Maurīcija un Reinjona? Kas tās tādas? Nu labi, par pirmo, laikam tomēr ir
dzirdēts, pateicoties tūrisma firmu reklāmām, par tropisku salu ar debešķīgām
pludmalēm kaut kur ļoti tālu, Indijas okeānā. Bet kas ir Reinjona? Reinjona
līdzīgi kā Maurīcija ir sala Maskarēnu salu grupā, tā atrodas Āfrikas DR,
Indijas okeānā, starp Madagaskaru un Maurīciju. Droši vien liels būs pārsteigums
uzzinot, ka šī Sāmsalas lieluma saliņa, otrā pasaules malā, ir daļa no Eiropas
Savienības, jo pieder Francijai, turklāt, atšķirībā no mums, tur pat ir ieviests
eiro. Tiesa, sala it nemaz neatgādina Napoleona dzimteni, tā ir tik eksotiska,
unikāla un skaista, ka grēks būtu to pieskaitīt pie Francijas provincēm.
Reinjona ir pelnījusi būt pati par sevi. Reti kura vieta pasaulē var lepoties ar
tik lielu ainavu dažādību tik mazā teritorijā, tāpēc nebaidos apgalvot, ka šī ir
viena no skaistākajām mazajām saliņām uz planētas.
Ciemos pie dodo
Apmeklējot Maurīcijas un Reinjonas salas ir neiespējami izvairīties no salu
redzamākā simbola dodo. Dodo bija pelēcīgi balts, metru garš, pamuļķīga
izskata, nelidojošs putns, kas par savu mājvietu sauca tikai Maurīcijas un
Reinjonas salas. Nav īsti skaidrs kā putns ieguva savu vārdu, bet uzskata, ka
tas cēlies no portugāļu doudo, kas nozīmē muļķis jeb
stulbs. Mūsdienās multfilmu veidotāji nereti izmanto šī putna prototipu,
joku plēšanā, apspēlējot un pasmejoties par tā izskatu un muļķību. Pasaulē gan
ir maz informācijas par šo putnu, jo tas ātri izmira dodo izdzīvoja tikai 100
gadus pēc tam, kad eiropiešu jūrasbraucēji to bija atklājuši 1581. gadā. Putna
letālā iznākuma iemesli bija ļoti vienkārši, - holandieši izcirta mežus, ieveda
suņus un žurkas, un visbeidzot, pateicoties liekajam svaram, nespējai lidot un
zemajam IQ, tas bija viegls medījums, ko kolonizatori nesmādēja uzlikt uz zoba,
lai gan tā garša neesot bijusi īpaši laba. Pirmā sastapšanās ar dodo sanāk jau
lidostā, kur izmirušais putns laiski pozē iebraukšanas zīmoga nospiedumā, bet
vēlāk jau tikšanās ar šo interesanto putnu sanāk ik uz soļa, to var vērot uz
alus un citu dzērienu etiķetēm, statujām viesnīcās, pieminekļiem pilsētās,
pastmarkām, suvenīru izstrādājumiem, rotaļlietām
Dodo ir visur.
Gan Maurīcijā, gan Reinjonā iedzīvotāju sastāvs ir diezgan daudznacionāls, jo
to būtiski ir ietekmējusi salas vēsture. Salas apdzīvo indieši, ķīnieši,
eiropieši un kreoli jeb afrikāņu vergu pēcteči, bet neviens no tiem nevar saukt
salas par savu dzimteni, ja nu vienīgi putns dodo, jo visi ir iebraucēji. Pirmie
eiropieši, kas atklāja neapdzīvotās salas 16. gs. sākumā bija portugāļi, kuri
gan neizrādīja nekādu interesi par salu kolonizēšanu. Tā paša gadsimta beigās
Maurīcijas salu kolonizēt mēģināja holandieši, kuriem tomēr salā neizdevās
nostiprināties - pārāk grūti un neizdevīgi tas bija tik mazai valstiņai. Tomēr
holandieši atstāja būtiskas pēdas, bez kurām Maurīcijas sala mūsdienās būtu
neiedomājama izveidoja cukurniedru un tabakas plantācijas, pazudināja
dodo, ieveda Āfrikas vergus, Javas salas briežus un meža cūkas. Ko neizdarīja
holandieši, to paveica franči, kas 18. gs sākumā kolonizēja abas salas un sāka
izvērst vergu ievešanu un paplašināt cukurniedru plantācijas. Napoleonu karu
laikā Lielbritānijas intereses Indijas okeānā strauji pieauga, kā rezultātā
Maurīcija nokļuva zem britu karoga, neskatoties uz kaunpilno sakāvi jūras kaujā
pie Vieux Grand Port, kas attēlota Triumfa Arkā Parīzē. Turpmākā
attīstība abām salām turpinājās līdzīgi. Gan franči Reinjonā, gan briti
Maurīcijā atcēla verdzību, vergi cukurniedru plantācijās tika aizstāti ar lēto
indiešu darbaspēku, salās ieradās ķīniešu tirgotāji un pirāti. Laupītājiem salas
kalpoja par stratēģiski svarīgu bāzi, kur veikt sirojumus. Tā kā salas atradās
blakus ļoti nozīmīgajam jūras ceļam apkārt Labās cerības ragam, kurš savienoja
Ķīnu un Indiju ar Eiropu. Senlaicīgajā Sentpolas kapsētā Reinjonā, kur
gadsimtiem tikuši apglabāti salas slavenākie iedzīvotāji, kapsētas zvaigzne ir
tieši pirātu karalis Olivers Levasjērs La Buse. 18 .gs. La Buse bija
galvenais jūrnieku bieds Indijas okeānā dienviddaļā, tā saucamajās Dienvidu
Jūrās, līdz viņu noķēra un pakāra. Pirāta bagātības tā arī neatrada, un joprojām
atrodas entuziasti, kas mēģina tās atrast. La Buse kapa krustā ir iegravēts
pirātiem tik tipiskais apzīmējums - galvaskauss ar sakrustotiem kauliem, bet
kapam kreisajā pusē atrodas lielgabals.
Pateicoties daudznacionālajam iedzīvotāju sastāvam, nav brīnums, ka salās var sastapt visādu reliģiju dievnamus hinduistu tempļus, kristiešu baznīcas, mošejas, budistu tempļus un skaistas pludmales hedonistiem. Maurīcijā, pat atrodas pasaules mēroga hinduistu svētvieta Grand Basin ezers, kur svētceļnieki ierodas no Āfrikas valstīm un pat no pašas Indijas. Ezeru ieskauj vairāki hinduistu tempļi, bet to krastos var manīt cilvēkus lūdzoties un nesot dieviem dāvanas, kā arī klaiņojošas makaku ģimenes, kuras izvēlējušās ezera krastus par savu mājvietu.
Lai gan koloniālā arhitektūra un kolorītie dievnami izraisa zināmu interesi, ne jau tāpēc eiropieši šķērso pasauli, lai nonāktu Maskarēnu salās. Daba un pludmales ir salu lielais magnēts, kas arī mani atveda šeit.
Elle Zemes virsū
Reinjona ir ļoti liela un sena vulkāna virsotne Indijas okeānā, kas atšķirībā
no ne tik kalnainās Maurīcijas ir jūtami jaunāka un joprojām aktīva vulkāna
relikvija. Salas rietumu daļā vulkāniskā aktivitāte ir apdzisusi un senos
gigantiskos krāterus ir pārņēmusi veģetācija, savukārt, salas austrumu daļā
atrodas jaunais un aktīvais Piton de la Fournaise, kurš pieskaitāms pie
planētas aktīvākajiem vulkāniem. Fournaise ir Havaju tipa vulkāns, kur
liela izvirduma laikā, lava pa austrumu nogāzi dodas ceļā uz Indijas okeānu,
atdziest un palielina salas platību, pat par vairākiem hektāriem.
Šajā gadsimtā vulkāns ir izvirdis katru gadu, bet to reižu skaits, protams, atšķiras, tā kā vulkāns ir neprognozējams. Visaktīvākais pēdējo 20 gadu laikā bija 1998. gads, kad vulkāns izvirda, teju katru otro dienu - 197 reizes, bet tik pat labi vulkāna izvirdums varētu būt vērojams tikai pāris reizes gadā. Redzēt varenos skatus ar lavas geizeriem, sarkanajām lavas straumēm un mutuļojošiem mākoņiem, kas veidojas atdziestot lavai Indijas okeānā, ir laimes spēle. Lai kā man gribējās redzēt šo iespaidīgo vulkānu izrādi, diemžēl veiksme nebija mana sabiedrotā , salā ierodoties divas nedēļas pēc 5. novembra izvirduma un Reinjonu pametot tikai divpadsmit dienas pirms nākošā izvirduma, kas notika 14 decembrī (2009), šis šovs gāja secen.
Tomēr Reinjonas ikonu un populārāko apskates objektu ir tā vērts redzēt, pat
neredzot tā izvirduma kulmināciju, jo Piton de la Fournaise virsma ir
ļoti iespaidīga. Tā ir klāta ar plašiem lavas laukiem un daudziem maziem
un draudīgiem krāterīšiem, atgādinot tādas kā Elles ainavas, bet vulkāna
galā, kā kronis paceļas lielais vulkāna krāteris Dolomieu.
Ceļotāju visapmeklētākais un vispiemīlīgākais no vulkāna mazajiem krāteriem ir
Fomica Leo, kurš atšķirībā no citiem ir krāsains un ne tik draudīgs.
Netradicionālas ainavas piedāvā Le Grand Brule, kur milzīgi, jau atdzisuši un iekrāsojušies lavas lauki daudzu kilometru garumā tiekas ar okeānu. Te pat arī vijas nelaimīgais ceļa posms, kurš regulāri trāpās Fournaise vulkāna lavas straumes ceļā uz Indijas okeānu, kad to lava izkropļo, dodot vietējiem ceļu būvētājiem darbu atkal un atkal. Arī pie salas galējā dienvidu punkta, Cap Mechant raga var vērot bazalta klintis un lavas lauku, kas ieplūst okeānā, turklāt nodegušie un atdzisušajā lavā sastingušie, gaišie koka stumbri pat piedod nedaudz sirreālu skatu.
Tāpat cilvēks un Daba ir izveidojuši interesantu apskates vietu un slavenāko
salas dievnamu - Notre Dame des Laves baznīcu, kas šķiet nepievērstu
tūristu uzmanību, ja vien 1977. gadā nenotiktu kāds būtisks notikums - milzīgs
vulkāna izvirdums. Lavas straume nesās St Piton Rose ciematam un mazajai
baznīciņai tieši virsū, draudot to noslaucīt no zemes virsmas, bet notika
brīnums. Lavas upe pirms pašas baznīcas durvīm sašķēlās un applūda tai
apkārt, neticamā kārtā pasargājot dievnamu. Vietējie to uzskata par lielo salas
brīnumu un pierādījumu kam Augstākam.
Pie vulkāna atrodas vēl kāda unikāla vieta - Plaine de Sable plato - vulkānisko smilšu, izdedžu un pelnu lauks, kurš vietām iekrāsojies neparastās krāsās. Pateicoties dominējošajiem pelēcīgi brūnajiem toņiem un neparastajiem klinšu veidojumiem tas atgādina Mēness ainavas un pastaiga pa plato virsmu tiešām vietām dod neparastas sajūtas, it kā atrodoties uz citas planētas.
Piedzīvojumi Reinjonā
Reinjonas salai viena no raksturīgākajām iezīmēm ir kalnu cirki, kas
sastopami salas vidienē-rietumu daļā. Kalnu cirks ir gigantisks, amfiteātra
formas, apdzisis vulkānu krāteris jeb kaldera, kuru laika gaitā pārņēmusi
veģetācija un izgrauzušas upes, veidojot iekšējo mini kalnu sistēmu. Reinjonā to
ir trīs - Cirque de Salazi, Cirque de Cilaos un Cirque de
Mafate, bet nepietiks tikai ar vienu. Jāredz ir visi trīs! Jo katram ir
savas rozīnītes.
Cirque de Mafate ir ainavu ziņā visdramatiskākais kalnu amfiteātris, kā arī nesasniedzamākais, jo Mafate ciematiņus var sasniegt, tikai šķērsojot kalnus un veicot pārgājienus, bet preces tiek piegādātas ar helikopteriem pa gaisu. Pārgājieni un trekings dod iespēju izpētīt neapgūto un grūti sasniedzamo kalnu cirku un sasniegt Cirque de Mafateaizmirstos, Pasaules nostūra ciematiņus, kā, piemēram, Marlu, kur var nokļūt tikai pēc piecu stundu pārgājiena no Silaos pilsētiņas, šķērsojot skaisto Col Talbit kalnu pāreju.
Ciematiņā ir tikai kādas piecas mājeles un četri mazi kalnu hostelīši, tāpēc
diezgan komiski un neticami liekas, ka miestiņam ir maza skoliņa un aptuveni
tikpat liela, aprūsējusi koka un skārda baznīciņa, kas vairāk līdzinās
noplukušam šķūnītim.
Labi, ka franči ir sabūvējuši kvalitatīvus kalnu ceļus uz diviem Mafate skatu punktiem, kā rezultātā ceļotāji var baudīt kalnu amfiteātra skaistumu, nemērojot daudzas stundas kalnos. Burtiskā nozīmē, elpu aizraujošs skats paveras no Cap Noir skatu punkta, kur četras ļoti stāvas un varenas ielejas saplūst kopā. Bildē šo skatu nevar ietvert un arī tā varenumu neviena fotogrāfija nespēj parādīt. Te jāpiekrīt ir ceļotāju Bībeles- Lonely Planet - ceļveža apgalvojumam - nekas nespēs Tevi sagatavot šim skatam, un tā arī bija... Tas vienkārši atstāj bez elpas. Vieta, kur paklanīties Dabas priekšā...
Ja interesē ūdenskritumi, tad noteikti ir jāredz Cirque de Salazi.
Pateicoties vislielākajam nokrišņu daudzumam, kas nolīst šajā cirkā, tas ir
viszaļākais un ūdenskritumiem bagātākais kalnu amfiteātris Reinjonā. Voile de
la Marie ūdenskritums, daudzās kaskādēs gāžas pār cirka sienām, un šķiet
tāpēc tas ir ieguvis savu neparasto nosaukumu, kas tulkojumā nozīmē Līgavas
plīvurs. Vēl viens no Salazī lielajiem ūdenskritumiem ir 640 metrus augstais
Cascade Blanche. Tas nav diez ko plats, bet augstuma ziņā 12 reizes
pārsniedz slaveno Niagāras ūdenskritumu.
Cirque de Salazi lepojas arī ar interesantāko kanjoninga kanjonu
Reinjonā - Trou Blanc jeb Baltais Caurums. Kanjonings ir ļoti
aizraujoša aktivitāte, kur kādu neapgūta kanjona posmu veic peldot pa upi,
rāpjoties pa klintīm, laižoties lejā ar virvēm pa klintīm, slīdot lejā pa
ūdenskritumiem un lecot lejā no klintīm brīvajā kritienā. Tie var būt ļoti
dažādi, gan pēc grūtības pakāpes, gan aktivitātēm, bet neviens nav tik
ūdeņains kā Trou Blanc.
Trou Blanc kanjonu pat varētu nosaukt par tādu kā Dabas veidotu akvaparku, kur strauja upe ir izveidojusi dažādus tipa nobraucienus pa ūdenskritumiem. Ekskursija, instruktoru pavadībā ilga gandrīz visu dienu, un laisties lejā garšļaukus no ūdenskritumiem sanāca vismaz 20 reizes. Daži ūdenskritumi bija diezgan bailīgi, tāpat kā lēcieni no 5 un 8 m augstām klintīm brīvajā kritienā, bet vistrakākais bija pietaupīts beigām - lēciens no 17 metrus augstas klints. Te nu adrenalīns un emocijas bija pašā virsotnē, tālāk vairs nav kur... Reinjonā ir vairāki desmiti šādu kanjoninga iespēju, kas piemēroti visiem- gan profesionāļiem, gan iesācējiem un pat bērniem.
Salazī cirka pilsētiņā ar ļoti neparasto nosaukumu Hell-Bourg, 19.gs
beigās tika atklāti karstie avoti, kā rezultātā tā sāka atīstīties par prestižu
termālo kūrortu, kur franču kolonizatori ieradās ārstēties, relaksēties un
izbēgt no karstajām vasarām. Tie sacēla skaistas koka vasarnīcas ar krāšņiem
dārziem, izveidojot simpātiskāko kreolu māju-muižu ciematiņu uz salas, kur vērot
tipisko kreolu arhitektūru.
Gandrīz tikpat iespaidīgs, cik Cirque de Mafate, ir arī blakusesošais Cirque de Cilaos. Jau pats ceļš, kas ved uz cirka centru, Silaosas pilsētiņu, ir vairāk kā iespaidīgs, stipri atgādinot Norvēģijas ceļus ar tuneļiem un kalnu serpentīniem. Pateicoties savai nepieejamībai, Silaosa sākotnēji bija izbēgušo vergu slēpšanās vieta, bet vēlāk atklājot termālos avotus, attīstījās un kļuva par iemīļotu franču kūrortu. Franči nebūtu franči, ja uz Reinjonu nebūtu atveduši vīnogulājus un nesāktu vīna darīšanas procesu, jo pati Francija taču atradās tik tālu. Silaosas cirks tagad ir Reinjonas vīnu centrs un piedāvā arī vīna degustācijas.
Silaosas vizītkarte un ikona ir Reinjonas augstākā virsotne - Piton de Neiges kalns, kurš paceļas 3070 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tieši no Silaosas pilsētiņas kalnos kāpēji dodas iekarot Reinjonas jumtu, lai baudītu varenos skatus, kas paveras no Piton des Neiges virsotnes. Lai virsotni iekarotu ir jāveic smags pārgājiens, dienas garumā, bet liela daļa izvēlas to sadalīt divās dienās, pārnakšņot bāzes nometnē un iekarot virsotni saullēkta laikā. Taka uz virsotni ir ļoti stāva, tāpēc kāpiena laikā veģetācija mainās kardināli - sākumā vedot garām priežu un citu lielo koku birzīm, vēlāk garām kriptomerijas koku-krūmu mežiem un visbeidzot, tuvojoties virsotnei, veģetācija kļūst pavisam trūcīga, un uz vulkānisko akmeņu un klinšu fona var redzēt tikai sausus, pelēcīgas krāsas viršveidīgus augus.
Salas augstākais kalns ir virsotne sen apdzisušam, milzīgam vulkānam, kurš iznirstot no Indijas okeāna izveidoja Reinjonas salu pirms miljoniem gadu, tāpēc nav brīnums, ka virsotnes ieži vietām ir dzeltenīgās, sarkanās nokrāsās un, protams, arī vulkāniski melni.
Kalnā ieteicams uzkāpt jo agrāk, jo labāk. Tas tāpēc, ka pēcpusdienā vai pat vēlā rītā, kalns vienmēr pazūd mākoņu jūrā, kad viena virsotne pēc otras sāk krist mākoņu gūstā, pilnībā mainot apkārtējo ainavu.
Labā ziņa ir tā, ka nav obligāti jāsvīst uz kalnu takas, lai redzētu Piton de Neiges virsotnes skatus. Vietējie parūpējušies par stipri vien vieglāku variantu - dārgs lidojums ar helikopteru vai maciņam draudzīgāks lidojums mazā, divvietīgā lidmašīnītē, kas noteikti kļūs par neaizmirstamu piedzīvojumu, jo bez elpu aizraujošajiem skatiem klāt nāk arī pamatīga deva adrenalīna, kad mazais kukuruzņiks gaisā ieslīd gaisa bedrēs un sāk kratīties.
Mana izvēle krita uz garo lidojumu apkārt salai, vērojot no augšas visus trīs kalnu cirkus, zaļos kanjonus un ielejas, ūdenskritumus, lielo vulkānu un, protams, Piton de Neiges, no visām debespusēm, tai skaitā, lidojot tikai nedaudz virs pašas virsotnes, kas bija viena no lidojuma kulminācijām.
Tā kā pēcpusdienā vienmēr ap cirkiem un kalniem savelkas biezi mākoņi, tad
rīts ir vislabākais laiks, kad veikt lidojumu. Lidojot agrā rīta stundā, mazs
mīnuss ir trūcīgā gaisma, kas vietām traucē skaistu fotogrāfiju uzņemšanai,
savukārt, pluss ir brīžiem nereālie skati, kad saules stari laužas pāri
virsotnēm vai mēģina ielauzties tumšajos kanjonos. Tieši patumšie, vēl
saulesstarus nesasniegušie kanjoni, izraisīja vēl lielāku bijību un varenību,
radot patiesu izbrīnu un aizkustinājumu.
Vēl viena no lidojuma kulminācijām ir iespēja redzēt Reinjonas fotokartiņu favorītu un salas visiespaidīgāko kanjonu, Trou de Fer jeb Dzelzs Caurums, kurš sasniedzams un redzams tikai no gaisa. Te vairāki, ļoti augsti ūdenskritumi gāžas pāri zaļajām kanjona sienām, radot patiesi grandiozu skatu, žēl tikai, ka šis sajūsmas brīdis ir tik īss, jo jādodas tālāk baudīt salu no putna lidojuma.
Tāpat lidojums sniedz iespēju paskatīties uz Piton de la Fournaise vulkānu no pavisam cita rakursa. Ja uz sauszemes vulkāna virsma, lavas un krāteru lauki atgādināja Ellei līdzīgas ainavas, tad no putna lidojuma Fournaise apkārtne izskatījās gluži kā Mēness virsma. Lidojums ļauj arī ieskatīties milzīgajā, gandrīz 1 kilometru dziļajā Piton de la Fournaise lielajā krāterī - Dolomieu Crater, kurš tajā brīdī snauduļoja, viegli kūpot.
Ja Piton des Neiges liekas pa grūtu, noteikti vajag pamēģināt kādu citu taku un vieglāku pārgājienu, jo tikai tā var sajust un izbaudīt kalnus. Reinjonas salā takas ved krustām šķērsām, tāpēc katrs var atrast pastaigu vai vieglu pārgājienu savām iespējām un interesēm. Pastaigas arī dod iespēju iepazīties ar daudzveidīgo un interesanto salas veģetāciju un eksotisko ziedu pasauli, kas kardināli mainās atkarībā no augstuma.
Neapšaubāmi visinteresantākā veģetācija uz salas ir sastopama Foret de
Belouve-Bebour aizvēsturiskajā mežā, kur 
neparastas paparžu palmas,
sagāzušies koki un ar papardēm, zālēm un sūnām apaugušie koku stumbri, piedod
ļoti neparastu un mistisku gaisotni. Tā varētu būt perfekta vieta nākošajai
Jurassic Park vai King Kong filmai, ja vien amerikāņiem nebūtu tik
slikti ar ģeogrāfiju. Nekad nebūtu domājis, ka mežs var būt tik interesants un
acij tīkams.
Tomēr lielākā daļa no labākajiem skatu punktiem un dabas vietām, kā Takamakas ieleja un ūdenskritumi, Grand Etang dīķis, iespaidīgais un ļoti dziļais Riviere de Remparts kanjons, Lanževinas upes ūdenskritums ir ērti sasniedzami pa franču veidotajiem serpentīnveidīgajiem kalnu ceļiem. Iespaidīgs panorāmas skatu punkts, daļēji pārkaroties pār Pazudušo ieleju, uzcelts pie Grand Bassin, vietas, kur trīs ielejas saplūst kopā. Par Pazudušo ieleju to sauc, jo vienīgais veids, kā sasniegt ielejas grīdu un nokļūt nekurienes vidū, ir stāvs pārgājiens.
Paradīze Zemes virsū
Maurīcijas Republika ir tropisks, 50 salu arhipelāgs Indijas okeānā netālu no
Madagaskaras, kur Maurīcija ir lielākā sala, bet pārējās, izņemot Rodrigesa
salu, ir ļoti maziņas. Sala valdzina ar tirkīzzilajām lagūnām, baltajām smilšu
pludmalēm, smaragdzaļajiem tropu zaļumiem un greznajām viesnīcām, tāpēc
Maurīciju iecienījuši tūristu un atpūtnieku pūļi, no kuriem daudziem arhipelāgs
liekās kā tropu paradīze. Ne velti Hemingvejs teicis, ka Dievs, pirms
radīja paradīzi, vispirms patrenējās pie Maurīcijas.
Sala, protams, ir ļoti piemērota zvilnēšanai pludmalē un kokteiļu baudīšanai viesnīcas bārā, tomēr Maurīcijā var atrast arī pietiekoši daudz interesantu lietu, kā nodarbināt no sauļošanās sagurušos prātus. Kā nekā, tai ir 50 saliņas, ko piedāvāt.
Dienvidrietumos atrodas salas dabas fenomens un dīvainākais dabas objekts -
Chamarel Krāsainās Zemes, kur, pateicoties augstajam dažādo metālu un
minerālu sastāvam, ar vēja un lietus palīdzību zeme iekrāsojusies septiņās
dažādās krāsās, atgādinot tādu kā Mākslinieka Paleti. Turpat blakus
atrodas arī Maurīcijas augstākais ūdenskritums - vairāk kā 100 metrus augstais
Chamarel Falls.
Īpašs ir arī botāniskais dārzs Pamplemusses pilsētiņā, kurš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem pasaulē. Tas ir ierīkots neformālā stilā, atgādinot vairāk kā dārzu-parku, un nemaz nelīdzinās klasiskiem botāniskajiem dārziem. Krāšņais, Sera Seewoosagur Ramgoolam vārdā nosauktais dārzs, lepojas ar bagātu palmu kolekciju, iespaidīgu un plašu lotosu dārzu un vēl iespaidīgāku Amazones Lielo ūdensliliju kanālu, kas ir arī parka vizītkarte.
Viena no ieteicamākajām ekskursijām uz salas ir izbrauciens ar jahtu-katamarānu uz Ziemeļu salām no slavenā Grand Baei līča. Ne tik mierīgā dienā brauciens ar jahtu-katamarānu var izvērsties par mazu piedzīvojumu, kad laivas priekšgalā triecas Indijas okeāna viļņi. Bet, pārvarot viļņu barjeru, jau atkal nonākam tropu paradīzē, uz mazas saliņas ar sniegbaltām smilšu pludmalēm un kristāldzidru ūdeni.
Arhipelāgā ne visas salas ir smilšainas, ir arī klinšainas, piemēram , Coin de Mire, kurai laiva paslīd garām ceļā uz Ziemeļu salām. Pateicoties pamatīgajiem viļņiem, Coin de Mire krastā paceļas varenas klintis.
Visskaistākā no Maurīcijas saliņām tiek uzskatīta Ile aux Cerfs jeb Briežu sala, kas atrodas uz Austrumiem no Lielās salas. Tā nosaukta, pateicoties faktam, ka holandiešu kolonizatori, kas pirmie Maurīcijās apmetās uz dzīvi, ieveda briežus no Javas salas Indonēzijā. Uz Ile aux Cerfs briežus gan vairs sastapt nevar, bet uz Lielās salas briežu dārzu netrūkst. Salas panākuma atslēga ir kristāldzidrā lagūna un skaistais kanāls, kas sadala salu divās daļās, un kuru bēguma laikā ir ļoti viegli pāriet. Lagūna un kanāls ir populāras vietas, kur atpūtnieki iestrēgst, tomēr, paejot nedaudz tālāk, var atrast pilnīgi vientuļus un neskartus smilšu pleķīšus tikai sev vienam.
Tikpat debešķīga lagūna atrodas Maurīcijas salas dienvidaustrumos - Zilais līcis, kas ir arī salas labākais Jūras parks, ar izcilām niršanas un snorkelēšanas vietām, kur baudīt zemūdens pasauli.
Maurīcijā ir daudz skaistu pludmaļu, bet kura ir skaistākā, gan ir ļoti
diskutabls jautājums. Vietējie šo titulu nereti piedēvē 13 kilometrus garajai
balto smilšu pludmalei - Belle Mare beach. Belle Mare nudien ir
skaista, bet mana sirds, tomēr palika Le Morne pussalas Ziemeļu pludmalē,
kur masīvās vulkāniskās klintis un viegli noliekušās palmas, lika iemīlēties
šajā Bounty tipa smilšu pleķītī...te var iedzert kokteili, ieelpot
un atcerēties ceļojumā piedzīvotos varenos dabas skatus, piedzīvojumus un
debešķīgās pludmales. Grūti aptvert, ka tas viss iespējams tik mazā Zemes
strēķītī
.šķiet, nemēdz būt īpaši idilliskāku vietu par šo...
Un tad, pēc visa piedzīvotā un pieredzētā, ar pašapmierinātu sirdi un pilnu vezumu ar labām emocijām un atmiņām, var dodies mājās...uz sniega pārņemto Latviju.