Indija un elle! Šis teiciens ir nācis no jūrniekiem un skan diezgan
biedējoši. Daudzus ceļotājus tas uzreiz attur no izvēles apskatīt Indiju, un
tikai drosminieki atļaujas to darīt. Un nenožēlo.
Kas tad īsti slēpjas aiz vārda Indija? To nevar ne attēlot, ne izstāstīt to vienkārši ir jāizjūt un jāredz katram pašam.
Indiešu tradīcija pretēji eiropeiskajai māca, ka cilvēks nedrīkst censties būt dabas valdnieks, nedz arī lepoties ar savu varu pār to. Pēc šīs zemes lielo domātāju ieskata (sākot ar unipašidu sacerējumiem) cilvēks un pārējā dzīvā daba ir radinieki, un dvēseļu ceļošanas rezultātā pāriet viens otrā. Ar šo uzskatu saistīta nevardarbīguma mācība, kuras viskonsekventākie piekritēji ir džaini.
Tieši šī pazemība visuma un Dieva priekšā visvairāk raksturo Indiju kā īpašu
valsti pasaulē. Indijā vēl šobaltdien eksistē kastas, un cilvēki to joprojām
pieņem.
Ja kāds ir piedzimis veļas mazgātāju kastā, tad viņš bez kurnēšanas arī ir gatavs visu mūžu mazgāt veļu, jo svēti tic, ka viņam šādā veidā jāizpērk iepriekšējās dzīves grēki. Arī ubagošana šajā valstī ir attīstījusies kā amats, un no tā nemaz nav jākaunas. Šo amatu pat cildina, jo gadsimtu tradīcijas attaisno ubagošanu. Senajā literatūrā ubagu (sadbu) uzskata par vistuvāko Dievam. Īpaši daudz pilsētās ubagojam redzami bērni, kas šo amatu apguvuši ļoti prasmīgi. Ļoti grūti neiedot šim lūdzošajam bērniņam kādu rūpiju vai dolāru. Liela daļa cilvēku sapratuši, ka ubagošana ir viena no visienesīgākajām nodarbēm, īpaši jau tūristu sezonas laikā, jo ar to var nopelnīt vairāk, nekā strādājot lauku darbus.
Indijā ir 1,2 miljardi iedzīvotāju, un, kaut gan šī valsts teritorijas ziņā
ir krietni mazāka par Ķīnu, Indijā joprojām neierobežo dzimstību, jo bērna
piedzimšanu uzskata par Dieva dāvanu. Sievietes šeit ir pārliecinātas jo
vairāk bērnu, jo vieglāka pēcnāves dzīve debesīs!
Indijā pārsteidz viss gan briesmīgā netīrība pilsētās, gan lauku reģioni,
kur, gluži otrādi, viss ir sakopts un sakārtots. Pa pilsētām joprojām brīvi
klejo govis, tās ir svētas, jo, pateicoties govs pienam, izdzīvoja un izauga
Buda. 
Govis nedrīkst sist, lamāt un grūstīt, tās drīkst darīt visu, kas tām
patīk. Redzēju govi pat pastaigājamies pa dzelzceļa stacijas peronu. Ja govs ir
pienākusi pie dārzeņu bodītes un cienājas ar tiem, tad saimnieks drīkst atgaiņāt
govi to maigi apšļakstot ar ūdeni. Ja kādam pa rokai nav ūdens trauka, atliek
vien bezpalīdzīgi noskatīties, kā govs noēd visu, kas tai garšo. Pēc visa
redzētā nospriedu: ja kāds mani nolamās par govi, jutīšos pagodināta.
Uz ielām jūs redzēsiet daudz tāda, kas pat sapņos nerādās, jo cilvēki pelna naudu ar visu, ko vien prot demonstrēt. Kobras saimnieks pūtīs stabulītē, kobra pacelsies no groziņa un tikpat graciozi saritināsies atpakaļ, bet par fotografēšanu noteikti būs jāsamaksā. Ja nemaksāsiet, saimnieks skries jums pakaļ ar visu kobru. Visādus nedarbus dara pērtiķi. Piemēram, sēžot kokā, apmētā jūs ar visu, kas pagadās pa tvērienam. Indijā arī pērtiķis skaitās svēts dzīvnieks, jo viņu karalis Hanumans palīdzēja Dievam Ramam cīnīties pret nezvēru. Indijā ir arī Hanumana tempļi, kuru tuvumā ir īpaši daudz pērtiķu.
Viens no visjaukākajiem Indijas dzīvniekiem ir zilonis, kas ir palīgs darbā
un tiek izmantots arī kā pārvietošanās līdzeklis. Jautrais resnītis Ganeša, tik
mīlīgs un laipns, ir Dievs ar ziloņa galvu. Ganešu uzskata par biznesmeņu un
tirgoņu aizstāvi, par mājas sargu vai vienkārši par labklājības Dievu.
Vismazākajā cieņā šinī valstī ir cūka, to pat uzskata par nešķīstu
dzīvnieku.
Indijā pārsteidz arī krāšņā daba. Bez mangokoka un sandalkoka kvēpināmajiem kociņiem nevar iztikt daudzās jo daudzās reliģiskās un laicīgās svinībās. Ar neemkoka zariņiem tiek tīrīti zobi, tas kalpo kā zobubirste un arī kā dezinfekcijas līdzeklis. Rabindranats Tagore neemkoku uzskatīja par visas dzīvās dabas simbolu un pirmdzimto Indijā. Šeit iespējams apbrīnot arī varenos kaktusus. Un kur nu vēl maigais ūdenszieds lotoss! Tas ir Indijas garīgās tīrības un šķīstības simbols.
Visinteresantāk ir vērot indiešu tradīcijām bagātos rituālus un svētkus.
Mazgāšanās tradīcija katru rītu Gangas upē pie Varanasi ir tik pārsteidzoša, ka
tā vien gribas pašam to izmēģināt. Ļoti atšķirīgas no mūsu Latvijas kāzu
svinībām ir kāzas Indijā, kur tās izvēršas par visa ciemata vai pat pilsētas
svētkiem.
Indija ir zeme, kurā var izjust visu sajūtu gammu no sajūsmas līdz
noliegumam un vēlmei norobežoties, kas atkal kļūst par sapratni un pieņemšanu,
redzot dziļāk un sajūtot smalkāk. Un galvenais, ko saka gandrīz katrs Indijas
apceļotājs: šajā zemē mēs izmainām savu vērtību skalu, jo šī zeme liek sajust,
cik patiesībā niecīga vērtība ir materiāliem labumiem un cik bezgala svarīgi
katrai dzīvai būtnei ir spēt mīlēt un būt mīlētai.
Astrīda Gromova