņām izejam nakts pastaigā, tad atklājas, ka Bukit Lawang ir burvīga chill – out pilsētiņa ar omulīgiem krodziņiem, naksnīgu mūziku, labsirdīgi atvērtiem cilvēkiem un gaisā vējojošu marihuānas smaržu. Pāri upei ir vairāki piekaramie tilti, no kuriem pārejam veselus trīs. Tumsā viļņu šļakstoņa un līganā laipa liek sajusties īpaši romantiski un ievilkt gaisu plaušās ar dubultu spēku. Jā, vulkāna putekļi ir aiz muguras, te atkal jaušams tīra gaisa un auglības spēks!

---