Otra Kipra

Ziemeļkipra ir savāda zeme – tā vienlaikus ir un... nav. Jo šo jau pirms 26 gadiem izveidoto republiku citas valstis (izņemot Turciju) joprojām nav atzinušas. Un tomēr tā ir pilnīgi reāla vieta – cilvēki te dzīvo savu ikdienas dzīvi, strādā, mīl, skumst, priecājas – kā visur. Un viesmīlīgi uzņem tūristus.

 Kāpēc ir divas Kipras?

Ļoti sarežģīts jautājums, kura niansēs šoreiz iegrimt negribas. Par to, kāpēc 1974. gadā notika tas, kas notika, katrā Kipras pusē dzīvojošajiem ir kardināli pretēji viedokļi. Un ne jau ceļotājam, kurš šeit pavada vien dažas dienas, jāspriež, kurā pusē vairāk taisnības. Kiprai, kā jau tas mēdz notikt ar salām stratēģiski izdevīgās vietās, ir bijis visai raibs liktenis – vienmēr un visos laikos to iekārojuši daudzi – cīnījušies, iekarojuši, zaudējuši, atkal cīnījušies. Mikēnieši un ahajieši, feniķieši un asīrieši, Ēģiptes faraoni un Maķedonijas Aleksandrs, Roma un Bizantija, arābi un krustneši, Venēcija un Osmanu impērija, visbeidzot – Lielbritānija, līdz 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību un divkopienu valsts statusu. Taču nesaskaņas starp abām kopienām – grieķu un turku – dažādu iemeslu dēļ sabiezēja, 1974. gadā sākās nemieri un asinsizliešana un sala tika sadalīta divās daļās – visi turki pārcēlās uz dzīvi ziemeļos, bet grieķi – uz dienviddaļu. Robeža (to sauc par zaļo līniju, jo pildspalva ar tādu krāsu gadījusies rokā ANO virsniekam, kas kartē sadalījis valsti) joprojām ir savā vietā, naids nav mazinājies un divu Kipru jautājums ir sāpīgs kā nedzīstoša brūce. Tik sāpīgs, ka, vienā Kipras pusē esot, sarunās labāk otru Kipru vispār nepieminēt (un otrādi). Ar grieķu puses Kipras politisko statusu viss kārtībā, tā ir arī ES sastāvā, bet 1983. gadā izveidoto Ziemeļkipras Turku republiku par valsti atzīst vienīgi Turcija.

 Kazino un zobārsti

Daba un vēsture Ziemeļkiprai ir devušas visu, lai te būtu tūrisma un kūrortu zeme: Vidusjūras siltie ūdeņi, saule un pludmales, bet kā īpašs veltījums tiem, kam ar kūrortu vien šķiet par maz, – unikālu vēstures pieminekļu pārbagātība. Ik gadu atbraucot vidēji 250 000 tūristu. Droši vien brauktu vairāk, bet uz šejieni var atlidot vienīgi no Turcijas pilsētām, starptautisku reisu un čarteru nav, jo – kā gan lai tie lidotu uz valsti, kuras nav.

Dzīves līmenis Ziemeļkiprā ir visai augsts: vidējā alga – ap 800 ASV dolāru, kas ir divreiz vairāk nekā Turcijā. Vislabāk klājoties valsts sektorā nodarbinātajiem – ne vien labas algas, bet arī ļoti simpātisks darbalaiks: vasaras sezonā tikai līdz pulksten 14. Gandrīz katram brauktspējīgajam ir sava automašīna, kas savukārt nav laba ziņa tūristiem, kuri mēdz lēti ceļot, izmantojot sabiedrisko transportu, – tas Ziemeļkiprā attīstīts vāji. Nemitīgi tiek meklēti arvien jauni veidi, kā vairot labklājību. Piemēram, kazino – nelielajā teritorijā to ir simtiem – tāda kā mazā Lasvegasa. Turcijā kazino ir aizliegti, turpretī Ziemeļkiprā tie darbojas pilnīgi legāli. Pārsteidzoši – islāma zeme taču, taču biznesa intereses acīmredzot izrādījušās prioritāras. Islāms gan arī te tāds pavisam maigs, to apliecina arī pilsētu ielās redzamais – lakatos ievīstījušās sievietes ir retums, nemaz jau nerunājot par čadrās tēptām. Bet kazino tūristus pievelk kā magnēts – piektdienu vakaros lidmašīnas vienmēr esot pilnas – turki brauc pavadīt nedēļas nogales Ziemeļkiprā, un brīvdienu neiztrūkstoša sastāvdaļa esot arī kazino.

Vēl viens veids, kā ar iebraucēju palīdzību pelnīt naudu, ir universitātes – Kipras ziemeļdaļā ir sešas lielas privātas universitātes, visās studijas notiek angļu valodā un studenti lielākoties ārzemnieki. Bet tiek gudroti arvien jauni veidi, lai iebraucēji te atstātu pēc iespējas vairāk naudas. Viena no jaunākajām idejām ir stomatoloģiskais tūrisms – zobārstniecības klīnikās ir moderns aprīkojums, lieliski speciālisti un, protams, zemākas cenas nekā Eiropā. Vispār jau pamācoša pieredze – arī Latvijai.

 Sniegbaltītes pils

Ziemeļkipra ir pilna ar vēsturi – saglabājušās neskaitāmas zīmes un pieminekļi no visām Vidusjūras civilizācijām. Ja nejauši uzrokas kāds antīks priekšmets – tas te nav nekas sevišķs.

Svētā Hilariona pils atrodas augstu kalnos – klintis, tornīši, zigzagu izrobotie aizsargmūri – kā elfu karaļa rezidence, un, klausoties brīnumstāstos par notikumiem pilī, jau sāk šķobīties robeža starp realitāti un pasaku pasauli. Kas tik viss – gan vēsturisks, gan mītisks – nav piedzīvots pils garajā vēsturē – mūks vientuļnieks Hilarions, kurš te alā dzīvojis savu svētā mocekļa dzīvi, Amors un Afrodīte, bizantieši un venēcieši, pulciņš dēmonu, karalis Ričards Lauvassirds, pirāti un daudzi citi. Nemaz jau nerunājot par slepenām istabām, tuneļiem un visādiem citādiem brīnumiem. Viena tāda apslēpta istaba, pilna ar dārgumiem, atveroties reizi simts gados. Reiz divi jauni cilvēki tur trāpījušies tieši tādā brīdī – atvēruši kādas dīvainas durvis, un priekšā – bizantiešu zelts. Un arī seno laiku vīna mucas. Aiz priekiem iedzēruši pa kausam un aizmiguši. Pēc brītiņa pamodušies, paņēmuši pa kādai drusciņai zelta un dārglietu un devušies mājās. Taču, izejot ārā, ieraudzījuši, ka viss izskatās pavisam citādi – izrādās, brītiņš vīna snaudas ildzis dažus desmitus gadu... Interesanti, ka gandrīz visas šejienes leģendas saistās ar dārgumiem un pārdabisku miegu. Piemēram, nostāsts par feju karalieni, kas ievilina savā dārzā aitu ganus un medniekus, lai viņus apburtu un iemidzinātu uz ilgiem gadiem. Hilariona pils siluets esot iedvesmojis Voltu Disneju, kad viņš radījis slaveno multeni par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem. Vēsture gan klusē, kad un kādos apstākļos iedvesmošanās notikusi, bet zīmīgi, ka arī pasakā par Sniegbaltīti ir tas pats burvestīgā miega motīvs. Lai nu kā, ekskursija pa Hilariona cietoksni ir fiziski grūts (jāpievar 450 stāvi pakāpieni!), bet ļoti atraktīvs pasākums. Ja esi apņēmies kāpt, labāk sākt agri no rīta, jo pusdienlaika svelmīgā saule šoreiz noteikti nebūs tava draudzene.

 Senpilsēta Salamisa

Salamisas pilsētvalsts dibināta neiedomājami senos laikos – 11. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tā atrodas ideālā vietā pie līča Vidusjūrā – salamisieši būvējuši kuģus, rosīgi tirgojušies, veduši uz visām pasaules malām senās Kipras galveno eksportpreci – varu. Vairākus gadsimtus Salamisa bija arī Kipras galvaspilsēta. Mūsdienās cilvēki uz Salamisu brauc, lai aplūkotu seno romiešu amfiteātri, ģimnāziju, romiešu pirtis, kolonādi – precīzāk – to, kas saglabājies no visas šīs greznības. Antīkas drupas gan sastopamas arī citur pasaulē, ne tikai Ziemeļkiprā, bet tur tās parasti apskatāmas skaļā, raibā kompānijā kopā ar simtiem citu tūristu. Salamisā ir tā brīnišķīgā iespēja pa antīkām drupām klīst kaut vienatnē, ja tā vēlies, baudot īpašo klusumu, netraucēti iztēlojoties, kā te varētu būt izskatījies toreiz, un pavisam reāli gaisā sajūtot to, ko poētiski dēvē par pagātnes elpu. Arī mūsu mieru netraucē itin nekas, ja neskaita ķirzakas un divus vīrus, kuri apņēmušies viens otru gleznainās pozās nofotografēt pie ikkatras kolonnas un akmens. Bet vietas jau te pietiktu vēl ducim tādu bildējošu pāru.

Netāluno Salamisas ir vēl viena iezīmīga vieta – Svētā Barnabas klosteris un viņa kapavieta. Klostera telpās iekārtots Arheoloģijas muzejs, kur redzama tepat apkārtnes zemē uzieto senlietu kolekcija, baznīcā aplūkojama bagātīga ikonu ekspozīcija. Joprojām krāšņs ir klostera dārzs ar ziedošiem kaktusiem, oleandriem un hibiskiem.

 Famagusta, Otello dzimtā osta

Arī Famagustai (Gazimagusai) ir slavas pilna vēsture – bija laiki, kad tā tika uzskatīta par vienu no pasaules bagātākajām pilsētām. 13. gadsimtā pēc krustnešu sakāves pāvests aizliedza jebkādu tirdzniecību ar austrumu zemēm. Izņemot vienu pilsētu – Famagustu. Protams, šādos bezkonkurences apstākļos Famagusta piedzīvoja neredzētu uzplaukumu, te ieradās tūkstošiem tirgoņu gan no Eiropas, gan no Austrumiem. lai pirktu un pārdotu. Tagad par seno godību liecina vairs tikai grandiozie nocietinājumu mūri (to projektēšanā esot piedalījies pats Leonardo da Vinči) un gotiskā Sv. Nikolasa katedrāle. Vēl viens populārs apskates objekts ir Otello citadele, kas esot izmantota par darbības vietas prototipu Šekspīra lugā – drūmie mūri patiešām varētu būt īstais fons, kur risināties šīs lugas traģiskajiem notikumiem.

Mūsdienās Famagusta vairāk slavena ar skaistajām pludmalēm – tās esot labākās visā Kiprā, zeltainās smiltis savulaik vestas no Ēģiptes. Šobrīd gan jāsaka: bija labākās pludmales... Bet, cerams, kādreiz atkal būs. Famagustai, tāpat kā Nikosijai, cauri iet zaļā līnija – robeža starp divām naidīgām teritorijām. Pa vidu ir plaša neitrālā zona, un tieši tur bezdarbībā nīkst ne vien kilometriem skaistu pludmaļu, bet arī apmēram 80 lielisku viesnīcu, daudzas greznas villas, dārzi. Šobrīd tas viss izskatās pēc spoku pilsētas: ēkas ir, koki ir, cilvēka neviena...

 Pērle Girne

Kopš Famagusta kļuvusi par pilsētu, kas uz nezināmu laiku iegremdēta Sniegbaltītes miegā un kur nekas nenotiek, īstā kūrortdzīve mutuļo Girnē jeb Kirenijā, un tieši tur var izjust tādu īsteni kiprisku dzīves garšu. Girnē un tās apkārtnē šobrīd ir visvairāk hoteļu un pludmaļu. Tās patiks klusuma un miera cienītājiem, atpūtnieku te ir salīdzinoši maz, lielākoties angļi un vācieši, viesnīcās serviss – tieši tāds pats kā jebkur citur Vidusjūras valstīs, vakaros var doties uz naktsklubiem un kazino – to šajā zemē netrūkst. Ne pludmalēs, ne tūristu ieliņās nav tāds ņigu–ņegs kā, piemēram, Turcijas vai Ēģiptes kūrortos – ar pakalpojumiem un iepirkumiem neviens neuzmācas, šejienes turkiem vispār, šķiet, ir citāda mentalitāte nekā Turcijā – viņi ir rāmāki, atturīgāki, arī laiskāki un bezrūpīgāki.

Bet, pirms ļauties pludmaļu apskāvieniem, iesaku apskatīt Kirenijas cietoksni, kur savu vecumdienu mājvietu radis pasaulē otrs senākais kuģis – pilns ar eļļas, medus un vīna krūkām, tas dzelmē snauduļojis kādus 23 gadsimtus un izcelts tikai pirms 40 gadiem. Kuģis novietots zem bieza stikla un tiek uzmanīts tikpat rūpīgi kā sena mūmija – to regulāri apmeklē ASV zinātnieki, lai ar mazām otiņām kuģim uzklātu īpašu konservējošu šķīdumu. Kirenijas cietoksnī patiks tīņiem – ar naturāla izskata figūrām dekorētās moku bedres un dažādu laiku kareivju ekspozīcijas izskatās diezgan iespaidīgi.

Vēl viena ievērības cienīga vieta ir Bellapaisa – pilsētiņa Girnes tuvumā. Te ir lepnākās villas, dārgākie zemes īpašumi un Bellapaisas jeb Miera abatija. Izsmalcinātās arhitektūras dēļ augustīniešu abatija savos ziedu laikos izskatījusies pēc greznas  gotiskas pils – tagad gan to vairāk varam iztēloties, jo celtne saglabājusies tikai daļēji.  Bet majestātiskums ir palicis. Vislabāk šejienes īpašo atmosfēru var izjust, noklausoties kādu koncertu lielajā abatijas zālē – vasarās tie te notiek vai ik vakaru.

Bet uz atvadām vēl noteikti jāredz Girne vakarā – tad tā kļūst pilnīgi neatvairāma – promenādes līcītī ūdens malā līdzās jahtām vaļā ir visi krodziņi, smaržo oleandri un deg simtiem sveču – romantiskāk jau vairs būt nevar.

 

Autore – Anda Sestule, žurnāls "SANTA"

---