Tradicionālā un laikmetīgā mijiedarbība Omānas Sultanātā un Apvienotajos Arābu Emirātos

Pirmo reizi par Omānu kā iespējamā ceļojuma galamērķi es iedomājos pēc tam, kad, atgriežoties no Āzijas, Stambulas lidostā es satiku kādu savu paziņu. Jautāts par to, no kurienes brauc, viņš atbildēja - Omāna. Tūlīt mēģināju pārcilāt prātā tās zināšanu druskas, kuras esmu sasmēlies par šo Arābijas pussalas valsti dažādos veidos. Šajā teritorijā savas pēdas ir atstājuši gan šumeri, gan persieši, gan sasanīdi un portugāļi. Tā kļūst par nozīmīgu vara rūdas avotu reģionā. Pirms atklāja naftu tuksnesī pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, tieši vara rūdas atradnes kļūst par iekārojamu kumosu Hadžāru kalnos, kura stiepjas gar Arābijas līča piekrasti visā Omānas teritorijā, un tā veidojusies, saduroties divām tektoniskajām plātnēm. Tie ir procesi, kas Irānā izpaužas kā zemestrīce, bet Omānai nodara tik vien posta, ka ik gadu laupa gabalu tās teritorijas Musandamas pussalā.

Par Omānu atceros arī lasīji Tūra Heijerdāla grāmatā, kurā viņš atspoguļo ekspedīcijas „Tigris" piedzīvojumus. Kā reiz, šīs ekspedīcijas epizode Omānā, kuru aprakstījis nupat jau par leģendu kļuvušais, raidījuma „Ceļotāju klubs" vadītājs Jurijs Senkevičs kādā no savām publikācijām padomju laikrakstos, palicis atmiņā visspilgtāk. Sarežģītas formalitātes, policejiskā uzraudzība, komunists uz kuģa, angļu kolonizatoriem liek sarosīties visnotaļ drudžaini. Līdz ar to šī valsts man radīja priekšstatu par neieņemama cietokšņa un noslēgtas sabiedrības raksturu, no kuras labāk turēties tālāk.

Līdz pat 1970. gadam valsti vadīja varaskārs paranoiķis Saids bin Taimurs. Viens no piemēriem ir glancētu žurnālu un saulesbriļļu aizliegums. Aizliegts faktiski bija viss rietumnieciskais. Vienīgie nediplomātiskā korpusa rietumnieki, kuriem tika atļauts brīvi pārvietoties pa valsti, bija angļi. Milzīgs korupcijas mērogs un nemieri valstī angļiem lika saprast, ka ar šo sultānu ir cauri. Ar britu atbalstu pie varas stūres sēdās lielisku izglītību ieguvušais Kabūs bin Saids, sultāns ar absolūtu varu, kurš valda līdz pat šai dienai. Jaunais varas mantinieks, mainot sava tēva politisko kursu, pārvērš valsti par reģiona smagsvaru. Mana ceļojuma laikā omānieši viņa labos darbus atzīmē vairākkārtīgi.

Piedāvājums aizbraukt uz Omānu man nāca negaidīti. Pirms brauciena apsekoju sociālos tīklus, cerībā uzzināt kaut ko vairāk par gaidāmo piedzīvojumu un pie reizes rast priekšstatu par latviešu ceļotāja iespaidiem šajā valstī. Izrādījās, ka līdz šim Omāna mūsu ceļotāju vidū interesi nebija radījusi. Vismaz tādu ceļotāju, kuri būtu bijuši gatavi savus iespaidus publicēt tiešsaistē. Interesants vēlāk izrādījās fakts, ko es uzzināju no saviem draugiem. Omānā dzīvo un strādā kāds jauns pāris no Latvijas. Pats interesantākais, tie izrādījās mani labi paziņas. Tādēļ visu nepieciešamo praktisko informāciju, gatavojoties braucienam, es saņēmu no viņiem. Svarīgākā jau noteikti bija ģērbšanās kultūra, kādu no iebraucējiem sagaida omānieši. Skaidrs, ka nav jāģērbjas kā vietējam, taču zināmas pieklājības normas der ievērot. Kungiem šajā ziņā ir vienkāršāk. Atliek tikai neuzvilkt šortus ar veļas kreklu un viss ir kārtībā. Ja nu tomēr esat pamanījies tāds parādīties kādā sabiedriskā vietā, tad visi jūs atzīs par tādu, kas kaut kāda iemesla pēc ir aizmucis no pludmales. Tomēr, par nožēlu jāatzīst, vismazāk takta izjūtas, attieksmes un izpratnes par ģērbšanās normām islāma zemēs ir tieši dāmām. Dažādu tautību lēdijas no Eiropas Rietumu un Austrumu galiem pat galvaspilsētā nekautrējās parādīties kā Turcijas kūrortā. Omānas pilsoņu prātos tāda uzvedība refraktējas kā gānīšanās publiskā vietā. Iedzimtās tolerances dēļ gan parasti neseko nekādi aizrādījumi. Taču tas neliedz izpausties iebraukušajam darbaspēkam no Indijas. Tā saucamais „leibors" šādas, saules izsalkušās dāmas, nekautrējas blenžot aplūkot un turpat redzēto arī skaļi pārspriest. Kā uzmanības apliecinājumu, kā man pastāstīja mani paziņas, var saņemt arī akmeni mugurā. Pat ievērojot šo etiķeti, mana studiju biedrene saskārās ar līdzīgu attieksmi, vienatnē mērojot ceļu no mājām uz darbu kādā tūrisma uzņēmumā. Kad tiku jautājis viņai par alkohola lietošanas tradīcijām eiropiešu vidū, tad nepārprotami labākais padoms bija sarūpēt sev šmigu turpat pie izejas no lidostas, tā saucamajā miniTaxFree un neaizmirst arī par viņiem. Uz vietas dzīvojošajiem rietumniekiem, kas reģistrējušies kā oficiāla darba veicēji, ir tiesības ik mēnesi iegādāties spirtotos dzērienus, uzrādot īpašas kartītes. Iepērkoties īpaši šim nolūkam paredzētajās vietās, tiek izdarītas atzīmes šajās kartītēs. Šīs atzīmes līdzīgi kā oglekļa dioksīda izmešu vai nozvejas kvotas kalpo par nekonvertējamu valūtu, kuru var pirkt, pārdot vai iemainīt. Parasti tā gan ir norēķināšanās par kādu pakalpojumu jeb īpaša pateicības izrādīšana tieši tik pat īpašos gadījumos.

Dziļi tradicionāla šī valsts izrādījās tikai sakarā ar reliģiju un vēl dažām niansēm, kas lika man šo zemi iemīļot. Tikai pametot Dubaiju, ceļojuma beigās spēju novērtēt, manuprāt, vērtīgāko, ko Omānai ir izdevies saglabāt un padarīt par laikmetīgu vērtību. Tā ir arhitektūra! Arhitektūra un apģērbs. Vēl ielidojot galvaspilsētas Maskatas lidostā, es ievēroju, ka centrālā ēka ir visai neliela un bez īpašām ambīcijām uz godu tikt atzītai par bagātas naftas valsts pasūtījumu realizējuša pasaulslavena arhitekta šedevru. Formalitātes pie robežas šķērsošanas aizņēma tikai neilgu brīdi un turpat aiz lidostas durvīm mani sagaidīja vietējais tūrisma firmas pārstāvis. Tērpies viņš bija tradicionālā dišdašā , kas ir koši balts krekls līdz zemei, līdzīgs tādam apģērbam, kādu valkā arī kaimiņvalstīs un Ēģiptē pazīst kā galabeju. Viegli apaļīgo, jaunā cilvēka seju rotāja draudzīgs smaids, tiešs acu skatiens un sirsnīga runas maniere. Omānietis stādījās priekšā kā Hamuds. Jāpiebilst, ka neiztrūkstošs atribūts šajā gadījumā bija arī tradicionālā galvassega. Omānā vīrieši valkā divējādas galvassegas, no kurām viena ir cilindriska kokvilnas cepure kumma, izšūta ar augu valsts, visai abstraktiem, motīviem un pieejamas dažādos toņos. Otrs veids ir tā pati kumma, tikai apsieta ar smalkas vilnas lakatu. Šādā manierē ģērbjas konservatīvāki vai drīzāk reliģiozāki musulmaņi Omānā.

Kas attiecas uz islāmu, tad valsts reliģijas sekotāji ir kādi deviņdesmit seši procenti. Pie tam Omāna ir valsts, kurā praktizē tā saucamo Ibadi. Ibadi, sekojot savam ievēlētajam dimamam, uzskata, ka īsteni ticīgajam, attieksmē pret citiem ir trīs pienākumi:

a) draudzība un vienotība ar pārējiem īsteni ticīgajiem un ibadi dimamiem;
b) disociācija (bet ne naidīgums) pret neticīgajiem un grēciniekiem, un citiem no elles nākušajiem;
c) atturība pret tiem, kuru statuss nav skaidrs.

Bez tam, atšķirībā no hāridžītiem, pie kuriem tos pieskaita vairākums sunnītu, ībādī ir atteikušies no prakses norobežoties no citiem musulmaņiem. Savukārt, sunīti apšauba ibadi īsteni ticīgo statusu, jo tiem ir vairākas doktrinālas atšķirības. Tā, protams, ir filozofija un agrīnās cīņas par varas mantojumu, pēctecības refleksija. Kas attiecas uz rituāliem, tad īpašu pazīmju vidū ir jāmin tikai roku stāvoklis lūgšanu laikā. Ibadi tiek uzskatīta par vienu no vissenākajām sektām islāmā. Ar sektu šajā gadījumā saprotot reliģisku virzienu vai sekotāju grupu, nevis šizmātiķu kustību. Islāms ienāca Omānā vēl pravieša Muhameda dzīves laikā. Savukārt, Ibadi skola nav tikusi dibināta vēlāk kā piecdesmit gadus pēc pravieša nāves. Par dominējošo islāma formu ibadi ir kļuvis arī Zanzibārā, Tanzānijas republikas pusautonomajā reģionā, bijušajā impērijas daļā. Bez tam sektanti ir arī Alžīrijā, Tunisijā un Lībijā.

Mans ceļojums Omānā iesākās vēlā pēcpusdienā ar vēlām pusdienām, kuras jutos nopelnījis godam. Šajā valstī populārākās sabiedriskās ēdināšanas vietas piedāvā, pamatā, indiešu virtuvi. Apkalpojošais personāls restorānos, viesnīcās, vidējā līmeņa darbinieki uzņēmumos un celtnieki būvlaukumos arī indusi. Ir ne mazums arī pakistāņu un afgāņu. Ēdiens garšīgs, bet ne dziļi eksotisks, jo netiek aizmirsts, ka apmeklētāju loks ir ļoti plašs. Omāniešiem, rietumu tūristiem, un lielajam skaitam Omānā strādājošo rietumnieku vēderiem tā drīzāk ir kā indiešu virtuves adopcija Arābijā. Daudz un dažādos veidos tiek pasniegta gardi gaļas ēdieni, bet netiek aizmirsts arī par veģetāriešiem, ja vien domas nenodarbina svarīgākas lietas, nekā izdabāšana zālēdājiem. Saspringtais ceļojuma grafiks liek atteikties no iespējas apmeklēt vienīgo mošeju valstī, kuras durvis tiek vērtas arī rietumu tūristiem. Pasaulē otra lielākā lustra un „tikai" otrs lielākais paklājs paliek neredzēti. Taču ņemot vērā to, ka ir ceļojuma noslēguma daļā ieplānots arī uz vienu no Emirātiem Abu Dabi un tur apskatīt lielākos -kā vienu, tā otru, tad par slēgto Maskatas mošeju daudz nebēdāju.

Galvaspilsēta Maskata sastāv no vairākām daļām. Iespiesta starp Indijas okeānu un Hadžāru kalniem, tā ir aizņēmusi teritoriju pie vairākiem klinšainiem līčiem. Tumsai iestājoties, vienu no šādiem līčiem izstaigāju promenādes garumā. Nonācis līdz Maskatas tirgum jeb suk , sajūtu pazīstamu aromātu. Aizņemdams šauru ieliņu un šķērsieliņu tīklu, tas rosās dedzinātu ladana sveķu dūmos. Tirgus atbilst visiem maniem priekšstatiem par austrumu tirgu. Sortimentā, protams, lielāko daļu aizņem suvenīri tūristiem. Taču netrūkst arī preces, kuras sev sarūpēt ir ieradušies arī vietējie pilsētnieki. Īpaši liela izvēle ir no sveķiem, ādas sandalēm, kummām un audumiem. Sveķi tiek iegūtI kalnu rajonos dienvidu reģionā Dofar. Netipiski sausajam reģionam, Dofara musona lietus periodā pārvēršas par īstu tropisko paradīzi. Tā ir vienīgā vieta pussalā, līdz kurienei nonāk lietus mākoņi no Āfrikas austrumu piekrastes. Reiz šī Melnā kontinenta piekraste bija daļa no impērijas, kurā ietilpa arī Omāna.

Tirgū sarūpēju sev jaunu apģērbu. Balto dišdašu un kummu uzvilkšu gan tikai pēc pāris dienām, kad pavadīšu nakti Wahiba tuksnesī. Tobrīd vēl nespēju iztēloties tuksneša viesnīcu, kuras saimnieks ir kāds beduīns -tuksneša arābs. Taču gaidītais nelika vilties. Pēc ļoti skaista saulrieta, tika baudītas vakariņas, kuras noslēdzās ar tradicionālu tēju un iesaistīšanos dejās. Hamuds pat šim gadījumam bija sagatavojis īpašu pārsteigumu. Apjozies ar Hamuda tēva tradicionālo dunci un izšūto jostu, arī es piedalījos dejās. Khandžars tiek vicināts virs galvas tradicionālā manierē tiklīdz atskan enerģiskāki beduīnu spēlēti ritmi. Izrādās esmu darījis to pareizi.

Tiesa gan, līdz nonākšanai tuksnesī tika piedzīvots vēl šis tas interesants. Tā bija Sūras pilsēta pie jūras Omānas līča krastā, kurā varēja vērot koka kuģu Dov būvi un zivju tirgu. Sūra ir viena no pilsētām, par kurām stāsta, ka Sindbads Jūrasbraucējs savas piedzīvojumiem bagātās jūrnieka gaitas ir uzsācis tieši šeit. Vietējais Arābijas „minhauzens" manis pēc varēja kaut tur nodzīvot divus mūžus. Man vairāk patika vērot pašu kuģu būves procesu. Dov ir dažāda tipa un rakstura. Vienas ir konstruētas kā tirdzniecības kuģi un bijuši paredzēti tāliem braucieniem uz Indiju vai Zanzibāru, citas kā zivju zvejas vai pērļu zvejas laivas. Arābijas jūras piekraste piedāvā no jūras veltēm ne tikai zivis, kuras Sūras tirgū bija ne mazums gan skaita, gan sortimenta ziņā. Tā piedāvā vēl vienu spilgtu piedzīvojumu- bruņurupuču vērošanu piekrastē laikā, kad mātītes, izceļojušās okeānā, atgriežas savā dzimšanas vietā un pludmales smiltīs dēj olas. Vēl viena alternatīva ir doties ar laivu jūrā un vērot delfīnus. Zinu, ka delfīnus varēs vērot Musandamas pussalā, uz kurieni plānots doties vēlāk, tad priekšroka tiek dota kaulkažoka rupučiem. Vērot var dažādi. Viens variants ir doties uz kādu no smilšainajiem liedagiem dienvidos no Sūras, nezinot nianses un riskēt pieļaut vairākas būtiskas kļūdas, kas var radīt draudus gan jaunajām mātēm, gan to pēcnācējiem. Otrs variants ir doties uz rezervāta apmeklētāju centru un tālāk uz smilšaino pludmali vērot milzīgos jūras bruņurupučus apstākļu pazinēja pavadībā. Tāds variants izrādījās spoža doma. Tas izvērtās par vienu no maniem spilgtākajiem piedzīvojumiem ne tikai šajā ceļojumā, bet arī visā manā dabas procesu vērotāja „karjerā". Bez tam! Ļoti noderīgi un interesanti izrādījās komentāri par šo jūras milzi. Šīs konkrētās sugas bruņurupucis ir nosaukts par Zaļo tā iemesla pēc, ka tā tauki ir zaļā vai dzeltenzaļā tonī. Ar pludmalēm ir vēl viena interesanta nianse. Lai arī tās izskatījās ļoti pievilcīgas, neviena no tām nevilināja mesties safīrzilajā ūdenī. Tādēļ peldēties braucām uz vienu no daudzajām, sezonāli applūstošajām upes gultnēm jeb vadi. Vienu no tiem, kuru izvēlējāmies peldei, pildīja spēcīgi avoti. Vadi ir raksturīgi tuksnešu un pustuksnešu reģioniem un pārplūst šādas vietas pēc spēcīgām lietusgāzēm, kādu var, protams, nebūt pat vairākus gadus. Dažkārt ir gadījies, ka ceļotāji, kuru ierašanās Omānā ir saistīta ar izcilu klinšu kāpšanas un kanjoninga maršrutu daudzveidību, nolemj kādā no šādiem vadi pārnakšņot. Pavisam necils lietus var pāraugt lietusgāzēs un sausais vadi pārvērsties par krāčainu monstru nepilnas stundas laikā. Daži mani jaunie omāniešu paziņas zināja stāstīt par šādu sportistu glābšanas darbiem, kuros viņi ir piedalījušies.

Piecas dienas pagāja ļoti ātri. Okeāns ar bruņurupučiem, tuksnesis, klintīs iespiests kilometru dziļais kanjons, septiņpadsmitā gadsimta forti, lopu tirgus Nizvā, kļuva par maniem spilgtākajiem iespaidiem šajā Omānas daļā.

Omānai ir divas visai savdabīgas un ekskluzīvas platības bez jau pieminētās pamata teritorijas. Apvienotajos Arābu Emirātos jeb pareizāk sakot Fudžairas emirāta ieskauto anklāvu tiek nolemts neapmeklēt, jo nokļūšana līdz pussalas tālākajam austrumu stūrim Musandamas eksklāvam prasa mazāk laika, bet sola vairāk pirmatklājēja prieka. Musandamas pussala atrodas pie Hormuzas šauruma, kas savieno Arābijas līci jeb Persijas līci ar Omānas līci kā Arābijas jūras daļu. Šī vieta nekādā ziņā nelika vilties. Ar Maskatu to savieno gaisa satiksme. Pa jūru var nokļūt pāris stundu laikā ar ātrāko pasažieru prāmi pasaulē. Taču vispieprasītākais šis piedāvājums ir Emirātos, jo tikai no turienes var atbraukt līdz šai šarmantajai vietai ar automašīnu vai pat autobusu, ja vien ir tāda nepieciešamība un vēlēšanās. Neskatoties uz daudzajiem tūristiem, Musandamas pussalā valda mēness ainava un atmosfēra. Nošķirtība ir tik jūtama, ka pat ietekmē vietējās sabiedrības, kura šeit nav liela un runā savdabīgā arābu valodas dialektā, mentalitāti un laika izjūtu. Divas naktis šajā vietā šķita pietiekami. Ceļu nav daudz un īpašu vietu, uz kurieni doties, tāpat. Taču skati un izjūtas, ko tie sniedza tik īsā laikā, atsver pat daudz vērienīgākus ceļojuma maršrutus.

Viens no interesantākajiem objektiem atradās kāda ceļa malā. Tā bija ēka, kādās dzīvoja vietējie iedzīvotāji vēl turpat pirms piecdesmit gadiem. Ja kaut kas tāds atrastos gruntīga latvieša lauku sētā, to sauktu par kartupeļu pagrabu, bet Musandamā tādas bija dzīvojamās mājas. Viena šaura un diezgan smacīga telpa bija dzīvesvieta pat teju astoņiem cilvēkiem, jo kā jau saimniecībai ar naturālās saimniecības raksturu, darba rokas bija bagātība. Tā ir vienkārša bedre, kurai apkārt tiek apkrāmēti akmeņi un pāri pārlikti resnāki koka stumbri, kas jau pats par sevi ir retums, bet tie savukārt pārsegti ar lielākām slānekļa plēksnēm. Vienā telpas galā atradās visa saimniecība, tai skaitā dateļu sīrups un darba rīki, bet otrā, pavards un guļasvietas. Neliela sprauga kalpoja gan par durvīm, gan logu un dūmeni. Pēc tam kad ielejās un nelielajos zemes pleķīšos starp klintīm un jūru ienāk elektrība, šie bunkuri tika pamesti un blakus tiem uzbūvētas vienstāvu dzīvojamās mājas ar plakaniem jumtiem, kur žāvēt un kaltēt ražu. Interesanti, ka bez valsts sarūpēta dzeramā ūdens, kas tiek piegādāts reizi nedēļā, dzīve šādā kvalitātē tur diez vai būtu iespējama. Bez tam piekrastē dzīvojošo kopienu privilēģijas zvejniecības nozarē ļauj baudīt ekonomisko neatkarību un atļauties ikdienā mērot garus braucienus ar motorlaivām uz lielākajiem miestiem, kur atrodas sākumskolas, vai pat uz galvaspilsētu vecākajiem skolēniem. Kāds tunisietis, kuru satiku uz izpriecu kuģa, stāstīja, ka pat viņam kā arābu valodas pratējam, šī sabiedrība ir aizvērusi savas durvis. Tikai tūristi, kas ierodas turp ceļojumu sezonas laikā kaut cik kliedējot viņa vientulību. Tiesa, vienīgā svešvaloda, ko viņš pārvalda, ir vācu un līdz ar to arī kontingents, ar kādu viņam ir jāstrādā un jākontaktējas, ir visai ierobežots. To, ka krievu vai angļu valodas zināšanas pavērtu viņam pavisam citus apvāršņus, viņš labi saprot, bet sava cienījamā vecuma dēļ nejaudā to vērst sev par labu. Izklaides un pakalpojumu industrijā iesaistītie pamatā ir arābi no kaimiņu emirātiem, jo tikai pavisam nedaudzi vietējie interesējas par tūrismu. Luksusa apvidus mašīna mani aizvizināja arī pavērot saulrietu kāda kalna nogāzē. Virsotne civiliem mirstīgajiem nav pieejama, tur atrodas dažādas gaisa un jūras spēku radiolokācijas iekārtas, kuras var vērot un, ja ir vēlēšanās, fotografēt no liela attāluma.

Stratēģiski svarīgais Hormuzas jūras šaurums ir viens no pasaulē svarīgākajiem ūdens ceļiem, caur kuru diennaktī abos virzienos iziet vairāki simti tankkuģu. Ietekmi šeit dala gan Irāna, gan Omāna. Maģiskā ainava neatlaiž vērotāju un liek iztēloties visfantastiskākās vīzijas. Dūmaka, putekļi, ēnu rotaļas, dzeltenie, brūnie un sarkanie toņi. Uz akmeņiem ir vērojami gan jūras fosilās faunas nospiedumi, gan petroglifi, kuriem tiek piedēvēts aptuveni 4000 gadu vecums. Šī cipara precizitāti gan daudzi speciālisti apšauba, pat neskatoties uz to, ka tie atbilst visiem priekšstatiem par akmens laikmeta mākslu. Šī diena noslēdzās ar elegantām vakariņām un pudeli vīna okeāna krastā. Atlika vien visu iepriekšējā dienā redzēto apskatīt no jūras un nopeldēties. Laiva, kuras pakalpojumus izmantoju, bija interesanta ar to, ka piederēja kādam uzņēmējam no Apvienotajiem emirātiem un izskatījās tieši tāda, kādu redzēju sadegam milzīgā tempā un melnos dūmos tītu Ras al Khaimā dienu vēlāk. Tās kapteinis izrādījās lāga vīrs. Cik viņam bija gadu, pateikt viņš nemācēja, jo neprata ne skaitīt, ne lasīt. Pēc tam, kad viņš bija nosaucis visu bērnu vārdus, varēja secināt, ka to viņam ir astoņi. Izklaides brauciens bija lielisks un pašā laikā, jo ar to ceļojuma ietvaros dabas baudīšana beidzās.

Turpinājumā sekoja vairākas dienas Apvienotajos Arābu Emirātos, izbraucot visiem tiem cauri. Taču tas jau drīzāk ir kāda cita ceļotāja, lai kas viņš arī nebūtu, stāsts. Pēc arābiskās un tolerantās Omānas, Emirātu glamūrs, šika un būvniecības mērogs - visāda kalibra rietumu arhitektu radītie betona džungļi Dubaijā uzjundīja nemieru. Nespēju sevi iztēloties sevi ilgi paliekam un baudām sauli vai jūru šajā monstrozajā un bezpersoniskajā lielās naudas pasaulē. Taču, iespējams, tieši šis nemiers ļāva man saprast, cik patiesībā Omānas mierīgais un stabilais temps man bija pa prātam.

Tomēr no visa redzētā es vairakkārt pieķēru sevi apcerot pāris pēdējo dienu epizodes Emirātos vēl ilgi pēc ceļojuma. Viena no tām ir saistīta ar Abu Dabi. Tā ir jau pieminētā Lielā mošeja! Veltīta šeiha Zaijada bin Sultana Al Najana, Apvienoto Arābu Emirātu izveidotāja un pirmā prezidenta piemiņai, kurš atdusas turpat blakus mošejai nelielā mauzolejā. Neskatoties uz to, ka šī mošeja ir tikai astotā lielākā pasaulē, tā ir pārspējusi divus pasaules rekordus. Lielākais pasaulē paklājs, pa kuru bija iespēja bradāt, un Svarovska kristāliem rotātā lustra ir nepārspēto meistardarbi. Vārds SVAROVSKI arābiem izrādās praktiski neizrunājams. Mošejas inženiertehniskajiem risinājumiem, telekanāls „National Gegraphics" ir veltījusi veselu filmu, kuru var noskatīties izklaides programmā, kas tālākos lidojumos tiek demonstrēta „Turkish airlines" lidmašīnās. Nosaucot tikai raksturlielumus, ceļotājs var sagaidīt daudz, bet redzētais pārspēj visas iztēles robežas un radītās fantāzijas.

Pilnīgs pretstats ir meklējams turpat Dubaijā. Pilsētas centrālās un vēsturiskās daļas galvenā dominante ir Dubaijas strauts. Tas drīzāk izskatās pēc lielas upes grīvas, kurā izvietojusies moderna osta pašā jūras malā. Strauta malā starp debesskrāpjiem ir paslēpies forts, kas kalpo kā novadpētniecības un vēstures muzejs. Tieši osta ar tirgu vai pat tirgus ar ostu ļāva mazliet izbaudīt tādu austrumu atmosfēru, kas ir sastopama reti kur. Piestātnē, kopā sasieti, viens aiz otra rindojās koka kuģi. Tieši tādu skatu es redzēju Omānas pilsētā Sūrā. Tie ir uzskatāmi par vēsturisku reliktu un atradās vēl būvniecības stadijā. Tur tie tiek būvēti iesaistīšanai tūrismā vai zvejā. Bet gadījums ar Dubaiju ir daudz eksotiskāks. Blakus kuģiem piestātnē rindojās ķīpās sapakotas rūpnieciskās tekstilijas, apavi, garšvielas, audumu baķi. Tas viss bija nācis gan no Indijas, gan citām valstīm otrpus Arābijas līča. Notika tirgošanās starp atbraucējiem un tirgotājiem. Starp tiem bija gan indieši un pakistānieši, gan afgāņi un arābi. Savukārt, pats tirgus izcēlās tikai ar pāris šķērsielām. Centrālā tirgus daļa, protams, ir atvēlēta tūristiem. Zelts, sudrabs, suvenīri, dzērieni un visam tam pa vidu nepārtraukti piedāvājumi iegādāties dažādus pakaļdarinājumus. Tieši tie neskaitāmie piedāvājumi pamudināja mani meklēt klusākus nostūrus, kur iepazinos ar dažiem afgāņu kopienas tirgotājiem. Tā bija ļoti interesanta saruna, kas iesākās, kā parasti, ar Latvijas lokalizāciju, bet turpinājās ar dažādām diskusijām par pasaules sociālajām un politiskām problēmām. Iepazinies arī ar sortimentu, ko pārstāvēja mani jaunie paziņas, nonācu kādā indiešu ēstuvē. Vietas tajā bija ļoti maz. Tikai divi mazi galdiņi, no kuriem viens, man ienākot, tika ar smaidu rūpīgi nokopts. Piesēdis sāku interesēties par to, kādas ir manas iespējas iestiprināties. Tā kā Indijā bijis neesmu, bet citviet baudītā indiešu virtuve robežojās ar Hāre Krišnas restorānu Kr. Barona ielā Rīgā, tad izlasītie nosaukumi man neizteica pilnīgi neko. Vienojāmies par tēju! Tas notika ātri. Līdzīgā manierē indieši pasniedz tēju arī Birmā. Tālākais jau bija improvizācija. Manas angļu valodas zināšanas izrādījās nekam nederīgas līdz brīdim, kamēr ienāca jauns čalis, kas pieslēdzās sarunai un ātri aptvēra situācijas komiskumu. Te nu es saņēmu skaidrojumu, ko es redzu savā priekšā klājamies un ko es varētu redzēt un pat dabūt, ja vien tāda būs mana griba. Mana parādīšanās tur bija visus manāmi satraukusi, no kā es sapratu, ka bārdaini un plikgalvaini eiropieši pie viņiem nemēdz ikdienā iegriezties. Darbinieki un apmeklētāji uzskatīja vai nu par pienākumu, vai vienkārši pieklājības pēc, nāca ar mani personīgi sasveicināties, māja ar galvu un smaidīja. Ēdiens bija garšīgs! Pusdienas pauze bija pašā laikā. Baudot kaut kādus plāceņus un pīrāgus, es arī sapratu, kādēļ tādā mazā ēstuvē strādā tik daudz cilvēku. Apkārtnē esošie veikali un biroji maltīti pasūta pa telefonu. Kad ēdiens gatavs, tam vai nu atnāk pakaļ, vai to nogādā pasūtītājam, ja tā statuss ir pietiekami nozīmīgs. Savas pusdienas pauzes laikā es turpināju sarunāties ar vietējo, pateicoties kuram tas galds man tika noklāts ar gardumiem, kurus pats biju pēc viņa ieteikuma izvēlējies. Tēma man jau bija iepriekš izrunāta ar afgāņiem, tādēļ piestāstīt sarunas biedram pilnas ausis pat par sociālantropoloģijas tēmu un to, ka globālā sasilšana, manuprāt, ir blefs, nesagādāja nekādas problēmas. Un tad sekoja pats interesantākais. Jaunais cilvēks pieklājīgi pagaidīja, kamēr es virtuvē nomazgāju eļļainās rokas un muti, paziņoja, ka nu gan man esot jānāk viņam līdzi un jāapskata viņa bizness. Pēc manieres, uzrunas un valodas es sapratu, ka runa ir tieši par to, no kā es centos izvairīties, teju pusdienas garumā un tie bija pakaļdarinājumu pulksteņi, somas un ipodi. Es arī sapratu, ka viņam ir taisnība un labprāt sekoju uz kādas ēkas trešo stāvu, kur atradās birojs, kura durvis veras tikai no iekšpuses. Tajā stāvgrūdām bija piekrāmēts ar mantām, kādas es redzēju piestātnē, pie koka kuģiem. Starp pircējiem, kas tur atradās, nebija neviena eiropieša. Tās bija vairākas irāņu ģimenes, kuru daiļais dzimums izvēlējās sev jaunas somas, lakatus un jakas ar pasaules populārākajiem zīmoliem. Izrādījās, ka tas Irānā ir populārs šopinga veids. Tikai divas stundas ir nepieciešamas, lai nokļūtu pār līcim un atgrieztos ar kontrabandas kravu. Man tika piedāvāts pulkstenis. Tā oriģināls varētu maksāt pāris tūkstošus. Valūtai pie tādas summas jau vairs nav nekādas nozīmes. Tika pieregulēts siksniņas garums, atrādīti līdzīgi un mazāk kvalitatīvi darinājumi, un sākās kaulēšanās. Ja es mēģinātu to atstāstīt, es noteikti kaut kādā brīdī samelotos. Beigu beigās vienojāmies par cilvēcīgiem nosacījumiem un es devos projām. Starp citu, šo pulksteni kā ļoti labu pakaļdarinājumu atzinīgi novērtēja vairāki Rīgas lombardi. Bija laiks doties uz viesnīcu un sapakoties mājupceļam.

Ivars Pētersons 2011.19.04.