Ziemeļkipra ir savāda zeme – tā vienlaikus ir un... nav. Jo šo jau pirms
26 gadiem izveidoto republiku citas valstis (izņemot Turciju) joprojām nav
atzinušas. Un tomēr tā ir pilnīgi reāla vieta – cilvēki te dzīvo savu ikdienas
dzīvi, strādā, mīl, skumst, priecājas – kā visur. Un viesmīlīgi uzņem
tūristus.
Kāpēc ir divas Kipras?
Ļoti sarežģīts jautājums, kura niansēs šoreiz iegrimt negribas. Par to, kāpēc
1974. gadā notika tas, kas notika, katrā Kipras pusē dzīvojošajiem ir kardināli
pretēji viedokļi. Un ne jau ceļotājam, kurš šeit 
pavada vien dažas dienas,
jāspriež, kurā pusē vairāk taisnības. Kiprai, kā jau tas mēdz notikt ar salām
stratēģiski izdevīgās vietās, ir bijis visai raibs liktenis – vienmēr un visos
laikos to iekārojuši daudzi – cīnījušies, iekarojuši, zaudējuši, atkal
cīnījušies. Mikēnieši un ahajieši, feniķieši un asīrieši, Ēģiptes faraoni un
Maķedonijas Aleksandrs, Roma un Bizantija, arābi un krustneši, Venēcija un
Osmanu impērija, visbeidzot – Lielbritānija, līdz 1960. gadā Kipra ieguva
neatkarību un divkopienu valsts statusu. Taču nesaskaņas starp abām kopienām –
grieķu un turku – dažādu iemeslu dēļ sabiezēja, 1974. gadā sākās nemieri un
asinsizliešana un sala tika sadalīta divās daļās – visi turki pārcēlās uz dzīvi
ziemeļos, bet grieķi – uz dienviddaļu. Robeža (to sauc par zaļo līniju, jo
pildspalva ar tādu krāsu gadījusies rokā ANO virsniekam, kas kartē sadalījis
valsti) joprojām ir savā vietā, naids nav mazinājies un divu Kipru jautājums ir
sāpīgs kā nedzīstoša brūce. Tik sāpīgs, ka, vienā Kipras pusē esot, sarunās
labāk otru Kipru vispār nepieminēt (un otrādi). Ar grieķu puses Kipras politisko
statusu viss kārtībā, tā ir arī ES sastāvā, bet 1983. gadā izveidoto
Ziemeļkipras Turku republiku par valsti atzīst vienīgi Turcija.
Kazino un zobārsti
Daba un vēsture Ziemeļkiprai ir devušas visu, lai te būtu tūrisma un kūrortu
zeme: Vidusjūras siltie ūdeņi, saule un pludmales, bet kā īpašs veltījums tiem,
kam ar kūrortu vien šķiet par maz, – unikālu vēstures pieminekļu pārbagātība. Ik
gadu atbraucot vidēji 250 000 tūristu. Droši vien brauktu vairāk, bet uz
šejieni var atlidot vienīgi no Turcijas pilsētām, starptautisku reisu un čarteru
nav, jo – kā gan lai tie lidotu uz valsti, kuras nav.
Dzīves līmenis Ziemeļkiprā ir visai augsts: vidējā alga – ap 800 ASV dolāru,
kas ir divreiz vairāk nekā Turcijā. Vislabāk klājoties valsts sektorā
nodarbinātajiem – ne vien labas algas, bet arī ļoti simpātisks darbalaiks:
vasaras sezonā tikai līdz pulksten 14. Gandrīz katram brauktspējīgajam ir sava
automašīna, kas savukārt nav laba ziņa tūristiem, kuri mēdz lēti ceļot,
izmantojot sabiedrisko transportu, – tas Ziemeļkiprā attīstīts vāji. Nemitīgi
tiek meklēti arvien jauni veidi, kā vairot labklājību. Piemēram, kazino –
nelielajā teritorijā to ir simtiem – tāda kā mazā Lasvegasa. 
Turcijā kazino ir
aizliegti, turpretī Ziemeļkiprā tie darbojas pilnīgi legāli. Pārsteidzoši –
islāma zeme taču, taču biznesa intereses acīmredzot izrādījušās prioritāras.
Islāms gan arī te tāds pavisam maigs, to apliecina arī pilsētu ielās redzamais –
lakatos ievīstījušās sievietes ir retums, nemaz jau nerunājot par čadrās tēptām.
Bet kazino tūristus pievelk kā magnēts – piektdienu vakaros lidmašīnas vienmēr
esot pilnas – turki brauc pavadīt nedēļas nogales Ziemeļkiprā, un brīvdienu
neiztrūkstoša sastāvdaļa esot arī kazino.
Vēl viens veids, kā ar iebraucēju palīdzību pelnīt naudu, ir universitātes – Kipras ziemeļdaļā ir sešas lielas privātas universitātes, visās studijas notiek angļu valodā un studenti lielākoties ārzemnieki. Bet tiek gudroti arvien jauni veidi, lai iebraucēji te atstātu pēc iespējas vairāk naudas. Viena no jaunākajām idejām ir stomatoloģiskais tūrisms – zobārstniecības klīnikās ir moderns aprīkojums, lieliski speciālisti un, protams, zemākas cenas nekā Eiropā. Vispār jau pamācoša pieredze – arī Latvijai.
Sniegbaltītes pils
Ziemeļkipra ir pilna ar vēsturi – saglabājušās neskaitāmas zīmes un
pieminekļi no visām Vidusjūras civilizācijām. Ja nejauši uzrokas kāds antīks
priekšmets – tas te nav nekas sevišķs.
Svētā Hilariona pils atrodas augstu kalnos – klintis, tornīši, zigzagu
izrobotie aizsargmūri – kā elfu karaļa rezidence, un, klausoties brīnumstāstos
par notikumiem pilī, jau sāk šķobīties robeža starp realitāti un pasaku pasauli.
Kas tik viss – gan vēsturisks, gan mītisks – nav piedzīvots pils garajā vēsturē
– mūks vientuļnieks Hilarions, kurš te alā dzīvojis savu svētā mocekļa dzīvi,
Amors un Afrodīte, bizantieši un venēcieši, pulciņš dēmonu, karalis Ričards
Lauvassirds, pirāti un daudzi citi. Nemaz jau nerunājot par slepenām istabām,
tuneļiem un visādiem citādiem brīnumiem. Viena tāda apslēpta istaba, pilna ar
dārgumiem, atveroties reizi simts gados. Reiz divi jauni cilvēki tur trāpījušies
tieši tādā brīdī – atvēruši kādas dīvainas durvis, un priekšā – bizantiešu
zelts. Un arī 
seno laiku vīna mucas. Aiz priekiem iedzēruši pa kausam un
aizmiguši. Pēc brītiņa pamodušies, paņēmuši pa kādai drusciņai zelta un
dārglietu un devušies mājās. Taču, izejot ārā, ieraudzījuši, ka viss izskatās
pavisam citādi – izrādās, brītiņš vīna snaudas ildzis dažus desmitus gadu...
Interesanti, ka gandrīz visas šejienes leģendas saistās ar dārgumiem un
pārdabisku miegu. Piemēram, nostāsts par feju karalieni, kas ievilina savā dārzā
aitu ganus un medniekus, lai viņus apburtu un iemidzinātu uz ilgiem gadiem.
Hilariona pils siluets esot iedvesmojis Voltu Disneju, kad viņš radījis slaveno
multeni par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem. Vēsture gan klusē, kad un
kādos apstākļos iedvesmošanās notikusi, bet zīmīgi, ka arī pasakā par
Sniegbaltīti ir tas pats burvestīgā miega motīvs. Lai nu kā, ekskursija pa
Hilariona cietoksni ir fiziski grūts (jāpievar 450 stāvi pakāpieni!), bet ļoti
atraktīvs pasākums. Ja esi apņēmies kāpt, labāk sākt agri no rīta, jo
pusdienlaika svelmīgā saule šoreiz noteikti nebūs tava draudzene.
Senpilsēta Salamisa
Salamisas pilsētvalsts dibināta neiedomājami senos laikos – 11. gadsimtā
pirms mūsu ēras. Tā atrodas ideālā vietā pie līča Vidusjūrā – salamisieši
būvējuši kuģus, rosīgi tirgojušies, veduši uz visām pasaules malām senās Kipras
galveno eksportpreci – varu. Vairākus gadsimtus Salamisa bija arī Kipras
galvaspilsēta. Mūsdienās cilvēki uz Salamisu brauc, lai aplūkotu seno romiešu
amfiteātri, ģimnāziju, romiešu pirtis, kolonādi – precīzāk – to, kas saglabājies
no visas šīs greznības. Antīkas drupas gan sastopamas arī citur pasaulē, ne
tikai Ziemeļkiprā, bet tur tās parasti apskatāmas skaļā, raibā kompānijā kopā ar
simtiem citu tūristu. Salamisā ir tā brīnišķīgā iespēja pa antīkām drupām klīst
kaut vienatnē, ja tā vēlies, baudot īpašo klusumu, netraucēti iztēlojoties, kā
te varētu būt izskatījies toreiz, un pavisam 
reāli gaisā sajūtot to, ko poētiski
dēvē par pagātnes elpu. Arī mūsu mieru netraucē itin nekas, ja neskaita ķirzakas
un divus vīrus, kuri apņēmušies viens otru gleznainās pozās nofotografēt pie
ikkatras kolonnas un akmens. Bet vietas jau te pietiktu vēl ducim tādu bildējošu
pāru.
Netāluno Salamisas ir vēl viena iezīmīga vieta – Svētā Barnabas klosteris un viņa kapavieta. Klostera telpās iekārtots Arheoloģijas muzejs, kur redzama tepat apkārtnes zemē uzieto senlietu kolekcija, baznīcā aplūkojama bagātīga ikonu ekspozīcija. Joprojām krāšņs ir klostera dārzs ar ziedošiem kaktusiem, oleandriem un hibiskiem.
Famagusta, Otello dzimtā osta
Arī Famagustai (Gazimagusai) ir slavas pilna vēsture – bija laiki, kad tā
tika uzskatīta par vienu no pasaules bagātākajām pilsētām. 13. gadsimtā pēc
krustnešu sakāves pāvests aizliedza jebkādu tirdzniecību ar austrumu zemēm.
Izņemot vienu pilsētu – Famagustu. Protams, šādos bezkonkurences apstākļos
Famagusta piedzīvoja neredzētu uzplaukumu, te ieradās tūkstošiem tirgoņu gan no
Eiropas, gan no Austrumiem. lai pirktu un pārdotu. Tagad par seno godību liecina
vairs tikai grandiozie nocietinājumu mūri (to projektēšanā esot piedalījies pats
Leonardo da Vinči) un gotiskā Sv. Nikolasa katedrāle. Vēl viens populārs
apskates objekts ir Otello citadele, kas esot izmantota par darbības vietas
prototipu Šekspīra lugā – drūmie mūri patiešām varētu būt īstais fons, kur
risināties šīs lugas traģiskajiem notikumiem.
Mūsdienās Famagusta vairāk slavena ar skaistajām pludmalēm – tās esot labākās visā Kiprā, zeltainās smiltis savulaik vestas no Ēģiptes. Šobrīd gan jāsaka: bija labākās pludmales... Bet, cerams, kādreiz atkal būs. Famagustai, tāpat kā Nikosijai, cauri iet zaļā līnija – robeža starp divām naidīgām teritorijām. Pa vidu ir plaša neitrālā zona, un tieši tur bezdarbībā nīkst ne vien kilometriem skaistu pludmaļu, bet arī apmēram 80 lielisku viesnīcu, daudzas greznas villas, dārzi. Šobrīd tas viss izskatās pēc spoku pilsētas: ēkas ir, koki ir, cilvēka neviena...
Pērle Girne
Kopš Famagusta kļuvusi par pilsētu, kas uz nezināmu laiku iegremdēta
Sniegbaltītes miegā un kur nekas nenotiek, īstā kūrortdzīve mutuļo Girnē jeb
Kirenijā, un tieši tur var izjust tādu īsteni kiprisku dzīves garšu. Girnē un
tās apkārtnē šobrīd ir visvairāk hoteļu un pludmaļu. Tās patiks klusuma un miera
cienītājiem, atpūtnieku te ir salīdzinoši maz, lielākoties angļi un vācieši,
viesnīcās serviss – tieši tāds pats kā jebkur citur Vidusjūras valstīs, vakaros
var doties uz naktsklubiem un kazino – to šajā zemē netrūkst. Ne pludmalēs, ne
tūristu ieliņās nav tāds ņigu–ņegs kā, piemēram, Turcijas vai Ēģiptes
kūrortos – ar pakalpojumiem un iepirkumiem neviens neuzmācas, šejienes turkiem
vispār, šķiet, ir citāda mentalitāte nekā Turcijā – viņi ir rāmāki, atturīgāki,
arī laiskāki un bezrūpīgāki.
Bet, pirms ļauties pludmaļu apskāvieniem, iesaku apskatīt Kirenijas
cietoksni, kur savu vecumdienu mājvietu radis pasaulē otrs senākais kuģis –
pilns ar eļļas, medus un vīna krūkām, tas dzelmē snauduļojis kādus 23 gadsimtus
un izcelts tikai pirms 40 gadiem. Kuģis novietots zem bieza stikla un tiek
uzmanīts tikpat rūpīgi kā sena mūmija – to regulāri apmeklē ASV zinātnieki, lai
ar mazām otiņām kuģim uzklātu īpašu konservējošu šķīdumu. Kirenijas cietoksnī
patiks tīņiem – ar naturāla izskata figūrām dekorētās moku bedres un dažādu
laiku kareivju ekspozīcijas izskatās diezgan iespaidīgi.
Vēl viena ievērības cienīga vieta ir Bellapaisa – pilsētiņa Girnes tuvumā. Te
ir lepnākās villas, dārgākie zemes īpašumi un Bellapaisas jeb Miera abatija.
Izsmalcinātās arhitektūras dēļ 
augustīniešu abatija savos ziedu laikos
izskatījusies pēc greznas gotiskas pils – tagad gan to vairāk varam
iztēloties, jo celtne saglabājusies tikai daļēji. Bet majestātiskums ir palicis.
Vislabāk šejienes īpašo atmosfēru var izjust, noklausoties kādu koncertu lielajā
abatijas zālē – vasarās tie te notiek vai ik vakaru.
Bet uz atvadām vēl noteikti jāredz Girne vakarā – tad tā kļūst pilnīgi neatvairāma – promenādes līcītī ūdens malā līdzās jahtām vaļā ir visi krodziņi, smaržo oleandri un deg simtiem sveču – romantiskāk jau vairs būt nevar.
Autore – Anda Sestule, žurnāls "SANTA"