Laikam jau tā ir liela priekšrocība- rakstīt par nepazīstamām vai maz zināmām zemēm. Jā , tieši maz zināmām, jo apzīmējums eksotiska te nederēs. Eksotiskas ir Burkina Faso, Papua Jaungvineja vai Svazilenda. Impro mājas lapas lasītāji ir īpaša tauta tie pratīs atrast Maķedoniju Eiropas kartē bez grūtībām (ko nevarētu teikt par vidusmēra lasītāju. Ja nu, tomēr, kļūdos, tad jauki- pats esmu ģeogrāfijas skolotājs). Latvijas lielāko laikrakstu virsrakstos Maķedonijas vārds tikpat kā neizskan. Ja nu vienīgi saistībā ar ieilgušo, bezjēdzīgo strīdu par valsts nosaukumu. Kā arī īsos rakstos par to, ka kāda mūsu komanda ir uzspēlējusi bumbu ar atlētiskajiem maķedoniešiem. Eirovīzijās maķedonieši savas balsis atdod par Balkāniem, mēs- par kaut ko anglisku vai krievisku. Eksporta un importa ziņā Maķedonija 2007. gadā ieņēma attiecīgi 143. un 77. vietu ar kopējo apgrozījumu mazāk par pusmiljonu eiro. Necili! Mums no viņiem vajadzēja augu valsts produktus, viņiem no mums- gandrīz neko.
Tātad- līdz šim esam veiksmīgi iztikuši viens bez otra. Vai vajadzētu tā turpināt? Kopš pašam ir bijusi iespēja pāris reižu šo zemi apskatīt, gribas iedrošināt arī vēl kādus citus uz tikpat drosmīgu soli. Man iepatikās. Tagad klusībā skaitu dienas līdz nākamajai tūrisma sezonai. Zināms, ka Maķedonija ir bijušās Dienvidslāvijas daļa. Maķedonijai nav izejas pie jūras, taču tā ir viena no galējām Eiropas dienvidu valstīm. Vēl tālāk uz dienvidiem atrodas vien Grieķija, Spānija, Portugāle, mazliet Itālijas un daļiņa Albānijas. Par Albāniju šaubīties nevajag- Maķedonija ir maza valsts, tāpēc ir tikai saprātīgi apceļot tās abas kopā. Šādā salikumā šo ceļojumu jau varēsiet saukt par eksotisku.
Vai maķedoniešiem pienākas lepnais Maķedonijas nosaukums?
Laikam jau nē. Grieķi arī tā domā. Taču ir skaidrs, ka šī mana atklāsme situāciju neietekmēs, jaunu nosaukumu viņi nemeklēs. Aleksandra figūru Skopjē nost negāzīs, bet nosaukuma oponentiem grieķiem šī brīža ekonomiskajā situācijā visgudrāk būtu paklusēt, nekā kādu mācīt dzīvot. Problēmas būtība ir vienkārša. Maķedonijas Aleksandrs un viņa tēvs Filips II savus varoņdarbus (citu zemju okupāciju) veica 10 gadsimtus, pirms šajā zemē ieradās slāvu tautas. Kaut arī mūsdienu maķedoniešos plūst slāvu, trāķiešu, ilīriešu un pat grieķu asinis, īstie grieķi Aleksandra nopelnus vairāk gribētu piedēvēt sev. Atbildot uz to, Skopjes lidosta tiek nosaukta Aleksandra Lielā vārdā. Grieķija protestē un bloķē Maķedonijas sarunas ES, NATO un citās institūcijās. Skopje atbild mīļi, un uzceļ pilsētas centrā lielu, lielu Sašas statuju.
Spēcīgākais Grieķijas arguments ir tas, ka Grieķijas valsts ziemeļus jau sen dēvē par Maķedonijas provinci, un ka 1991. gadā jaunizveidotā Maķedonija varētu izvirzīt teritoriālas pretenzijas Grieķijai, cerībā tikt pie garda kumosa- Saloniku ostas. Par pamatu tam kalpo kaut kur dzirdēta un pierakstīta Josifa Broza Tito vāvuļošana par šo tēmu. Visticamāk, ka cienījamais maršals kādā jūtu uzplūdā arī būs tā neapdomīgi izmuldējies un minēto ostu iekārojis.
Gan jau, ka nav dūmu bez uguns. Vaļsirdīgā sarunā vietējais gids man žēlojās, ka pēc Kosovas notikumiem šeit ieradies milzum daudz albāņu un sākuši diktēt savus noteikumus. Gribot panākt albāņu valodas lielāku lomu, esot tādi un šitādi (kaut kur jau dzirdēts stāsts ) Līdzjūtīgi māju ar galvu un teicu, ka saprotu viņu. Tad Kliments gāja tālāk. Teica, ka Maķedonija jau kādreiz bijusi dikti liela, un tai piederējusi, akurāt, Saloniku osta u.t.t. Bet, pagāni grieķi esot tagadiņ sapirkušies te īpašumus. Domāju, ka par tagadējo Grieķijas krīzi ne viens vien te klusībā pasmīn.
Jā, bet ko tad iesaka grieķu kaimiņi? Kaut kā tak tā valsts jānosauc! Pašlaik viņi ietiepīgi dēvē to par FYROM (no angļu saīsinājuma- bijusī Dienvidslāvijas republika- Maķedonija). Ir dzirdēti ierosinājumi dēvēt to par Skopjes republiku, par Vardāras republiku un pat par Dienvidserbiju. Droši vien ar to domāts maigs uzbrauciens par to, ka patiesībā šī teritorija allaž ir bijusi kādas lielvaras sastāvdaļa, un kā neatkarīga valsts nekad nav eksistējusi. (Atšķirībā no mums- grieķiem!). Nosaukumu Maķedonijas sociālistiskā republika izgudroja ne viens cits kā vecais, labais Josifs Brozs Tito.
Īsa demogrāfijas stunda
Valsts ir divarpus reižu mazāka par Latviju. Tajā dzīvo ap 2 miljoniem iedzīvotāju. Valsts robežas apsargā robežsargi, tāpēc var ticēt, ka kaut kāda nojausma par migrācijas apjomiem valdībai ir. Ja ņem vērā to, ka valsts ir kalnaina, tāpēc liela tās daļa neapdzīvojama, var apgalvot, ka tā ir blīvi apdzīvota. Oficiālā statistika uzrāda Eiropai netipisku tendenci- dzimstība esot lielāka par mirstību. Cik ilgi vēl tā? Visticamāk, ka dzimstība krasi atšķiras abās lielākajās etniskajās kopienās. Tā saucamā pamatnācija (diskutējams jautājums)- maķedonieši sastāda vien 67%.
Zināms, ka albāņu kopiena (21%) ir krietni vitālāka un bērnu skaits ģimenēs te liels. Dīvaini, ka tas dažkārt tiek pārmests. Saprotams, ka vairums albāņu apdzīvo Albānijas un Kosovas pierobežu rajonus, kā arī liela to kopiena ir Skopjē. Vizuāli atšķiras ar to, ka te ir mošejas, minareti un nekopti kapi. Musulmaņi to kapu lietu neņem pārāk nopietni. Dažkārt var ieraudzīt atsevišķas ļoti greznas un lielas mājas (pilis), kuru legālo izcelsmi maķedonieši, loģiski, apšauba. Maķedonieši nekad neaizmirsīs atgādināt par viņiem tik netīkamo Lielalbānijas ideju, kuras sastāvā, raugi, esot paredzēts iekļaut arī daļu viņu teritorijas Un tā straujā albāņu vairošanās Taču kaut kādu etnisku spriedzi ierindas tūristi nemana. Pamanāms ir tikai tas, ka vietās, kur albāņu ir vairāk par 20%, uzraksti ir arī albāņu valodā. Pie dažām mājām lepni plīvo albāņu karogs.
No citām minoritātēm jāpiemin turki, čigāni un serbi. Serbu te esot vien 2%. Tā sanācis, ka serbi ir bijuši iejaukti visos etniskajos konfliktos bij. Dienvidslāvijā, izņemot attiecību noskaidrošanā starp horvātiem un bosniešiem Hercegovīnā. Maķedonijas sociālistiskās republikas (to sociālismu, protams, ātri izmeta) atdalīšanās notika bez serbu militāras iejaukšanās. Nekādas intereses serbiem par šo nostūri nebija. Serbu, ko aizsargāt- nav, jūras nav, bet valsts īpatsvars kopproduktā tikai 5%. Lai dzīvo laimīgi!
Tiesa, pilnīgi bez asinsizliešanas neiztika. Ap 100 kritušo abās pusēs kopā bija īsajā albāņu- maķedoniešu konfliktā. Te aizmirstam uzslavēt starptautisko spēku zibenīgi asu reakciju un stingrus brīdinājumus abām pusēm. Tas nostrādāja.
Reljefs un dabas pērles
Nosacīti valsti uz pusēm sadala Vardaras upe. Plašu līdzenumu valstī nav. Nedomāju, ka Latvijas tūristi par to bēdātos. Rietumdaļas kalnus dēvē par Dināriem, austrumu- par Rodopiem. Dināri ir vecāki un erodētāki (nodrupuši). Augstākā virsotne Koraba kalns sasniedz 2,7 km. Kalni veidojušies no kaļķakmeņiem un dažviet arī smilšakmeņiem. Tas nozīmē, ka klinšu, karsta kriteņu, alu, upju ieleju un kanjonu šeit netrūkst. Tas, savukārt, nozīmē, ka gleznaini skati te ir visur.
Jūras trūkumu maķedonieši kompensē ar diviem fantastiskiem ezeriem- Ohridas un Prespas. Populārākais ir Ohridas ezers. Būtu neiedomājami nokļūt Maķedonijā, un neredzēt Ohridas ezeru. Šī vieta nav tikai senatnes un kultūras pieminekļu cienītājiem. Šo jaukumu te netrūkst. Ezers ir arī īsta dabas pērle. Augstu kalnu ieskauts, tas stiepjas 30 km garumā un nepilnus 20 km platumā. Tā rietumkrasts pieder Albānijai. Tā kā ezeru visā tā garuma pa vidu nosacīti sadala ūdens straume, kas vēlāk pārtop Drimas upē, austrumu un rietumu pušu ūdeņi nesajaucas. Tas nodrošina to, ka ūdens dzidrums ir pat līdz 22 metru dziļumam. Albāņu pusē tā neesot, jo tur ar tīrību pagaidām neviens neaizraujas. Ezera dziļums- 288m drīzāk var tūristus atbaidīt, nekā piesaistīt, taču tas ir dziļākais Balkānos. Īpašs stāsts ir par Ohridas foreli, kas ir vietējā delikatese, pie tam aizsargājama. Tas gan netraucē labākajos restorānos to pasūtīt, jo tiek audzēta un pavairota arī nebrīvē.
Tikai daži cilvēki zina īsto recepti kā no kādu mazu zivtiņu zvīņām var iegūt lieliskās Ohridas pērles- populārāko vietējo suvenīru (dārgs). Ja kādreiz kaut ko nogrēkošos, nopirkšu arī sievai. Ohridas pilsētā ir tikai daži veikali, kuros prece esot īsta. Parasti sakrīt ar vietējo gidu draugu veikaliem. Pārējos veikalos nopirksiet ķīniešu Ohridas pērles. Nu, protams!
Ohridas ezers ir 693 metru virs jūras līmeņa un tajā mītot 200 endēmas (vietējās) augu un dzīvnieku sugas. Iespēja ieraudzīt ūdens čūskas un bruņurupučus- diezgan droša.
Īpašs ģeoloģisks brīnums atrodas pašā ezera dienvidu galā pie Sv. Nauma klostera. Te zemes virspusē izplūst ļoti jaudīgi avoti, kuri nodrošina piektdaļu visas ezera ūdens pieplūdes. Avoti veido mazus ezeriņus, kuros pat iespējams pavizināties ar platdibena laivu. Avoti izskatās pēc krāterīšiem, seklais
ezeriņš klāts ar spilgtām, zaļām aļģēm un paēnā laiskojās bruņurupuči. Tas jāredz. (Esmu ģeogrāfs- atbildu par saviem vārdiem) No kurienes avoti ņem tik daudz ūdens? Taisnā līnijā no šejienes 10 km attālumā atrodas Prespas ezers. Gandrīz tikpat liels un skaists. Taču ezerus šķir augsta kalnu grēda. Pāri grēdai cauri Galičicas NP ved ceļš. Ir vērts izbraukt arī to. Tā kā Prespa ir 150 metrus augstāk par Ohridu, un tos abus atdala minētie kalni, upe ir atradusi ceļu caur kaļķakmens plaisām pa kalna apakšu. Tā arī dod sākumu jaudīgajiem avotiem.
Ja Ohridas ezera krasti ir pilnībā iekļāvušies tūrisma biznesā- viesnīcas, krodziņi pludmales, kuģīši, savrupnami bagātniekiem u.t.t., tad Prespas ezera civilizēšana vēl tikai gaida savu kārtu. To savā starpā sadala Maķedonija, Albānija un Grieķija. Te vairāk audzē augļu kokus un zvejo, nekā izklaidē tūristus. Taču, kā zināms, tūristu (tātad mūsu) neskarta vide ir fantastiska.
Īpašs Ohridas ezera mikroklimats nodrošina arī subtropisku veģetāciju, kas izpaužas palmu, vīģu koku, eksotisku ziedu un vīnogu izskatā. Ja attālinās no ezera, tad šos augus vairs nevar sastapt- ziemas kalnos tomēr pavēsas. Protams, augšā ir daudz sniega.
Īsa vēstures stunda
Lai arī maķedoniešiem pagrūti sameklēt savas vēsturiskās saknes, skaidrs ir viens- viņi ir! Serbi saka, ka maķedoniešu valoda tāds serbu valodas neveiksmīgs dialekts vien ir. Reiz braucu maršrutu ar serbu šoferiem (starp citu, mūsu- Latvijas šoferi ir daudz profesionālāki). Skolā nebijuši nekādi teicamnieki, tāpēc labi apguvuši tikai vienu valodu- serbu. To arī lietoja. Arī Maķedonijā. Viņus visur saprata. Valodnieki gan apgalvo, ka maķedoniešu valoda tomēr daudz tuvāka bulgāru valodai. Kirilica lietošanā naskāki pat par serbiem. Taču daudzas izkārtnes ir latīņu burtiem. Iespējams, ka savās daudzajās Balkānu tūrēs esmu apguvis vairāk vārdu horvātiski kā dažs Ķengaraga patstāvīgais iedzīvotājs latviski, bieži maķedonieši mani palabo, jo viņiem esot sava, nevis kaut kāda serbhorvātu (vai horvātserbu?) valoda.
Nedomāju, ka vairumam lasītāju būs interesanti šeit izlasīt visu vēstures hronoloģiju, tāpēc tikai uzskaitīšu vismaz daļu šīs teritorijas saimnieku, iekarotāju, pārvaldītāju. Trāķieši, ilīrieši, maķedonieši (bet, ne slāvi), romieši, bizantieši. 9. gadsimtā šeit ienāk bulgāri un kristietība. Sv. Kirila un Metodija, kuri darbojas tuvākajā apkārtnē un Salonikos, darbiem ir sekotāji. Viens no tiem ir Sv. Klements, kura darbošanās vieta ir Ohridas pilsēta. Tur viņš no diezgan sarežģītās glagolicas rakstības rada alfabētu, kuru šodien saucam par kirilicu. No šejienes tas izplatījās uz Bulgāriju un tālāk uz Krieviju un Ķengaragu.
Kaut arī patiesībā šī tāda nomale vien ir, Bulgārija vairākas reizes ir noskaidrojusi attiecības ar pašu Bizantiju par šī kumosa piesavināšanos. Uzvarētājs tad varēja te uz kādu laiku saimniekot un baudīt arī cienījamo titulu- atbrīvotājs.
14. gadsimts ir serbu valsts ziedu laiki. Tā kā varas dēļ Stepanam Dušanam nebija morālu un ētisku šķēršļu nožņaugt savu tēvu (Dušans- žņaudzējs), tēvs, ja vien to varētu pieredzēt, par savu dēliņu būtu pat lepns. Kā nekā FYROMu pievienoja sev, un uz laiku Skopji pasludināja par serbu valsts galvaspilsētu.
Turki šeit ieperinājās uz daudziem gadsimtiem. Valdīja stingru roku, līdz viņus 1912. gadā no šejienes patrieca apvienotā serbu, bulgāru, grieķu un pat vāji bruņotu melnkalniešu armija. Patrieca, nosvinēja un pēc dažiem mēnešiem izkāvās savā starpā. Strīdus objekts- tagadējā Maķedonija. Bulgāri grib to sev, serbi- sev. Bulgāri atrāvās. Uz īsu brīdi pabija šeit vēlreiz kā fašistu sabiedrotie Otrajā Pasaules karā, taču prieki bija īsi. Tagad ierodas tikai kā tūristi, jo Ohrida viņiem ir ļoti nozīmīga pilsēta.
1946. gadā maršals Tito izveido tagadējās valsts priekšteci ar visu pretenciozo nosaukumu - Maķedonija. Par spīti grieķiem.
1991. gadā valsts paziņo par savu neatkarību no Dienvidslāvijas. Pasaule to tā īsti pat nepamana.
Skopje
Nekāda lielpilsēta gan nav. Mazliet mazāka par Rīgu, toties sena. Precīzu apmetnes vecumu neviens nezin. Apkārtnē saglabājušies romiešu akveduktu drupas, bizantiešu Sv. Pateleimona baznīca ar freskām, 14. gadsimta akmens tilts pār Vardaru. Potenciāls varens, taču tam visam pielika punktu zemestrīces 518., 1555., gadā un austriešu iebrukums 1689. gadā. Šīs ķibeles nu ir aizmirstas, taču 1963. gada zemestrīce nopostīja 80 % ēku. Bija daudz upuru. Sagrauto ēku vietā uzcēla pelēkas daudzstāvu dzelzsbetona briesmas. Pats pilsētas centrs šobrīd kā liels būvlaukums. Jācer, ka jaunie stikla, metāla un betona veidojumi skatu tik ļoti nemaitās. Pagaidām jau izskatās cerīgi. Vardaras upes kreiso krastu dēvē par Čaršiju (tirgus). Tas samērā labi saglabājies no turku laikiem. Tirgu man nevajag, jo es neko nepērku, bet te īsts austrumu kolorīts. Atjaunotas mošejas, hamami (pirtis), turku stila celtnes. Izcelt kādu īpašu ēku nemaz negribas- vienkārši gaisotne ir tāda- ļoti austrumnieciska. Dažādo ēstuvju aromāti arī. Un tas man patīk.
Galvaspilsēta izvietojusies plašā ielejā, uz kuru lieliski skati paveras no apkārtējiem kalniem. Tuvējos kalnos šodien bagāti cilvēki ceļ savrupmājas. Nogāzēs ir daudz skaistu bizantisku pareizticīgo dievnamu. Kāda kalna galā dižojas milzīgs krusts, kuru uzstādīja tūkstošgadu mijā. Tā sakot, lai visiem ir skaidrs- kas ir kas.
Nesen ekspluatācijā nodots īsts autobānis, tāpēc tranzīts cauri pilsētai ir ātrs.
Alus un citi ēdieni
Ar alu Maķedonijā, tāpat kā citās Balkānu zemēs, viss ir skaidrs. Labs. Alus šķirne te tāpat tikai viena Skopsko pivo. Ja ir arī citas vietējās šķirnes, tad tās grūti atrodamas. Ja nokļūsiet Maķedonijā, gatavojieties, ka pārēdīsieties. Īpaši gaļu. Ieraugot tik milzīgas porcijas, tautieši apstulbst un sāk nervozi smieties. Dažs kļūst pat dusmīgs un pārskaišas. Liela daļa porciju paliek neapēsta, lai gan ir ļoti garšīga. Vietējie mūs rāj. Saka: kāpēc jūs pie zupiņas (buljona) to lielo maize gabalu iestūmāt? Kurš tad tā darot? Tagad galvenajam ēdienam vietas vairs nav. Bet vēl jau nāks saldais ēdiens- tāds turcisks.
Īpašas maķedoniešu virtuves nav. Kulinārijas mākslu apguvuši no serbiem, bulgāriem, grieķiem un turkiem. Izklausās labi, vai ne? Bez gaļas kalniem noēd arī sarkano piparu, baklažānu un tomātu kalnus. Kartupeļi pie mums gardāki. Vienkāršs un lētāks ēdiens esot gravče na tavče. Ceptas pupiņas ar kaut ko. Bet vīns, jūs jautāsiet? Atzīšos- nezinu! Es vēl daudz ko nezinu par šo zemi. Tāpēc esmu pilns apņēmības apskatīt un iepazīt arī pārējās, līdz šim neredzētās, bet interesantās vietas. Tādu šajā zemē esot ne mazums. Varbūt kādreiz paceļosim kopā? Un uzrakstīsim garāku rakstu?
Juris Levics 2012