Planētas varenāko kalnu grēdu krustcelēs
Pēc Baltistānas reģiona nozīmīgāko vietu apskates sākās mans īstais ceļojums Pakistānas kalnos. Beidzot pa īstam uz savas ādas sajutu, ko tad nozīmē šīs valsts ceļi. Kratoties pa šaurajām kalnu pārejām, aizdomājos, par ko gan mēs sūdzamies Latvijā, tomēr visas neērtības aizmirsās, uzlūkojot varenās kalnu panorāmas. Turklāt šie izdangātie, šaurie ceļi tik organiski iekļāvās apkārtējā ainavā, ka vēlme pēc vācu autobāņa šķita vienkārši smieklīga.
Skardu ceļš vijas caur Indas upes kanjonu un paver apbrīnojamu kalnu skatus gan augšup, gan lejup, kur pašā apakšā mutuļo Indas upe. Tas ir ļoti gleznains, tomēr nespēj līdzināties leģendārajam
Karakoram Highway, kurš savienojās ar Skardu ceļu Āzijas varenāko kalnu grēdu krustcelēs vietā, kur tiekas trīs augstākie planētas kalnu masīvi. Karakoruma lielceļš ir dižens cilvēces sasniegums. Dēvēts par 8. pasaules brīnumu un planētas skaistāko ceļu, tas vijas gar četrām augstākajām kalnu grēdām -
Himalajiem, Karakoruma, Hindukuša un Pamira kalniem. 1300 km garajā posmā tas savieno Pakistānas galvaspilsētu ar seno Zīda ceļa pilsētu Kašgaru Ķīnā un sasniedz savu augstāko punktu uz Ķīnas-Pakistānas robežas - 4700 m augstās Khujarab Pass pārejas. Šis Ķīnas un Pakistānas valdību radītais inženierijas brīnums kļuvis par lielu soli uz priekšu cilvēces attīstībā. Tas atvēris durvis vietām vēl gandrīz viduslaikos dzīvojošiem kalnu iedzīvotājiem, kā arī mums, ceļotājiem, ļāvis ieskatīties vienā no Āzijas skaistākajiem kalnu reģioniem. Pēc ceļa uzbūvēšanas vietējiem vairs nebija jādodas bīstamās un garās kamieļu karavānu ekspedīcijās pāri sniegotajām kalnu pārejām, lai apmainītu preces un nodrošinātu iztiku. Tomēr cena, kas tika samaksāta par iespēju izrauties no viduslaikiem, bija barga. Vairāk kā 1000 strādnieki zaudēja dzīvības garajā ceļa radīšanas procesā, kurš aizsākās tālajā 1959. gadā, noslēdzās 20 gadus vēlāk un tikai 1986. gadā tika atklāts braukšanai. Tagad ceļotāji salīdzinoši komfortablos
apstākļos var doties pa moderno Zīda ceļu, apjūsmojot ledāju mēles un daudzās vairāk kā 7000 m augstās, sniegotās virsotnes, tai skaitā 8125 m augsto Nanga Parbat, kas brīžiem pienāk pie paša Karakoram Highway malas. Kad uz ceļa, 2000 m augstumā virs jūras līmeņa priekšā paceļas ap 8000 m augsti, sniegiem klāti giganti, sirds satraukumā salecas. Nav daudz vietu, kur
tādiem gigantiem var piekļūt tik tuvu un tik komfortablā veidā, nemērojot daudzas stundas pa kalnu takām. Skati ir vēl iespaidīgāki kā Everestā, kam relatīvais augstums no kalna bāzes līdz virsotnei ir jūtami zemāks.
Šo vienkāršo kalnu ceļu patiesībā ir amizanti saukt par lielceļu jeb Highway, jo tā segums tikai vietām ir asfaltēts. Tiesa ķīnieši ir aktīvi ķērušies pie ceļa uzlabošanas darbiem, kurus plāno pabeigt jau 2012. gada nogalē. Grūti pateikt, kāds tas būs, kad darbi būs pabeigti, bet vismaz dotajā brīdī tas ļoti fotogēniski iekļaujas kalnu ainavās, īpaši, ja kadrā tiek kāds no pretimbraucošajiem, krāsainajiem kravas auto, kas šķiet neiztrūkstoša Pakistānas sastāvdaļa un ir viens no redzamākajiem simboliem. Šie krāsainie un košie kravas auto atgādina senlaicīgas leijerkastes uz riteņiem. Tie ir gan apgleznoti ar krāšņām krāsām, gan izdaiļoti ar kruzuļiem, spīguļiem, vējrādītājiem un lampiņām, savukārt koka durvis un kuzavu rotā grebumi. Šoferīši tajos iegulda visu savu sirdi, lai radītu savdabīgu šīs zemes mākslas izpausmes veidu. Jautājums tikai, cik ilgi šie burvīgie, bet knapi dzīvību dvesošie automobiļi vēl čāpos šajos kalnu ceļos un kad tos izkonkurēs Ķīnas modernie kravas auto, kuri jau šobrīd aiztraucas garām leijerkastēm kā zaķis bruņurupucim.
Šangrilas leģendas patiesības meklējumos
Karakoram Highway ne tikai savieno divas pasaules lielvalstis un augstākās kalnu grēdas, bet arī Indijas un
Eirāzijas tektoniskās plātnes, kuru sadursmju rezultātā pirms 40-50 miljoniem gadu radās salīdzinoši jaunā Himalaju kalnu grēda, kas joprojām turpina augt. T
āpat šis ceļš vijas cauri skaistajai Hunzas ielejai, kuru būtu jāapmeklē ikvienam Pakistānas viesim. Jau šobrīd ir tādi ceļotāji, kuru vienīgais galamērķis ir Hunzas
ieleja, un ne jau tāpēc, ka šī ir vienīgā vieta valstī, kur diezgan brīvi var iegādāties spirtotu dzērienu. Skaista ieleja, kuru no visām pusēm ieskauj sešas vairāk kā 7000 metru augstas virsotnes, seni forti un viduslaiku ciematiņi, kā arī apbrīnojami viesmīlīgi cilvēki ir gana pamatoti iemesli, lai Hunza kļūtu par vienu no ceļojuma hailaitiem jeb spilgtākajiem iespaidiem. Ieleja ir kā kalnu mākslas galerija ar daudzām sniegotām virsotnēm un interesantiem klinšu veidojumiem, no kuriem visvairāk acīs iekrīt šaurais, vertikālais klints blāķis Lady Finger jeb Dāmu pirksts. Viennozīmīgi jāpiemin arī viens no Pakistānas gigantiem 7788 m augstais Rakapoši, kas majestātiski no augšas noraugās uz ieleju. Tas ir tikai 27. planētas augstākais kalns, bet tai pat laikā viens no augstākajiem pēc vertikālā augstuma no bāzes līdz virsotnei. 5800 metru augstumā tas paceļas virs ielejas, liekot nobālēt pat Everestam. Varens, cieņu un bijību iedvesošs skats, kas liek apjaust, cik patiesībā mazi un ievainojami mēs esam Dabas Mātes priekšā.
Hunzas ieleja bija viena no vietām, kurai Karakoram Highway ļāva izkāpt no sastinguma pagātnē. Lai gan Eiropas tūristam ielejas sadzīve joprojām var atgādināt viduslaikus, piemēram, vietējie sviestu mēdz turēt ledainajā upē, izmantojot to kā ledusskapi, tomēr tagad tiem paveras arī tādas iespējas, par kādām pirms dažām dekādēm hunzieši neuzdrošinājās pat sapņot.
Tieši noslēgtajā Hunzas ielejā Hiltons iedvesmojās radīt savu bestselleru ''Pēdējais Horizonts'', iedvešot cilvēkos sapni par mistisku un noslēpumainu vietu Šangrilu jeb Laimīgo zemi. Te dzima leģenda par utopisku, no ārpasaules noslēgtu, harmonijas un miera pārņemtu ieleju, kur vietējie ir laimīgi, dvēselē tīri un tikpat kā nemirstīgi. 1933. gadā apmeklējot ieleju, Hiltons pārsteigts sastapa 128 gadus vecu sievieti un 122 gadus vecu kungu. Pateicoties īpašai diētai, kuras pamatā bija žāvētu aprikožu dzēriens, no zīdkoka ogām un aprikozēm dzīta kandža dēvēta par Hunzas ūdeni, īpaša zupa un no griķu graudiem aprikožu eļļā cepta maize, vietējie iedzīvotāji dzīvoja līdz tam laikam neraksturīgi ilgam vecumam, raisot Hiltonam asociācijas ar nemirstību. Mūsdienās Šangrila ir kļuvusi par brendu, ko reklāmas nolūkos mēdz piesavināties vairākas zemes Himalaju reģionā, tomēr šī mistiskā vārda saknes nepārprotami ved Hunzas ielejas virzienā.
Vai sievietei jāskūpsta roka vīrietim?
Hunzas ielejas vēsturiskais centrs ir Baltit ciems, kas mūsdienās pārdēvēts par Karimabadu. Līdzīgi kā daudzos ciematos Pakistānas kalnu reģionos tas ir šauru, akmeņiem klātu ieliņu labirints ar senām, no Karakoruma klinšu materiāla veidotām mājiņām un grebumiem rotātu koka mošeju centrā. Ciema augstākajā vietā, pārlūkojot ieleju un ciemu, vareno 7300 m augsto virsotņu Ultar un Ultar II ēnā, atrodas Baltit forts Hunzas valdnieku rezidence. Reģiona karaliskā ģimene tur mitinājusies jau kopš 12. gs., kad forts ticis uzcelts, aizstājot 10. gs. celto Altit fortu, kas kalpojis kā sākotnējā rezidence. Gan no Baltit, gan Altit forta paveras nepārspējami skati, ļaujot valdniekiem baudīt gan ainavas uz terases, gan pārredzēt savu pavalsti. Ja Karimabadā modernais laikmets ir atstājis jau neizdzēšamas pēdas, tad Altit ciems ir gluži kā vēstures kapsula, kur vietējo dzīvesveids gadsimtu gaitā tikpat kā nav mainījies.
Staigājot pa ciematu var pārliecināties, kāpēc Hunzas iedzīvotāju viesmīlība ir tik slavena. Vēl biežāk kā citur šeit tieku uzaicināts uz slaveno Pakistānas tēju, kā arī ciemos uz mājām. Grēks ir to neizmantot, jo tāda viesošanās dod plašāku priekšstatu par vietējo sadzīvi, kultūru un dzīves uztveri. Lai gan namatēvam un namamātei teicu, ka esmu jau paēdis, tas palika nesadzirdēts, jo tradīcija, ka kaut vai simboliski šis tas ir jāceļ galdā, ir stingri iesakņojusies. Sākums bija mazliet bikls, bet - Hunzas ūdens galdā - un jautrība, sarunas un smiekli varēja sākties. Bija nudien interesanti vērot šo iedzīvotāju atšķirīgās tradīcijas, piemēram, vietējām sievietēm, sasveicinoties ar vīriešu kārtas pārstāvi, ir pieņemts noskūpstīt viņam roku. Brīnījos, taču tikpat ļoti brīnījās arī viņi, kad skaidroju, ka Eiropā šis ir džentelmenisks žests. Pametis viesmīlīgos mājiniekus, devos uz viesnīcu, kad sapratu, ka vietējie šonakt gulēt man neļaus. Pa ceļam sastapu visa reģiona galveno policijas priekšnieku, kurš, lai gan pēc izskata atgādināja ļoti skarbu Dienvidamerikas diktatoru, tomēr izrādījās viesmīlīgs un aicināja uz tēju. Policijas šefam jau nevar atteikt!
Lai gan vakars bija izdevies par visiem simts, rīts nesa vēl lielāku gandarījumu, kad agrā rīta stundā džips mani nogādāja ielejas augstākajā ciematiņā Duikar, no kura pavērās iespaidīgākās ielejas ainavas. Patiesībā pirmās 5 minūtes nebija diez ko cerīgas, aukstumā sēžot klints malā un raugoties kaut kur tumsas pārņemtās ielejas virzienā. Tad pēkšņi parādījās cerību stars un mazs saules stūrītis, kas pieskārās pretī ielejai esošo augstāko kalnu virsotņu smailēm. Ar katru minūti saule kāpa arvien augstāk, izgaismojot pretējās virsotnes arvien vairāk, līdz stari sāka lauzties ielejā. Ahhh
maģisks brīdis, vērojot, kā dzimst diena un ienes gaismu Hunzas ielejā.
Ar Hunzu savienojas vairākas apakšielejas, bet mana favorīte bija Hopar. Šī ieleja aizvijas dziļi Karakoruma kalnos, līdz pēkšņi atduras pie skatupunkta ar Hopar ledāju kaut kur zemu apakšā. Ledāja ūdenskritums sākumā veļas no sniegotiem kalniem, lai pēc tam kā ledāja upe aizplūstu cauri ielejai, veidojot vienu no gleznainākajiem skatiem ceļojuma laikā.
Jaunatrastais briljants Karakoruma kronī
Pēc Hunzas ielejas devos tālāk pa Karakoram Highway uz ziemeļiem līdz pašai Pakistānas-Ķīnas pierobežai, kas atrodas uz 4700 m augstās Khujarab pass augstākās starpvalstu braucamās kalnu pāreju un slavenā ceļa augstākā punkta. Tomēr garajā ceļā līdz pārejai Karakoruma lielceļš apraujas, un nonācu pie ezera, ko sauc par Attabad lake. Izrādās, pavisam
nesen, 2010. gada janvārī, Karakoruma kalnos notika pēdējās simtgades masīvākais kalnu nobrukums, kas aizdambēja Hunzas upi. Rezultātā Hunzas augšējās ielejas viens posms applūda, izveidojot, ļoti skaistu, garenas formas, fjordam līdzīgu ezeru ar unikālu ūdens nokrāsu, kur izskatās, ka zaļganajam tonim kāds piejaucis pienu, un, lai Attabad lake padarītu vēl simpātiskāku, pielicis kripatiņu zilās krāsas. Unikālas nokrāsas, kas saulainā dienā iegūst gaiši zaļu krāsu, bet, pie apvāršņa parādoties mākoņiem, tumši zaļganu. Vietējie reaģēja ātri, jo no vairāk kā 2000 km attālās Pakistānas metropoles Karači jau ir atceļojušas laivas, ar kurām tad vairāk kā 20 km garais ezers ir jāšķērso. Laivas brauciena laikā paveras neparastas ainas. Brīžiem parādās Karakoram Highway, kurš gan ātri pazūd zem ūdens, brīžiem pa pusei slīkstošs ezera ūdeņos pavīd kāds ciems, kurš jau gandrīz kļuvis par Pakistānas Atlantīdu. Varenā Daba turpina mūsu planētu veidot, radot brīnumus un mākslas darbus kā tēlnieks statuju. Tūristiem ezers sagādā prieku un neskaitāmas bildes, vietējiem - galvassāpes, savukārt ķīniešiem milzu zaudējumus, jūtami sadārdzinot preču transportēšanas izmaksas, kā arī ziemas laikā, kad ezers aizsalis, paralizējot Modernā Zīda ceļa tranzītu. Kolorītās dzelžu karavānas, kas pārvadā ķīniešu preces, tad tiek noparkotas, lai gaidītu pavasara iestāšanos. Ķīnieši spļauj uguni par ezera nestajām klapatām un mēģina pārliecināt Pakistānas valdību par ezera likvidēšanu, kas būtu lētāks variants, nekā mēģināt gar ezeru klintīs izveidot dārgu ceļa posmu. Cerams, ka viss notiks pakistāniešu manierē, tas ir lēni, ievelkoties gadiem, jo ezers nudien ir negaidīti atklāts dārgakmens Karakoruma kronī.
Ezera galā ir miestiņš ar pāris mājām vārdā Passu, kas var būt lepns par atrašanos vienā no gleznainākajām Karakoram Highway vietām. Šeit starp masīvām klintīm un kalniem, kas iekrāsojas visdažādākajos toņos no tumši melna līdz pat oranžīgam, paslēpušies divi ledāji. Viens no tiem, Passu ledājs, ir balta ledāja mēle, kas sniedzas gandrīz līdz pašam lielceļam, stipri kontrastējot uz apkārtējo tumšo kalnu fona. Savukārt otru, Ghulkin Glacier ledāju gan ļoti grūti uzreiz pamanīt, jo tas apsegts ar Karakoruma kalnu atlūzušo klinšu segu, iegūstot tumši brūnu krāsu un naski saplūstot ar apkārtni. Tam ir arī savs pluss iespēja uzlīst uz ledāja bez speciāla aprīkojuma, ko es, protams, arī izdarīju.
Dodoties pastaigā starp ledājiem, pa ceļam paslēpies Borit ezers, kura ūdenī kā spogulī redzamas apkārtējo kalnu virsotnes, bet apkārtnē, uzmanoties no varenajiem ērgļiem, bailīgi skraidelē savvaļas zaķīši. Šo reģionu jau kopš seniem laikiem apdzīvo tadžiki, kurus, pateicoties nemainīgajai Vidusāzijas modei, viegli atpazīt pat lielā attālumā.
Kā ķīnieši draugus apkrāpa un, ko darīt, ja nav naudas Dienvidu tiltam
Tuvojoties Khujarab Pass kalnu pārejai, ainava sāk kardināli mainīties. Ielejas un stāvi augstās kalnu virsotnes pazūd, tā vietā ceļš sākumā lavierē caur šauriem kanjoniem līdz beidzot strauji kāpina augstumu. Tuvojoties kalnu pārejai, Karakoruma kalni pāriet uz Pamira kalniem. Apvidus sāk atgādināt kalnu plato un tipiskas Pamira kalnu ainavas ar noapaļotām un zemākām virsotnēm, kuru pakājē ganās jaku bari. Lai gan ir tikai septembra beigas, pie Karakoram Highway jau pienācis sniegs. Visa apkārtne ir tik ļoti mainījusies, ka šķiet - esmu citā valstī, bet nē, tā vēl joprojām ir Pakistāna, un esmu nonācis pie
masīviem vārtiem ar ķīniešu hieroglifiem un žogu, kas ved līdz pat horizontam.
Ķīnai un Pakistānai ir ļoti draudzīgas attiecības, ne velti Karakoram Highway Ķīnā mēdz dēvēt par Draudzības lielceļu. Tomēr, kā izrādījās, ar ķīniešiem ir jāuzmanās, jo viņiem ir divas sejas. Kalnu pārejas reģions ietilpst Kjujarab Pass Nacionālajā parkā, kur bez dažādām viegli pamanāmām savvaļas aitām lielākās trofejas ir reti sastopamie sniega leopardi un slavenā itāļu ceļotāja Marko Polo aprakstītās un viņa vārdā nosauktās aitas. Tās bija Pakistānas lepnums, jo šīs prāvā izmēra kalnu aitas ar milzīgiem, spirālveidīgiem ragiem visā pasaulē saglabājušās vairs tikai 600 un aptuveni puse no tām vēl nesen mājoja Pakistānā. Tomēr draugi ķīnieši parādīja savu īsto dabu, Marko Polo aitas nolaupot. Bargajā ziemas periodā, kad lielākā daļa no kalnu aitām devās pārziemot uz zemākiem līdzenumiem Ķīnas pusē, ķīnieši pēkšņi steigšus uzcēla žogu, nogriežot ragaiņiem mājupceļu. Tāda, lūk, draudzība ķīniešu stilā.
Pakistāna ir nabadzīga zeme, tomēr cilvēkiem kalnu upes ir jāšķērso, tāpēc vietējie salikuši prātus kopā, lai radītu dažus no neparastākajiem upju šķērsošanas veidiem. Viens no tiem ir šai Āzijas zemei tik raksturīgie iekārtie vanšu tiltiņi, domāti gan autotransportam, gan kājāmgājējiem. Īpaši traki izskatās pēdējie, kuru garums mēdz pārsniegt pat kilometru. Vienu no tiem, Passu tiltiņu, izmēģināju šķērsot arī es. Lieki teikt, ka tas nav nekāds Dienvidu tilts. Tā konstrukcija ir ļoti vienkārša trosē iekārti izretināti koka dēlīši un zaru gabali, kuriem ļoti precīzi jātrāpa virsū ar pēdu, ja vien nav vēlēšanās nopeldēties zemāk plūstošajā kalnu upē. Passu tiltiņa šķērsošana sniedz neaizmirstamas sajūtas, īpaši vējainā dienā, kad tiltiņš kustas un šūpojas, padarot nokļūšanu otrā krastā par Indiana Džonsa cienīgu pasākumu. Iespējams, labākā bezmaksas atrakcija Āzijas kontinentā.
Pie tilta man uzradās arī kāda vietējā draudzene kazas veidolā. Ļoti uzmācīga un nepiekāpīga tā sekoja man līdzi pa kalnu takām un savu simpātisko purniņu bāza objektīvā, izrādot savu iedzimto modeles talantu. Pat kazas Pakistānā ir viesmīlīgākas kā Latvijā.
Tiltiņi te veidoti visdažādākajos veidos, cik nu vietējiem bijis plašs domu lidojums un pieejami materiāli. Viens no interesantākajiem un aizraujošākajiem tiltiem man šķita trosē iekārtā dzelzs kaste, kurā, sēžot iekšā, ar virvi jāpārvelkas pāri bangojošai upei.
Kā es braucu Slepkavu kalnu lūkoties
Ceļojums tuvojās savai noslēguma fāzei, bet priekšā vēl bija palicis viens liels notikums, kas izvērtās iespaidīgāks kā tika gaidīts. Mērķis bija nokļūt Pasaku pļavā (Fairy Meadows), no kuras paveras viens no karaliskākajiem kalnu skatiem visā Āzijā ar zaļu pļavu un tumšu ledāju, pār kuru no augšas graciozi raugās Himalaju rietumgrēdas augstākais kalns Nanga Parbat, veidojot sniega giganta atspulgu zāliena ūdenskrātuves ūdenī. Tomēr nokļūšana līdz Pasaku pļavai nav nekāda pasaka. Sākumā 1,5 stundas garumā bija jākratās pa vienu no pasaulē bīstamākajiem ceļiem, kas iet gar pašu kanjona malu, kur tālu apakšā mutuļo kalnu upe. Turpceļā sēdēju ārmalā, tāpēc tas kļuva par vienu no satraucošākajiem mirkļiem visā manā ceļotāja pieredzē, īpaši vienā brīdī, kad uz ļoti šaurā ceļa kādā līkumā vajadzēja izmainīties ar pretimbraucošo džipu. Elpa uz brīdi aizsitās, jo ritenis jau bija uz pašas, pašas kraujas malas, turpretī šoferītis bez emocijām izmainījās ar otru mašīnu. Apbrīnojama ir vietējo braukšanas meistarība. Satriecošs brauciens ar emocijām, kas bangoja pāri malām. Gidam jautāju, kā citi ārzemnieki uztver šo neaizmirstamo pārbraucienu un saņēmu atbildi, ka tūristus tas parasti sajūsmina, lai gan dažiem ir tik bail, ka, sēžot pat iekšmalā, tie izvēlas acis aizvērt. Atpakaļceļā nolēmu pamēģināt sēdēt iekšmalā un sapratu, ka tas nav priekš manis. Atšķirība bija tik krasa, ka brīžiem uznāca pat žāvas.
Pēc izbrauciena vēl jādodas vieglā kalnu pārgājienā 2-3 stundu garumā līdz pašai Pasaku pļavai. Un te nu es biju, vērojot ceļojuma visiedvesmojošāko skatu. Pats Nanga Parbat tik tuvu, tik skaidrs, atvēries visā savā godībā. Vēl dažas no Pakistānas skaistākajām ainavām ieripoja man fotoaparātā gan kopā ar melno Raikot ledāju, gan ar kalna atspulgu ūdenī,
g
an ar zaļo pļavu un priežu mežu priekšplānā
un tad uz brīdi parādījās mākoņi, kuri sāka ielenkt kalna virsotni, līdz vienā mirklī mākoņu aizkars aizvērās, ļaujot visās tā izpausmēs vērot šo vareno kalnu. Nav brīnums, ka šim aizmirstajam pasaules pleķītim iedots Pasaku pļavas vārds. Visi skati, mazais ciematiņš ar konservatīvajiem iedzīvotājiem, kuru dzīve iestrēgusi viduslaikos, un pasaules malas elpa piedod nerealitātes sajūtu
Kas tāds nevar mūsu modernajā laikmetā vēl eksistēt, un šī pļava patiešām ir Pasaka!
Nanga Parbat ir viens no grūtāk iekarojamajiem planētas kalniem, kur daudzi alpīnisti zaudējuši savas dzīvības, tāpēc tas iesaukts par Slepkavu kalnu. Šis 8125 m augstais kalns nosaka klimatu visā Pakistānas kalnu reģionā. Tā kalna siena aiztur mākoņus un lietu, vienā pusē atstājot tuksnešainas kalnu ainavas, bet otrā - zaļojošas ielejas.
Ceļojums bija tikpat kā galā, vēl tikai, šķērsojot Babusar Pass kalnu pāreju un dodoties cauri Naran un Kaghan ielejām, vajadzēja nonākt līdz galvaspilsētai. Ceļš jau atkal bija pavisam savādāks, tas vijās caur zaļām ielejām gar priežu mežiem, skaistiem kalnu ezeriem un lauksaimniecības terasēm iekoptām ieleju nogāzēm. Kalni vairs nebija tik augsti, bet tā kā visa apkārtne zaļoja, tie piedeva kontrastus un svaigumu, noturot interesi līdz pat pašām ceļojuma beigām.
Viss ceļojums pa Pakistānu bija kā iespēja pagriezt laiku atpakaļ un nokļūt Indijā pirms 40 gadiem, pirms nauda un tūristi paspēja to sabojāt. Būsim reālisti, tūrisms atstāj ietekmi uz vietējiem īpaši jau eksotiskās zemēs. Tā, piemēram, vietās, kur tūrisms jau ir iesakņojies, vietējie cilvēki nāk pie ceļotājiem ar domu kaut ko paņemt, bet Pakistānā cilvēki nāca pie manis ar domu kaut ko dot. Te nebija jāatgaiņājas no uzmācīgiem tipiņiem, kuri gatavi izvilkt no Tevis pēdējo dolāru, te nebija jābakstās ar elkoņiem, lai varētu nofotografēt kādu labāku skatu. Šīs zemes labumus varēju baudīt netraucēts, vientulībā, gluži kā senos laikos, kad tūrisma industrija vēl neeksistēja vai bija bērna autiņos. Ne velti, antīkās pasaules superzvaigznes, piemēram, Aleksandrs Lielais, Apustulis Toms, Marko Polo, Čingishans, Tamerlans, Akbars, Baburs, Ašoka Lielais un citi atstājuši savus pēdu nospiedumus viesmīlīgās Pakistānas zemē. Un atstās vēl daudzi, ja vien neļausies kļūt par mēdiju upuriem, bet iedziļināsies un izvērtēs objektīvi Pakistānas drošības jautājumu. Nevienā mirklī ceļojuma laikā es nejutos apdraudēts, bet tieši otrādi - pēc ilgiem laikiem beidzot atkal jutos kā ilgi gaidīts viesis...turklāt tādā vietā - vienā no dabas radītajiem dārgakmeņiem, kas, tikai pateicoties savai ārēji sliktajai slavai, palicis vēl neatklāts un nenoslīpēts
bet ne jau mūžīgi
Jānis Kreicbergs