Pakistāna nav tas standarta galamērķis, kuru izdzirdot, cilvēkiem iemirdzas acis. Kad saviem tuviniekiem paziņoju, ka došos izpētīt šo pasaules nostūri, saņēmu tik dīvainus skatienus savā virzienā, ka pašam ieviesās nedrošības stars sirdī un radās doma pārbaudīt, vai ar galvu viss kārtībā. Populārākā frāze bija: Es pirmo reizi redzu kādu, kurš tā priecātos par ceļojumu uz Pakistānu. Nu, ko, domāju, ka viņi vispār pirmo reizi redzēja kādu, kurš gatavojas doties uz šo musulmaņu valsti. Nedroša, teroristiem apsēsta un neviesmīlīga zeme, tā man mēģināja ieskaidrot ierindas latvieši, kuriem, kā sapratu, par Pakistānu ir tikpat liela skaidrība kā man par tamborēšanu.
Kalni, kalni un vēlreiz kalni. Tas ir gan Pakistānas lielākais magnēts, gan noslēpums. Vienīgā valsts pasaulē, kurā atrodas trīs augstākās kalnu grēdas - Himalaji, Karakoruma un Hindukuša kalni, turklāt arī ceturtā augstākā grēda - Pamira kalni - pieskaras Pakistānas teritorijai. Pārsteigums, vai ne? Šī zeme glabā sevī daudz pārsteigumu. No 120 planētas augstākajām virsotnēm nedaudz vairāk kā puse atrodas šai mēdiju noķengātajā, bet patiesībā ceļotājiem ļoti draudzīgajā zemē. Tāpat arī lielākais ledāju tīkls ārpus poliem un planētas skaistākais ceļš - 
Karakoram Highway, kas vijas pa seno Zīda ceļu starp 7000 m un pat 8000 m augstām virsotnēm. Tas viss bija kā pasaka manām ausīm.
Arī pēc kultūras un arhitektūras izslāpušiem ceļotājiem Pakistāna sniedz veldzējumu. Šeit atrodas antīkais budisma centrs, kur uzplauka unikālā Gandāras civilizācija, kā arī senā Mogulu Impērijas galvaspilsēta Lahora. Tas ir tikai sākums visam, ko šajā zemē iespējams atrast. Ja vēl piemin skaisto Hunzas ieleju, kur radusies leģenda par mistisko un utopisko Šangrilu, tad Pakistāna nudien ir Āzijas varenāko kalnu un kultūru krustceles, kur ir tik daudz ko darīt un redzēt, ka pat viens mēnesis būtu par maz, lai iepazītos ar visu tās bagātību. Tas viss kopā ar faktu, ka varēšu būt viens no pirmajiem latviešiem, kas sper kāju uz šīs zemes, bija liels vilinājums man - pēc piedzīvojumiem izslāpušam ceļotājam, kam neiet pie sirds kilometriem garās rindas pie Kolizeja Romā un balagānu kultūras šovi, kas domāti masu tūristu grupām.
Mīti un patiesība par pakistāniešiem
Pirmais jautājums, kurš jebkuram iešausies prātā, ir: Vai mani tur nenolaupīja un neuzlaida kosmosā? Tā kā lasāt manas ceļojuma piezīmes, tad atbilde šķiet pašsaprotama. Nē, ar mani viss bija kārtībā, ko gan nevarēju teikt par sev tuviem un pazīstamiem cilvēkiem. Viņi uz mani skatījās kā uz nenormālo no Tvaika ielas. Sejas vaibsti viņu domas pateica priekšā, tikai nenormālie varētu braukt uz Pakistānu, un jo īpaši nenormālie vēl par to no sajūsmas spiegt. Nu ko, nekad neesmu teicis, ka esmu normāls. :)
Laikam jau tipiskajam latvietim ierindas pakistānietis šķiet esam cilvēkēdājs, kurš īpaši dievina ārzemniekus. Piedzimis ar spridzinātāja gēniem tas staigā līdz zobiem nokāries ar dinamītu un melnos aizkaros ietītu beibi pie sāniem, kurai rokās, protams, ir nekas cits kā aizdedzinātas bumbas. Mazliet pārspīlēju, bet tādu ainu mums, eiropiešiem uzbur mediji. Patiesībā pakistānieši bija ļoti jauki, atvērti un sirsnīgi, un varbūt mēs, latvieši, esam tie, kuriem vajadzētu mācīties tieši no viņiem. Pakistāniešu viesmīlība ir leģendāra, šķiet, tikai ar sīriešiem, tibetiešiem un tajiem, kuri apdzīvo nomaļus, tūrisma neskartus reģionus Taizemē, tos var salīdzināt. Vietējie sagaidīja mani ar smaidu un ne jau tāpēc, ka viņiem nenormāli smieklīgs šķita mans ģīmis; bērni un kungi brīvi piedāvājās fotografēties, par to naudu neprasot; neskaitāmas reizes tiku uzaicināts uz
tēju un pat ciemos uz mājām. Tādos mirkļos nemaz neaizdomājos par kaut kādiem teroristiem un nedrošību, bet tieši otrādi- jutos kā gaidīts ciemiņš.
Tomēr, protams, Pakistānā ir daudz problēmu un ir reģioni, kuros labāk likteni neizaicināt. Valsts dienvidu un rietumu daļā valda nemierīga gaisotne, īpaši jau pierobežā ar Afganistānu, tā saucamajā Tribal Areas Cilšu teritorijās. Šajā pasaules aizmirstajā nostūrī, kuru dēvē par Austrumu Mežonīgajiem Rietumiem, patiesie valdnieki ir vietējo cilšu virsaiši, un pat valsts armija nespēj ieviest kārtību. Cilšu teritoriju tirgos gluži kā Austrumu garšvielu tirgos brīvi pārdod visu veidu narkotikas un ieročus. Tas, lūk, ir reģions, kas parādās ziņās, bet to nekādi nevar attiecināt uz visu valsti. Pakistānā paliek ļoti daudz interesantu un ceļotājiem drošu apvidu, kur pavadīt kā minimums pāris aizraujošas nedēļas. Ar Pakistānu ir tāpat kā ar Zooloģisko dārzu, ja vēro lauvu no krātiņa, tad tas ir droši, bet, ja lien otrpus krātiņam, tad pats vainīgs.
Tūkstošs un vienas nakts pasaka jeb Mogulu impērijas spožums un posts
Ceļojums sākas ar Āzijas varenāko kultūru iepazīšanu, atstājot Pakistānas kalnu reģionus saldajam ēdienam. Lahora, kas ir viena no skaistākajām Āzijas pilsētām, kļuva par ceļojuma atspēriena punktu. Šī senā Mogulu impērijas galvaspilsēta, kuru dēvē par Tūkstošs un vienas nakts pasaku pilsētu, ir krāšņu arhitektūras mākslas darbu un eksotikas mikslis. Seniem mūriem apjoztā Lahoras kolorītā vecpilsēta ir kā viens liels tirgus, kur mudž lopi, tirgotāji un apmeklētāji. Ik pa laikam pretī nāca dāmas, tērptas tradicionālajos un konservatīvajos melnās krāsas apģērbos, kurus sauc izteikti latviskā vārdā par burku. Tās ievij sievieti noslēpumā, atstājot atklātas tikai dāmu acis. Pastaiga pa vecpilsētas ieliņām ir bauda visiem maņu orgāniem, garšas un smaržas nāk no pārtikas, kuru gatavo turpat uz ielas, skaņas no mošeju minaretu torņiem un darbnīcām, bet acis priecē bagātais preču klāsts un kaulēšanās kņada pie bodītēm. Eksotika te ieskauj ik uz stūra, bet
izskatās, ka vietējiem biju tikpat gana eksotisks, jo mana pastaiga piesaistīja daudzu uzmanību un smaidus. Pēdējos gadsimtos vietējo tradīcijas Lahoras vecpilsētā ir maz mainījušās. Šaurajās ieliņās starp motorrikšām un retam transporta līdzeklim vīd ēzeļu, zirgu un pat govju pajūgi, kur līdz malām pārlādētos ratos transportē
preces un cilvēkus. Mazajās bodītēs turpat uz vietas ražo keramikas traukus, dzelzs izstrādājumus, mūzikas instrumentus un daudz ko citu. Ielu malās iekārtotas primitīvas frizētavas, kur klientiem turpat uz ielas dzen bārdu, griež matus un pat taisa ausīs pīrsingus. Šķiet, ka Pakistānā skaistumkopšanas salonu atvērt ir viegli un lēti, vajag tikai krēslu, spoguli, kā arī brīvu ielas malu. Nonācu arī kādā ieliņā, kur viens pie otra drūzmējās ēzeļu bars, izrādās, tā ir mustangu parkošanās vieta. Ejot tālāk un redzot lielu ļaužu baru sēžam ielas vidū, sapratu, ka šī ir vietējā Valsts Nodarbinātības aģentūra - cilvēki vienkārši gaida, kad kāds atnāks un piedāvās darbu. Liela daļa no vecpilsētā sastaptajiem cilvēkiem šķita pārāk kautrīgi, lai fotografētos, bet uzsmaidot tie atplauka un manā aparātā ieripoja daudzas bildes ar mums eiropiešiem ļoti netipiskiem skatiem. Arī starp vecpilsētas noplukušajām celtnēm var atrast kādu acij tīkamu ēku, kā, piemēram, Zelta mošeju, kuras kupoli ir klāti no tīra zelta. Savukārt mana favorīte nepārprotami bija Wazir Khan mošeja, kuras fasādi klāja krāsainas flīzītes ar bagātīgiem ornamentiem, bet interjerā dominēja krāšņi gleznojumi un svētie raksti, raisot asociācijas ar Samarkandu un Bukhāru Uzbekistānā.
Noplukusī, bet gana eksotiskā vecpilsēta ir tikai apsūbējusī Lahoras medaļas puse, savukārt, tās spožāko daļu var atrast vēsturiskajā, elites un aristokrātijas apdzīvotajā centrā. Diženie Mogulu valdnieki, sākot no slavenā Akbara un Tadžmahala mauzoleja radītāja Šahdžahana līdz pēdējam varenajam imperatoram Aurangzebam, pielikuši roku, lai UNESCO šo pilsētu ņemtu apgādībā un kā cilvēces radīto mākslas darbu glabātu nākošajām paaudzēm.
Nokļūstot Lahoras sirdī jeb Imperatoru laukumā no apkārtējo celtņu daudzuma un krāšņuma uz mirkli iestājās apmulsums. Laukumu ieskauj skaisti vārti un dārzi, marmora paviljons, elegantās Badšahi mošejas kupoli, varenais Lahoras forts un mūri, un vēl Sikhu templis un mauzolejs visa tik daudz, ka nezinu, ko bildēt un kur acis likt. Ne velti Lahora bija impērijas sirds, no kuras savulaik tika pārvaldītas plašas teritorijas Indijas subkontinentā, Afganistānā un daļēji pat Vidusāzijā un Persijā. Noorientējies apkārtnē, dodos iepazīties ar Lahoras lepnumu un skaistāko mošeju senajā Mogulu impērijā. Badšahi mošeja mūsdienās ir otra lielākā Pakistānā un piektā pasaulē, bet vēl nesen tai nebija konkurentu uz mūsu planētas. Tikai pirms 25 gadiem pēc vairāk kā trīs gadsimtu valdīšanas tā tika gāzta no pasaulē lielākās mošejas troņa. Mošeja, kuras ietilpība sasniedz 100 000 dievlūdzēju, bija dāvana pilsētai, no toreizējā imperatora Aurangzeba, kuram lielummānija, šķiet, bija ikdiena. Trīs sīpolveidīgi marmora kupoli paceļas pār sarkanīgās nokrāsas mošeju un grandiozo laukumu, pārsteidzot ar savu simetriju, bet inkrustācijām un grebumiem bagātās iekštelpas pārsteidz ar krāšņumu. Daiļa celtne, ne velti atgriezos pie tās vēl divas reizes, lai pavērotu to saulrieta laikā un izgaismotu nakts lampiņās.
Turpat vēsturiskā centra sirdī, blakus Badšahi mošejai slēpjas viena no sikhisma reliģijas nozīmīgākajām svētvietām pasaulē - pirmā Sikhu Impērijas maharadžas Randžita Singha mauzolejs un Sikhu templis. Pēc Mogulu impērijas sabrukuma, Singhs izmantoja vājuma brīdi, lai ar saviem kareivīgajiem reliģijas brāļiem sikhiem izveidotu jaunu impēriju mūsdienu Ziemeļindijas un Pakistānas teritorijā. Ieeja mauzolejā ārzemniekiem it kā ir liegta, bet izmantojot veco, labo kukulīša metodi, olllaaaa, un durvis atveras. Jāsaka, ka templis ir neierasti
košs un spīdīgs, varbūt pat pārāk. Spīdīgās krāsās sakārtie rotājumi vairāk atgādina kāda jaunieša dzimšanas dienas ballītes vietu vai slāvu tautības cilvēku gatavošanos Ziemassvētkiem. Turpat templī varēja satikt tipiskos šīs reliģijas pārstāvjus, kuriem raksturīgas garas bārdas, turbāna galvas apsējs un nazis kā simbols to kareivīgumam. Ne velti dažādas impērijas to vēstures laikā algojušas tieši sikhus par algotņiem savās armijās.
Otra diženā relikvija, ko Mogulu imperatori atstājuši Pakistānas kultūras galvaspilsētai, ir Lahoras forts. Tā celtniecību 16. gs. otrajā pusē uzsāka varenākais no Mogulu imperatoriem Akbars, bet tā mazdēls Šahdžahans, tas pats, kurš projektējis Tadžmahalu un izdaudzināts savas mākslinieciskās gaumes dēļ, to vēlāk izskaistināja ar graciozām baltā marmora celtnēm. Baltā marmora Pērļu mošeja, publisko vizīšu audienču paviljons, speciālā audienču zāle, greznā Spoguļu pils Sheesh Mahal, marmora paviljons Naulakha, varenie mūri un diženie Alamgiri vārti viennozīmīgi rada asociācijas ar Sarkano fortu Deli un Agras fortu Indijā. Vienīgi Lahoras forts atrodas stipri vien bēdīgākā stāvoklī nekā abi nesen atjaunotie brāļi Indijā. Tas sen nav redzējis krāsas, otu, un šur tur arī inkrustācijās trūkst kāds vērtīgs akmentiņš, kurš droši vien slēpjas kāda vietējā lahorieša dzīvoklī.
Forti šajā reģionā ir cieņā. Pa ceļam uz Lahoru slavenā un antīkā Grand Trunk ceļa malā, kurš savienoja Kabulu, Lahoru, Deli un Kalkutu, nonāku pie Rohtas forta varenajiem mūriem. Četru kilometru garumā tie stiepjas apkārt valdnieku rezidencei un paceļas 10-18 (!) metru augstumā līdzvērtīgi 7 - stāvu ēkai! No pašas rezidences maz kas ir palicis pāri, bet daudzie masīvie vārti un bastioni turpina seno tradīciju -iedvest bijību un cieņu visiem, kas nonāk pie forta mūriem. Tie ļauj apjaust un uzburt ainu, kāda šī grandiozā celtne bija savos ziedu laikos. Dzīves paradokss saistībā ar fortu ir tāds, ka to sāka celt diženais Afgāņu karalis Sher Shah Suri, lai aizsargātos no Mogulu impērijas izplešanās reģionā. Tomēr fortu tā arī nepaspēja pabeigt, un tas nonāca Mogulu rokās, kuri ielika pēdējo akmeni tā celtniecībā un tikai nostiprināja savas pozīcijas reģionā. Kā saka, neroc kapu citiem, jo pats tajā vari iekrist.
Runājot par kapiem, Lahora un tās apkārtne kļuvusi par atdusas vietu vairākām Mogulu impērijas prominencēm. Greznās, pusdārgakmeņiem inkrustētās marmora kapenēs te guldīts Akbara dēls imperators Džahangirs, kā arī viņa kundze un impērijas pamatlicēja Babura sieva. Dārziem Moguli nav
taupījuši naudu, tikai daudzi no tiem brēc pēc ūdens un atjaunošanas darbiem. Vienīgi imperatoru iecienītie un labi koptie Šalimaras dārzi pēdējos gados redzējuši dārznieka roku, pārējie, šķiet, tāpat kā daudzas celtnes Pakistānā par to var tikai sapņot.
Ja Mogulu impērijas atstātais mantojums Lahorā rada asociācijas ar Deli, tad bagāti pārstāvētā britu koloniālā arhitektūra saistās ar Mumbaju jeb Bombeju, kā to vēl nesen sauca. Angļi savas valdīšanas laikā šeit radījuši savdabīgu arhitektūras stilu, kurā savienotas indiešu un britu iezīmes, nosaucot to par Britu Radžu stilu. Ejot pa pilsētas galveno avēniju Mall, kura dāsni tikusi pie labākajiem šī stila eksemplāriem, var redzēt, cik svarīga britiem bijusi šī pilsēta, - viena pati Pasta ēka ir vismaz trīs reizes lielāka par Rīgas rātsnamu.
Jandāliņš uz Indijas-Pakistānas robežas un sālīts ceļojums pazemes valstībā
Pakistāna kā valsts dzima tikai 1947. gadā, atdaloties no Indijas, ar kuru savienota tā bijusi jau kopš neatminamiem laikiem. Iemesls tam bija reliģija jaunizveidotā valsts Pakistāna apvienoja musulmaņu teritorijas Indijas subkontinentā, atstājot mūsdienu Indiju hinduistiem un sikhiem. Tomēr attiecības abām nekad nav bijušas rožainas. Nesaskaņu pamatā ir strīdīgais Kašmiras reģiona jautājums, kuru abas valstis joprojām nespēj atrisināt.
Blakus Lahorai atrodas vienīgais atvērtais Pakistānas - Indijas robežpunkts, kur katru dienu pirms saulrieta notiek neparasta un jautra robežas slēgšanas ceremonija. Daudz neko no tās negaidīju, jo dažādas ceremonijas jau redzētas, bet šī izrādījās tik interesanta, ka lika nobālēt pat Sardzes maiņas ceremonijai Londonā. Kopš 1947. gada katru dienu tiek taisīts kārtīgs jandāliņš un ļembasts uz robežas, kur pakistānieši ar indiešiem sacenšas
patriotismā un skaļumā, izkliedzot un slavējot savu valsti. Pūlim gan vienā, gan otrā pusē gavilējot un mēģinot pārkliegt to otru, nevēlamo pusi, sākās tāda kā mini-parāde. Patriotiski ģērbušies un noskaņoti pakistānieši maršē pa galveno štrāsi, vicinādami karogus, un, dažādi komiski izrādoties, mēģina vēl vairāk uzkurināt savus fanus. Sākumā klusie pakistānieši arvien vairāk un vairāk iesila, dziedāja, vēl skaļāk izbļāva vārdu Pakistan, dejoja tribīnēs un amizanti ērmojās, atgādinot kaut kādu fanu būšanu nopietnā sporta spēlē, kur tiekas lielākie ienaidnieki.
Vēlāk, tauru pavadībā, uzgavilējot pūlim abās robežu pusēs, sākās oficiālā parādes daļa. Kolorītajās armijas formās, kuras nāk no britu koloniālajiem laikiem, tērptie abu pušu karavīri sāka agresīvā solī maršēt viens otram pretī, vicinot kājas augstu virs galvas un rādot nedraudzīgus, niknus, bet komiskus skatienus viens otra virzienā, tādējādi simbolizējot sliktās abu valstu attiecības. Ceremonijas beigās pēc kāju vicināšanas, izrādīšanās un maršēšanas rituāla tika nolaisti karogi, karavīri paspieda rokas un komiski paātrinātā solī ātri
aizmaršēja katrs uz savu pusi, lai noliktu karogu svētajā vietā. Tad vārti tika aizvērti un kolorītā izrāde, kas kopā bija ilgusi gandrīz stundu, beidzās. Robeža tika slēgta.
Ceļā uz Pakistānas moderno galvaspilsētu Islamabadu vēl ieskrēju aplūkot otras lielākās sāls raktuves pasaulē Khewra. Tās apvij vēsturiska aura. Pats Aleksandrs Lielais, šķērsojot šo zemi ceļā uz Indiju, esot uzgājis bagātīgo sāls dzīslu tuksnešainajā Pakistānas zemienē. Viņa armija esot apstājusies, lai atpūstos un iekārtotu nometni, kad pēkšņi karavīri pamanījuši zirgus laizot zemi. Milzīgās sāls iegulas tika atklātas, un Khewra iekļuva vēstures grāmatās. Bet tikai 16. gs. pēc Mogulu imperatoru pavēles raktuves sāka apgūt, uzsākot ieguvi un komerciālu darbību, ko vēl augstākā līmenī pacēla britu kolonizatori, Pakistānas sāli sākot eksportēt. Mūsdienās raktuves ir sava veida pazemes debesskrāpis ar 17 stāviem zem zemes. Ar vilcieniņu devos Pakistānas sāls pazemes valstībā, kuru tālāk vajadzēja turpināt ar kājām, vērojot baltās, rozā un sarkanīgās nokrāsas sāls sienas un tuneļus, sālsūdens pazemes baseinus, lielus, no sāls veidotus stalaktītus, stalagmītus un kristālus, kā arī mošeju un lielu minaretu, celtu no sāls ķieģelīšiem. Nudien interesanta vieta.
No pirmsākumiem līdz mūsdienām
Lai gan Karači un Lahora ir lielākās pilsētas valstī, kā arī bijušas Pakistānas galvaspilsētas dažādos laika posmos, 60-tajos gados valdība nolemj veidot jaunu galvaspilsētu - Islamabadu. Lauka vidū pilnīgā nekurienē tika uzsākta jaunās galvaspilsētas celtniecība ar plašām avēnijām un mūsdienīgiem arhitektūras paraugiem. Lai gan galvaspilsētai būtu jābūt valsts vizītkartei, tomēr šī tīrā, labi organizētā un koptā pilsēta krasi kontrastē ar pārējo, haotisko un eksotisko valsts teritoriju.
Pateicoties demogrāfiskajam sprādzienam, galvaspilsēta mūsdienās nu jau ir saaugusi kopā ar 15 km attālumā esošo seno pilsētu Rawalpindi. Iedzīvotāju skaits aug nenormālos tempos un ir jau sasniedzis 185 miljonus cilvēku, no kuriem vairāk kā 40 % ir vecumā līdz 15 gadiem. Tā vien šķiet, ka par izsargāšanos pakistānieši neko nav dzirdējuši. Nu ko, vismaz viņiem atkrīt galvassāpes, kurš nākotnē pelnīs pensijas
Galvaspilsētas modernās arhitektūras simbols neapšaubāmi ir Karaļa Faizela mošeja, kas tika pabeigta 1986. gadā un šobrīd ir lielākā valstī, kā arī ceturtā lielākā pasaulē. Modernās mošejas celtniecību, kas vizuāli simbolizē pravieša Muhameda telti, sponsorēja Pakistānai draudzīgais Saūda Arābijas karalis Faizels, kura vārdā arī nosaukta modernā celtne. Grūti tikai saprast, kāpēc tik dārgu un iespaidīgu celtni karalis necēla savā zemē, bet svešā. Laikam jau ir valstis, kurām naudu vienkārši nav kur likt. Labs iemesls sākt Latvijai draudzēties ar Saūda Arābiju.
Ja Islamabada ir Pakistānas modernā seja, tad turpat blakus atrodas valsts antīkā seja Taksila. Taksila ir viena no visnozīmīgākajām arheoloģiskajām vietām Tālajos Austrumos. Dažādos posmos tā bijusi ierindota varenāko pasaules pilsētu sarakstā un tāpēc iegrāmatota vēsturē kā viens no cilvēces kultūras, reliģijas un zinātnes centriem.
Taksila bijusi sirds vairākām diženām impērijām, bet tās ziedu laiki bija Kušanu impērijas laikā no 1.-5. gs., kad uzplauka unikālā Gandāras (Gandhara) kultūra un civilizācija. Tā apvienoja budisma un sengrieķu mākslu, radot neparastu arhitektūras stilu un kultūru sajaukumu. Budas statujas tēlnieki veidoja ar grieķu vaibstiem un budistu klosterus dekorēja ar grieķu tipa kolonnām. Savas pēdas Taksilā atstājuši arī persieši un indieši, kā arī tā bijusi pasaules mēroga budistu, kristiešu un hinduistu centrs. Piemēram,
Apustulis Toms tieši Taksilā pirmo reizi sludināja kristietību Tālajos Austrumos un tieši šeit radās mūsdienu budisms, kas vēlāk izplatījies Austrumu virzienā - Ķīnā, Tibetā, Korejā un Japānā. Slavenais Maurju impērijas valdnieks Ašoka Lielais 3. gs. p.m.ē. Taksilā izveidoja budistu universitāti, vienu no vecākajām augstākās izglītības iestādēm pasaulē, kā arī uzcēla 30 metrus augsto Dharmarajika stūpu, kur glabāt nozīmīgāko budisma relikviju - no Sarnatas atvestos Budas pelnus.
Milzīgajā, drupām nosētajā apvidū tikai 10 % no teritorijas ir veikti arheoloģiskie izrakumi, tāpēc pat mūsdienās zemnieki, arot laukus, mēdz uziet sengrieķu monētas un budisma relikvijas. Izrakumu vietās virs zemes paceļas bagātīgiem reljefiem klātās stūpas un paneļi, veidoti budisma-grieķu stilā. Zem katra no reljefiem slēpjas kāds stāsts un nozīme, tomēr tos visus apskatīt nav iespējams, jo tad tam būtu jāvelta vairākas dienas.
Ciemojoties mūsu senču dzimtenē
Kultūras un vēstures daļai varēju teikt ardievas un sēdos lidmašīnā, lai lidotu lūkoties uz varenākajām pasaules kalnu grēdām. Lai piedod man Kušanu karaļi un Mogulu imperatori, tomēr nekādi cilvēka radītie brīnumi nespēj sacensties ar dabas radītajiem. Jau pats lidojums uz Skardu Baltistānā labos laika apstākļos var kļūt par vienu no ceļojama neaizmirstamākajiem notikumiem, jo ne velti to dēvē par skaistāko, komerciālo reisu pasaulē. Skaidrā dienā tas lido gar pašu Nanga Parbat virsotni, devīto augstāko pasaulē, bet tālumā rodas iespēja vērot K2 jeb Čogori, planētas otru augstāko kalnu, ko parasti ieraudzīt var tikai pēc vairāku dienu pārgājiena kalnos. Diemžēl diena nebija skaidra, jo, tuvojoties kalnu reģionam, parādījās mākoņu jūra, un kalni no augšas palika neredzami. Kalni ir kalni, tiem patīk nereti paslēpties aiz mākoņiem. Bet man nav ko žēloties, jo vēlāk veiksme man uzsmaidīja, ļaujot vērot visus lielos kalnus.
Skardu ir Baltistānas reģiona galvaspilsēta, kas izvietojusies gleznainā vietā - slavenās Indas upes krastos, iespiesta starp divām augtākajām kalnu grēdām Himalajiem un Karakoruma kalniem. Tieši Skardu ir atskaites punkts ekspedīcijām, kas dodas uz Karakoruma kalnu augstāko virsotni K2 jeb Čogori. Caur Baltistānu plūst divas varenas upes - Indas un Shyok, kuras abas nāk no Ladakhas reģiona Indijā jeb Mazās Tibetas. Arī Baltistānu dēvē par Mazo Tibetu jeb Pakistānas Tibetu, jo savulaik te dominēja budisma kultūra un reģions atradās Tibetas ietekmē. Vienīgi, ja Indijas Tibetā tibetiešu kultūra saglabājusies neskarta, Baltistānā pēc tam, kad reģionā pirms 200 gadiem ienāca islāms, maz kas no tās saglabājies. Klosteri tika nojaukti, Budas reljefi klintīs tikpat kā aizgāja nebūtībā, tomēr māju un piļu arhitektūrā Tibetas ietekme un stils joprojām ir jūtams.
Latviešiem interesants noteikti šķiet fakts, ka balti tautu, kas pamatā apdzīvojusi Baltistānas reģionu, mēdz uzskatīt par mums radniecīgu. Pastāv versija, ka latvieši un lietuvieši ir balti tautas atzars, kas pirms vairākiem tūkstošiem gadu pametuši senās Indijas teritoriju, kuras sastāvā
vienmēr bijusi mūsdienu Pakistāna, un devušies meklēt labāku zemi. Ir atrastas līdzības valodās, rakstībā un senajās tradīcijās, turklāt balti tautai Baltistānā ir raksturīga gaišāka āda un nereti pat zilas acis, kādu nav citām tautām šajā Āzijas nostūrī.
Ainavas Baltistāna ļoti atgādina pirms gada apmeklēto Ladakhu jeb Mazo Tibetu Indijā, vienīgi Pakistānā šie kalni ir vēl varenāki un augstāki. Līdzīgi kā Ladakhā te paceļas gleznaini kalni un ielejas ar maziem tibetiešu stila ciematiņiem pakājē, krāsainas klintis un smilšu kāpas, apbrīnojamu ūdens nokrāsu ezeri un zaļganpelēkas nokrāsas upes ar Pakistānai raksturīgajiem iekārtajiem tiltiņiem pāri tām, kas ļoti fotogēniski iekļaujas jau tā gleznainajā kalnu ainavā.
Iepazīstoties ar Baltistānas kalnu reģionu, pirmais patiesi iespaidīgais skats redzams, nonākot pie viena no valsts ikoniskākā kalna Mašerbruma jeb K1. 7821 m augstais kalns, kurš ir 22. augstākais pasaulē, visā savā godībā paceļas pār Hušes ieleju, izstarojot varenību un bijību. Tieši aiz tā slēpjas vēl varenākais K2, kas ir visgrūtāk iekarojamais planētas augstais kalns un patiess izaicinājums visiem alpīnistiem. Profesionālu alpīnistu aprindās pat runā, ka Everests salīdzinājumā ar piramīdas formas Čogori ir bērnu spēlītes. K2 ir ne tikai grūti iekarojams, bet arī grūti pārredzams. To norobežo mūsu planētas patiesā jumta lielākās pasaules augsto kalnu koncentrācijas - masīvās virsotnes.
Sākotnējos nosaukumus K1 un K2 kalniem devis 19. gs. 50. gadu britu ceļotājs Tomass Montgomerijs. Vērojot tos no kalnu stacijas Haramukša kalnā blakus esošajā Kašmiras reģionā, viņš kļuvis par pirmo eiropieti, kurš tos aprakstījis. Tā kā Mašerbrums bijis tuvāks un šķitis augstāks, tam piešķirts vārds K1 jeb Karakorums 1, savukārt Čogori - necilākais K2. Ceļojuma laikā šie kalni patiešām liek man justies kā pasaules puteklim pie to kājām un tieši Mašerbruma varenā virsotne ir pirmā, kas iedveš šo sajūtu.
Cīņa starp sauli un mākoņiem jeb Pakistānas krāsu palete
Izrādās, patiesu apbrīnas sajūtu spēj dot ne tikai kalni, bet arī ezeri. Viens no ceļojuma saviļņojošākajiem brīžiem bija Satparas ezera apmeklējums. Tas ir dzidrs kalnu ezers, kura mainīgā dziļuma un saules novietojuma dēļ dažādos toņos mijas ūdens nokrāsas.
Man paveicās būt pie ezera daļēji mākoņainā dienā, jo skrejošie mākoņi ezeram piedeva vēl vairāk krāsu. Kā mākslinieka paletē neticami daudzveidīgos toņos tās mainījās ik mirkli, un brīžiem ezerā varēja saskaitīt pat piecas nokrāsas vienlaicīgi. Katrā jaunā skatu punktā tās izskatījās savādākas, un ūdens tonis mainījās līdzi saules staru krišanas leņķim. Fantastisks skaistums
Pie ezera vien tapa vairāki simti bilžu.
Skardu pilsētiņas apkārtnē aplūkoju vēl kādu ezeru - pavisam savādāku. Burvīgā Kačuras ezera krastā atrodas Šangrilas vārdā nodēvēta ķīniešu arhitektūras stila kūrortviesnīciņa. Tās fonā paceļas majestātiskie Karakoruma kalni, kas spoguļojas ezera ūdenī. Šeit iemūžināju vienu no skaistākajām Pakistānas pastkartēm.
Vēlāk ceļojumā izrādījās, ka Pakistānas kalnos pasakainu ezeru netrūkst, bet šie kā pirmie visvairāk iegūla atmiņā.
Vēl viens no Baltistānas īpašajiem mirkļiem, kas ļoti kontrastēja ar iepriekš redzēto, bija smilšu kāpas Skardu apkārtnē. Skardu ielenc smilšu kāpu rajoni, veidojot tādas kā mini-tuksneša ainavas, kas iespiestas starp Himalaju un Karakoruma kalniem. Sirreāla ainava pavērās vērojot upi un ūdeņus, zaļu zāli, nokaltušus koku stumbrus, smilšu kāpas, kalnus un sniegus to virsotnēs
.lietas, kuras ikdienā tiek uzskatītas par nesavienojamām...galējības
sausums un mitrums, karstums un aukstums...un tas viss vienuviet. Kāpās nokļuvu brīdī, kad rietošā saule uz nokaltušo koku siluetu fona savus starus lauza cauri mākoņiem, vēršot kāpienu lielākajā kāpu virsotnē maģiskā brīdī. Tikai no augšas varēja pārredzēt visu kāpu rajonu, kā arī kalnu virsotnes, kas gluži kā amfiteātrī vai bļodā ierobežoja šo mazo tuksnesi. Ieņēmu labāko vietu kāpas pašā galā un vientulībā noraudzījos karaliskajā skatā, līdz saulrieta piesātinātās kalnu krāsas lēnām izdzisa, atstājot ieleju slīkstam tumsā.
Jānis Kreicbergs