Ļoti jau gribētos būt vienam no pirmajiem latviešiem, kurš ir pāris reižu pabijis un ir gatavs uzrakstīt kaut ko par saviem vērojumiem šajā tik eksotiskajā Eiropas un nu jau arī NATO valstī. Nekā nebija! Nu jau internetā atrodams, ka gana daudz latviešu tur pabijuši, un ne vienu reizi vien. Katram sava pieredze un iespaidi. Dažs raksta par draudzīgiem, dažs par neviesmīlīgiem albāņiem...Globālais tīmeklis ir publiska telpa un tajā vieta ir arī man.
Tāpēc atļaušos publiskot dažus savus piedzīvojumus.
Ir pilnīgi droši, ka tur nebrauks tūristi- iesācēji. Arī snobi nē. Turp brauks profesionāli tūristi. Daudzu arguments ir vienkāršs- šī ir pēdējā Eiropas valsts, kurā neesmu bijis, un tā to lietu nevar atstāt. Visbiežāk Albānija tiek apskatīta kopā ar kādu kaimiņvalsti - Melnkalni, Maķedoniju vai kādu citu.
Tie, kuru pasaules uzskats sāka veidoties vēl padomju gados, atceras, ka par Albāniju viņiem uzskata nebija. Zinājām, ka tur valda laimīgais komunisms, bet tā valsts ne ar vienu nesatiek un nekontaktē (izņemot Ķīnu, bet arī līdz tam brīdim, kamēr šie neuzsāka sarunas ar ASV). Jurijs Senkēvičs no Kinoceļotāju kluba nekad nevienu pārraidi par šo valsti nesagatavoja (vismaz es tādu neatceros). National Geographic bija daži raksti par šo zemi, bet tādus kaitīgus žurnālus modrie padomju cenzori pastā nozaga. Visa rezultātā manās ģeogrāfa smadzenēs failā Albānija bija rakstīts: Not found. Pirmoreiz Albānijā iebraucu no Melnkalnes puses. Distrofiska paskata robežsarga smadzeņu cietajā diskā vārda Latvija nebija vispār. Esmu neiecietīgs pret šādu neinformētību, tāpēc
pagrābu atlantu un nesos apātiskos robežsargu puišus izglītot. Šiptari (tā albāņus mīļi mēdz nodēvēt kaimiņi) par mana pirksta bakstīšanu kartē neizrādīja nekādas emocijas, bet turpināja ar savu pirkstu vadīt datorā mūsu neizrunājamos uzvārdus. Iespējams, ka kartē nesaskatīja neko sev pazīstamu. Kad pēc divu stundu nīkšanas iekļuvām valstī, nolēmām, ka Albānijas un Tirānas kartes mums derētu gan, jo Impro autobusa navigators te bija bezspēcīgs. Tankšteļlu pa ceļam uz Tirānu bija daudz. Ļoti daudz! Ik pa kilometram. Nezinu kāpēc. Vietējā naftas kompānija lepojas ar daiļu nosaukumu- Kastrati. Autobusā dažs ieminējās par kaut kādu tur naudas atmazgāšanu. Nezinu. Zinu tikai to, ka karšu tur nebija. Albāņu valoda nelīdzinās nevienai indoeiropiešu valodai. Tāpēc atslēgas vārdi: gribu karta, map, kā arī žesti te nederēja. Kastrati pārdevējs tikai raustīja plecus, kas žestu valodā nozīmē- tinies! Tirānā uzzināju, ka kartes varot dabūt bibliotēkās. Albāņu tankštellēs nav arī šmigas un karsto suņu. TUR NEKĀ NAV! Toties to ir DAUDZ.
Tātad karšu mums nav! Patiesībā ceļu norāžu jau arī tik pat kā nav. Daudz neuztraucamies, jo Tirānu atradīsim- pa labi no mums Adrijas jūra, pa kreisi- kalni, tātad jābrauc taisni! Ceļmalās daudz cilvēku. Daudzi tup. Es teiktu- dirn,
jo neizskatās, ka gaidītu autobusu. Līdzīgus tipiņus tikai ar svītrām uz treniņbiksēm, saulespuķēm un zīmīgo pozu var atrast portālā urlas.ru. Tas, ka apkārt daudz sadzīves atkritumu, te nevienu nemulsina. Viņi vēro, kā brauc mašīnas. Ilgi vēro! Daudz jaunceltņu. Dažs atvēzējies uz varenu privātmāju. Par kredītiem, naudas izcelsmi utt. man ziņu nav. Tik vien esmu novērojis, ka mašīnas ar albāņu numuriem uz robežām krata bezdievīgi, savukārt citu valstu numuru īpašniekiem novēl laimīgu ceļu. Varbūt muitnieki zina kaut ko tādu, ko nezinām mēs? Runā jau daudz ko...
Tirānā mums sarunāta tikšanās ar vietējo gidi. Mums jābraucot tikai taisni un pie otrā apļa viņa mūs gaidīšot. Mēs jau arī braucām taisni. Tik pa citu ceļu. Ik pa laikam sazvanījāmies. Informēju cik apļus esmu jau saskaitījis. Tad viņa teica: stop es jūs redzu. Apstājāmies briesmīgi piedrazotā nomalē pie dirnošiem večiem. Gaidījām gidi. Šī nenāk. Zvana un prasa, kur mēs esam. Izrādās, ka lieli busi Tirānā ir retums. Ieraudzījusi citu un nodomājusi, ka mūsējais. Bet, kā lai pasaku, kur esam, ja ielu nosaukumu nav? Noķēru vietējo mēli. Piegrūdu savu telefonu vienam tādam dirnētājam pie auss. Viņš bija pārsteigts, bet gidei izstāstīja mūsu koordinātes albāņu valodā. Uzvara! Elisa drīz ieradās.
Tirānas centrs nav piedrazots. Ja iebrauc pilsētā pa citu ielu, redzamas skaisti nokrāsotas, uzprišinātas sociālisma daudzdzīvokļu ēkas. Centrālā iela ir plaša, tīra, zaļa. Valdības ēkas, hoteļi, universitātes ēkas, parki. Arī bijusī komunistu līdera Envera Hodžas rezidences ēka. Bruņoti kareivji neļauj šo ēku fotografēt. Turpat arī skaists rajoniņš, kurā esam rezervējuši pusdienas par 10 EUR. Šis rajons komunistu laikā bijis slēgts. Te dzīvojuši partijas funkcionāri un te iekļūt bijis tikpat grūti kā dažviet Latvijas kāpu zonā vai Pekinas Aizliegtajā pilsētā.
Uz centrālās ielas redzama dīvaina piramīda. Te līdzīgi kā faraonu bija paredzēts iebalzamēt vai izbāzt vadoni pēc nenovēršamā. Kad tautai pēc Hodžas nāves atļāva domāt, viņi beidzot saprata, kādu postu nodarījis paranoiskais vecis. Tad mūmija (līķis?) kaut kur pazuda. Hodža uzskatīja, ka pēc sava elka Staļina nāves ir palicis pasaulē vienīgais īstenais komunists. Hruščovs un Tito tika izbrāķēti, jo novirzījās no kursa. Kādu laiku cerības lika uz Ķīnu.
Tad izstājās no Varšavas pakta, noslēdza visu, ko vien varēja noslēgt. Robežas vispirms. Tad jebkuru informāciju no ārzemēm. Ar pompu Tirānas lielākajā mošejā ierīkoja publisko tualeti. Aizliedza jebkuru reliģiju. Iesējams, ka arī tāpēc šodien albāņu musulmaņus nemēdz uzskatīt par fanātiskiem un teroristiem. Islāms esot tāds- extra light. Par musulmaņiem sevi uzskata ap 70% iedzīvotāju. Zīmīgi, ka ilgajos turku okupācijas gadsimtos Albānijā varēja piekopt arī katoļu reliģiju.
Biedrs Hodža bija pārliecināts, ka teju vai visa pasaule gatavojas kādu dienu uzbrukt daudz cietušajai albāņu tautai. Tāpēc veica bunkerizāciju. Jāatzīst, ka tikšanos un fotografēšanos pie pirmā Albānijas bunkura es gaidīju gandrīz kā kāzu nakti. Paranoiskais režīms lika sabūvēt ap 700 tūkstošiem (valstī dzīvo 3 miljoni cilvēku!) nejēdzīgu betona bunkuru, kurus ieņemt varētu ja nu vienīgi matrosovieši. Tādi tika sabūvēti ceļa malās, pagalmos, dārza malās- visur, kur jūs pēkšņi varētu pārsteigt ienaidnieks. Patiesībā smieklīgi, ja nebūtu tik traģiski. Stulbajos, dušas kabīnes izmēru bunkuros aizgāja liela nauda, bet tās valstij ļoti trūka. Šobrīd tieši bunkuri ir Albānijas zīmols, līdzīgi kā piramīdas Ēģiptē vai mūris Ķīnā.
Atbildēt uz jautājumu- ko īsti skatīties Albānijā, ir diezgan grūti. Ir baznīcas, ir mošejas. Ir cietokšņi kalnu galos, ir pieminekļi nacionālajam varonim Skedenbergam. Dīvaini, albāņi pieņem turku reliģiju, bet lepojas, ka Skedenbergs šos dūšīgi kaustījis? Eksotisks liekas milzīgs sienas panno uz nacionālā muzeja sienas. Sarkani karogi, kalašņikovs un tautu meita plīvojošiem matiem aicina tautu pretim... Nu jūs jau zināt kur. Nav zināms, vai pēc rekonstrukcijas šis kauna traips no centrālā Tirānas laukuma netiks novākts. Šobrīd tur lieli būvdarbi un panno aizsegts ar mātes Terēzes attēlu, kura ir albāniete. Tirāna, starp citu, ieguvusi savu nosaukuma, parodējot Teherānas vārdu, kad turkiem bija veiksmīgi izdevies kādā kaujā sasist persiešus.
Škoderas pilsēta ir lielākā Balkānu ezera krastā. Ar iespaidīgu mošeju un katedrāli nelielā kvartālā. Turpat gājēju
ieliņa. Var pavērot, kā albāņi precas. Ak tu mūžiņ, kas par jautrību! Krāšņi rotātā un taurējošā kolona, protams, drīkst neievērot nekādus noteikumus. Vīri droši izliecas pa mašīnu logiem, un visiem jautri! Mašīnai, vēlams, jābūt mersedesam. Tas nekas, ka mašīna pieredzējusi pat pirmo pasaules karu, bet mersedess te ir vīrišķības simbols. Satiksmes noteikumu ievērošana mersedesiem nav obligāta.
Galvenā vērtība- Adrijas un Jonijas jūru piekrastes- esot stipri privatizētas un stihiski apbūvētas. Pircēji esot itāļi. Bija laiks 20.gadsimta sākumā, kad itāļi visā nopietnībā uzskatīja Albāniju par savu teritoriju. Nu ir otrādi. Daudzi albāņi metas legāliem un nelegāliem ceļiem uz Itāliju. Un uzskata to par savu teritoriju.
Kalni ir skaisti visur, kur vien tie ir. Te arī tie ir, un ir skaisti. Ja ignorē drazu, kas bieži ir ceļmalās. Albānija robežojas ar trim lieliem, brīnišķīgiem kalnu ezeriem- Skadaras, Ohridas un Prespas.
Kad sāku šo rakstu, domāju, ka sanāks reklāmas raksts. Pārlasīju un neesmu pārliecināts vai tāds izdevās. Bet zinu tik vienu- pie katras izdevības, esot Melnkalnē vai Maķedonijā, es vienu dienu gribēšu aizskriet līdz Albānijai. Kaut vai tāpēc vien, ka Latvijā ir labāk. Kaut vai tāpēc vien, ka Albānija strauji mainās un drīz tā būs tāda pati, kā citas Balkānu valstis. Uz robežas vairs nav jānīkst busā, bet var ieiet kafejnīcā un nobaudīt Tirānas alu vai Skedenberga konjaku. Kaut vai tāpēc vien, ka man patīk redzēt savādo, atšķirīgo. Un arī tāpēc, ka visur pasaulē ir daudz labu cilvēku. Arī Albānijā.
Juris Levics 2011.