Afrodīte, Pigmalions, Ričards Lauvassirds, Kleopatra, templieši, saldais Commandaria vīns, granātāboli, ceratonijas, Zelta pludmale nav iespējams vienā teikumā aptvert visu, ko sevī slēpj Ziemeļkipra. Lorensa Darela vārdiem sakot: Tam jau salas ir domātas: kā vietas, kur dažādiem likteņiem satikties un to līnijām krustoties, atrodoties pilnīgā izolācijā no apkārtējā laika. Un ar laika izjūtu un laiku kā tādu Ziemeļkiprā ir savādi. It kā jau skaidrs, ka laiks ļauj sakārtot secīgi dažādus notikumus, piefiksējot arī katra notikuma ilgumu un intervālu starp tiem. Bet Ziemeļkipras nekataloģizētā un telpā neierobežotā vēsture ir kas vairāk kā dažādu gadsimtu apskates objekti. Visdažādākie iekarotāji šo salu padarījuši vecāku, pakļāvuši erozijai, ceļot vienu pieminekli uz otra drupām. Monarhu un impēriju strīdi ir slacījuši salu ar asinīm, atkal un atkal no jauna atsvaidzinājuši tās gudro ainavu ar mošejām, katedrālēm un cietokšņiem. Dažādu kultūru un dažādu valstu vēstures plūduma paisuma un bēguma viļņi laiku pa laikam padarījuši Kipru par centrālo punktu te nāves dejā saplūdušas gan āriešu un semītu, gan kristiešu un musulmaņu kultūras. Svētais Pāvils šeit guva labu mācību no Pāvesta piekritējiem, Antonijs šo salu uzdāvināja Kleopatrai, Afrodīte... Patiesāk kā Lorens Darels darbā Kipras rūgtie citroni nav iespējams raksturot šo salu.
Vidusjūras trešajā lielākajā salā atdzīvojas sengrieķu mīti un Bībeles leģendas. Vidusjūras putas, kas apskalo šī salas dienvidus, ir mīlas un skaistuma dievietes Afrodītes dzimšanas vieta. Kā stāsta, ikviens, kas tur peldēsies, iegūs mūžīgu jaunību. Iespējams, tādēļ uz dzīvi Kiprā pārceļas daudzi Vakareiropas senjori, nopērkot kādu villu Vidusjūras piekrastē.
Karpazas pussala
Ģeologi minēs n-to tūkstošu gadu senatni, kad Karpazas pussala (un arī Kipras sala kopumā) vēl piederēja pie kontinentālās Levantes daļas, un kādas dabas katastrofas rezultātā atdalījās no tās. Atdalījās ne jau neliels zemes pleķītis, bet gan milzīga Levantes daļa. Kipra ir trešā lielākā sala Vidusjūrā. Tomēr tās attālums no kontinenta ir visai niecīgs, no Turcijas to šķir vien 75 kilometri, 105 km no Sīrijas, 200 km no Izraēlas un 380 km no Ēģiptes, turpretim no Grieķijas to šķir 800 km.
Šķiet, ka gluži nejauši politiskās peripetijas ir aizmirsušas par nomaļo Karpazas pussalu, kur mūsdienās atrodamas vissenākās liecības par šo salu gan ģeoloģiskās, gan kultūrvēsturiskās, gan reliģiskās. Tā vien šķiet, ka nopietna arheoloģiskā izpēte te nav bijusi. Daudz kas ir atklāts gluži nejauši. Redzot manu interesi par senatni, šoferis piestāja, paņēma lielo minerālūdens pudeli un aicināja mūs nelielā pastaigā. Pārrāpāmies kādam ganību žogam, atradām nelielu mūrējumu un, kā man sākumā šķita, nelielu noflīzētu grīdas fragmentu. Kad nelielais fragments tika aplaistīts ar līdzpaņemto ūdeni, tad atklājās fantastisku nokrāsu mozaīkas fragmenti. Kā izrādījās, to varētu datēt ar pirms (!) mūsu ēras laiku. Un tas viss bez kādiem nožogojumiem, ierobežojumiem un papildus maksas. Vienīgi ir jāzina, kurās ganībās, kuru žogu pārkāpt, lai sataustītu kādu vēstures fragmentu.
Šobrīd starp senpilsētu drupām, senajām bizantiešu bazilikām, ignorējot tūkstošgadīgas senatnes klātbūtni, starp olīvkoku audzēm un grantātābolkokiem te vienaldzīgi pastaigājas savvaļas ēzeļi, kas sevi var uzskatīt par pilntiesīgiem Karpazas pussalas saimniekiem. Un nav nozīmes, vai jūs apceļojat šo salas daļu ar lielu autobusu vai nelielu auto, apmēram 500 te mītošie savvaļas ēzeļi noteikti liks par sevi manīt. Kā nekā Kipras simbols un Karpazas patiesie valdnieki. Un apbrīnojot šos ziņkārīgos dzīvniekus, uz mirkli piemirstam vareno, bet drupās pārvērsto vēsturi. Lai gan šodienas Ziemeļkipras apceļotājam grūti tam noticēt, bet Karpazas pussalā savulaik atradās nozīmīgas un lielas pilsētas, piemēram, Sipahi, Filiona (Philion) Efendrika (Aphendrika), kuru nozīme ir izcelta daudzās senajās hronikās. Pat slavenais grieķu ģeogrāfs Strabons (64.g.p.K. 24.g) Efendriku min sešu svarīgāko Kipras pilsētvalstu sarakstā. Diemžēl mūsdienās Karpazas pussala lielākoties piesaista ar savu slaveno Zelta pludmali un apustuļa Andreja klosteri. Zelta pludmales smiltis savulaik bija iecienījusi Ēģiptes valdniece Kleopatra, kurai Kipras salu kā savas mīlestības apliecinājumu 47.g.p.K. uzdāvināja Marks Antonijs. Kopskaitā pussalā ir 46 pasakainas smilšu pludmales. Atliek vien izvēlēties sev piemērotāko. Tās par piemērotām atzīst arī daudzie bruņurupuči, kas diezgan bieži šeit izčāpo krastā. Esot saskaitīts, ka gadā apmēram 1500 rupucienes Karpazas pludmales smiltīs ierok savas izdētās olas.
Karpazas pussala ir sava veida dabas parks, kur pārāk aktīva tūrisma infrastruktūras veidošana netiek veikta. 1600 dažāda veida augu, 22 no tiek endēmiski, 350 putnu sugas, 7 endēmiskas. Tā varētu turpināt uzskaitīt šīs vietas dabas veltes. Bet apustuļa Andreja klostera apkārtnē saproti, ka tomēr neatrodies kādā civilizācijas pamestā nostūrī. Savvaļas ēzeļiem pievienojas suvenīru tirgotāji un vairāki desmiti salas apceļotāji. Kā izrādās, apustuļa Andreja klosteris ir svētvieta, kuru apmeklē ne tikai Ziemeļkipras viesi, bet arī vietējie gan kristieši, gan musulmaņi. Tiek uzskatīts, ka Sv.Andreja atklātajam avotam piemīt dziedniecisks spēks. Tas esot noticis, kad apustulis Andrejs atgriezās no Palestīnas atpakaļ uz Konstantinopoli, bet kuģa kapteinis pēkšņi sāka zaudēt redzi. Kapteiņa veselībai arvien pasliktinoties, apustulis Andrejs ieteicis piestāt Karpazas pussalā, aizsūtot krastā dažus jūrniekus sameklēt avotu, no kura smeltais ūdens varētu palīdzēt kapteiņa kaitei. Diemžēl jūrnieki krastā neatrada nekādu avotu. Apustulis Andrejs pats izkāpa krastā, un turpat netālu pavēla nost kādu akmeni un parādījās neliels avotiņš. Divu dienu laikā kuģa kapteinis tika pilnībā dziedināts un ceļš uz Konstantinopoli varēja turpināties. Kad pēc ceļojuma kapteinis atgriezās Palestīnā, viņš pasūtīja sava glābēja apustuļa Andreja ikonu, kuru vēlāk pats nogādāja Karpazas pussalā un novietoja nelielā grotā, kur atradās dziednieciskais avotiņš. Ziņa par avotu izplatījās ļoti strauji. Uz Karpazu sāka plūst svētceļnieki. Sākumā te uzbūvēja nelielu kapelu, vēlāk jau klosteri. Arī mūsdienu ceļotāji labprāt ne tikai uz vietas nobauda šo ūdeni, bet pasmeļ kādu kanniņu dziednieciskā ūdens arī līdz uz mājām.
Bet apustulis Andrejs nav vienīgais svētais, ar kuru saistās Ziemeļkipras Pareizticīgās baznīcas dārgumi. Savulaik apustulim Pāvilam pievienojās Jāzeps no Kipras. Vēlāk savas kristīgās ticības sludināšanas dedzības dēļ viņu iesauca par Barnabu jeb Iepriecināšanas dēlu, jo viņam piemita spēja iepriecināt noskumušos. Kad pēc saviem klejojumiem 45.gadā Barnaba atgriezās savā dzimtajā Kiprā, mēģinot popularizēt jaunās kristīgās idejas, vietējie viņu nomētāja ar akmeņiem. Vēlāk viņu slepus apbedīja purvājā, netālu no jūras. Tomēr Barnabas sekotāji atraka un pārapbedīja savu skolotāju ar Sv.Mateja Bībeli rokās netālu no viņa dzimtās pilsētas. Tikai pēc 432 gadiem kāds Ziemeļkipras bīskaps nosapņoja, kur apbedīts nu jau Svēto kārtā ieceltais Barnaba. Vēsturiskā Sv.Mateja Bībele bija kā leģendas pierādījums. Un jau 477.gadā te tika uzbūvēts klosteris un nedaudz nostāk no tā teritorijas atsevišķa kapela, kur nu jau trešo reizi pārapbedīts Sv.Barnaba.
Šobrīd Sv.Barnaba klosterī ir iekārtota neliela vēsturiska ekspozīcija un ir skatāma unikāla ikonu kolekcija, lielākā daļa gan datējama ar 18.gadsimtu.
Ziemeļkipras pilsētas
Negribētu, lai izlasot iepriekš rakstīto, rastos iespaids, ka Ziemeļkipra ir tikai vienas vienīgas drupas, pludmales un ēzeļi. Tā gluži nav. Neskatoties uz tūkstošgadīgu senatni, salas pilsētās rosība neapsīkst ne dienu, ne nakti. Tikai jāpierod pie pilsētu dubultajiem nosaukumiem. Tas saistīts ar 1974.gada salas pārdalīšanu, kad lielākajai daļai pilsētu Ziemeļkiprā tika mainīti vietvārdi, tos pielīdzinot turku valodai vai kādam no daudzajiem vēsturiskajiem variantiem. Vietējie uztver un saprot abus variantus. Nikozija ir tā pati Lefkoša, Kirēnija Girne, Famagusta Gazimagusa.
Galvaspilsēta Nikozija jeb Lefkoša atrodas salas vidienē. Cauri pilsētai vijas Zaļā līnija, kas sadala ne tikai šo pilsētu, bet arī Kipras salu divās daļās grieķu Kiprā un turku Kiprā. Pati pilsēta pamatoti tiek uzskatīta par vienu no senākajām apdzīvotām vietām pasaulē. Jau 2500.g.p.K. te pastāvēja viena no 12 Kipras pilsētvalstīm Ledra. Asīrieši, ēģiptieši, Krusta kari tas viss ir veidojis šo unikālo pilsētvidi. Liela nozīme Nikozijas un Kipras vēsturē ir Ričardam Lauvassirdij. 3.krusta karā 1187.gadā Anglijas karaļa flotei un karalim pievienojās arī Sicīlijas karaliene, Ričarda māsa Joanna un Ričarda Lauvassirds jaunā līgava Berengārija no Navarras. Kuģa floti Dienvidkipras krastu tuvumā pārsteidza vētra. Tika pazaudēti trīs kuģi, dzīvi palikušos jūrniekus ieslodzīja Kipras karalis Īzaks, pieprasot izpirkuma maksu no Anglijas karaļa. No varenās flotiles nedaudz atpalika kuģis, uz kura atradās Anglijas karaļa māsa un līgava. Pēc varenās vētras, abas sievietes nejutās visai labi un lūdza atļauju piestāt Limasolas ostā. Bet Kipras karalis Īzaks to liedza. Ričards Lauvassirds padzirdējis par tādu nekaunību, devās palīgā savai māsai un līgavai. Rezultātā Ričards iekaroja Limasolu, Nikoziju un pasludināja sevi par Kipras karali. Bet jauniegūto karalisti Anglijas karalis nebūt nekāroja pārvaldīt. Bet Kiprā tika nosvinētas Ričarda un Berengārijas kāzas. Pie maltītes pasniedza slaveno Kipras Commandaria saldo deserta vīnu. Anglijas karalis augstu novērtēja šo vīnu, nodēvējot to par karalisku, un pasūtīja pamatīgu šī vīna kravu līdzi sev uz mājām. Uzskata, ka šis ir senākais vīns pasaulē, kurš tiek ražots jau kopš 800.g.p.K. Un tikai Kiprā tiek audzētas šim vīnam nepieciešamās divas vīnogu šķirnes - Xynisteri un Mavro.
Pēc kāzu svinībām Ričards Lauvassirds salu pārdeva templiešiem par 100 000 zelta dukātu. Bet templieši te ilgi neuzkavējas un sala tika atkal pārdota. Šoreiz to nopirka Luzinjānu dzimta no Tripoles, kas te valdīja līdz pat 15.gs, kad sala nonāca venēciešu rokās. Tā kā Luzinjānu dzimtā valoda bija franču, tad vairāki vietvārdi tika franciskoti vai pat nomainīti. Vēsturiskais Lefkošas nosaukums šķita pārāk grūti izrunājams, tāpēc galvaspilsēta pārtapa par Nikoziju. Diemžēl mūsdienās Nikozija vairāk stāsta par Osmaņu impērijas laiku, kad iekarojot šo pilsētu(1570.gads), tika pārbūvēti un uzlaboti venēciešu nocietinājumi. Izmainījās arī pilsētas etniskais sastāvs. Tika nogalināti apmēram 20 000 kiprieši, kuru vietā ieceļoja turki. Senās baznīcas pārtapa par mošejām, būvēja austrumnieciskas iebraucamās sētas, parādījās austrumiem tik raksturīgie tirgi un tirgošanās veids. Suvenīri, lakati, nocietinājuma mūri, satiksmes noslogotas ielas un turku saldumi tas viss man asociējas ar Nikoziju.
Man šķiet, ka Kirēnija ir visromantiskākā no visām Ziemeļkipras pilsētām. Pasakaina promenāde gar jūras krastu, senais cietoksnis, neskaitāmas tavernas, kur uz brīdi patverties no karstās Kipras saules. Vēlajās vakara stundās gandrīz ikviena taverna piedāvās ne tikai maltīti, bet arī kādu muzikālu programmu. Pilsēta, kuru dibināja grieķi pēc Trojas kara (~13.-12.gs.p.K.), iekaroja ēģiptieši, venēcieši un osmaņi, ir pratusi izveidot savu neatkārtojami kiprisko noskaņu. Un nešķiet, ka šajā nelielajā ostas līcī dzīvo apmēram 33 000 kiprieši. Tomēr ieskatoties vērīgāk, izrādās Kirēnija ir būvēta terašu veidā. Un pat neaizejot līdz promenādei, skatam paveras fantastiska ainava. Ne velti šo vietu savulaik izvēlējās Lorenss Darels. Pavisam netālu no Kirēnijas ir saglabājusies māja, kurā viņš dzīvoja. Te neredzēt augststāvu ēkas, kurās šauros dzīvokļos mitinās vietējie, bet gan nelielas villas, ar skatu uz jūru un visur esošās, mūžam ziedošās bugenvilejas. Un kādas minūtes klīstot starp šādiem pasaku namiņiem, nesteidzīgi nonāc līdz vienai no Kirēnijas apskates vietām Bellapais abatijas. Neliela miera oāze, kur pazūd laika izjūta. It kā no vēsturiskā viss būtu skaidrs 12.gs Luzinjānu dzimtas valdīšanas laikā būvēta, viduslaiku gotika (maz gan ir saglabājies), dženoviešu nopostīta. Bet kāds īpašs iekšējs miers te mūsdienās ir sajūtams. Precīzi vizualizējas L.Darela rakstītais par šo vietu. Tā vien šķiet, ka gadu gaitā nekas nav mainījies. Tas pats koks, zem kura laiski sēž kipriešu vīrieši, nesteidzīgi dzerot turku kafiju, apspriežot politiku vai olīveļļas cenas. Vērojot šo nesteidzīgo ikdienu, gluži neticams šķiet vēsturisks fakts, ka angļi te izmitināja vienu no armijas daļām. Un tikai pēc 2.Psaules kara pievērsa uzmanību vairāku gadsimtu bagātībai, ko sevī slēpj šīs dažas palikušās gotiskās baznīcas sienas. Lai gan turpat pie abatijas atrodas taverna, kur ik vakaru tiek skandētas laicīgās melodijas un dejotas vēderdejas, tomēr iesaku ziedot vienu vakaru, lai izbaudītu kādu no klasiskās mūzikas koncertiem, kas tiek rīkoti abatijā.
Famagusta ir viena no nozīmīgākajām Ziemeļkipras pilsētām. Lai arī dibināta salīdzinoši nesen, tikai 300.g.p.K., tomēr kopš tā laika tās nozīme ir tikai pieaugusi. Vispirms jau tā ir ērta osta, kuru 12.gs pamatīgi nocietināja. Tā ir pilsēta, kurā savulaik esot bijušas 365 baznīcas (katrai dienai sava). Un leģendārais Otello tornis! Tomēr reti kurā Kipras pilsētā tik jūtama ir venēciešu klātbūtne. Ēku fasādes rotā Sv.Marka lauva, pie ieejas ostā atkal venēciešu lauvas, pat 12.gs tornim papildus pievienots venēciešu simbols.
Venēcieši šo salu neiekaro, bet apprec. Turīgā un aristokrātiskā venēciešu Koronaro dzimta izprecina Kipras karalim Žakam II savu 14 gadus veco meitu Katerīnu. Uz laulību ceremoniju Venēcijā jaunajam vīram nebija laika ierasties, tādēļ tika atsūtīts pārstāvis, bet viens no šo laulību noteikumiem bija ja pārim nepiedzimst troņmantnieks, tad varu Kiprā pārņem Koronaro dzimta. Un te jau ikviens var uzminēt pagātnes notikumus. Protams, ka Žaks II pēkšņi mirst. Protams, ka tikko dzimušais troņmantnieks tiek nomušīts. Bet Katerīna Koronaro pēdējā Kipras karaliene, pēc 15 Kiprā pavadītajiem intrigu gadiem, atteicās no troņa un atgriezās dzimtajā zemē. Un Kiprā sākās venēciešu laiki. Ērtā Famagustas osta kļūst par nozīmīgu Venēcijas tirgotāju pieturvietu, kuģojot pa Vidusjūras zemēm. Tomēr jau pēc gadsimta Osmaņi pieteica savas tiesības ne tikai uz Kirēniju, Nikoziju, bet arī uz Famagustu. Tā kā Famagusta ir pamatīgi nocietināta ostas pilsēta, kuras aizsargmūrus izpētīja un savus ieteikumus tā uzlabošanai izteica arī Leonardro da Vinči Kipras apmeklējuma laikā 1481.gadā, osmaņu kareivjiem tik viegli kā citviet Kiprā neklājās. 1571.gadā Famagusta 13 mēnešus bija ielenkta. Pamatīgus zaudējumus piedzīvoja arī osmaņu karaspēks. Vēsturnieki uzskata, ka apmēram 50 000 osmaņi zaudēja savas dzīvības, mēģinot iekarot Famagustu. Venēcieši piekāpās tikai pēc pamatīgiem bastiona postījumiem. Saskaņā ar izlīgumu venēciešiem bija ļauts doties mājās, bet līdz viņi drīkstēja ņemt tikai to, ko var paņemt rokās. Visu bagātību bija jāatstāj pilsētā. Bet, osmaņiem ienākot Famagustā, nekādas lielās bagātības netika atrastas. Un tiek uzskatīts, ka aplenkuma laikā venēcieši esot izrakuši tuneļus zem Otello torņa un noslēpuši savas bagātības, kuras līdz pat mūsdienām tā arī nav atrastas. Bet pilsētā aizsākās osmaņu laiki, kad varenās baznīcas pārvērta mošejās un nenozīmīgās baznīcas nopostīja vai izmantoja kādiem laicīgiem mērķiem. Tomēr venēciešu lauvas vēl joprojām aristokrātiski noraugās uz pilsētā notiekošo.
Laika gaitā Otello tornis ir kļuvis par savdabīgu Famagustas simbolu. Kaut gan ar Šekspīra Otello un Dezdemonas attiecību kulmināciju Famagustai nav nekāda saistība. Tomēr ir arī savādas un interesantas sakritības, kuras ceļotāji ar interesi uzklausa. Famagustā kādu laiku esot dzīvojis kāds venēciešu kapteinis Otello ar savu aristokrātiskas izcelsmes sieviņu Dezdemonu. Otello pakļautībā ir bijis kāds jauns leitnants, kuru Dezdemona esot visu laiku atraidījusi. Šis jauneklis apmeloja venēciešu skaistuli neuzticībā, bet, kad rezultāts nebija gaidītais, pats viņu nožņaudza, vainu uzveļot Otello. Drosmīgo kapteini Otello apcietināja un vēlāk izsūtīja uz Venēciju. Bet leitnants tika paaugstināts un uzsāka pildīt apsūdzētā kapteiņa pienākumus. Te gan jāpiebilst, ka katru reizi uzklausot šo stāstu no vietējiem, kaut kas tiek pamainīts, samainīts vietām vai pielikts klāt. Lai tad nu leģenda arī paliek tikai leģenda, nevis vēsturiska patiesība.
Svētā Hilariona cietoksnis
Kad noteikts laika sprīdis ir pavadīs vienā no Kipras pludmalēm un izbaudīti siltās Vidusjūras ūdeņi, vēsturiski reliģiskās vietas neinteresē, tad Sv.Hilariona cietoksnis ir īstais virziens, kurā raudzīties. Neliela, dažas stundas gara rīta pastaiga ir kā radīta, lai izkustētos pēc stundām ilgas karsēšanās pludmalē.
Sv.Hilariona cietoksnis ir viens no trijiem šāda veida nocietinājumiem, kas būvēti uz Pentadaktila kalnu grēdas jeb Piecu pirkstu kalnu virsotnēs. No to augstumiem paveras krāšņs skats gan uz Kirēniju, gan uz visu Ziemeļkipras Vidusjūras piekrasti. Skaidrā laikā var saskatīt arī Turcijas krastus. Nosaukumu 160 km garajai kalnu grēdai ir devusi leģenda par kādu milzi, kurš sensenos laikos mitinājies salā. Viņam bieži par savu teritoriju nācās cīnīties ar citiem milžiem. Bet reiz, milzis sadomāja paciemoties pie sava drauga, kas dzīvo turpat netālu, kontinentā. Jau esot pusceļā, milzis pamanīja, ka salai tuvojas naidnieki. Viņš savā saujā pagrāba piekrastes kalnu akmeņus un meta iebrucējiem. Tajā vietā, kur tika paķerti akmeņi, vēl joprojām ir redzamas piecas nelielas virsotnes. Tādēļ tautā šo kalnu grēdu mēdz dēvēt par Piecu pirkstu kalniem. Diemžēl 1995.gada ugunsgrēks nopostīja plašas mežu teritorijas, kas atradās šo kalnu nogāzēs.
Tuvojoties Sv.Hilariona cietoksnim, tās ārējās kontūras atgādina Volta Disneja izmantoto logo. Tas ir iemesls, kādēļ bieži šo cietoksni dēvē arī Sniegbaltītes pili. 11.gadsimtā cietoksnis būvēts vietā, kur, bēgot no vajātājiem, ceļā no Ēģiptes mūks Hilarions atrada patvērumu. Kopš 11.gadsimta te vienmēr ir atradusies nocietināta pils vai kara daļa. Arī mūsdienās pie cietokšņa var redzēt armijas daļu, kas uzrauga Ziemeļkipras piekrasti.
Ieteicamas ir tieši agrās rīta stundas, kad uzsākt nelielo pārgājienu uz Sv.Hilariona cietoksni. Jo uzkāpt 732 m v.j.l. dienas karstākajā daļā ir iespējams, bet vai to vajag? Nelielie pakāpieni un šauro taku labirintu līkloči uzved virsotnē. Te ikviens mēģina iztēloties daudzo istabu izkārtojumu, slepenos kambarus un cietuma kameras. Lai gan arhitektūras nianses varam tikai iztēloties, mūsdienās raugoties tikai uz to, kas palicis pāri, var secināt, ka Sv.Hilariona cietoksnis ir bijis viens no varenākajiem viduslaiku nocietinājumiem Vidusjūras salās. Ja pietiek spēka un ir vēlme doties nelielos pārgājienos, tad Piecu pirkstu kalnos ir vēl divi cietokšņi Kantara un Bufavento.
Senā pilsētvalsts Salamisa
Lielākā daļa šobrīd drupās esošās pilsētas savulaik darbojās pēc tā saucamā sengrieķu polisas jeb pilsētvalsts principa, to skaitā arī Salamisa Atšķirībā no Karpazas pussalā esošajām senpilsētu vietām, Salamisas aprises ir gana iespaidīgas un nav meklējamas aizaugušos ganību plašumos. Tās dibināšana tiek saistīta ar Homēra Iliādā pieminētā Tēseja vārdu un 11.gs p.K. Salamisas drupās var saskatīt ļoti daudz līdzību ar sengrieķu polisām. Gluži kā jebkura cita Kipras pilsērtvalsts, arī Salamisu iekāroja gan asīrieši, gan persieši, gan ēģiptieši. Bet 4.gs zemestrīce pilnībā noposta seno Salamisas pilsētu. Un tā kā postījumi ir katastrofāli, tad tika pieņemts lēmums būvēt jaunu pilsētu, kas atrastos nedaudz nostāk no Salamisas. Tā uzmanība tika pievērsta netālu esošajai Famagustai.
Salamisā, līdzīgi kā citviet Ziemeļkiprā, var izstaigāt senpilsētas labirintus un sataustīt senās mozaīkas. Nekādu ierobežojumu vai aizliegumu. Uzmanības vērts ir amfiteātris, kur akustika vēl joprojām ir izcila. Pat pēdējā, piecdesmitajā rindā, ir saklausāms ikviens izteiktais vārds.
Ja laiks pēc būtības ir ātrums, ar kādu notiek izmaiņas, tad Ziemeļkiprā tas pārklājas daudz un dažādās telpiskās dimensijās, radot ilūziju, ka tas šeit ir apstājies.
Ilze Neikena