Trīs romantiskās Ziemeļjūras māsas

Mazais cietoksnis, šokolāde, mežģīnes un tulpju lauku reibonis

 Sajust, kā smaržo zeme pavasarī, kamēr Latvijā vēl pumpuri snauž; apreibt no krāsaino tulpju laukiem un ienirt Amsterdamas raibajā kolorītā; izgaršot beļģu alu, šokolādi un Holandes sieru; cienīgā gaitā paklejot pa Eiropas Savienības kvartāliem; ļauties vēja maigajam pieskārienam un izdejot šo deju, ko sauc par ceļojumu, ar bezgalīgu prieku un pārsteigumu agrā pavasarī var Ziemeļjūras krastos – tur, kur rokās sadevušās visas trīs māsas, sauktas par zemajām valstīm, jo lielākā daļa līdzenumu plešas zem jūras līmeņa.

 Ko īsti nozīmē vārds Benelux, droši vien zina katrs. Tās, tātad, ir trīs valstis: Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, kas savulaik apvienojušās, izveidojot vienu no pirmajām savienībām Eiropā 20. gadsimtā. Nosaukums veidojies no valstu pirmo burtu salikuma. Tieši no Benelux savienības veiksmīgā piemēra tika aizgūta ideja Eiropas Savienības izveidei.

 Luksemburga

Kāds ir šis mazais cietoksnis, kas mūsdienās izveidojies par vienu no turīgākajām Eiropas valstīm? Mazākā Benelux valsts ir 25 reizes mazāka par Latviju, apmēram viena rajona lielumā. Vislielāko ietekmi uz valsts kultūru atstājusi Francija un Vācija – tuvākās robežvalstis. Lauksaimniecība ieņem svarīgu lomu tautsaimniecībā, taču tērauda rūpniecība, Eiropas Savienības institūciju darbība, banku pakalpojumi un apdrošināšana ir valsts stūrakmeņi. Luksemburgai ir arī savas vīna darīšanas tradīcijas, jo valsts rietumos atrodas auglīgā Mozelesieleja ar vīnkoku terasēm. Trešdaļu valsts klāj meži, un ne velti 19. gs. sākumā Luksemburga, atrodoties Francijas sastāvā, tika saukta par Mežu departamentu.

Kā jau diplomātu zemē tas ir pašsaprotami, ka valstī ir trīs valsts valodas: franču, vācu un luksemburgiešu, kura tikai 1982. gadā ieguva valsts valodas statusu. Ikviens luksemburgietis kā minimumu zina visas trīs valodas, jo darba pamatinstruments ir intelektuālais potenciāls. Valsts nacionālo simbolu sarakstā bez karoga un ģerboņa jāmin karaliskā ģimene, kura simbolizē stabilitāti un apgaismību.

Un patiesi, iebraucot Luksemburgas pilsētā, pārņem sajūta, ka te reiz sensenos laikos noteikti bijusi kādas princeses un prinča pasaku pils kalna virsotnē, jo pilsētas aristokrātiskais miers, kontrastiem bagātais reljefs, arhitektoniskā atturība un elegance, kā arī vecpilsētas pelēko jumtu toņu saskaņa par to pārliecina.

 Galvaspilsētas Luksemburgas ainavisko panorāmu veido Petrusas un Alzetes upju gravas, viduslaiku vecpilsēta ar melnajiem akmens plākšņu jumtiem un daudzie tilti. Saka, ka pilsētas daļas savieno 98 tilti. Vairāk nekā tūkstoš gadus pilsēta ir bijusi cietoksnis uz stāvajiem upju krastiem 300 – 500 m v. j. l. klinšainā pacēlumā. Tāpēc pilsēta tiek saukta par Ziemeļu Gibraltāru, un bijusi viens no svarīgākajiem nocietinājumiem Eiropā. Mūsdienās lieliski saglabājušos Bokas un Petrusas nocietinājumu sistēmu ar alu labirintiem jeb kazemātiem klinšainajos upju krastos iespējams apmeklēt tūristiem. Pirmie kazemāti celti 1644. gadā spāņu valdīšanas laikā. Pēc nocietinājumu nojaukšanas 1867. gadā kazemāti tika sadalīti tādos kā blokos. Publiski pieejami tie kļuva kopš 1933. gada. Kazemātu kopgarums mūsdienās ir 17 km, un tie stiepjas vairākos līmeņos 40 m dziļumā. Apšaudes laikā kazemātos varēja paslēpties visi Luksemburgas iedzīvotāji. Kopš 1994. gada kazemāti iekļauti UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

  Luksemburgas pilsētas ielu rakstus iezīmē bankas. To ir 220, un pilsēta ierindojas otrajā vietā aiz Londonas banku skaita ziņā Eiropā.

Realizējot visai ambiciozu pilsētas plānojumu Kirchbergā, izveidojās Luksemburgas pilsētas daļa, ko pazīstam kā Eiropas pilsētiņu. Bijusī lauksaimniecības zeme nu kļuvusi par Eiropas Savienības pārstāvniecību mājvietu. Te atrodas ES sekretariāts, finansu un atpūtas centrs ar plašu kinoteātri, Nacionālo Sporta un kultūras centru d’Coque, moderno Filharmonijas zāli, kuras fasāde atgādina baltiem reģistriem rotātas ērģeles. Tepat arī Eiropas laukums, kurā platānu birztala simbolizē katru no dalībvalstīm. Arī Latvijai ir savs platānas koks laukuma vidū. Pie katra iestādītā koka granīta plāksnē iegravēts valsts nosaukums un iestāšanās ES gada skaitlis.
Bet ceļojums turpinās uz nākamo ES centra valsti...

 Beļģija

Kas varētu būt pirmā asociācija latvietim, pieminot šīs valsts vārdu? Iespējams, ka tās būs gastronomiskas sajūtas pēc beļģu šokolādes, vafelēm vai slavenā alus daudzveidības, varbūt tās būs romantiskās viduslaiku sajūtas Brigē, bet varbūt milzu dzelzs atoms un čurājošais puisēns Briselē? Sajūtas katram savas, tomēr visvairāk Eiropā tiek pieminēts Briseles vārds. Kā gan ne, jo te atrodas NATO mājvieta un galvenā ES institūciju mītnes vieta jeb otra Eiropas pilsētiņa, kas būvēta tēraudā un stiklā (kā nu ne – ES pirmsākumi taču bija Ogļu un tērauda kopienas izveide, kas 1958. g. pārtapa Eiropas Ekonomiskajā kopienā (EEK), un tajā ietilpa sešas valstis). Tāpēc Briseli mēdz dēvēt par Eiropas politisko galvaspilsētu.

Galvenās ES ēkas izvietojušās Rue de la Loi un Schuman apļa tuvumā, un pazīstamākā no ēkām ir Berlaymont zvaigznes formā. Interesanti, ka ēkas celtniecībā ticis izmantots azbests (laikam tad vēl nezināja tā kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību), ko atklāja tikai pirms vairākiem gadiem un nācās evakuēt visus Eiropas Komisijas galvenās ēkas iemītniekus. Lai noņemtu bīstamo materiālu un vietā liktu modernos, ietērptu stiklā un tēraudā, zvaigžņotajā ēkā tika ieguldīti milzu līdzekļi, kas pārsniedz jaunas tāda tipa ēkas celtniecību. Bet nu Berlaymont mirdz savā stiklotajā spīdumā un smalki atspoguļo protestētāju sejas, kas turpat pāri ielai iemīļotā piketu laukumā mēdz šad tad parādīties.

Savukārt, mūsdienīgais, plašais, gaišais tērauda un stikla konstrukciju komplekss jeb Eiropas Parlaments Leopolda parka malā tiek gan apbrīnots, gan pelts. Skaista un moderni funkcionējoša ēka, tomēr dēvēta par Dievu kaprīzēm un sava izskata dēļ arī par siera kūku. Kāda gan starpība, kā to sauc? – Galvenais, lai telpu labvēlība veicina 732 deputātu darbaspējas.

Beļģijā runā trijās valodās. Valsts dienvidu daļā, netālu no Francijas robežas cilvēki runā franciski. Uz ziemeļiem no Briseles lielākā daļa iedzīvotāju runā flāmu valodā, kas tuva holandiešu mēlei. Austrumu pierobežā oficiālā valoda ir vācu. Briselē lielākā daļa cilvēku runā franciski, plaši izplatīta ir arī flāmu valoda, būtībā – galvaspilsēta ir bilingvāla, kur franču un flāmu valodai ir oficiālu valodu statuss. Patiesībā ik pa laikam uzvirmo ziemeļdaļā dzīvojošo flāmu un dienvidos mītošo franciski runājošo valoņu nesaskaņas, pat dumpis par valsts sadalīšanu divās daļās vai apvienošanos ar kaimiņiem. Lingvistiskās atšķirības rada arī atšķirīgu mentalitāti. Kompromiss – ceļazīmes un ielu nosaukumi ir abās valodās.

Turpinot apcerēt Briseli, jāpiemin, ka pilsēta reljefa dēļ ir iedalīta divās daļās: Augšpilsēta (reiz bijusi franciski runājošo aristokrātu, arī karaļnama mājvieta) un Lejaspilsēta (viduslaikos bijis rosīgs tirdzniecības centrs ar flāmiski runājošiem iedzīvotājiem). Augšpilsētā atrodas jau minētais Eiropas kvartāls, Viktora Ortā projektētā Mākslas pils, Lotringas Kārļa pils, Karaliskie tēlotājmākslas muzeji un Modernās mākslas muzejs, gotiski cēlā Beļģijas nozīmīgākā baznīca – Sv. Miķeļa un Sv. Gudulas katedrāle ar savdabīgiem dvīņu torņiem, Piecdesmitgades parks un Karaļa kvartāls (jā, jā, arī Beļģija ir sena karaliste!). Tas celts vietā, kuru reiz dēvēja par Kaudenberha kalnu, uz kura slējusies Brabantes hercogu un renesanses laika valdnieku rezidence jau no 15. gadsimta.

Lejaspilsēta lepojas ar Eiropas skaistāko centrālo pilsētas laukumu Grand Place, Sv. Ibēra galerijām, vecpilsētas šarmu, Biržu, Operas namu, Botānisko dārzu, Restorānu ieliņu, Flāmu teātri un, protams, ar slaveno Čurājošo puisēnu jeb Manneken Pis. Teikas par puisēna rašanos ir vairākas, bet populārākā no tām vēsta, ka 12. gadsimtā kādas kaujas pašā karstumā atrasts hercoga dēls čurājam pret koku, un tā nu kļuvis par karavīru drosmes simbolu. Ap pusmetru garais čurājošais bronzas puisēns kā magnēts pievilina tūristu pūļus. Kā jau visām slavenībām mēdz gadīties, ka reizēm tos kāds garnadzis vēlas nozagt, to nācies izjust arī Manneken Pis. Puisēnam nācies pat piedzīvot viņa ķermeņa sadauzīšanu 1817. gadā. Pēc gada gan tika atliets oriģināls, kas nu priecē mūsu acis. 1698. gadā Maksimiliāna Emanuela dāvātais uzvalka komplekts bija aizsākums jaukai tradīcijai – puisēns tiek ģērbts dažādos tērpos, atbilstoši kādiem valstiskiem, politiskiem vai pat starptautiskiem notikumiem. Valstu vadītāji, apmeklējot Briseli, dāvina savas valsts nacionālo tērpu miniversiju. Puisēna tērpu kolekcija sastāv no vairāk kā 400 kostīmiem, starp tiem arī sarkanbaltsarkanos toņos.

 Cik gan ilgi var sajūsmināties par kailo puisēnu? Šo jautājumu noteikti bieži sev uzdeva 20. gadsimta Briseles feministes, kuras par spīti populārajam brašulim uzstādīja otru skulptūru –Čurājošo meitenīti, sauktu par Žannekenu. Tā gan paslēpusies nomaļus no sava kailā drauga, aizsargāta ar biezām restēm un dzelzs atslēgām (vilinoši taču – kails meitenes ķermenis intīmā pozā), bet skaista un populāra vienalga. Tikai ceļu gan parādīs zinātājs, jo norādes ir tikai uz puisēna strūklaku, kamēr meitenīte klusi priecājas par katru apmeklētāju.

Grand Place jeb Lielais laukums ir Briseles vēsturiskā, ģeogrāfiskā un nu jau arī komerciālā sirds, kas rotājas ar 14. gadsimta Rātsnamu un daudzajiem ģilžu namiem flāmu renesanses stilā. Ienākot bruģētā laukuma vidū vakara gaismu mirdzumā, pārņem apbrīnas un klusuma sajūta – visapkārt mirdz izgaismotie nami ar graciozi smalkajām fasādēm, akmens skulptūras un bareljefi jumtu korēs kļūst izteikti telpiski un noslēpumaini. Karaļnams (tagadējais pilsētas muzejs ar puisēna tērpu kolekciju) draudzīgi slejas pretim 96 m augstajam un mazliet šķībajam Rātsnama tornim, kas vakara gaismās katru acu pāri un dvēseli mudina pacelties tuvāk debesīm. Kā nu ne, ja jau reiz franču rakstnieks Viktors Igo šo vietu Baložu namā izvēlējies par savu trimdas dzīves vietu...

Zelta piecdesmitie gadi – tā ir beļģu nostalģija pēc laikmeta, kad Beļģija bija viena no desmit spēcīgākajām valstīm pasaulē, ar savām kolonijām un milzu minerālu resursiem. Kā beļģu spēka manifestu un apliecinājumu pasaulei jaunajā zinātnes, kosmisko ceļojumu un atomu laikmetā inženieris Andrē Vaterkeins (Waterkeyn) uzprojektēja tiem laikiem iespaidīgu būvi – dzelzs kristāla palielinājumu 165 biljonu reižu, tagad sauktu par Atomium, kuru pasaule iepazina 1958. gada 27. aprīlī, kad tika atklāta starptautiskā izstāde EXPO. Ažūro būvi veido deviņas lodes, kas savienotas ar eskalatoriem. Lai tiktu pašā augšējā bumbā, no kuras paveras elpu aizraujošs skats uz Briseli, Mini Eiropu un Brīparku, jābrauc ar liftu tieši augšā. Ceļoties augšup, lifta gide pastāsta, ar kādu ātrumu braucam, kā lifts ticis būvēts un caur griestiem, vērojot savu galamērķi, gūstam priekšstatu par lielo tērauda konstrukciju, tajā izmantotajām gigantiskajām skrūvēm. Bailes no augstuma gan te pazūd kā nebijušas, lai gan stiprā vējā visa milzīgā konstrukcija mēdz šūpoties...

Atstājot pilsētas brīnumus un darbīgo kņadu aiz muguras, ceļš vijas tālāk uz to kluso, mierīgo un mīļo Beļģijas pilsētiņu, kur liekas, ka laiks ir apstājies. Tur, kur begīņu mezglotās rokas lūdzas par grēku nožēlu un pasaules mieru. Tur, kur rāmi ūdeņi apskalo viduslaiku apsūnojušo ēku pamatus, un kur gulbju ģimeņu ligzdas silda jaundzimušos putnēnus un priecē cilvēku acis, bet tirgoņi no visas pasaules izsenis te braukuši, lai pirktu izsmalcinātās mežģīnes un audumus. Brige (Bruges). Ziemeļu Venēcija. Varbūt kāds sajutīs asins balsi, ierodoties Brigē? Mums kā ziemeļniekiem ir kāda saikne ar šo senpilsētu – nav jau nemaz tik tālu, īpaši pa jūru kuģojot, ko izmantoja vikingi 9. gadsimtā. Lai no viņiem aizsargātu vietējo apmetni, tika uzbūvēts pirmais cietoksnis. Briges nosaukums cēlies no vecnorvēģu valodas vārda bryggja, kas nozīmē kuģu piestātne. Jā, jā, tāpat kā Bryggen Bergenā! Ziemeļu vīriem nekas nebija par grūtu.

Briges šauro ieliņu burvība saglabājusies gandrīz neskarta cauri gadsimtiem. Te nav augstceltņu. Viena no augstākajām ēkām ir 85 m augstais astoņstūru Belfort zvanu tornis Tirgus laukuma malā. Ir vērts tajā uzkāpt! Samaksājot dažus eiro, no putna lidojuma redzama visa Brige ar sarkano dakstiņu jumtiem un smailajiem tornīšiem. Pavisam augstu debesīs slejas Dievmātes baznīcas torņa smaile. Baznīca sākta būvēt 13. gadsimtā, celta 200 gadu un savu popularitāti ieguvusi ar kādu slavenu tēlniecības meistardarbu. Baltā marmorā darinātā Madonna ar bērnu ir atzīta kā viena no vērtīgākajām Mikelandželo darinātajām skulptūrām. Šeit tā nokļuvusi, pateicoties kādam turīgam flāmu tirgotājam, kas to nopircis un atvedis no Itālijas.

Par Briges gulbjiem ir īpašs stāsts. Tos Austrijas Maksimiliāns pavēlēja turēt kā piemiņu savam padomniekam Pjēram Lanšē, kuram tika nocirsta galva pēc Briges iedzīvotāju rīkojuma 1448. gadā. Baltie putni nu grezno Minnewater parku, pulcinot ap sevi arī pīles un citus ūdensputnus. Tā teikt, lieliska piedeva romantiskai noskaņai.

Beļģijas smalkākais rātsnams noteikti sastopams Brigē, gluži kā mežģīnes. Gotiskās formas papildina šauri tornīši, dažādi logu un jumta dekori kā princešu kleitu elementi. Gotiskā halle ar reti sastopamajiem kokā velvētajiem griestiem ir iecienīta laulību ceremoniju vieta. Turpat, rātsnama plecam piegūlusies, atrodas Svētās Asins bazilika ar vienu no svētākajiem relikvārijiem Eiropā. Tas ir trauciņš jeb Svētā pudelīte, kurā atrodas daži pilieni Kristus asins un ūdens. Tubernākuls ar pudelīti atvests no Jeruzalemes 1150. gadā un joprojām tiek ļoti godāts. Ik gadu te ierodas svētceļnieki, un tad pudelīte svētā gājienā tiek nesta cauri pilsētai, dodot savu svētību.

Jau pieminētās begīnes bija 12. gadsimta mūķenes, kas par tādām kļuva pēc savu vīru nāves kara laukos. Tad nekas cits neatlika kā savas sāpes remdēt reliģiozā dzīvesveidā, darinot mežģīnes un dzīvi veltot labdarībai. Karavīru atraitnes apmetās klosteru mājās, kuras sastāvēja no baznīcas, darba telpām, pagalma, koptelpas un istabām. Eiropā saglabājušies tikai ap 20 šādu klosteru, un viens no tiem – Begijnhof – Brigē.

 Briges muzeju daudzveidībā var apreibt. Hansa Memlinga, Ārentshausas jeb mežģīņu muzejs, Hrūninges (Groeninge) muzejs ar izcilo flāmu vecmeistaru darbu kolekciju, savdabīgais Hrīthīsamuzejs un daudzi mazāki, t.sk. Šokolādes muzejs. Izbraucienu ar laivu pa pilsētas kanāliem silti iesaku visiem, jo no šī redzes leņķa pilsēta iegūst citādu skatījumu. Savam vēderpriekam noteikti jānogaršo Briges alus, kas te smeķē vislabāk un ir tikpat populārs kā šokolāde. Skaidrs ir viens – Brige prot apburt! Kas reiz tur bijis, klusībā briedina vēlmi atgriezties vēlreiz.

Tikai Brigē atrodamas dažādu intīmu formu šokolādes figūras, ko jautrībai var aizvest draugiem un kaimiņiem, bet silto bruģakmeņu atmiņās glabāsies jūsu pēdu radītās skaņas...

Beļģijas otra lielākā pilsēta Antverpene ir teiku un leģendu apvīta. Tās gan jābrauc klausīties uz vietas, jo tikai tad tās iegūst savu spēku. Šeldas krastos būvētā pilsēta lepojas ar savu dēlu Pīteru Paulu Rubensu, ar gotisko arhitektūru, jo īpaši ar valsts vienu no lielākajām (123 m augsta!) gotikas katedrālēm Onze-Lieve-Vrouwe, ar 75 m augsto Centrālās stacijas ēku, ar Karalisko tēlotājmākslas muzejuunslaveno Antverpenes Zooloģisko dārzu, kā arī te ir starptautisks briljantu tirdzniecības centrs. Vairāki dimantu apstrādes centri piedāvā nelielas muzejveida darbnīcas – tajās var gan vērot pašu apstrādes procesu, kad no dimanta top briljants, gan izpētīt cieto dārgakmeni attēlos un aiz vitrīnām apbrīnot jau gatavos izstrādājumus. Ieeja parasti ir bezmaksas, bet izejot pārdevēji laipni aicinās iegādāties kādu no smalkajiem izstrādājumiem.

Savdabīgs ir Vleeshuis jeb Gaļas nams. Kāpēc tāds nosaukums? Ēkai ir sarkano ķieģeļu un baltu akmeņu apšuvums, kas atgādina cauraugušu gaļu, un pie tam celtne trīs gadsimtus kalpojusi kā Miesnieku ģildes mājvieta. Tagad te atrodas viduslaiku kokgriezumu un senu mūzikas instrumentu kolekcija. Jā, Antverpene bijusi izslavēta mūzikas instrumentu izgatavošanas vieta 17. gadsimtā! Vleeshuis namā apskatāmi interesanti klavesīni un klavihordi.

Baroka glezniecības klasiķa Pītera Paula Rubensa māja aicina ielūkoties slavenā mākslinieka privātajos apartamentos un gremdēties viņa krāšņajās gleznās. Rubenshuis darba telpā ar augstajiem griestiem mākslinieks esot uzgleznojis ap 2500 darbu. Daļu no mājas projektējis pats Rubenss, arī oriģinālo barokālo arkādi, kas savieno mājas vecāko daļu ar piebūvi.

Par Beļģiju var stāstīt daudz, jo te vēstures līkloči gājuši pāri ļoti sen. Izjust un izgaršot to jābrauc pašiem! Vēl tikai jāpiemin slavenā Vaterlo kauja, kas notika 1815. gada 18. jūnijā starp Napoleona Bonaparta Pirmo Francijas impēriju un Septītās koalīcijas aliansi (Lielbritānija, Prūsija, Austrija u.c.), kuru vadīja alianses komandieri Velingtonas hercogs un ģenerālis fon Blīhers. Pakalna galā atrodas piemiņas zīme ar 216 pakāpieniem un milzu dzelzs lauvu, kas skatās uz Francijas pusi. Saka, ka materiāls lauvas atliešanai ņemts turpat no kaujas laukos atrastajām metāla čaulām.

 Nīderlande

Šajā zemē latvieša sirds sāk pukstēt straujāk, ieraugot bagātīgo sīpolpuķu klājumu laukus, toņu dažādību un mākslinieciskos apstādījumus. Narcises, tulpes, hiacintes, prīmulas, muskares, atraitnītes, hipeastri, orhidejas – viss ziedu krāšņums sagriež domas un sajūtas krāsainā virpulī. Kur vien skats sniedzas, tur visur plešas krāsaino puķu lauki! Atliek jau vietas arī dārzeņiem, taču pavasarī sevi visvairāk liek manīt rudenī zemes skavās stādītie puķu sīpoli. Un te nu latvietes dvēsele sāk dziedāt kopā ar ziediem! Viennozīmīgi – puķu mīlestība mūs vieno ar strādīgo nīderlandiešu tautu. Strādīgo un gudro, jo liela daļa lauksaimniecības zemju atkarotas jūrai, būvējot dambjus un aizsprostus, un pa kanāliem lieko ūdeni aizsūknējot atpakaļ jūrā. To savulaik palīdzēja veikt vējdzirnavas, bet nu jau sūkņus darbina jaudīgi elektromotori. Lai gan plūdu draudi joprojām pastāv sakarā ar globālo sasilšanu un pasaules okeāna ūdens līmeņa celšanos, tomēr nīderlandieši par to neskumst. Viņi kaļ jaunus plānus, kā noturēt esošās zemes no atkalsavienošanās ar jūru. Ja bebrus uzskata par labākajiem melioratoriem un inženieriem dzīvnieku pasaulē, tad no tautām šis gods pienākas, protams, nīderlandiešiem. Viņiem ir arī vislielākā pieredze polderu būvē.

Kāpēc Nīderlandē nav debesskrāpju? Atbilde jau skan pašā valsts nosaukumā – Zemā zeme, tāda, kas veidota uz jūrai atkarotājām teritorijām, nosusinot un uzskalojot zemi. Tātad grunts ir nestabila. Līdz ar to viss skaidrs – arī betona pāļi nespēs turēt augstceltnes.

Vieni no pirmajiem Nīderlandes iedzīvotājiem bijuši ķelti, bet mūsu ēras sākumā šeit ieradās arī ciltis no Vācijas. No tām lielākā bija frīzi, kas apmetās Ziemeļjūras piekrastē. Savukārt Reinas un Māsas upes ietekas tuvumā apmetās bati. Sākot ar trešo gadu simteni Nīderlandes teritorijā ieradās arī sakši un franki, kas asimilēja līdz šim šeit dzīvojošos ķeltus un batus. 1463. gada pirmoreiz tika izveidoti Ģenerālie štati, kuriem kļuva kopējs nosaukums Zemās valstis jeb Nīderlande.

Nīderlande bieži tiek saukta par Holandi, un abi vārdi pat tiek lietoti kā sinonīmi, taču Holande patiesībā ir tikai divi reģioni valsts rietumu un ziemeļu daļā. Jā, tajā gatavo slaveno Holandes sieru, bet populāri ir arī Edamas un Goudas pilsētiņās gatavotie Edamas un Goudas siers. Vispār sieru daudzveidība ir grandioza! Ar dažādām garšvielām, dažādas cietības pakāpes, ar krāsu niansēm un kārdinošām smaržām sieri apbur pat šķietamos to neēdējus. Siera gatavošanai izmanto gan govs, gan kazas pienu. Siera darītavās tiek piedāvāta degustācija un īss pastāsts par siera tapšanu. Te var iegādāties oriģinālas siera šķirnes, kādas neatrast lielveikalos, īstus, ļoti kvalitatīvus siera nažus un rīvītes.

Nīderlandieši jau sen izslavēti kā lieliski jūrasbraucēji. 17. gs. sākumā viņi veica daudzus ģeogrāfiskus atklājumus Āzijā, Ziemeļamerikā un Austrālijā. Tas veicināja daudzu koloniālo īpašumu pievienošanu Nīderlandei, un kolonijas nozīmēja resursus, tātad – turību.

Valsts līdzenie lauki padara braukšanu ar velosipēdu par vienu no populārākajiem pārvietošanās veidiem. Visā valsts teritorijā ir marķēti veloceliņi. Tie atzīmēti arī kartēs. Tā teikt, uz velosipēda šajā zemē vari justies kā mājās, kā savējais.

Katra puķumīļa galamērķis pavasara cēlienā, ciemojoties Nīderlandē ir Keukenhofas ziedu dārzs. Tas ir pasaulē lielākais sīpolpuķu dārzs (32 ha), kas darbojas jau 59 gadus. No marta līdz maijam liekas, ka visi ceļi ved tieši uz Keukenhofu – tūristu pieplūdums ir milzīgs. Katrs kāro savām acīm skatīt 4,5 miljonu tulpju simts dažādās variācijās, tas veido šo parku par vienu no pasaules fotografētākajām vietām. Ja pašam fotoaparāts aizmirsies – nekas, mazie veikaliņi piedāvā atklātnes, kalendārus un dažādus citus suvenīrus ar ziedu rakstiem. Jā, šis ir arī lielākais skulptūru parks Nīderlandē – modernās mākslas priekšmeti lieliski saplūst ar ziedu krāsu rakstiem, zaļo zālienu, koku siluetiem un papildina parka unikālo kompozīciju. Katrs fotogrāfs atradīs savus skatupunktus, rakursus, lai iegūtu sev vēlamo kompozīciju objektīvā. Katrs no septiņiem miljoniem puķu sīpolu zemē tiek iedēstīts ar rokām, turklāt vairākos stāvos – ar mērķi, lai dārzs ziedētu maksimāli ilgi, lai noziedējušo puķu vietā stājas vēl pumpuros esošās. Pēc dārza apmeklējuma latvietim noteikti iedvesma lidos pa visām ķermeņa šūniņām, un gan jau kāda ideja tiks īstenota paša dārzā.

Kad dvēsele pabarota puķu krāsās, varam doties uz vēja ķeršanas vietu – Zaanse Schans, kas ir lielākais Nīderlandes vējdzirnavu brīvdabas muzejs. 18. gs. antīkas mājas, noliktavas un vējdzirnavas šeit – Zānas upes krastos – atvestas no visa tuvākā reģiona apmēram pirms 40 gadiem. Astoņas vējdzirnavas bijušas pielāgotas dažādu darbu veikšanai – koku zāģēšanai, sinepju malšanai un eļļas spiešanai, kā arī mums jau zināmo graudu malšanai. Turpat var iegādāties uz vietas samaltās un pagatavotās sinepes. Te ir vienreizēja iespēja redzēt dzirnavas darbībā, kamēr citviet tās kalpo vairs tikai kā ainavisks elements.

Amsterdama – valsts galvaspilsēta, brīvdomātāju un brīvību alkstošo pilsēta, mākslas un kultūras citadele, pasaulē pazīstama kā vēl viena Ziemeļu Venēcija ar kanāliem, šaurajām vecpilsētas ieliņām, narkotiku brīvo tirdzniecību, Anni Franku, Sarkano lukturu rajonu, muzejiem un riteņbraucējiem. Pilsētas vārds saistās ar 17. gs. ievērojamāko Nīderlandes gleznotāju Rembrantu un 19. gs. talantu Vinsentu van Gogu. Pirms 300 gadiem pilsēta bija viens no lielākajiem tirdzniecības centriem Eiropā. Tā būvēta purvainā piekrastē uz pāļiem, un, izbraucot ar kuģīti pa pilsētas kanāliem, būs redzamas gan pāļu rindas ēku pamatos, gan laivu mājas tieši ūdenī, gan savdabīgais ielu kolorīts – citāds nekā ejot kājām. Pilsētu grezno ap 500 tiltu, kuri savieno 90 salas. Uz tām atrodas visa pilsēta.

Pilsētā attīstīta dimantu apstrāde. Tos ieved no Dienvidāfrikas, slīpē, pulē un apstrādā šeit, bet tālāk no Antverpenes eksportē pa visu pasauli, galvenokārt, uz Turciju. Tur tos iestrādā smalkos juvelierizstrādājumos. Vairāki dimantu apstrādes centri piedāvā ekskursijas, un, ja nepaspējāt Beļģijā, tad Amsterdamā vismaz vienu apmeklēt vajag. Tā teikt – sava redzesloka paplašināšanai.

Vilinoši ir uzpīpēt zāli vai iedzert kādu īpaši uzmundrinošo tēju Coffeeshop – nē, ne jau parastā kafejnīcā, bet tieši šajos, kur dabūjams cannabis dažādos veidos. Šo narkotisko vielu iegūst no kaņepēm, un pats augs jau ieguvis suvenīra lomu – tā starainā lapa ar zobainām maliņām redzama da jebkur, suvenīru bodītēs uz krekliņiem, apakšbiksēm, dzērienu bundžām un visādām citām lietām.

Ne velti tieši Amsterdamā ir senākās profesijas pārstāvju vislielākais blīvums. Kā jau piejūras pilsētā, kur bieži ienāca kuģi, tirgoja, mainīja preces, arī sieviešu pakalpojumi tika pieprasīti. Radās Sarkano lukturu kvartāls, kas aiz stiklotajiem logiem piedāvā spilgti izkrāsotas meitenes miesaskāres alkstošajiem. Fotografēt te nedrīkst, un baidīties ne tik. Tā vienkārši ir dzīves daļa. Seksa lietu veikali te ir biezā slānī, viens pie otra sagūluši, un katrs ar savu sortimenta klāstu. Bet, ja pirkt neko negribas, tad ir vērts apmeklēt Seksa un erotikas muzeju. Smaidus un spiedzienus, ovācijas un pārsteigumus tas radīs daudziem. Tikai te var apsēsties uz gigantiska mākslīgā dzimumlocekļa un viegli pašūpoties, aplūkot aktu gleznas, apbrīnot intīmo orgānu atveidojumu tēlniecības darbos un pieņemt savu jutekliskumu.

Dam (laikam jau Dambja) laukums ir pilsētas centrālā tikšanās un jauniešu pulcēšanās vieta, karuseļu pasaule, vienā sānā tam – Karaliskā pils (Koninklijk Paleis), otrā – Madam Tiso Vaska figūru muzejs, citā – kara memoriāls un iela uz begīņu māju pagalmu. Lai sajustu dvēselisku pacēlumu, ieteicams apmeklēt Rijksmuseum ar 17. gs. holandiešu gleznām un citiem mākslas priekšmetiem, kā arī Vinsenta van Goga (holandieši saka: van Hoh...) muzeju. „Es nosapņoju savu gleznu, un tad gleznoju ar savu sapni,” tā reiz teicis Vinsents. Lai gan, divu gadu laikā, kamēr van Gogs mācījās Parīzē, viņš uzgleznoja 27 pašportretus, jo nebija tik turīgs, lai samaksātu modeļiem. Viņa Saulespuķes patiešām ir uzgleznots sapnis vissmalkākajās dzelteno toņu niansēs. Muzejā apskatāmi vairāk nekā 200 van Goga darbi, plaša citu 19. gs. gleznotāju darbu kolekcija.

Hārlema atrodas netālu no Amsterdamas. Tā ir bijusī Holandes grāfu rezidence, tagad jauka un mīlīga pilsētiņa. Pilsēta bagāta ar visdažādākajiem apskates objektiem – Fransa Halsa muzejs, Grote Markt laukums, vecpilsēta, Sintbao baznīca, Rātsnams, Grotes baznīca, Bīskapu muzejs, Industriālās mākslas muzejs. Mazajās bruģētajās ieliņās hārlemieši ierīkojuši savus puķu dārziņus tieši gājēju ielu malās, saliekot kopā krāsainus puķu podus, kastes, spaiņus un grozus, un turpat līdzās novietojuši soliņu brīvajiem brīžiem, tā teikt, – dvēselei.

Markena sala ir bijušais zvejnieku ciemats Ziemeļjūrā. Ai, īsta pasaku pilsētiņa ar mazām koka mājiņām, kuru pagalmos sievietes staigā tautastērpos, mazas alejas un šauras ieliņas, paceļamie tiltiņi un sena zvejas osta, kas mūsdienās pulcē baltas jahtas. Savulaik salas lielākā problēma bijusi tuvā radniecībā dzimušo bērnu ģenētiskie defekti, bet līdz ar tūristu skaita pieplūdumu un dambja uzbūvēšanu 1957. gadā šī problēma atrisinājusies. Kad 13. gadsimtā lielo plūdu laikā salu apklāja jūras ūdens, vienīgais izdzīvošanas avots bija zvejniecība. Mājām ir augsti pamati un durvju slieksnis, lai plūdu laikā var no laivas pa tiešo ielēkt istabā. Ūdenim atkāpjoties, augsne kļuva sasāļota un neauglīga. Vienīgi aitas mīlēja pagrauzt cieto mitrāju zāli, un arī mūsdienās aitu bariņi grezno piemājas pļavas.

Piesātināti romantiskas valstis, kontrastu pilnas un izjūtās dažādas. Brauciet un atklājiet savu Benelux mozaīku, savu sajūtu gammu, un lai puķu dvēseles palīdz radīt vieglāku ikdienas soli!

Guna Kalna