Indija ir zeme, kur aktivizējas visas maņas. Vai Impro maršruti tā veidoti, vai mana daba tāda - kas to lai zina!
Indijas sajūtas ceļa jūtīs
Pati nadzīgākā ir smarža, tā mani pārņem jau lidmašīnā, kad blakus un
visapkārt sēž pazemīgās indietes savos greznajos tērpos, lēnīgie indieši un viņu
mierpilnās atvases. Lavandas un karija, kardamona un koriandra, augļu un
garšvielu sajaukums eļļās un parfīmā tas manam degunam tiek piedāvāts jau
lidojumā Stambula Deli. Arī mani tā padara rāmu un pacietīgu sēžu un baudu,
un ilgojos, un skaitu uz ekrāna kilometrus līdz galapunktam. Manas nāsis šo
smārdu visa ceļojuma laikā pa Indiju iesūc tik dziļi, ka, atgriezusies dzimtenē,
nespēju un varbūt arī negribu no tā atiet, cik ilgi vien var, līdz pat
Ziemassvētkiem, kur tās piedod latviskajam gluži pieņemamu smeķi.
Arī garšas kārpiņas modras kļūst jau lidmašīnā, jo pirmie Indijas virtuves
brīnumi tiek pasniegti tūlīt pēc pacelšanās. Un tad nu - zini vai mini - ko
vēders domās. Man gan jāatzīst, ka ar gadiem pieredze palīdz izvairīties no
kašķa ar gremošanas traktu. Divas pēdējās grupas izbraucām visu maršrutu,
aizmirsuši par tādu ķermeņa daļu, kā vēders. Viesnīcās ēdieni ir mēreni un
eiropiešu vēderam gluži labi pieņemami. Arī pilsētas restorānus apmeklējam
tādus, kur redzam un saprotam, kas traukā pasniegts. Otrajā nedēļā jau droši
ēdam gardo tomātu un koriandra zupu un vistas šašliku katrā ceļmalas krogā.
Patīkami vērot, kā brokastīs un vakariņās katrs ir noskatījis pārbaudītas
vērtības, kas sevišķi iet pie dūšas: vistas tikka, tandoori, biryani, korma,
dhal zupa, okra, čapati un naan maizīte, omlete. Dažs pat uz
ielas nopērk pan tinumu, nemaz nebaidoties no pārdevēja ne visai tīrajiem
pirkstiem. Un tad košļāja un zelēja ar kaļķiem apziestajā palmas lapā satītos
riekstus, garšvielas, košļājamo tabaku. Pārdrošnieks!
Kā smaržo pilsētas. Vijīgā un valdzinošā Deli
Katrai Indijas pilsētai ir sava smarža. Deli smaržu buķete ir vijīga un
valdzinoša, tā mainās no vecpilsētas samtainās uz parku un dārzu zīdaino. Kad
ierodamies Indijā, ir nakts. Ielām vajadzētu būt tukšām un klusām, taču tas ir
visai relatīvi. Pēc pāris dienām mēs jau protam novērtēt atšķirību starp nakts
un dienas trokšņiem. Lūk, esam pie nākamās maņas dzirdes. Tā tiek nopietni
pārbaudīta jau lidostā, kad negaidīti indiešu bariņš sāk patriotisko sasauksmi
ar centrālo vārdu
Hindustan!.... Kamēr esam ielas satiksmes vērotāji caur
autobusa logu, jūtamies savādi. Uz priekšu tiek tas, kuram skaļāka taure un
smagāka masa. Kad kļūstam satiksmes dalībnieki, sēžot velo- vai moto-rikšā, tad
tikai īsti izbaudām ielas burvību un saprotam satiksmes noteikumus, kuru -
pirmajā mirklī šķiet - nemaz nav. Visi un katrs izbrauc no mūžīgajiem
sastrēgumiem un aizbrauc tālāk burzmā. Divas nedēļas mūsu dzirdes elastība tiek
trenēta veikalos un tirgos, pat vilcienā, kad tējas pārdevēji, viens pēc otra ar
3-5 minūšu intervālu vagonam cauri ejot, spalgā balsi ziņo: C0000000105ai!.
Par miegu aizmirsti! Un tomēr es gribētu nodefinēt šo drūzmu, burzmu un kņadu kā
trokšņa harmoniju. Tā nav nomācoša vai kaitinoša, tā ir saprotama.
Bet, par Deli domājot, nevar nepieminēt pirmos iespaidus, kas piemeklē, kad
sākas ekskursija pa pilsētu. Sākumā šķiet, ka objektu nebūs nemaz, jo
pārvietošanās ir visai lēna un attālumi milzīgi šai 14 miljonu pilsētā. Tomēr
nokļūstam pie Sarkanā Deli forta, vecpilsētā, pie Lakšmi tempļa, parkos pie
Lotosa tempļa un pie Raj Ghat (piemiņas vieta Mahatmam Gandi), pie parlamenta,
Indijas vārtiem. Redzam namus un dārzus, auto, ar kādiem indieši braukā, krāšņos
sari. Sāk veidoties pirmie priekšstati.
Izaicinošā Varanasi
Varanasi sagaida ar blīvu un izaicinošu, ar kliņģerīšu un cilvēku burzmas, ar
cilvēka miesas deguma smārdu. Savādi smaržo šī hinduistu, budistu un musulmaņu,
šī mūžīgā pilsēta. Piepilda degunu, sirdi un prātu. Un gribas tur atgriezties
atkal un atkal, varbūt tieši smārda dēļ. Man Varanasi noteikti ir visindiskākā
pilsēta, visfilozofiskākā. Te arvien jādomā par būtisko, par svarīgo un nozīmīgo
cik daudz es nosaku savā dzīvē pats, kā telpiski blīvāk piepildīt man atvēlēto
nogriezni no dzimšanas līdz sārtam, kas ir īstais dzīves piepildījums. Braucam
laivā pa Gangas upi, gaidām saullēktu, skatāmies uz mājām, kāpnēm un cilvēkiem
krastā vietām, lietām un dzīvām būtnēm. Ļaudis, līdz pusei iekāpusi ūdenī,
sapņaini raugās uz pretējo krastu. Arī mēs, ieslīguši domās, nolaižam acis.
Uuuh! noelšas krasts. Jā, pretējā pusē tāda maza, maza sārta strīpiņa
pusloks, lielāks, lielāks, un, raugi - pavisam apaļa, sarkana saulīte uzlēkusi.
Ļaudis mazgājas, laiž caur pirkstiem ūdeni un lūkojas saulē, un saspringti
neplāno savas ikdienas gaitas, netrīc par laikus nepadarītiem darbiem. Pavisam
svešādi eiropietim. Gluži tik pat savādi, kā vietējā gida stāsts par izdarībām,
ko saskaņā ar hinduistu tradīcijām veic ar nelaiķi pirms kremēšanas. No izjūtām,
kas pārņem, stāvot metra attāluma no sārta, nav viegli tikt vaļā ilgu laiku.
Dažādas katram pārdomas un attieksme, bet visas iespaidīgas un neikdienišķas.
Tepat 10 km attālumā arī Sarnata. Te pirms 25 gadsimtiem Budha teica savu pirmo
sprediķi. Staigājot pa seno maharadžas briežu dārzu, valodas raisās pavisam citā
virzienā - par pasaules valdošajām reliģijām, jo Indijā tās visas eksistē
līdztekus: hinduisms, musulmanisms, kristietība, budisms. Kas kopīgs? Kas
atšķirīgs? Ko paņem no pirmās katra nākamā. Te katrs varam pavērtēt savu
attieksmi pret Dievu un dieviem.
Skumjā Agra, mierīgā Džaipura...
Agras pilsētai ir skumja vijolīšu un liliju smarža. Gan staigājot pa saules
rieta apmirdzēto Agras fortu, gan saules lēkta skauto Taj Mahal mauzoleju,
izbaudām musulmaņu arhitektūras burvību. Savādi, ka liela daļa maršrutā ietverto
objektu ir musulmaņu kulta celtnes, cietokšņi un pilis. Vietējie gidi lepojas ar
šīm būvēm, jo cēluši to ir viņu senči indieši. Tagad zinu, ka Taj Mahal
jāierauga pareizā leņķī no īstās vietas. Tad mauzolejs tiešām peld Paradīzes
dārzos, šūpojas uz gaisa spilveniem. Tad es gribu un varu noticēt teiksmainajam
stāstam par mīlestību, skumjām un uzticību, kāda var būt vīram pret sievu, kaut
arī ne vienīgo. Tad es varu brīnīties par tēva un dēla attiecībām, kādas tās
redzam no Džāhana likteņa mūža nogalē.
Džaipura un Čandigarha, kaut simtiem kilometru viena no otras, piedāvā
tīru gaisu, sakoptas, plašas, plānveidīgi būvētas ielas, parkus un dārzus. Un
tās ir pavisam citas smaržas mierīgas, drošas un pārliecinošas. Šīs pilsētas
rāda cilvēka prāta diženumu pārsteidzošā Jantar Mantar observatorija,
noslēpumainā Vēju pils, Amber cietoksnis Džaipurā, apbrīnojamā arhitekta
Le Korbuzjē plānojums un būves Čandigarhā.
Varenie Himalaji
Un, skat, esam jau Himalajos. Braucam pa četri vienā mašīnā. Tas dod iespēju
visu redzēto uzreiz izrunāt, visu sasmaržoto uzreiz izgaršot. Himalaji ir
pavisam cita Indija. Himalaju indieši ir citādi arī acu griezumā un vaigu kaulu
platumā. Arī augumi zemāki. Arī ieražas citas. Hinduistu un budistu, un sikhu
tradīcijas virmo ik uz soļa, kopā, blakus un atsevišķi. Mazie Šivas, Višnu,
Krišnas, Hanumana, Durgas, Ganiša tempļi viens pie otra. Pavisam drīz jau protam
ieraudzīt tipiskās iezīmes un noteikt, kas ir kas.
Ja pieņemam, ka esam nākuši no kopīgiem indoeiropiešu senčiem, tad te,
kalnos, tam varam rast visvairāk apstiprinājumu. Gan Kullu ielejas austuvē
redzētās villaines ar tik latviskiem rakstiem, gan vīru cepures, kur krāsu
līnijas tik acij tīkamas un pazīstamas kopš bērnības. Kad šoferīši pie katra
tempļa godinot noliec galvu un ar plaukstām pieskaras pierei un vaigiem, tad
prātā nāk no J. Klīdzēja Cilvēkbērna epizodes pie baznīcas, kur vecais vīrs
cepuri noņem, kur Boņuks ar Dievmāti sarunājas. Tā pati cieņa un uzticēšanās, un
drošība.
Bet nu gaisu dziļi krūtīs un pa Himalajiem augšup! Uz Mandi.Virs Revalsara
ezera ciemojamies pie Padmasambavas. Šogad paša ezera krastā top milzīga,
zeltīta statuja, bet gana iespaidīgs svētā tēls ir alā skatāms. Ap ezeru ejot,
satiekam pērtiķus, lielus un mazus, pieklājīgus un ne tik ļoti. Un pamazām
kalnos atnāk nakts. Un tā ir pavisam cita burvība. Kalni kā milzu lāči un eži,
salikuši purnus kopā, priecājas par zvaigžņoto debesi. Te lieti noder somā
iemestie siltie tērpi un apavi. Pat sniegs šur tur pielīp pazolei.
Pa Beas upes ieleju ceļš aizvijas uz Manali, augstāko punktu mūsu ceļojumā pa
Himalajiem 2050 m virs jūras līmeņa. Tā ir vieta, kur esot dzīvojis cilvēces
ciltstēvs Manu, viens no 14 mitoloģijā minētajiem. Nākas atkārtot Manu likumus
par pārkāpumu un sodu sistēmu, attieksmi pret mantu un naudu, par vīra un sievas
attiecībām, īpaši par sievietes lomu un svaru ģimenē, par to pašu nogriezni, ko
katrs piepildām savas dzīves laikā. To visu prātojam, staigājot pa Manali
vecpilsētu, pētot neparastās kārtam baļķu akmens būvētās mājas, jau gadsimtiem
vecas. Manali apkārtnē īstā viesošanās ir pavasarī, kad neskaitāmie ābeļdārzi
guļ vienos ziedos, bet vēlāk rudenī - augļos. Par to angļi parūpējās, kad
19.gadsimtā pirmo reizi te ieradās un iekāroja zemes. 20.gadsimtā Manali ir
izveidojusies par vienu no romantiskākajām vietām Indijas Himalajos. To
iecienījuši Indijas premjerministri savai atpūtai. Dž. Neru pāra reizes
ciemojies, pat mēnesi ilgi, Indira Gandija, arī mūsdienu ministrs ar ģimeni
bijis.
Pie Rēriha
Bet neba augļu dārzus braucām lūkoties. Mēs šo ceļu mērojam, lai paciemotos
miera sludinatāja mājās Naggarā. Par Rērihu Nikolaju, Jeļenu, Juriju un
Svjatoslavu dzīves gaitām, viņu popularizēto filozofiju katram no Latvijas kas
sakāms. To iepriekšējā vakarā viesnīcas istabiņā arī sametam kopīgā informācijas
un izpratnes groziņā, un nākamā rītā, staigājot pa fonda zemēm, vairs nevajag
kavēties gariem stāstījumiem. Izstaigājam gleznu istabiņas, memoriālo 2.stāvu,
aplūkojam Rērihu automobili, nokāpjam līdz lapenei, kur foto galerija par Rērihu
sabiedrisko darbību, aizstaigājam līdz Nikolaja kremēšanas vietai. Apkārt tāds
miers un kalni, reizēm, kad saule pagriež vaigu pret nogāzi, ieraugām tiešu
tādus toņus un nokrāsas kā Rēriha gleznās. Te mēs noticam zilizaļi lillīgi
mēļajiem Himalajiem. Te mēs dzirdam, kā smaržo miers.
Pie Dalailamas
Himalaju otrā malā ciemojamies pie Dalailamas. Gan stipri nosacīti, bet pie
viņa vienas no rezidencēs durvīm esam cieši klāt. Arī templi rūpīgi izstaigājam.
Daramsalas ielas mirgo un sārtojas budistu mūku gandrīz Latvijas karoga
sarkanajos apmetņos. Maza kalnu pilsētiņa pilna budisma elpas, pasaulē pazīstama
kā mazā Lhasa. Ajūrvēdas smaržas gan veikaliņos, gan cilvēku tērpos. Drosmīgie
izbauda ajūrvēdas masāžas karsta kanēļa eļļā. Vieni vēl ilgi staigā pa budistu
kulta vietu, otri jož pa bodītēm, vēl citi stāv ielas malā, kas ir arī
klintsraga korīte, un lūkojas kalnos. Kamēr Himalajos nolaižas nakts.
No rīta mostamies dzidra ūdenskrituma skaņām apvīti. Šodien dabas diena,
šodien kāpjam kalnos. Katrs savā tempā, vienā ritmā ar savu sirdi un kalnu upes
dārdiem, ar savu elpu un ūdenskrituma čukstiem. Katrs gribam soli tuvāk krituma
vietai. Pavasaros te noteikti pamatīga lavīna gāžas no kalna ezera tur, augšā.
Mūsu laiks Indijā rudenī, tālab vien iedomāties varam, kā būtu, ja būtu.
Un prom no Himalajiem. Mazliet skumji, vēl palūkojos pār plecu atpakaļ, bet
ceļš jau lokās lejup. Tagad gribas kalnus tvert acīm, ausīm, safotografēt sevī
tik dziļi, lai pietiek kādam laikam. Domāju tikai par kalniem. Savādi cilvēks
uz vecumdienām kļūst krunkaināks, bet kalni otrādi jo vecāki, jo līdzenāki. Tā
viņi paliek mums aiz muguras, mazliet noguruši no mūžīgajiem noslēpumiem un sava
skaistuma.
Sikhu zeme
Līdzenums mūs sagaida ar Pandžabai raksturīgajiem turbāniem vīriešu galvās.
Vienalga, vai policists, vai rikšas vadītājs, vai pasažieris dārgā auto visi
vienādi, visi lepni un stalti. Te sikhu zeme. Te Amritsara ar tikai 30 gadus
senu asiņainu vēsturi, kad pļavā uzcēla žogu un sadalīja zemi divās valstīs.
Pakistānā palika tie, kas citu Dievu pielūdz. Arī mums viesnīcā jāsastop
šveicars ar automātu pār plecu. Bet nieka 25 km no pilsētas ārā ir valstu
robeža, kur katru vakaru pulcējas simtiem interesentu vienā un tikpat otrā
robežpusē, lai vērotu draudzīgo un diezgan amizanto karogu nolaišanas
ceremoniju. Arī šoreiz jau pazīstamā sasauksme
Hindustan!... un
Pakistan!... otrā pusē .
Patiesībā uz Amritsaru brauc skatīties sikhu Zelta templi. To pašu,
kurā Indiras Gandijas valdīšanas laikā asinis lijušas, jo sikhi allaž par
brīvību karotāji bijuši, allaž par savu zemi un ticību, par saviem guru un viņu
mācību. Laipni, atvērti, gudri un dāsni. Tādu mēs satiekam vietējo brīvprātīgo
gidu Dav Singhu, amritsarieti, kurš dzīvo un strādā par jogas speciālistu
Kanāda, bet reizi gadā atvaļinājumu pavada pie vecākiem un Zelta templī. Templi
apmeklējam divreiz - pievakarē uz īsu brīdi, lai redzētu gaismā zelta jumtu
atmirdzam dievu nektārā. Visas telpas izstaigājam vakarā. Noskaņa sevišķa.
Ritmiska melodija, zvaigznes un mēness, neparasti cilvēki neparastos rituālos un
tik daudz zelta
Te sajūties kā pasakā, tajā vienā, romantiskajā, un tad jau
pietiek arī citām 1000 naktīm.
Vēl nakts viesnīcā, un ceļi ved mājup. Ja meklējam instrumentu maršruta
izvērtēšanai, tad jāņem talkā acu augstuma mērs. Un te nu beidzot par pēdējo
maņu redzi. Aicinu neskatīties uz zemē mītošajiem, nelūkoties graustos un uz
piemēslotām ielām. Tā ir citu dzīve, citu tikumi un likumi. Mēs neesam pasaules
soģi un labotāji. Katrs dzīvo, kā var un grib, un nav tur ko šausmināties. Es
turu skatu acu augstumā un redzu laimīgas, apgarotas sejas, krāšņus sieviešu
sari, neparastus transporta līdzekļus, eksotiskus dzīvniekus, redzu citu
pasauli, kas man ir pieņemama.
Vai Impro maršruti tā veidoti, vai mana daba tāda - kas to lai zina!
Inese Kārkliņa
Impro gide Indijā