Pērnā gada decembrī atbraucu mājās no Indijas, kur pavadīju tieši 11 mēnešus šīs valsts ekonomiskajā galvaspilsētā Mumbajā (ar vārdu Bombeja šī pilsēta ir vairāk pazīstama, bet, sekojot vispārējai anglisko nosaukumu nomaiņai, arī šī pilsēta ir nomainījusi savu britu piešķirto vārdu). Vēlos pastāstīt par savu pieredzi Indijā, kā arī atbildēt uz man biežāk uzdoto jautājumu: "Kas visvairāk atšķir dzīvi Latvijā un Indijā?" Īsa atbilde būtu viss. Kopīgais pirmajā mirklī liekas tikai pelēkie zirņi un tas, ka ananass arī hindu valodā nozīmē ananass.
Kā es nokļuvu Indijā
Par to man jāteic liels paldies Starptautiskajai studentu apmaiņas organizācijai AIESEC. Šīs organizācijas galvenais mērķis ir "apmainīt" studentus starp dažādām valstīm, tādējādi kalpojot cēlam mērķim veicināt dažādu tautu izpratni citai par citu. Šī apmaiņa notiek ar datorprogrammas palīdzību, kura vienotā tīklā savieno studentu CV (dzīves apraksts) un uzņēmumu vai sabiedrisko organizāciju prasības. Studentam ir iespējas izvēlēties valsti, reģionu, darba specifiku un ilgumu, un, ja abas puses izlemj, ka vēlmes sakrīt, tad pēc līguma parakstīšanas ir jādodas ceļā. Kad līgums strādāšanai Indijā bija man rokā, atlika mēnesis laika, lai nokārtotu vīzu, apdrošināšanas polisi un aviobiļeti. Tomēr visbiežāk pirms aizbraukšanas bija jāviesojas Latvijas Infektoloģijas centrā. Katru nedēļu es tur ierados ar ārstes izstrādāto intensīvo potēšanās grafiku, lai iespējamās slimības mani nepārsteigtu nesagatavotu. Un, apsteidzot notikumus, neviena mirstamā kaite mani šā gada laikā nepiemeklēja. Vīzas sagādāšanu var uzticēt kādai no tūrisma aģentūrām vai arī pašam jātiek līdz Zviedrijai vai Polijai, kur tās tiek izsniegtas iebraukšanai Indijā. Sagatavošanās tēriņi ietver potes, vīzu un apdrošināšanu (par katru pozīciju aptuveni 50 latu), bet visdārgākā, protams, ir lidmašīnas biļete aptuveni 850 ASV dolāri.
Ierašanās Mumbajā
Lidostā milzīga sutoņa, ļoti daudz cilvēku, ļoti daudz apkalpojošā personāla un apsargu. Vēl pēc apmēram stundas esmu sagaidījis arī savu bagāžu. Un vēl pusstunda paiet, stāvot rindā uz bagāžas pārbaudi. Zvanu uz man iedoto mobilo tālruni un uzzinu, ka kāds mani lidostā gaida. Tas labi nomierinos un dodos no lidostas teritorijas ārā, bet tur priekšā norobežojums, aiz kura stāv apmēram 100 indiešu, ar lielākiem un mazākiem plakātiņiem, skaļi reklamējot viesnīcas un piedāvājot transporta pakalpojumus. Sajūta tāda, ka aiz norobežojuma beigām tikšu saplosīts gabalos. Lēnām dodos līdz rindas galam un, neieraudzījis nevienu sagaidītāju, nobīstos ne pa jokam un eju atpakaļ lidostā, lai vēlreiz zvanītu kontaktpersonai un uzzinātu, kur tad īsti mani gaida. Viss esot kārtībā jāiet tik ārā. Saņemu dūšu un dodos ārā vēlreiz man sāk uzklupt taksisti, mantu nesēji un viesnīcu aģenti, kad uz A4 izmēra lapas beidzot ieraugu uzrakstu "AIESEC". Milzīgs atvieglojums. Mani sagaida četri skolēni. Tieši tā skolēni, jo Indijā AIESEC aktīvisti ir nevis universitāšu studenti, bet gan koledžu pēdējo klašu audzēkņi vecumā ap 16 18 gadiem. Mani aizved uz mājām pirmo nakti palieku kādā ģimenē. Nedaudz pastāstu, no kurienes esmu ieradies, bet konstatēju savu pirmo kļūdu ar karogu, dzintara krellītēm un melno balzamu ir pagrūti izskaidrot Latvijas ģeogrāfisko atrašanās vietu... No rīta mani aicina brokastīs, kas ir diezgan eiropeiskas. Saimniece prasa, ko tad mēs Latvijā ēdam. Pastāstu, ka es personīgi neesmu izvēlīgs un pārsvarā ēdu kartupeļus, gaļu un salātus. Izstāstu savu vistas pagatavošanas recepti un šokēju viņu, jo kā gan tas iespējams, ka vistu uzliek uz pannas un apcep, izmantojot vien sāli un eļļu
Dzīvoklis
Ģimenes dzīvoklī valdīja diezgan liela šaurība, sienām krāsa bija nolupusi, bet katrā istabā atradās pa ventilatoram. Domāju nu būs jau labi šādā dzīvoklī gadu spēšu nodzīvot, tomēr, ierodoties savā pastāvīgajā mītnes vietā, mani pārņēma neliels šoks. Te bija patumšs, diezgan netīrs, dīvaina virtuve, tualete caurums grīdā, maza dušas telpa. Māja bija pati pēdējā daudzstāvu māju rindā un aiz tās sākās graustu rajons, kur vismaz reizi nedēļā tika svinēti kādi svētki, bet ikdienā dārdēja skaļa mūzika. Kad "mana" ģimene devās prom, domāju, ka cauri ir. Bet šā dzīvokļa trūkumus atsvēra cilvēki AIESEC apmaiņas programmu izmanto daudz studentu Mumbajā 2003. gada janvārī bija apmēram 25 šādi studenti no visas pasaules. Četri no viņiem dzīvoja manā dzīvoklī.
Gulēju uz matrača, kas atradās uz saliekamās gultas gultas izmērs apmēram 1,80 metri (mans augums 1,90 m). No sākuma man nebija moskītu tīkla, tāpēc pa nakti dedzināju speciālu vīraku, kas nogalina moskītus, ir arī kontaktos iespraužami elektroniskie moskītu nogalinātāji. Kamēr tie darbojas, moskīti nekož. Moskīti tie paši odi vien ir, tikai sīc vārgāk un to kodieni pāriet dažu stundu laikā. Tomēr moskīti var pārnēsāt malāriju. Par laimi, ar malāriju tā arī nesaslimu (gada laikā no apmēram 50 ārzemju studentiem ar malāriju saslima viena meitene). Drīz mantoju veco moskītu tīklu no istabas biedra japāņa Džūna, kurš devās mājās, un problēmu vairs nebija. Varēju izmantot plauktu apmēram 0,5 reiz 0,5 metri. Citas drēbes stāv somā vai karājas uz retajiem āķiem, kas ir iesprausti sienā vai griestos. Pa istabu savilktas auklas, uz kurām izkārt izmazgātās drēbes. Pie griestiem ir ventilators, kas dod gan gaisu, gan, spēcīgāk uzgriezts, neļauj vārgajiem moskītiem pielidot gulētājam tuvumā. Ventilatori ir visās istabās un virtuvē. Gaisa kondicionētājs ir tikai labos dzīvokļos un maksā dārgi gan pats, gan pēc tam elektrības rēķina veidā. Tā kā janvārī Indijā ir ziema, tad tikai ar palagu no rīta var būt nedaudz par aukstu. Vairāk uz Ziemeļiem galvaspilsētā Deli 2003. gada janvārī no aukstuma nomira daudz cilvēku.
Dušas telpā ir siltais un aukstais ūdens, bet tikai apmēram no 7 līdz 8 rītos un šajā pašā laikā vakaros tiek pielieti daži lieli spaiņi ar karsto un auksto ūdeni, lai var nomazgāties arī vēlāk mājās atnākušie.
Šīs mājas īpašnieks gada sākumā sāka būvēt virs mums vēl vienu stāvu, arī liftu, bet tā arī līdz musonu laikam (lietus sezonai) nepabeidza. Mums tas nozīmēja ūdens pilēšanu no griestiem visās telpās, izņemot meiteņu guļamistabu. Pārvācos no savas istabas stūra uz istabas vidu un atradu vietu, kur naktī ūdens virsū nepilēja. Zviedram Efendijam tā nepaveicās, jo istabas vidū jau biju es pāris nedēļas viņam katru nakti uz vēdera pilēja ūdens. Drēbes nežuva vairākas dienas, līdz sāka pelēt, sienas kļuva iezaļganas no pelējuma sēnītēm. Kļuvām arvien kašķīgāki un nervozāki jauna dzīvokļa meklējumos, kas ārzemniekam nemaz nav viegli, turklāt ir nepieciešama garantijas iemaksa sākot no viena tūkstoša ASV dolāru. Pēc gandrīz mēneša pastāvīgas lietus sezonas gan uz ielas, gan mājās dabūjām tikko izremontētu dzīvokli labā rajonā, vienā no pilsētas aktīvākajām daļām Santakruzā, tuvu pie dzelzceļa stacijas. No sākuma ļoti uzmanījāmies, lai neuzvestos pārāk skaļi, jo šo ēku iedzīvotāji bija diezgan skeptiski pret ārzemniekiem. Bet pirmajā rītā pēc pārvākšanās bija bauda pamosties nekur nekas nesmird, viss balts, augsti griesti. Turklāt mums bija iespēja pārvākties visiem sešiem iepriekšējiem istabas biedriem, tā ka bijām laimīgi bez gala.
Kalpones
Man bija kalpone Sangita protams, ne tikai man, bet arī pārējiem istabas biedriem. Viņa mazgāja veļu, traukus un istabu, par to saņemot 500 rūpijas mēnesī no katra dzīvokļa iemītnieka apmēram 11 ASV dolārus. Kopā vismaz 2000 rūpijas, jo dažreiz mēs bijām arī vairāk nekā četri iedzīvotāji šajā dzīvoklī un tā ir ļoti liela nauda kalponei Indijā. Vairāk nekā četru gadu laikā, kopš šajā dzīvoklī dzīvo ārzemnieki, viņa ir apguvusi angļu valodu sarunvalodas līmenī. AIESEC pārstāvji uzskata, ka mums ar Sangitu ir paveicies, jo varam viņai ticēt un neuztraukties par naudu, kas palikusi uz galda. Indiešu ģimenes ievēro distanci starp kalpotājiem un saimniekiem, bet tas nenozīmē, ka saimnieki izturas rupji vai nerūpējas par kalpotājiem dažādu nelaimju un slimību gadījumos. Ja labam kalpotājam gadās kāda problēma, saimnieks vienmēr izpalīdzēs ar naudu. Diemžēl Sangita uzskatīja par pašsaprotamu runāt pa mūsu telefonu, nākt uz dzīvokli ar saviem bērniem, paņemt ēdienu, ko viņa novērtēja par mums vairs nederīgu, un citi sīkumi, kas brīžam ļoti kaitināja. Te gan vaina jāuzņemas iepriekšējiem iedzīvotājiem, kas šādas personiskas attiecības izveidoja un, gribot palīdzēt Sangitai, būtībā iemācīja viņai parazitēt uz ārzemnieku rēķina. Tomēr viņas bērni vismaz ieguva izglītību un šā gada laikā Sangita uzcēla savai sešus kvadrātmetrus lielajai būdiņai otro stāvu, kas bija "labo ārzemnieku" sponsorēts un izmaksāja 40 000 rūpijas. Tagad viņas būdiņa ir 10 lepnāko vidū visā graustu rajonā un lietus sezonas laikā vismaz ļauj gulēt sausumā visiem pieciem ģimenes locekļiem Sangitai, viņas vīram un trīs mazajām meitiņām.
Pārvācoties uz otro dzīvokli, mums mainījās arī kalpotāja, kas jau strādāja vairākām ģimenēm tajā pašā mājā. Neliela auguma, tieva, bet ļoti enerģiska, viņa mēdza sestdienu rītos pamodināt viņai mīļo Kanādas studenti ar skaļu saucienu: "Claudine, didi", līdz ar to pamodinot mūs visus. Ar viņu bija jautri, un galvenais, ka viņa labi darīja savu darbu un bija uzticama.
Mumbaja
patiešām ir kontrastu pilsēta. Te var satikties ar visu pasauli jebkura reliģija, dažādi biznesa veidi un tautības, miljonāri un izsalkušie, izklaides un restorāni. Indieši paši saredz daudz līdzību ar Ņujorku pilsēta nekad neguļ, te ir daudz debesskrāpju, tomēr, manuprāt, tas arī viss. Turpat blakus debesskrāpjiem ir mazas būdiņas, uzmeistarotas no bambusa koka un zilas plēves gabaliem, kurās dzīvo ielu tirgotāji, vienkārša darba strādnieki un bezdarbnieki. Naktīs tāpat ar segu pārsegušies uz ielām rindās guļ cilvēki, kuriem savu māju vienkārši nav.
Iedzīvotāju skaits Mumbajā ir no 13 līdz 17 miljoniem četru miljonu atšķirība rodas, ņemot vērā dažādus informācijas avotus, lai gan esmu pārliecināts, ka precīzu iedzīvotāju skaitu neviens nezina un droši vien arī nekad nezinās, jo katru dienu pilsētā iebrauc cilvēki no visas Indijas darba un bagātības meklējumos. Mumbaja ir iespēju pilsēta, Indijas ekonomikas galvaspilsēta, pilsēta, kurā atrodas filmu industrijas gigants Bolivuda un osta pie Arābu jūras, kurā tiek veikta puse no Indijas ārējās tirdzniecības darījumiem. Vidējā temperatūra gada laikā svārstās no 15 līdz 35 grādiem pēc Celsija. Šo temperatūras starpību notur Arābu jūra, kas ziemā silda, bet vasarā atdzesē. Tas nozīmē arī ļoti lielu gaisa mitrumu, kas garantē svīšanu pat ziemā, bet vasarā auksta duša palīdz atveldzēties labi ja uz desmit minūtēm.
Mumbaja cilvēkam piedāvā visu nav ierobežotas nekādas gastronomiskās vai izklaides vajadzības no svara ir tikai spēja atļauties šos pakalpojumus. Naudu var izņemt ar kredīta vai debeta kartēm no bankomātiem, kā arī ar tām norēķināties veikalos. Naudu iespējams samainīt bankās vai arī uz ielas, visbiežāk pie ārzemnieku iecienītākās ēstuves makdonalda. Tūristu rajonā suvenīrus var iegādāties par dolāriem vai pat eiro. Hindi un marati ir populārākās valodas Mumbajā, tomēr arī ar angļu valodu jūs noteikti nepazudīsiet, jo vienmēr atradīsiet kādu, kas spēs izskaidrot. Taksisti jūs jebkurā laikā aizvedīs uz jebkuru vietu, bet tas, protams, ir dārgāk, nekā izmantot vilcienu vai autobusu. Piezvanīt uz mājām varēsiet par aptuveni 30 santīmiem minūtē.
Tomēr, manuprāt, ceļotāju, kas ir redzējis tikai Eiropu, Mumbajā vispirms milzīgi pārsteidz, bet vēlāk apgrūtina neiedomājamais cilvēku daudzums. Viņu ir ārprātīgi daudz un viņi ir visur un gandrīz vienmēr. Ielas un ieliņas ir pilnas ar taurējošiem transporta līdzekļiem, starp kuriem cenšas izspraukties ļaužu masas, ielas malā kāds dedzina atkritumus turpat blakus cigarešu un dažādu nieciņu tirgotājiem. Diemžēl es tā arī nepajautāju, cik viņi spēj dienā nopelnīt, tirgojot, piemēram, plastmasas pīles, kas peld plastmasas vanniņā, vai arī dažādus brelokus, ķemmes un skaņu ģenerējošus nieciņus vidēji par 10 50 rūpijām gabalā. Uz ielas var iegādāties visu sākot ar pārtiku un beidzot ar apģērbu un metāla izstrādājumiem.
Mumbaja ir visrietumnieciskākā pilsēta Indijā. Te ir brīvi pieejams alkohols, bāri un klubi, kur iespējams izklaidēties gandrīz līdz rīta gaismai. Ar 12 000 rūpijām, kas bija mana mēnešalga, var šo laiku taupīgi izdzīvot Mumbajā vai arī par šo pašu naudu pieticīgi apceļot Indiju.
Mumbajas tūrisma objektus ārzemnieks var pagūt apskatīt vienas vai divu dienu laikā, jo to nav daudz un tie galvenokārt ir britu atstāti arhitektūras pieminekļi. Viens no tiem ir Viktorijas terminālis, kurā tagad ir iekārtota dzelzceļa stacija, kas ļoti skaisti izgaismota naktī. Velsas prinča muzejā var aplūkot antīkus priekšmetus, kas savākti no visas Indijas, kā arī apskatīt dažādas mākslas, arheoloģijas un vēstures izstādes. Kā trešo ievērības cienīgo var minēt Indijas vārtus, kas ir Arābu jūras krastā. Tos sāka celt 1911. un pabeidza 1924. gadā par piemiņu karaļa Džordža V apciemojumam. Tūrisma bukleti salīdzina šo objektu ar Brīvības statuju Ņujorkā. Visas šīs ēkas, protams, ir apskates vērtas, bet tā būs tūristu Mumbaja. Šeit jūs nokļūstat gidu, veikalnieku un ubagu kārajos nagos un pat mirkli nevarat baudīt šo būvju iespaidīgumu, jo ir jāatgaiņājas no visas šīs publikas, kuras darbs un iztikas avots ir tūrists. No apskates vērtiem objektiem vēl var minēt Hadži Ali mošeju, kura atrodas apmēram 200 300 metrus jūrā un līdz kurai ved apmēram četrus metrus plats ceļš. Tomēr šoku jums sagādās nevis mošejas skaistums, bet gan ceļš uz turieni, gar kuru viens pie otra sēž kropli ubagi, kas ķeras pie kājām, lūdzot naudu. Vairumam no viņiem nav kāju vai roku, daudzi vāļājas uz betona un skaļi vaimanā. Bet šā ceļa sākumā čakli biznesmeņi pārdod dažādus suvenīrus un piedāvā samainīt vienas rūpijas monētu četrās 25 paisu monētās, lai būtu ko dot ubagiem.
Indieši par tūrisma objektu apskati parasti maksā daudz mazāk, rekordatšķirību sasniedz mīlestības nemirstības apliecinājuma Tadžmahala (tas gan neatrodas Mumbajā) apskate, par kuru ārzemniekam prasa 750 rūpijas, kamēr indiešiem jāšķiras tikai no 10 rūpijām.
Festivāli
Dažādi festivāli, svētki un svinamās dienas Indijā un it īpaši Mumbajā ir gandrīz katru dienu, pateicoties dažādu reliģiju un tautu sajaukumam. Tā kā hinduisms dominē, pilsētā ir divi galvenie svētki Ganešs Čaturti un Divali. Ganešs ir hinduisma dievs, kas ir ļoti populārs Mumbajā un atbildīgs par ticīgo laimi. Šim dievam ir cilvēka ķermenis un ziloņa galva. Festivāls ilgst 11 dienas ar īpašu pēdējo dienu, kad katra ģimene vai iedzīvotāju grupa nes Ganeša statuju uz jūru vai uz citu ūdenskrātuvi, kur, paši stāvot līdz kaklam ūdenī, palaiž to peldus. Pēdējā šo svētku diena ir brīvdiena vairumā iestāžu un firmu, un cilvēku šajā ceremonijā ir ļoti, ļoti daudz. Ir vairākas galvenās pludmales, kur pulcējas svētku dalībnieki, un es ar saviem istabas biedriem biju vienā no tām. Pašā pludmalē policisti kā par brīnumu bija noorganizējuši diezgan labi funkcionējošu ceremonijas dalībnieku plūsmu. Sēžam smiltīs pie galvenās ieejas pludmalē un vērojam, kā violeti un sarkani iekrāsojušies cilvēki nes lielākus un mazākus Ganešus uz jūru. Šo festivālu tāpat kā visus citus masu pasākumus vairāk apmeklē nabadzīgākie vai īpaši ticīgie iedzīvotāji, kamēr bagātākie nevēlas cīnīties ar burzmu un pārkrāsoties lillā viņi šo pasākumu vēro televizoros. Visa diena līdz brīdim, kad sākām iet mājās, bija ļoti jauka, līdz pienāca arī tas, no kā mēs baidījāmies. Atpakaļceļš uz mājām bija līdzīgs murgam. Izpildījuši rituālu, mājās vēlējās nokļūt visi pasākuma dalībnieki, bet galvenais ceļš no pludmales bija tikai viens. Tas bija tik pilns, ka cilvēki stāvēja uz vietas, kamēr no aizmugures citi tikai spiedās virsū. Vīriešiem bija jāsargā tikai savas kabatas, bet sievietēm kabatas un pašām sevi, jo indiešu vīri, izmantojot burzmu, protams, vēlējās viņas apčamdīt. Sastājoties ap mūsu meitenēm, mēģinājām viņas vadīt burzmai cauri, bet, tā cīnoties, zaudēts tika mobilais telefons, kuru, pat jūtot, ka tas tiek zagts, nebija iespējams glābt burzmas dēļ. Turklāt grupiņa iedzērušu indiešu jauniešu, apsējuši mutes ar lakatiņiem kā amerikāņu kovboju filmās, laikam sarūgtināti par mūsu diezgan agresīvo meiteņu aizstāvēšanu, apmētāja mūs ar nelieliem akmeņiem.
Otrs lielākais svētku laiks ir Divali, kad indieši viens otram dāvina saldumus, darbinieki saņem prēmijas un kalpotāji piemaksu algas apmērā. Šie svētki ir līdzīgi Ziemassvētku laikam Latvijā, kad veikali var pārdot to, kas pa gadu sakrājies noliktavās, bet, kā jau teicu, saldumi tiek patērēti pastiprinātā daudzumā. Divali ir gaismas laiks, bet gaismu var iegūt dažādi aizdedzināt svecīti pie durvīm, bet var papildus iegūt arī skaņas efektu, šaujot raķetes, kas arī svētku kulminācijas dienā tiek darīts. Ar citiem ārzemniekiem svinējām svētkus uz kādas mājas jumta Mumbajas ziemeļu daļā. Sākām aptuveni deviņos vakarā, un es nepārspīlēšu, teikdams, ka līdz pulksten vieniem naktī visapkārt visu laiku, cik vien tālu varēja redzēt, tika šautas raķetes. Sajūta tiešām nedaudz kā karā, jo, jau ejot uz nodomāto skatu punktu, bija jāuzmanās, lai kādu raķeti neuzšauj virsū, vai arī jānogaida, kad beigs sprāgt tūkstošiem sīku spridzeklīšu, kas sasieti metrus 20 garā ķēdē un novietoti ielas vidū, minūtes piecas paralizējot satiksmi. Šajā dienā jau tā piesārņotā un smoga klātā pilsēta kļūst pilnīgi "neelpojama". Katra ģimene atbilstoši sava maka biezumam ir iegādājusies raķetes un tad nu šauj gaisā, kur un kad pagadās. Pat valdība aicina labāk iededzināt svecīti pie durvīm, nevis šaut raķetes.
Viens no pirmajiem festivāliem, ko piedzīvoju, bija Holi krāsu svētki. Cilvēki ielās nomētā viens otru ar violetu un sarkanu krāsu vai krāsas un ūdens maisījumu, kā arī iedzer pa kādam "bang" tas ir nedaudz narkotisks dzēriens. Festivāls notiek no rīta, bet arī es to izbaudīju, iziedams no mājas ap vēlo brokastu laiku pulksten divpadsmitos dienā. Otrajā krustojumā no mājām mani noķēra bariņš jauniešu, kuri uzskatīja par goda lietu izskaidrot man svētku būtību un nokrāsot mani tik ļoti, ka mans istabas biedrs japānis negribēja laist mani mājās, kad vēlāk gāju mazgāties.
Mūsu dzīvojamo māju pagalmā kāda ģimene vēl vairākas dienas pēc svētkiem turpināja tukšot savus raķešu krājumus. Kā par nelaimi, šīs raķetes sprāga tieši trešā stāva augstumā pie mūsu balkona.
Nauda un bankas
Domāju, ka pārticis cilvēks Mumbajā var atļauties vairāk nekā pārticis Amerikā un Latvijā. Mumbajā laba kalpone izmaksā 20 latus mēnesī. Par to viņa katru dienu iztīra istabas, nomazgā traukus, izmazgā un varbūt pat izgludina drēbes.
Bankas Indijā ir dažādas. Noteikti nav tik elektronizētas kā Latvijā. Kad, ejot uz banku ap četriem pēcpusdienā, atklāju, ka tā ir slēgta, ar niknumu atcerējos, ka Latvijā, lai arī ir rindas, tomēr bankas strādā tiešām pieejamu darba laiku. Valsts bankas Indijā ir atvērtas vidēji līdz trijiem pēcpusdienā. Sestdienās un svētdienās naudu bankās samainīt nav iespējams tad ir jāizlīdzas ar valūtas maiņas punktiem vai ielu naudas mijējiem. Uz ielas, protams, kurss ir labāks, bet pastāv risks tikt piekrāptam ar sabojātu vai viltotu naudas zīmi. Labāku kursu dod par lielāka nomināla banknotēm 100 dolāru banknotes kurss būs labāks par piecām 20 dolāru banknotēm.
Bankomāti tomēr ir vismaz par vienu pakāpi modernāki nekā Latvijā, piedāvājot klientiem iespēju arī ieskaitīt naudu savā kontā, kas notiek ar standartizētas aploksnes palīdzību, kurā ielikto naudu automāts "apēd" un vienas līdz divu dienu laikā nauda ir jūsu kontā. Bankomāti atrodas speciāli ierīkotās 4 6 kvadrātmetrus lielās telpās ar apsargu, kas katram apmeklētājam atver durvis un uztur kārtību, un, ja vēl gadās rinda, pastiprināti apliecina savas personas nozīmību, liekot stāties cilvēkiem viņam vien zināmā kārtībā.
Vispār Indijā cilvēki ļoti uzkrītoši demonstrē savu nozīmību, kad vien viņiem tas ir iespējams. Daudziem ir gluži vai bauda ārēji pieklājīgi atbildēt: "Nē, tas nav iespējams, ser." Valsts bankās un citās valsts iestādēs tā ir ierasta lieta.
Nedaudz par cenām veikalos un uz ielas.
1 USD var samainīt pret 45,3 rūpijām. Gandrīz par visu ir iespējams kaulēties, tomēr pārtikas un sadzīves preču veikalos cenas ir pilnīgi vienādas, jo ražotājs ir uzdrukājis cenu uz iepakojuma, par kuru šis produkts arī tiek pārdots. Pusdienas izmaksā 30 500 rūpijas atkarībā no ēstuves. Par minēto zemāko cenu tās būs iespējams ieturēt nehigiēniskā vietā kaut kur ielas malā vai tieši uz ielas, kamēr otrā iespēja būs labā restorānā ar gaisa kondicionieri. Protams, cenas var būt arī augstākas.
Veikali
Iepirkšanās un patēriņa kultūra pārņem arī Mumbaju. Vienu pēc otra atver lielveikalus, tomēr tie ir dārgi un pieejami pārsvarā Mumbajas turīgākajam slānim. Diezin vai lielveikals spēs izkonkurēt ielas cigarešu pārdevēju, pie kura var nopirkt vai nu visu paciņu, vai visbiežāk vienu vai divas cigaretes, ko turpat arī nopīpē, aprunājoties ar citiem pīpmaņiem. Papildus pie šo tirgotāju galdiņiem var nopirkt mutes atsvaidzinātāju mazās paciņās iepakotas sēkliņas, kā arī pie mums pazīstamās mentola vai kādas citas piparmētru konfektes. Šeit jums arī uztaisīs saldo "pan", kas ir koka lapā ievīstītas ļoti daudzas dažādas garšvielas un sēkliņas, ko tad visu ar reizi ieliek mutē un piecās līdz desmit minūtēs lēnām sakošļā. Mazajos veikaliņos vismaz pārtiku pirkt ir ļoti ērti, jo pagaidām lielākie veikali piedāvā līdzīgas vai pat augstākas cenas, turklāt personāla attieksme ir bezpersoniska, kamēr mazais veikalnieks tevi pazīst, zina, ko tu gribi, un pastāvīgo klientu necentīsies piemānīt.
Ēdiens
Lielākā daļa Mumbajas iedzīvotāju ir veģetārieši, un ēdiens pilnīgi atšķirīgs no Latvijā ierastā. Pirmajos mēnešos kaut ko vienkārši ēdu, jo izsalkums bija jāremdē, bet vēlāk jau zināju, ko izvēlēties un kādā kombinācijā. Pat pēc 11 Indijā pavadītajiem mēnešiem secinu, ka Latvijā ēdiens ir garšīgāks, un, lai gan esmu atvedis sev līdzi puskilogramu garšvielu, pēc tām neskumstu.
Ēd indieši pārsvarā ar pirkstiem. Precīzāk ar labās rokas pirkstiem, kreiso roku atbalstot pret galda malu. Pieklājīgs indietis, dalot limonādes pudeli vai glāzi ūdens ar citu cilvēku, dzēriena trauku pie lūpām neliks. Šķidrumu ietecina mutē "pa gaisu", tādējādi neļaujot iespējamajiem mikrobiem nokļūt pie nākamā dzērēja. Dakšu un nazi es redzēju tikai savā dzīvoklī un labos restorānos. Karotes piedāvā visur un, lai arī tās ir tējkarotes izmēra, tomēr rīsus ar mērci tā apēst ir vieglāk, nekā izmantojot tikai labo plaukstu. Parasti indieši ēd rīsus ar dažādām mērcēm un saceptiem dārzeņu kamoliņiem. Mumbajas populārāko ātro ēdienu sauc par "vada pau" "pau" ir četrkantīga maizes bulciņa, bet "vada" ir eļļā cepta kartupeļu un citu dārzeņu bumba, kuru ieliek šajā maizē. No sākuma bija nepierasti ēst maizi ar kartupeļiem.
Indijā piedāvā ļoti daudz mīklas izstrādājumu cietus, mazāk cietus, kraukšķīgus, uzpūstus, bet visu uzdevums ir viens ar tiem var paņemt citu ēdienu.
Manā pirmajā darbavietā avīzē "Times of India" es pārsvarā ēdu ēdnīcā, kas bija speciāli paredzēta darbiniekiem un kur ēdiens man izmaksāja apmēram piecas rūpijas dienā. Ēdienkarte gan tur bija tik ļoti vienveidīga, ka joprojām atceros man mīļākās bija trešdienas, kad dabūju ko līdzīgu olu kultenim. Pirmajās reizēs izdzēru vismaz litru ūdens, jo ēdienreizēs ēdiens likās ļoti ass.
Ar roku iemācījos ēst arī es šādi ēdu gan tikai "roti" ar kādu no "masalām" vai "makanvalām". "Roti" ir kaut kas attāli līdzīgs valašam. Tā ir krāsnī cepta mīkla, kas izgatavota no miltiem un ūdens. "Masala" nozīmē "garšviela". Ir daudz un dažādas garšvielas vistai viena, tējai cita, dārzeņiem vēl cita. "Makanvala" tulkojumā nozīmē "sviests". Kopā ar "roti" ēd tādu kā pabiezu mērci ar vistu vai dārzeņiem. Indieši ir pārliecināti, ka, ēdot ar rokām, ēdiens ir garšīgāks, bet, izmantojot galda piederumus, rodas nelaba piegarša. Neliela alumīnija karote ir vienīgais galda piederums šajā ēdnīcā. Visās ēdienreizēs noteikti var dabūt arī tēju, ko Indijā malko pīppaužu vietā. Tā ir ļoti salda, ar pienu un dažreiz arī ar garšvielām.
Nekad nespēju iedomāties, ka sviestmaize var būt atsevišķa pozīcija ēdienkartē. Izrādās, ka var gan indieši ņem tostermaizes izmēra maizes šķēli, uzsmērē sviestu, uzliek otru šķēli virsū un nosauc par sviestmaizi
Indieši ēd tikai ar labo roku tādēļ, ka kreiso roku un ūdeni izmanto par tualetes papīra aizstājēju. Domāju, ka tagad ēšana ar labo plaukstu jums šķitīs pat ļoti higiēniska.
Ubagi
Ubagi Mumbajā ir īpaši bieži sastopami tūristu vidū populārajā pilsētas dienvidu daļā Kolabā. Visus naudas gribētājus var iedalīt trīs lielās grupās vieni ir ubagi, kas dežurē pie ielu krustojumiem, otri pie kultūras un tūrisma objektiem, bet trešie ir īpašie naudas prasītāji, kuri sevi sit ar milzīgu ādas pātagu. Pirmā grupa, kas strādā krustojumos, izmanto mirkli, kad transporta līdzekļi stāv pie sarkanās gaismas vai sastrēgumos un nāk diedelēt pie mašīnām. Mašīnās logi ir ciet, bet sēdēt autorikšā, kur aizmugure ir atvērta, ir nepatīkamāk, jo ubagot nāk mātes ar bērniem, viņas, mazuļiem kniebjot, liek tiem raudāt, lai izraisītu žēlumu. Vēl uz ceļiem ir sastopami transvestīti vīrieši, kas apģērbuši sieviešu sari (garš auduma gabals, kas īpašā veidā tiek apvīts ap ķermeni bez pogu vai saspraužu palīdzības). Viņi nāk, skaļi plaukšķinādami plaukstas, un atšķirībā no parastajiem ubagiem, kas prasa vienu rūpiju, diedelē, sākot vismaz no desmit. Vietējiem ir bail no šiem ubagiem, jo tie var viņus nolamāt vai nolādēt, un indietis drīzāk mīļā miera labad iedos viņam naudu drošs paliek drošs. Šie transvestīti izceļas arī ar "klienta" iepļaukāšanu un knaibīšanu, ja naudu nedod. Ņemot vērā, ka ārzemnieki vietējās tradīcijas nepārzina, transvestīti lielākoties liek viņus mierā.
Pie tūrisma objektiem parasti ubago mazas meitenes, kas labi zina dažādas valodas un ģeogrāfiju viņas sāk sarunu, vaicājot, no kurienes esat, kā jūs sauc, un pieklājīgi pavaicā, vai viņai varat palīdzēt. Izrādās, ka pat nevajag naudu, bet gan pienu māsai. Jūsu nopirktais piens tiks pārdots atpakaļ tam pašam veikalam, no kura iegādāts... Šīs meitenes parasti liek mieru pēc paskaidrojuma, ka neesat tūrists.
Trešajai ubagu grupai arī ir saistība ar ticību un indiešu tradīcijām. Šie ļaudis sevi šausta ar milzīgām ādas pletnēm un par to prasa samaksu. Ar viņiem indieši baida bērnus par nepaklausību. To, ka "pašsitēju" ģimenīte tuvojas, var dzirdēt jau pa gabalu, jo sieva rībina nelielas bungas, ik pa brīdim dzirdat skaņu, kad pātaga šķeļ gaisu un atsitas uz tās īpašnieka muguras un zemes. Izskatās, it kā viņš sistu pats sevi. Mazs bērniņš staigā riņķī un, rādot ar pirkstu uz savu tēvu, vāc naudiņu. Ja tas ir mazs puika, iespējams, viņam jau kopš bērnības ir neliela auduma pātadziņa uz muguras mācās arodu.
Bolivuda
Bolivuda ir Indijā un pasaulē lielākā filmu industrija vienā gadā uz ekrāna nonākošo filmu skaita ziņā apmēram 900 filmas. Filmas indiešiem patīk un to zvaigznes Mumbajā ir tikpat pazīstamas kā jebkura Holivudas zvaigzne Amerikā. Indijā kinozvaigzne ir Dievs un viņu pazīst ikviens. Manuprāt, apmēram 90% filmu sižetu ir paredzami pēc pirmajām desmit minūtēm. Tas nav patīkami, jo vidēji vienas filmas garums ir trīs stundas. Ierastākā tēma ir mīlas trijstūris, kur divas sievietes nevar sadalīt vienu vīrieti vai otrādi. Filmas laikā varoņi paspēj vairākas reizes izdejoties ar filmas gaitu pavisam nesaistītās vietās kalnos, pļavās vai pie jūras, katrā dejā vairākas reizes mainot arī tērpus. Pa vidu filmai ir starpbrīdis 5 10 minūšu garumā, kura laikā rāda reklāmas un skatītājiem ir iespēja papildināt savus popkorna un kolas krājumus. Tas ievērojami papildina kinoteātra kasi.
Par Bolivudu stāsta arī, ka tā dod iespēju papildus nopelnīt uz praksi atbraukušajam un visu izmēģināt kārajam ārzemju studentam. Latvijā es nekad nemēģinātu strādāt par modeli, bet Indijas filmu un reklāmu industrijai, lai uzticētu šo darbu, pietiek ar to, ka esi balts. Tas tāpēc, ka filmu un reklāmas apjoms, kas tiek saražots Bolivudā un Mumbajā, ir milzīgs. Baltie aktieri ir nepieciešami, jo bieži filmās ir skati, kur darbojas baltais dakteris, karavīrs Otrajā pasaules karā, FIB aģents utt. Pat lielāks pieprasījums nekā filmās pēc baltajiem ir reklāmu tirgū nedaudz dīvaini, bet fakts baltā cilvēka klātbūtne nozīmē lielāku ticamību, uzmanību un prestižu reklāmai. Un šo papildu iespēju praktikanti izmanto domāju, ka vismaz 90% bija piedalījušies kaut vienā filmēšanā un katrs kaut reizi ir bijis arī uz pārbaudēm, kas notiek pirms filmēšanas, lai noskaidrotu, vai ir derīgs. Katru nedēļu kāds no praktikantiem saņēma ziņu no aģenta, kas meklēja reklāmas aģentūrai vai filmas režisoram, piemēram, piecus garus, briļļainus baltos, lai tēlotu studentus. Baltajām meitenēm šādus papildu darbus ir iespēja dabūt vēl vienkāršāk. Pāris reizes arī es biju filmas statists. Būtībā ļoti garlaicīgi, jo īstās zvaigznes uzvedas kā zvaigznes un režisors var stundām filmēt vajadzīgo kadru, kamēr tev ir kaut kur fonā jādejo kopā ar vēl 100 citiem cilvēkiem. Zinu meiteni, kas šādi iztiku pelnīja pusgadu, to noslēdzot ar nozīmīgu lomu indiešu filmā, kas tika uzņemta Apvienotajos Arābu Emirātos. Mana istabas biedrene no Polijas kļuva par nelielu zvaigzni, jo piedalījās vairākos mūzikas videoklipos. Masu skatu dalībnieks dienā var nopelnīt no 400 līdz 2000 rūpijām, bet noteiktu robežu samaksai nav. Pazinu modeli, kurš pelna apmēram 75 000 rūpijas dienā tas ir tik daudz, cik es sešos mēnešos nopelnīju, strādājot "Times of India" par asistentu, bet, protams, lai sasniegtu šādu līmeni, nepieciešams rūpēties par savu ķermeni un arī aktiera talants.
Transporta līdzekļi un satiksme
Visus satiksmes dalībniekus var iedalīt grupās, ņemot vērā braucamā riteņu skaitu. Ir divriteņu braucamie riteņi un motocikli, un skūteri, kā arī dažādas koka ķerras ar lieliem koka ratiem. Otrajā grupā ir trīsriteņi viens ritenis priekšā, divi aizmugurē autorikša. Mumbajā velorikšu vairs nav. Braucot divstāvu autobusa otrajā stāvā, autorikšu melnie jumti izskatās kā vaboles. Visbīstamākie ir transporta līdzekļi ar četriem riteņiem autobusi, vieglās automašīnas, taksometri un smagās automašīnas. Pēdējā no "riteņotajām" grupām ir vilcieni indieši paši stāsta, ka vietējie vilcieni dienas laikā pārvadā tik daudz pasažieru, cik iedzīvotāju ir Austrālijā, vairāk nekā 20 miljonus. Izklausās neticami, bet tikai līdz brīdim, kamēr pats neesi izmēģinājis šo pārvietošanās līdzekli.
Transporta signāli ir daļa no Mumbajas iedzīvotāja ikdienas. Uz katra otrā transporta līdzekļa ir izrotāts uzraksts "HORN OK PLEASE". Lūdzu, signalizējiet. Un šis ir viens no retajiem noteikumiem, kuru ievēro. Signalizē viņi nepārtraukti, un patiešām ir labi zināt, kas aiz muguras atrodas. Man vislabāk patīk autobusi, lai gan tie ir visbīstamākie, jo ātri braucošs autobuss ceļu nedod nevienam tas vienkārši brauc, apstājoties vien pieturās. Un signalizē tā mīļi iedomājieties pavecu filmu, kur rāda, kā jūrā iziet kuģis un tālumā vēl signalizē atvadas. Tāds ir šis autobusa signāls. Lai taurētu, šoferim ir jāsaspiež baloniņš, kura gaiss dod taurei skaņu. Rikšas signalizē ar skaņām, kādas rada agresīvi noskaņotas zosis. Dažs labs gudrinieks ir pamanījies iemontēt arī pamatīgāku pūšamo. Mašīnu un motociklu signāli ir ļoti spalgi. Taksometri signalizē diezgan klusu, kravas mašīnas ir mazliet skaļākas par autobusiem. Vilciens kā jau vilciens, ja esi tuvumā, ausis aizkritīs.
Pilsētas autobusi ir maksimāli vienkārši sarkanā krāsā un pilnīgi kantaini kastes uz riteņiem. Tajos strādā konduktori zaļganos tērpos. Viņiem dzīve ir grūta, jo autobusi rītos un vakaros ir ļoti piebāzti. Konduktori cenšas iztikt bez vārdiem. Viņi pievērš sev uzmanību, sitot ar biļešu caurumošanas metāla rīku pret pārējām autobusa metāla daļām. Šī skaņa nozīmē, ka viņš gaida naudiņu. Interesanta ir kaste, kur tiek turētas biļetes. Tajā ir piecu veidu biļetes atkarībā no braukšanas attāluma. Mazākā summa ir trīs rūpijas, bet Mumbajas teritorijā tā var sasniegt pat 40 rūpijas. Visi konduktori ir vīrieši.
Par autorikšām. Tās ir mazas, parasti vairāk par trīs pasažieriem neuzņem, jo fiziski nav iespējams un arī likums aizliedz. Kad cilvēks sēž rikšā, īsti nevar redzēt, kas notiek ārā, jo jumts aizsedz skatu. Rikšas stūre nav apaļa, bet kā motociklam. Katrā rikšā ir naudas skaitītājs, kas norāda, cik jāmaksā, turklāt jāmaksā uzrādītā summa mīnus divas rūpijas. Jaunākas rikšas iedarbina ar atslēgu līdzīgi kā auto, bet citām ir lieli kloķi, ko rauj ar roku, lai rikša iedarbotos.
Taksometri visi ir vienādi tāda agrāko laiku angļu kolonistu mašīna melns ar dzeltenu. Iekšā var satilpt četri cilvēki priekšējam ērtāk, bet karstāk, jo motors tuvu. Aizmugurē trīs vīriem grūti, bet sēdēt var. Pārnesumus pārslēdz ar kloķi, kas atrodas zem stūres.
Vilcieni man paliks atmiņā visu mūžu ik pa brīdim liekas, ka vairāk cilvēku tur nevar ietilpt, bet tad pienāk moments, kad var stāvēt tikai uz vienas kājas pirkstgala. Daļa cilvēku stāv uz kāju pirkstgaliem durvju ailē un ar roku pirkstgaliem turas pie vilciena sienām, lai neizkristu. Vakaros policisti ar bambusa nūjām sit pārpildītajā vilcienā tikt gribētājiem pa pirkstiem, lai viņi neapdraudētu paši sevi. Ir atsevišķi sieviešu vagoni un nodalīta pirmā klase no otrās klases, pirmajā klasē ir trīs reizes dārgāka biļete. Lai arī gandrīz vienmēr vilciens ir pārpildīts, tas tomēr ir visātrākais un vislētākais pārvietošanās veids Mumbajā, jo to netraucē sastrēgumi.
Manas darbavietas
Strādājot Indijas lielākajā laikrakstā "Times of India", visvairāk atceros birokrātiju un hierarhiju, kāda valdīja šajā milzīgajā uzņēmumā, un to, kā tā tika ievērota. Zemākās hierarhijas darbinieks parasti cenšas izdabāt katram augstāka līmeņa darbiniekam arī tad, kad vadītāja teiktais nav izpildāms vai arī nav pareizs.
Augstākajai vadībai bija arī uzkrītoši labāks serviss. Viņiem pienes tēju no smalkākām krūzītēm ar apakštasītēm, kamēr parastajiem darbiniekiem tēju pasniedz vienkāršās māla krūzēs. Arī ēdnīca vadībai ir atsevišķa no citiem darbiniekiem. Tajā pasniedz pat gaļas ēdienus un laikam var ēst arī ar dakšiņām un nažiem. Strādāju starptautisko mediju pārstāvniecības nodaļā, kas nodarbojas ar ārvalstu masu mediju reklāmas laukumu tirdzniecību indiešu uzņēmumiem. Mans uzdevums bija izpētīt, kuru firmu kāda reklāma varētu interesēt, kā arī pats tiešās pārdošanas darbs, kas man īpaši nepatika, un tādēļ pēc sešiem mēnešiem nomainīju prakses vietu uz uzņēmumu "Castrol India". Tur redzēju pavisam citu pieeju darbinieku attiecībās. Šajā kompānijā viss ir standartizēts līdz sīkumiem, un to daļēji arī pieprasa britu vadība. Darbiniekiem bija ļoti ērtas darba vietas, pilnīgi visiem datoriem bija plakanie LCD monitori, krēsli bija speciāli pasūtīti un pirms darba uzsākšanas tiku noinstruēts, kā to pareizi lietot. Sadzīviskās vajadzības bija atrisinātas par visiem 100 procentiem, un darbiniekiem atlika tikai pildīt savus tiešos darba pienākumus. Pat augstākajiem vadītājiem bija tieši tāda pati darba vieta kā visiem pārējiem. Strādāju ar korporatīvās sociālās atbildības programmu, kuras mērķis bija uzlabot satiksmes drošību uz Mumbajas ceļiem.
Abām darbavietām kopēja iezīme bija lielais apkalpojošā personāla skaits. Cilvēks, kurš sēž liftā un kura uzdevums ir piespiest pogas, cilvēks, kas atnes tēju, cilvēks, kas uzmazgā grīdu. "Castrol" tualetes telpā pie sienas katru dienu bija jauns grafiks, kurā katru stundu (!!!) pretī daudzām pozīcijām bija jāieliek ķeksītis par šā kritērija faktisko stāvokli, piemēram, tualetes papīrs, ziepes, grīdas tīrība u. c. Manuprāt, vīrs, kas slaucīja grīdu, to darīja visas dienas garumā, kā sāka no viena ofisa gala, tā, apgājis tam apkārt, varēja sākt atkal no jauna.
Darbdiena ir no 9.30 rītā līdz pieciem vakarā. Šādu darba grafiku gan strikti ievēro vienīgi sekretāres, jo pārējie darbinieki strādā tik ilgi, cik nepieciešams darba pienākumu izpildei.
Viena no nedēļas nogalēm
Ārzemniekam Indija ir piedzīvojumu zeme, kur eksotiskas un interesantas lietas, un situācijas var izbaudīt ik uz soļa un, kad ir iepazīta viena teritorija, atliek iesēsties vilcienā, lai pēc nakts braucienu nokļūdu pavisam citā pasaulē. Nebiju sen atpūties no Mumbajas putekļiem, tādēļ izlēmu doties uz Aurangabadu, kas atrodas vienas nakts brauciena attālumā, un no turienes, dodoties tālāk, var apmeklēt divus tūristu iecienītus objektus alas, kur dzīvojuši dažādu reliģiju pārstāvji.
No rīta esmu Aurangabadā. Laiks ir labs gandrīz auksts. Tālāk man ir jādodas vai nu uz Alora, vai Adžanta alām. Pirmajā dienā nolemju doties uz Aloru, jo tās ir 30 km attālumā, kamēr Adžanta atrodas 100 km, tāpēc to domāju apskatīt svētdien. Alorā kopumā ir vismaz 34 alas jeb tempļi un vismaz tikpat tūristu aģentu, kas grib pārdot krelles vai pastkartes. Agrāk šajās alās dzīvoja cilvēki. Alas ir iedalītas trīs grupās budistu, hindu un džeinu (jain). Budistu alas bija tīri glītas, bet hindu alas bija galvenā atrakcija, kur ieejas maksa 250 rūpijas. Tas būtībā ir templis, kas izveidots milzīgā klintī un tāds ir lielākais pasaulē. Tomēr mans garais augums un baltā miesa indiešu bērnu grupai un pat viņu skolotājām bija vēl interesantāks apskates objekts nekā pašas skulptūras visi gribēja fotografēties ar mani kopumā kādi 40 skolēni. Ap pusdienas laiku jau biju atpakaļ Aurangabadā un domāju, ko darīt tālāk. Pašā pilsētā īsti ko redzēt nav, pastaigāju apkārt meklēju vietu, kur varētu iznomāt skūteri, lai apskatītu pilsētu. Beigās iznomāju parastu sagrabējušu indiešu divriteni par piecām rūpijām stundā. Tā braukāju pa pilsētu līdz pat saulrietam, kuru vēroju ceļa malā, dzerot saldo indiešu tēju. Hotelī satiku galveno menedžeri tipisku Indijas tūrisma industrijas paraugu zina pāris vārdus vairākās valodās, mīl tūristus un ir pati laipnība. Saku viņam, ka gribu redzēt Adžantas alas. Viņš apstiprina, ka alas ir laba lieta, bet labāk piedāvā man piedalīties viņa meitas kāzās, kas notiek rīt. Padomājis pāris minūtes, piekritu. Īstas lauku indiešu kāzas taču redzējis neesmu. Turpinām runāt par kāzām, pēc laika viņš vaicā, ko darīšu šovakar. Un aicina pie sevis iepazīstināšot ar savu ģimeni un sieva uztaisīs vakariņas. Ģimene liela tā arī beigās nesapratu, kurš ir sievas brālis, kurš meitas vīrs un kurš no bērniem pieder kuriem vecākiem vīrieši seši, sievietes arī sešas un pieci bērni. Saimnieka meitas līgavainis ir no pilsētas Punes tā atrodas 13 stundu vilciena brauciena attālumā no Aurangabadas. Pāris viens otru ir redzējuši divas reizes kāzas būs viņu trešā tikšanās. Sieva pēc kāzām dosies dzīvot uz vīra mājām. Saprotu āķi, kāpēc viņš mani uzaicināja šovakar, mana loma bija kļūt par alus sponsoru, jo baltie taču ir bagāti. Es arī neiebilstu sēžu viņu mājā un kāri blenžu uz visu notiekošo pašreiz tiek gatavotas vakariņas. Mājā ir viena istaba apmēram četri reiz četri metri, varbūt pat mazāk. Un, kad saimnieks vienai no savām divām sievām teic, ka jātaisa ēst, tad istabas stūrī tiek iekurināta plīts, lai gan tas ir pārāk lepns nosaukums mazai uzpariktei ar vienu riņķi, augstumā apmēram 30 cm no grīdas. Visas sievietes sasēžas uz grīdas un sāk mīcīt mīklu no tās ceps čapati. Galdā ir arī olu kultenis, dārzeņi un rīsi lai gan man tos pasniedz aukstus, tomēr atkal jāsecina, ka mājās indieši prot gatavot ļoti garšīgu ēdienu. Vīrieši pārvācas uz blakus istabu, kur sēžam uz grīdas, dzeram alu un barojam moskītus. Saimnieks ir ļoti norūpējies par rītdienu, taču redzams viņu neuztrauc tas, ka meita ies prom, bet gan, cik izmaksās kāzas. Ēdiena gatavotāji par 2100 rūpijām klāšot galdu 1000 viesiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā viesu bija apmēram 300, un es neticu, ka viņš visā nopietnībā bija plānojis to tūkstoti. Kāds no ģimenes vīriem visu laiku lūrēja pa istabas durvju spraugu otrā istabā, kur kāzu maltīti gatavoja nolīgtie strādnieki, un uzmanīja, lai viņi strādā kārtīgi.
Kad nākamajā dienā ierodos svinību vietā, ciemiņu vēl nav daudz un arī līgavainis nav ieradies. Saimnieks iestūķē mani galvenajā istabā. Tā nu sēžu, saimnieka aizmirsts, uz gultas stūra un pamazām raujos kaktiņā, jo istabā sarodas arvien vairāk sieviešu, gan jaunas, gan vecas. Visas viņas pucējas un gaida kāzu sākumu. Nu jau stundas divas vēroju sieviešu rosīšanos, līdz saimnieks mani atceras un ierāda plastmasas solu, kur sēdēt.
Kāzu ceremonija notiek uz ielas: dzīvojamajā rajonā starp vairākām mājām ir maza ieliņa, virs tās tiek uzsliets jumts, lai ir ēna un nav tik karsti, pati iela noklāta ar paklājiem, uz kuriem sasēdušās apmēram 100 sievietes un bērni, bet vīrieši stāv aiz sievietēm. Kāzām nav nekāda man saprotama grafika, nekādas organizācijas. Tomēr pēc apmēram 45 minūšu garas haotiskas ceremonijas galvenā daļa ir beigusies un sākas pāra apsveikšana. Visiem kāzu viesiem iezīmē pa sarkanam punktam pierē, turklāt krāsa sajaukta ar rīsiem. Jaunajam pārim tika mestas puķes un izpildīti pāris nelieli rituāli ar tuvākajiem ģimenes locekļiem. Tomēr to laikā ciemiņi runājās savā starpā, klusuma nebija ne brīdi. Jaunais pāris izskatījās saguris. Pēc tam visi ciemiņi stājās rindā un apsveica jaunos. Tad sākās mielasts. Viesi sasēžas rindā uz paklājiem un viņiem priekšā tiek nolikts vienreiz lietojams šķīvis (tas sastāv no kādām 15 20 lapām, kas ir sastiprinātas ar pāris tādiem kā sērkociņiem, līme nav lietota), kuram ir izveidotas četras daļas, kas atdala ēdienus. Ēdiens šķīvim cauri netek. Arī man tāds ir priekšā uz paklāja, uz kura sēžu arī es, kājas sakrustojis. Pa rindu nāk pusdienu dalītājs, turot metāla spaini, kurā ir mērce, tad nāk cits ar rīsu spaini, saldo ēdienu ar puri (eļļaina pankūka). Visu ēdienu pievārēju ar labo plaukstu, tomēr visneērtākā ir pati sēdēšana sakrustotām kājām. Katrreiz liekot ēdienu mutē, ir jāpaliecas uz priekšu, lai ēdiens nenopil vai nenobirst uz drēbēm.
Saimnieks mani uzrunā, ka vajadzētu kaut ko uzdāvināt jaunajam pārim, un rāda man, ka citi ir dāvinājuši pulksteņus un gredzenus, katlus un šķīvjus. It kā jau varot arī nedāvināt, bet, ja gribot, varot arī uzdāvināt. Saku, ka vakar jau iztērēju diezgan daudz naudas alum un iedodu viņam 50 rūpijas, pēc kurām viņam ir vienalga, vai es uzturos kopā ar viņu vai ne. Pēc kāzām, atgriežoties hotelī, eju garām autobusam, ar kuru atbraukusi daļa no Punes viesiem. Ciemiņi izskatās jau krietni iesiluši. Bet mani gaida ceļš atpakaļ uz Mumbaju.
Materāna
Mumbajas iedzīvotājiem patīk doties ārā no pilsētas, īpaši gada karstākajā laikā, kad pilsētā gaisa gandrīz nav un jebkura kustība nozīmē tūlītēju sasvīšanu. Mumbajiešiem veicas pāris stundu brauciena attālumā no pilsētas ir 800 metru augsti kalni, kur klimats ir vēsāks. Nogurušais mumbajietis vispirms nokļūst mazā pilsētiņā, no kuras tālāk taksometrs viņu uzved līdz Materānas kalnu robežai. Tur taksometru sagaida "biznesmeņi" ar skaļiem "horse" vai "hotel" saucieniem uz lūpām tiek piedāvāti zirgi, jo Materānā motorizēts transports nedrīkst iebraukt. Vēl var iznomāt arī īpatnējus ratus, tādu kā lielu ķerru, kuru stumj viens kārns indietis, bet velk divi. Jocīgākais, ka ir cilvēki, kas šo transporta līdzekli arī izmanto. Šajā kūrortā patiešām gaiss ir atspirdzinošs un koku lapotne pasargā no saules stariem, bet skatu laukumos paveras brīnišķīgas ainas uz citiem kalniem un apkārtni. Dažādo skatupunktu ir ļoti daudz saulrieta, medusmēneša, ezera skatupunkti ir tikai daži no tiem. Ir patīkami pastaigāt pa sarkanajām smiltīm klātajām takām, vērot pērtiķu cīniņus, nopirkt nomizotu gurķi ar garšvielām, kas labi veldzē slāpes, kādu suvenīru un, galvenais, atslēgties no Mumbajas straujā ritma. Kaitina daudzo zirgu saceltie putekļi, zirgu īpašnieku nemitīgie "side, side" "malā, malā" kliedzieni, jo, kā jau Indijā pieņemts, priekšroka tiek dota lielākajam satiksmes dalībniekam. Apnīk arī nemitīgā zirgu un viesnīcu piedāvātāju uzmācība, tomēr šīs ir lietas, pie kā Indijā pierod ātri un paliek vienīgi prieks par jauku nedēļas nogali. Materānā gada laikā biju reizes trīs un redzēju to gan izdegušu un sausu, gan musonu laika pārvērtības, kad viss ir pilnīgi zaļš, vietām no kalna tek lietus izveidoti ūdenskritumi. Skaisti un mierīgi.
Goa
Neesmu bijis Kanāriju salās un arī Indonēzijā ne tādēļ man paradīze ir Goa. Tā ir vieta, kuru, kā runā, agrāk bija iemīlējuši puķu bērni hipiji. Šī vieta piedāvā tūristiem lieliskas pludmales, ārkārtīgi lētu alkoholu, brīvi pieejamas un gandrīz "atļautas" narkotikas. Kulmināciju dzīve šajā vietā sasniedz ap jauno gadu, kad bagātākie Mumbajas jaunieši dodas tur izklaidēties. Tomēr lielākā daļa tūristu ir ārzemnieki visvairāk no Izraēlas, kas, starp citu, spējot konkurēt izlietotā alkohola patēriņā pat ar vāciešiem. Jaunajā gadā viesnīcas Goa maksā 3 10 reizes vairāk nekā lietus sezonā. Es Goa biju maijā, kad viesnīcas maksā nieka 250 rūpijas dienā, turklāt tajās ir dubultgultas, kas nozīmē 125 rūpijas vienam cilvēkam. Viesnīca ir uz bambusa pāļiem trīs metru augstumā izveidota būda apmēram 9 m2 platībā, sienas pītas, jumts no palmu lapām. Vienīgajā istabā ir gulta, neliels skapītis, moskītu tīkls, viena spuldze un ventilators. Un neviens arī vairāk neprasa, jo jūra ir turpat jāšķērso tikai pludmale apmēram 50 metri. Būdiņas ir sabūvētas starp kokosriekstu palmām, un ir pat diezgan bīstami, kad vakarā, mazgājot zobus pie palmas stumbra piestiprinātā izlietnē, rieksts ar dobju būkšķi nokrīt smiltīs pāris metru no tevis. Paloleoma ir viena no klusākajām tūrisma pludmalēm tā atrodas līča ielokā visapkārt palmas, laivas lielas, koka, vecmodīgas ar tām zvejnieki dodas jūrā. Lieliska iespēja ir skūteris, kuru var izīrēt par 100 150 rūpijām dienā un izbaudīt mazos celiņus, brīvību un vēju, kas pūš sejā. Tūristiem Goa ir jārūpējas tikai par to, lai pietiktu pretiedeguma krēma un karstajās smiltīs neapdedzinātu pēdas.
Tagad, sarakstoties ar citiem bijušajiem praktikantiem, secinām, ka, atgriežoties atpakaļ mājās, mums ir mazāk uztraukumu par lietām, kas agrāk šķita svarīgas, prasības pēc komforta līmeņa ir samazinājušās. Esmu priecīgs, ka man bija iespēja redzēt un izdzīvot Indiju, tomēr gandrīz vai kā Sprīdītim jāsecina, ka Latvijā dzīvot ir labāk nekā jebkur citur.
Jānis Mirķis
Mājas viesis,
2004. gada 26. marts un 2. aprīlis