Nostāstiem apvītā Zelta zeme Eldorado, noslēpumainā Budistu karaliste Šambala, mistiskā un utopiskā Himalaju ieleja Šangrila...tās ir leģendas, mistiskas zemes, par kurām pētnieki, vēsturnieki un zinātnieki strīdas....Vai tās eksistē? Katras leģendas pamatā ir kāda daļa patiesības un, paskatoties uz tām no cita rakursa, mēs katrs varam atrast kādu no šīm noslēpumainajām zemēm. Kā tās atrast? Ceļojot, iedziļinoties kultūrā, vietējo cilvēku domāšanā, dzīvesveidā un morālē, meklējot noslēpumainākos nostūrus, kurus masu tūrisms un Rietumu civilizācijas negatīvās īpašības vēl nav skārušas...un ļaujot sirdij sajust to īsto. Šis būs stāsts par diviem reģioniem tālu Indijas ziemeļos, Himalaju kalnu sirdī - Kašmiru un Ladakhu, dēvētu par Mazo Tibetu. Šis nebūs klasisks ceļojuma apraksts, bet gan vairāk stāsts par to, kā es atradu savu Šangrilu...zemi Himalajos, kas ir tik ļoti skaista, dzidra un apgarota, ka atstāja dziļas pēdas manā sirdī. Visas sajūtas un emocijas, ko šī zeme man sniedza, nav iespējams aprakstīt, jo daļu vienkārši nespēju uzlikt uz papīra, bet mēģināšu Jums nodot kaut daļiņu no tām...
Leģenda par Šangrilu...
Šangrila... šis mistiskais un maģiskais vārds kļuva populārs pēc britu rakstnieka Džeimsa Hiltona noveles 'Pazudušais horizonts'', kļūstot par sinonīmu paradīzei Zemes virsū, laimīgo zemei - no ārpasaules noslēgtai, leģendām apvītai, utopiskai ielejai Himalaju sirdī, kur valda absolūta harmonija, miers un nemirstība, cilvēku prāts un dvēsele ir tīrāka par tīru, bet kalnu ainavas skaistākas par skaistu... Pastāv uzskats, ka Šangrila patiesībā ir tā pati Šambala, vēl viena leģendām apvīta, labestības un gudrības zeme, bez ļaunuma un nodevības, kas ir liels noslēpums mūsdienu pasaulē. Palika tikai jautājums: kas zina, kur atrodas Šangrila un Šambala, un vai tās vispār eksistē? Daudziem ceļotājiem un lielvarām šīs noslēpumainās Harmonijas zemes atklāšana kļuva par pašmērķi. Gan nacistiskā Vācija, gan Padomju Savienība organizēja ekspedīcijas ar mērķi atrast Laimīgo Zemi, tomēr tās cieta fiasko. Vairākas zemes mūsdienās mēdz "piesavināties" Šangrilas titulu. Mazo Tibetu arī mēdz dēvēt šajā cēlajā vārdā, un bieži Zanskāras ieleja Ladakhā tiek piesaukta kā patiesā Šangrila. Tomēr visizplatītākais uzskats ir, ka Hiltona mistiskā Harmonijas zeme slēpjas Hunzas ielejā Pakistānā, pie robežas ar Tibetu, jo autors šo ieleju ir apmeklējis neilgi pirms sava slavenā darba uzrakstīšanas.
Vai Šangrila bija mīts un autora fantāzijas auglis vai reāla vieta, grūti spriest, bet par vienu gan esmu pārliecināts, - savu Šangrilu, Apgaroto cilvēku zemi, es atradu Indijas galējos ziemeļos, vienā no skaistākajiem Himalaju reģioniem, Mazajā Tibetā. Vietā, kur kalnu ainavas ir tik neaprakstāmi skaistas un daudzveidīgas, cilvēki tik patiesi, iekšēji skaisti un apgaroti, un budisma tradīcijas tik koncentrētas un stipras...zeme, kur valda īpaša gaisotne, absolūta harmonija, miers un arī nemirstība, un, protams, ne jau fiziska cilvēku nemirstība, bet gan garīga, jo vietējo iedzīvotāju vērtības un morāle tur nav mainījušās gadsimtu gaitā, tās tur ir nemirstīgas. Manā sirdī Ladakha ir patiesā Šangrila.
Vajadzētu laikam atšķetināt mīklu, kas tā tāda Mazā Tibeta ir un kur tā īsti atrodas.
Ladakhas reģions, kas tiek dēvēts par Mazo Tibetu, 
atrodas Indijas galējos ziemeļos, dziļi Himalaju kalnos, pie robežas ar Pakistānu un Ķīnas Tibetu. Jau kopš 9.gs. tas atradās lielā Tibetas ietekmē, tāpēc arī ieguvis Mazās Tibetas titulu.
Mans ceļojums uz Kašmiru un Mazo Tibetu iesākās jūnija otrajā pusē, kad Himalaju kalnos pārejas jau pilnībā ir atbrīvojušās no sniegu gūsta un kalnos ir sācies pavasaris, dodot ceļu ziedu paklājiem, kuri laužas ielejās, izrotājot tās un padarot krāsainas. Tā kā Ladakhas reģions atrodas diezgan pamatīgos augstkalnu apstākļos, tad ceļojuma sākumu ieplānoju ar zemākās Kašmiras apmeklējumu, tā, lai varētu aklimatizēties un pakāpeniski virzīties uz Mazās Tibetas augstajām kalnu pārejām. Tas nostrādāja. Pateicoties veiksmīgi plānotai un pakāpeniskai aklimatizācijai ceļojuma laikā, augstkalnu apstākļi neizraisīja nekādas galvassāpes. Būtu jāuzsver, ka Ladakhas Himalaji ir augstkalnu tuksnesis, līdz ar to gaiss ir sauss un augstkalnu apstākļus ir vieglāk panest, pretstatā, piemēram, Peru, kas ir mitrāka vieta.
Kašmira - Paradīze zemes virsū jeb musulmaņu oāze Indijas tuksnesī
Kašmira ir reģions Himalaju kalnos ar diezgan bēdīgu slavu. Tas jau kopš 70-tajiem gadiem ir bijis konflikta iemesls starp Pakistānu un Indiju, kā rezultātā savulaik izcēlās pat karš. Kašmira ir izteikti musulmaņu apdzīvota teritorija, kas arī bija konflikta iemesls starp islāmticīgo Pakistānu un hinduistu Indiju. Dotajā brīdi reģionā situācija ir stabilizējusies un abas valstis kontrolē zināmu Kašmiras daļu. Tomēr pozitīvais tajā visā, ka šī Kašmiras sliktā slava spēlē par labu tādiem ceļotājiem, kas meklē tūristu neskartus nostūrus, un viennozīmīgi es piederu šai ceļotāju sugai. Ceļojot pa Kašmiru, dienas garumā sanāca sastapt tikai dažus ārzemju tūristus, radot sajūtu, ka šī Mogulu impērijas Paradīze pieder tikai man.
Šrinagara ir Kašmiras vasaras galvaspilsēta un galvenais tūrisma centrs, kuru mūsdienās pasaulē pazīst kā Indijas Venēciju, bet Mogulu Impērijas laikos (15.-18.gs) to dēvēja par Paradīzi zemes virsū. Šajā Mogulu atpūtas oāzē Himalaju priekškalnēs, skaistā Dal ezera krastos, valdnieki izveidoja 777 krāšņus dārzus. Kašmirā un Šrinagarā valdīja patīkams, atvēsinošs kalnu klimats, kļūstot Mogulu valdniekiem par glābšanas riņķi no svelmainajām Indijas vasarām. Labākie dārzi ir saglabājušies līdz mūsdienām un atstāj spēcīgu iespaidu pat uz tādiem ceļotājiem, kuri ar botāniku ir stipri uz Jūs. Neskaitāmas strūklakas, baseini, terases, cirpti koki un ziedu kompozīcijas izdaiļo šos krāšņos, kalnu un ezera ielenktos imperatoru dārzus, parādot, cik izsmalcināta gaumes izjūta viņiem piemita un cik varena bija šī dinastija, kas vainīga arī pie dažiem pasaules mēroga arhitektūras šedevriem, tai skaistā Tadžmahala mauzoleja radīšanas.
Šrinagara izvietojusies daļēji uz sauszemes un daļēji uz ūdens. Neskaitāmas dzīvojamās baržas un peldošas mājas ar dreifējošiem dārziņiem ieskauj Dal ezeru un tā kanālus. Daudzi cilvēki dzīvo vienkāršās, lielās laivās uz ūdens, bet tūristiem ir pieejamas daudz šikākas baržas-viesnīcas. Tā, piemēram, manis izvēlētā laiva ar skanīgo nosaukumu PRINCE OF KASHMIR bija grezna, ar smalkiem koka grebumiem, lustrām, izsmalcinātām mēbelēm un ļoti uzmanīgu, pat karalisku servisu, kas uzbūra britu koloniālos laikus un ļāva mazliet izbaudīt aristokrātiju. Vienreizējas sajūtas! Neapšaubāmi, aristokrātiskā baržā nakšņot bija daudz interesantāk kā parastā viesnīcā, bet ilgi šādā vietā uzturēties nevajadzētu, ātri sakāps galvā.
Viena no interesantākajām Indijas Venēcijas vietām ir Peldošais dārzeņu tirgus, kur visa tirdzniecība notiek laivās uz ūdens, un arī pircēji ierodas mazajās laiviņās. Apmeklēt šo tirgu agrā rīta stundā likās obligāts pasākums, lai sajustu Āzijas eksotiku visā tās krāšņumā. Kā jau var noprast, vienīgais transporta līdzeklis Indijas Venēcijā ir laivas, skaistas un krāsainas gondolas, kuras vietējie sauc par šikarām. Izbrauciens ar gondolu vakara stundā, kad ezeru pārņem pilnīgs klusums, un pār draudīgajiem kalnu siluetiem paceļas spožs mēness, bet ūdens spoguļojas un atblāzmo peldošo namiņu gaismiņas, ir maģisks brīdis. Šai vietai piemīt nepārprotama romantika.
Arī Šrinagaras sauszemes daļa ir interesanta. Tās senā vecpilsēta ir īpaša ar daudzām senām mošejām, svētnīcām, šauriem ielu labirintiem, viduslaiku namiem, kolorītiem tirgiem un skandalozo Jēzus Kristus kapu - pastāv sensacionāla versija, ka Dieva dēls ir apglabāts Šrinagarā, Rozabalas kapā, kas aprakstīta Da Vinči koda stila grāmatā - Rozabalas līnija. Ir atrasti seni dokumenti, kas it kā apliecinot, ka Jēzus Kristus esot izkļuvis sveikā no krustā sišanas, un kādu laiku esot nodzīvojis Kašmirā, un Šrinagara ir kļuvusi par pravieša atdusas vietu. Pašai Jēzus kapa vietai labāk gan netuvoties, jo amerikāņu mēģinājumi atrakt kapu un paņemt DNS paraugus satracinājuši vietējo musulmaņu sabiedrību, kas uzskata, ka kapā ir apglabāts viens no viņu svētajiem un ka tā būtu zaimošana. Tāpēc pieeja kapavietai ārzemniekiem ir liegta. Un lai gan kapa vieta ir stipri senāka par islāmu un tur nekādi nevarētu būt apglabāts musulmaņu svētais, vietējo vēlmes labāk ir respektēt, ņemot vērā, ka viņi ir diezgan fanātiski, un reliģija Kašmirā vispār ir sāpīgs temats.
Kur atrodas patiesā Tibeta?
Sasniedzot iespaidīgo Wakhas ieleju, kas ir vārti uz Mazo Tibetu, es pametu islāmticīgo Kašmiru un tās zaļās, ziediem izrotātās kalnu ielejas, un nonācu pavisam citā pasaulē. Tas ir tik dīvaini, cik strauji ainava un vide spēja mainīties! Kalni un ielejas kļuva brūnganas, smilšainas un sausas, bet visapkārt valdīja Tibetas gaisotne. Tās ietekme te jūtama ik uz stūra, virtuvē, arhitektūrā, reliģijā, mūzikā, medicīnā un pat kalnu un ezeru ainavas tik ļoti atgādina lielo kaimiņu. Viss reģions ir nokaisīts ar tibetiešu klosteriem, kas parasti paceļas kalnu un klinšu virsotnēs, gleznainās vietās, tā, lai meditāciju laikā mūki varētu nokļūt dziļā harmonijā ar sevi un dabu, un atrast ceļu uz nirvānu un apskaidrību. Nav brīnums, kāpēc šo vietu dēvē par Mazo Tibetu, jo tā nudien ir daļiņa no šīs noslēpumainās un noslēgtās zemes, kas gadsimtiem ilgi ceļotājiem bijusi slēgta, un tās apmeklējums daudziem bija kā sapnis. Arī Ladakhā tiek piekopts Tibetas budisma novirziens, kas ir antīkās Tibetas reliģijas Bon apvienojums ar Tantriskā un Mahajānas budisma novirzienu atziņām un mācību. Tikai dzīve un politika ievieš savas korekcijas, un te
patiesībā būtu jāpiekrīt vietējiem iedzīvotājiem, ka mūsdienās īstā Tibeta atrodas Ladakhā, vietā kur joprojām mūki piekopj svētos rituālus, dejas un festivālus, turpretī, pateicoties Ķīnas politikai, budisma un kultūras izpausmes formas Tibetā ir apspiestas un liegtas. Ja Tibeta ir mirusi, tad Ladakha vēl ir dzīva Tibetas kapsula. Visur to var pamanīt un izjust, cik liela ietekme budismam Ladakhā ir uz vietējo iedzīvotāju dzīvi. Tas dominē ne tikai garīgajā, bet arī politiskajā un sabiedriskajā sektorā. Dalailamas klātbūtni te var sastapt ik uz soļa. Tibetas budisma garīgā līdera fotogrāfija rotā jebkuru klosteri un templi, to var redzēt arī automašīnu logos, dažādās iestādēs, mājās un daudzi cilvēki arī Dalailamas fotogrāfiju nēsā sev līdzi. Jau pirmajā dienā ar neapbruņotu aci varēja redzēt, cik daudz šiem cilvēkiem nozīmē viņu garīgais līderis un kāda cieņa pret viņu tiek izrādīta. Domāju, ka grūti atrast vēl kādu vietu, kur tik ļoti un patiesi cilvēki mīlētu savu vadoni. Apbrīnojami! Dalailamas vizītes vienmēr kļūst pa lielu notikumu. Arī neilgi pēc mana ceļojuma beigām Tibetas budisma garīgais līderis plānoja apmeklēt Ladakhu, lai iesvētītu gigantisko Budas statuju, kas paceļas virs Nubras ielejas. Dalailama esot atzinis, ka Mazā Tibeta ir kā viņa otrās mājas, kur viņš vienmēr jūtas ļoti gaidīts.
Līdzīgi kā citiem ceļotājiem par manu bāzes vietu Mazās Tibetas apgūšanā kļuva Ladakhas galvaspilsēta Leha. Maza, klusa un gleznaina, sniegotu Himalaju virsotņu ielenkta pilsētiņa ar 28 000 iedzīvotājiem, izvietojusies reģiona sirdī, slavenās Indas upes ielejā. Ceļotāji to izvēlas par savu centru ne tikai izdevīgā novietojuma dēļ, bet arī bagātīgā naktsmītņu piedāvājuma dēļ. Leha, savukārt, ļoti atgādina Tibetas galvaspilsētu Lhasu. Arī te pilsētiņas centrā izvietojušies tirgi un klosteri, un vecpilsēta slēpj sevī šauru, viduslaiku ieliņu labirintu, bet pār pilsētu kalna galā paceļas karaliskās pils siluets un vairāki tempļi. Interesanti, ka tieši Lehas pils pusgadsimtu vēlāk kļuva par iedvesmas augli varenās Potalas pils celtniecībai Lhasā, kas daudzas paaudzes kalpoja kā Dalailamu rezidence. Tiesa, Lehas pils atrodas stipri bēdīgākā stāvoklī, sakarā ar to, ka karaliskā 
Namgyal dinastija tika gāzta no troņa un pameta pili jau tālajā 1834.gadā. Laika zobs atstājis neizdzēšamu iespaidu uz pili un īpaši uz tās interjeru, kur tikai vietām var redzēt seno karaļu varenumu, bet pats spocīgais pils siluets joprojām iedveš majestātiskumu un bijību pilsētas apmeklētājos. Tempļi un budistu lūgšanu karodziņu ieskautais mazais cietoksnis, kas paceļas vēl augstāk, gan atrodas labā kondīcijā un piedāvā vēl iespaidīgākus skatus pār sniegoto virsotņu ieskauto Indas ieleju. Stipri lielāku priekšstatu par karalisko dinastiju un to, kā senie Ladakhas karaļi dzīvoja, sniedz Stokas pils, kas atrodas turpat pie Lehas. Skaistajā pilī joprojām mitinās Namgyal dinastijas pēcteči un troņa mantinieki, kas mēģina uzturēt pili pie dzīvības, izrādot to kā muzeju un iepazīstinot ar karaliskās ģimenes dzīvesveidu. Tiesa, ja Versaļas pils autoru, Francijas karali Luiju XIV uzaicinātu paciemoties Stokas pilī, domāju, ka viņš pat vienu nakti neizturētu, jo Ladakhas karaliskās ģimenes dzīvesveids bija nesalīdzināmi askētiskāks par Saules karaļa utopisko greznību. Pils ir interesanta, bet tālu no vārda "grezna", ietekmējoties no budisma tradīcijām, kuru pamatā ir atteikšanās no pārmērībām un greznības, kas traucē garīgajā ceļā un apskaidrības sasniegšanā.
Turpat blakus atrodas arī Shey pils un klosteris. Pati pils ir pamesta, bet klosteris darbojas. Te sanāca mana pirmā sastapšanās ar Ladakhas milzīgajām Budas statujām, kuras parasti ir vairāk kā 10 m augstas un izvietojušās pa diviem vai pat trim stāviem. Tikai, uzkāpjot augšējā stāvā, var ieskatīties šo skaisto veidojumu sejās, kuru acu skatiens parasti veras ārā pa klostera logu, redzot vai nu sauli uzlecam vai norietam. Šīs lielās Budas ir ļoti iespaidīgas, izstarojot cieņas pilnu un dievbijīgu gaisotni, ko grūti pat aprakstīt. Pie pils atrodas arī viens no lielākajiem chorten jeb stupu mežiem, ko ļoti labi varēja vērot no kalna, kas paceļas virs Shey pils. Chorten stupa ir maza, balta svētnīca. Tās var būt jebkur - pie klosteriem, kalnu virsotnēs, klajumos. Ladakha burtiski ir pārpildīta ar baltajām stupām, savukārt chorten tik ļoti iederas apkārtējā ainavā, ka saplūst ar kalniem vienotā veselumā. Tās var būt pa vienai, pa vairākām, bet īpaši skaisti ir tieši tā saucamie stupu meži, kur neskaitāmi chorten paceļas viens aiz otra, veidojot ļoti fotogēnisku apkārtni.
Ieskatoties Budas acīs
Ladakhas reģionā klosteri, maigi sakot, ir daudz. Lai visus pieminētu, būtu jāuzraksta vēl viena Zaļās Zemes biezuma grāmata, tāpēc apmeklēju tikai interesantākos, un četrus no tiem mēģināšu pieminēt. Vispār jau jāizsaka apbrīna budistu mūkiem par izdomu un spējām izveidot klosterus visskaistākajās un grūti sasniedzamākajās vietās. Ja Oskarus piešķirtu par sava namiņa izveidošanu visneiespējamākajās vietās, tad Ladakhas klosteri katru gadu dabūtu šīs zeltītās statujiņas.
Arhitektūras ziņā viens no skaistākajiem nepārprotami ir Hemis klosteris, izvietojies neparastā Sarkanā kanjona malā. Hemis Gompa ir Drukpa budisma sektas reliģiskais centrs un tiek uzskatīts par bagātāko klosteri visā Ladakhā. Šajā klosterī arī tika atrasti noslēpumainie dokumenti, kas it kā pierādot sensacionālo atklājumu, ka Jēzus Kristus ir dzīvojis Kašmirā un apglabāts Šrinagarā.
10. gs. Celtais Alči klosteris kļuva par vienu no maniem favorītiem. Tas gan no ārpuses izskatījās pavisam necils un nevarēja mēroties ar skaisto Hemis klosteri, bet, iepazīstot klosteri tuvāk, tas atklāja savus brīnumus - skaistās lūgšanu zāles, statujas, koka grebumus un īpaši jau freskas. Tieši augstvērtīgo fresku dēļ, kuras ir izcili saglabājušās, klosteris tiek uzskatīts par indo-tibetiešu mākslas augstāko punktu, un to paspārnē ņēmis UNESCO kā cilvēces mākslas darbu, kas jāsaglabā nākošajām paaudzēm.
Ļoti īpašs kļuva Tikses klostera apmeklējums - viens no nozīmīgākajiem un lielākajiem Mazajā Tibetā. Klosteris atrodas kalna virsotnē, bet pakalna nogāze pilnībā apbūvēta ar mūku mājām, veidojot neparastu skatu un atgādinot Potalas pili Lhasā. Tikse lepojas ne tikai ar savu vizuālo pievilcību, bet arī ar Mazās Tibetas nozīmīgāko Budas statuju, 14 metrus augsto Nākotnes Budu, kas kronēta ar neparastu un krāšņu galvassegu. Lieki piebilst, ka šeit bija jūtama izsmalcināta garīguma pilna gaisotne, bet pati Budas lūgšanas zāle, kļuva ar vienu no īpašākajiem un neaizmirstamākajiem brīžiem ceļojuma laikā. Ienākot klostera augšējā stāva lūgšanu zālē, pār kuru vērās milzīgā Budas statujas galva, kā vienmēr aplūkoju freskas, zāli un statuju un tad apsēdos pretī statujas galvai. Nejauši sāku raudzīties Budas acīs. Sēdēju un raudzījos. Bija tāda sajūta, ka statujai piemīt īpaša aura, strāvojums, un tās maģiskās un ļoti dzīvās Budas acis negrib laist mani prom. Sāku taisīties uz promiešanu, bet tad pārdomāju un atkal apsēdos Budas skatienam pretī. Gribējās vēl un vēl paraudzīties maģisko acu avotā un baudīt to garīgumu, ko statuja izstaroja. Likās tāda neizskaidrojama, mazliet hipnotizējoša sajūta, līdz vēlāk jau atkal piecēlos, un sāku taisīties prom. Izejot no telpas, piegāju pie Dalailamas fotogrāfijas. Pie tās bija teksts, kas izbrīnīja mani. Tie bija Dalailamas vārdi, kuros viņš atzīst, ka tā ir skaistākā Budas statuja, ko viņš ir jebkad redzējis, ar maģisku skatienu, kurā var noraudzīties stundām, un kas atkal un atkal liek atgriezties. Šie vārdi mani pārsteidza, jo tās bija arī manas sajūtas. Ja pats Tibetas garīgais līderis to ir teicis, tad nudien šai statujai un skatienam piemīt īpašs spēks un gaisma. Vēl viens pārsteiguma moments bija, ejot ārā no klostera, kad ieskatījos pulkstenī. Tik neticami daudz laika bija pagājis šajā klosterī un lūgšanu zālē! Daudz vairāk kā jebkurā no citiem klosteriem. Tas atkal lika aizdomāties, ka telpās, kurās nupat biju, notika kaut kas neizskaidrojams un maģisks... ja nesteidzoties apsēdies, ieskaties Budas acīs un ļaujies tās valdzinājumam.
Leha piedāvāja komfortu, internetu un restorānus, taču vismaz vienu nakti Mazajā Tibetā būtu jāpavada ārpus Lehas kādā no klosteru ciematiņiem. Plānojot savu ceļojumu, vienu no naktīm iekļāvu Lamajuru ciematiņā, viesnīciņā, kas atradās pašā klostera teritorijā pretī galvenajam lūgšanu namam. Pati viesnīciņa izskatījās kā viena no klostera ēkām, veidota tipiskā tibetiešu arhitektūras stilā un saplūda kopā ar klostera pārējām ēkām. Izvietojusies zaļā oāzē, ainavu ziņā vienā no mistiskākajām Himalaju ielejām, mazā Lamayuru ir viens no simpātiskākajiem ciematiņiem Ladakhā. Tās kronis, protams, ir senais un ļoti slavenais klosteris, kurš uzbūvēts klints virsotnē kā putnu ligzda.
Pateicoties pavadītajai naktij un nesteidzīgajai pusdienai, tieši Lamajuru tik ļoti koncentrēti varēja sajust Mazās Tibetas garīgumu, tīrību un maģiskumu. Eiropiešu izpratnē tas nosacītais diskomforts, ka viesnīciņa neatbilda tūristu klases viesnīcas statusam, likās pavisam mazsvarīgs tām spēcīgajām sajūtām visa ceļojuma laikā, ko šī vieta dāvāja. Staigājot pa klostera teritoriju un ciematiņu, satiktie cilvēki un mūki izskatījās tik apgaroti, mierīgi, smaidīgi.
Viņu acis bija tik dziļas un smaids - tik dabīgs, kāds nāk tikai no vistālākajiem sirds dziļumiem. Nākot pretī, viņi sasveicinoties teica : 'Džulē, džulē!''(sasveicināšanās sauklis), un ar tādu izteiksmi, ka likās, kā tieši mani viņi būtu gaidījuši. Runājot ar cilvēkiem, radās sajūta, ka kļūstu tāds kā viņi, ka esmu viens no viņiem. Harmonija tur valda gan dabā, gan reliģijā, gan cilvēkos, un, tikai nesteidzoties, apsēžoties un sarunājoties ar vietējiem, to var sajust. Mirklis, kas palicis man dziļi atmiņā, bija vakarpusē, kad apsēdos pakalna augšā pie Lamajuru klostera. No tā paveras iespaidīgas Himalaju ainavas un Moonscape skati, kas ir īpatnēju un ļoti interesantu formu klinšu apvidus, atgādinot mēness ainavas. Garām gāja kāds mazs mūks, kurš apsēdās blakus, lai arī noraudzītos skaistajā apkārtnē. Viņš nerunāja angliski, bet tā sajūta, kad viņš sēdēja blakus, bija ļoti īpaša un neizskaidrojama...un tā mēs sēdējām, klusumā raugoties pasaules augstākajos kalnos, klosterī, klints virsotnē... man pašam bija sava maza daļiņa no budisma, kas sēdēja blakus un izstaroja ko neizskaidrojamu sajūtu ziņā.
Mazajā Tibetā es guvu galīgo apstiprinājumu savai pārliecībai, ko novēroju, ceļojot pa citām budistu zemēm. Ja budisms būtu vadošā reliģija jeb, pareizāk sakot, mācība uz planētas, šī pasaule būtu daudz labsirdīgāka un gaišāka, par to es nešaubos un dziļi tam ticu. Lai piedod pārējo reliģiju piekritēji, bet pie šā secinājuma esmu nācis, redzot, ko budisms un citas reliģijas dara un kā ietekmē cilvēkus, un man patiešām ir žēl, ka ar visām pasaules reliģijām nevar panākt to mieru, labestību, kādu izjutu no cilvēkiem Ladakhā un arī citās zemēs, kur vadošā reliģija ir budisms.
Ar lielām cerībām sajust vēl vairāk Mazās Tibetas īpašo auru, es gaidīju rīta pudžu, mūku lūgšanu dievkalpojumu Lamajuru klosterī, diemžēl te sanāca man vilšanās, jo, pateicoties citu ceļotāju sliktajai uzvedībai, kas traucējusi mūkiem, ārzemniekiem vērot šo lūgšanu procesu rītausmā vairs nav iespējams.
Mazliet žēl, ka neviens festivāls neiekrita ceļojuma laikā, jo tā ir iespēja redzēt budistu rituālus un slavenās masku dejas, kur mūki, paslēpušies zem diezgan biedējošām maskām, dejo tantriskas dejas un veic rituālus. Bet kaut kas jau jāatstāj nākošajai reizei, lai ir vēl lielāks vilinājums atgriezties.
Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni...
Būdams liels dabas un kalnu cienītājs, ar lielām cerībām gaidīju tikšanos ar Kašmiras un Ladakhas reģionu kalniem. Kā vienmēr, biju izpētījis daudzas bildes, bet, nonākot aci pret aci ar šo Himalaju nostūri, es iemīlējos. Bildes tikai daļēji spēj parādīt to skaistumu, bet tās viennozīmīgi nespēj parādīt to varenumu. Tik pārsteidzoši daudzveidīgi izrādījās Himalaju kalni šajā klusajā pasaules nostūrī! Katra ieleja, ko apmeklēju, atšķīrās un bija īpaša ar kaut ko savu, ka šķiet šajās divpadsmit dienās acis varēja baudīt visas iespējamās kalnu ainavas visās krāsās. Arī garie pārbraucieni ātri paskrēja un nelikās nogurdinoši, jo ainava, kas pavērās pa logu, likās tik interesanta un acīm tīkama, ka, fotografējot un baudot to, laiks ritēja paātrinātā ātrumā, bet acis šaudījās uz visām pusēm kā negudras. Turklāt paši ceļi bija interesanti, īpaši serpentīnveidīgie, kuri šķērsoja kalnu pārejas un kā čūskas vijās gar krauju malām, stipri atgādinot kalnu ceļus Norvēģijā, tikai ne tik labas kvalitātes. Pie iespaidīgās Zoji La kalnu pārejas, kuru šķērso gleznainais Šrinagara - Leha ceļš, kas savieno Kašmiru ar Ladakhu, lielā sniega kārta vēl jūlija sākumā nebija nokususi, un ceļš bija izcirsts caur sniegiem un lediem vairāku metru augstumā. Te, līdzīgi kā Troļļu zemē, nācās braukt caur sniega tuneli.
Ceļojums iesākās ar Kašmiras ielejām, kas ir zaļas, ziediem un dzīvniekiem bagātas. Gulmargas ieleja, kas tulkojumā nozīmē Ziedu pļava, pateicoties skaistajiem ziedu paklājiem, tikusi iemūžināta daudzās Bolivudas filmās. Te izmantoju iespēju izjāt ar vietējo poniju, kas vairāk izskatījās pēc ponija un zirga krustojuma. Tiesa, ilgstošai izjādei šis pasākums var kļūt ļoti apgrūtinošs sēžamvietai, un pēc stundas jau tā sāpēja tā, it kā kāds būtu pamatīgi noslānījis. Vēl vienu stundu ponija mugurā es izturēju, bet pašā nobeigumā izvēlējos iet ar kājām, par ko pēcpuse tikai priecājās. Ielejas lepnums ir slavenākais slēpošanas kūrorts Indijā un Gulmargas Gondola, augstākais kalnu pacēlājs Āzijā, kas uzved 4300 m augstumā! Laika apstākļi mazliet sagādāja vilšanos. Kad biju pieveicis Gondolas pirmo posmu, otrs sliktā laika dēļ tika atcelts, liedzot iespēju baudīt skatu no virsotnes. Bet nav man tiesību ko pārdzīvot, jo tie kalnu skati, ko vēlāk ceļojuma laikā redzēju, mani nepārtraukti lutināja.
Skaistā un zaļā Sonmargas jeb Zelta pļavas ieleja, kuras zālienu bija iecienījuši aitu un poniju bari, pārsteidza ar tipiskām Alpu kalnu ainavām. Vakara stundās ieleju pārņem dzeltena nokrāsa, kā dēļ arī ielejai dots Zelta pļavas nosaukums, bet ielejas vizītkarte ir Thajiwas ledājs. Tā kā sēžamvieta vēl protestēja pret sēdēšanu kāda kustoņa mugurā, šoreiz ponijiem iedevu kurvīti, un devos līdz ledājam diezgan relaksējošā un mierīgā pārgājienā. Jau atkal kamera tika pamatīgi nodarbināta, lai iemūžinātu apkārtesošo skaistumu. Uzrāpos arī uz ledāja. Vasaras vidū nonākt sniegos, turklāt Indijā, vietā, kas nekādi neasociējas ar sniegu, bija diezgan neparasti. Bet vēl amizantāk bija vērot vietējos indiešu tūristus, kas priecājās par sniegu kā bērni un rīkoja diezgan riskantas atrakcijas, laižoties lejā pa ledāju ar ragaviņām. Šķiet, dažiem bērnība bija atgriezusies, bet var jau viņus saprast, iespējams redz sniegu pirmo reizi un tad tas varētu likties kā brīnums viņu acīs. Ja dažiem sniegs ir kā izklaide, citiem smaga izdzīvošanas skola. Ielejā varēja manīt teltis, kuras apdzīvo nomadi. Labi, ka biju noskatījies slaveno nepāliešu filmu Himalaji, kas uzskatāmi parādīja cik barga dzīve var būt šiem cilvēkiem. Tieši filma man lika pavisam savādāk uz viņiem paskatīties, nevis vienkārši kā cilvēkam kas paiet garām, bet kādam, kas apzinās viņu sūro dzīvi un spēju izdzīvot bargajās Himalaju ziemās.
Par pēdējo Kašmiras reģiona ieleju kļuva Suru, pār kuru paceļas iespaidīgais Parkachik ledājs un varenās Himalaju virsotnes Nun (7135 m v.j.l.) un Kun (7087 m v.j.l.). Jau pati ieleja likās ļoti skaista, bet kāpiens Lago La kalnu pārejā, kļuva par vienu no kulmināciju mirkļiem ceļojuma laikā. Pāreja atrodas 3950 m augstumā, un kāpiens tajā, pateicoties augstkalnu apstākļiem, nebija viegls. Ik pa brīdim vajadzēja apstāties, lai atjaunotu straujo elpošanu, jo retinātā gaisa dēļ elpa nedaudz sitās ciet. Nolija arī kāda sviedru lāsīte 2 stundu garā kāpiena laikā, bet, kad nonācu uz pārejas, tas viss likās pilnīgākais nieks. Skati visos virzienos bija vienkārši pasakaini un katra soļa vērti, lai nonāktu šeit uz Pasaules Jumta. Es izstiepu roku priekšā pretī sniegotajiem kalniem, kas bija tik ļoti tuvu. Vienalga neticami likās, ka šīs 7000 m augstās Himalaju virsotnes un varenais ledājs ir tepat man līdzās, rokas stiepiena attālumā, radot sajūtu, it kā būtu uzkāpis kādā ļoti augstā virsotnē. Tik saviļņots sen nebiju juties un emocijas lauzās ārā, ka sāku aiz prieka kliegt, šie elpu aizraujošie skati un dabas varenums bija pilnībā pārņēmis mani un uzlādēja ar enerģiju, ka devos vēl augstāk, lai baudītu vēl iespaidīgākus skatus. Dodoties lejā, notika mana pirmā iepazīšanās ar piemīlīgajiem Himalaju murkšķiem, kurus vēlāk jau Ladakhā sanāca redzēt biezā slānī. Ja apsēžas un pavēro, tad dzīvnieku uzvedība un blondīniskums var patiesi uzjautrināt. Tie ir uzmanīgi un tramīgi, baidoties no visa, šķiet pat no savas ēnas, bet tā kā to IQ nav diez ko augsts, ar mazu viltību, tiem var pietuvoties klāt diezgan tuvu.
Ladakha atrodas gleznainajās Himalaju un Karakoruma kalnu grēdās, augstkalnu tuksneša apgabalā. Tās kalnu ainavas ir vēl iespaidīgākas un daudzveidīgākas par Kašmirā redzētajām - daudzkrāsaini kalni, neparastu formu klintis, sniegotas virsotnes, planētas augstākās kalnu pārejas, oāzes, smilšu kāpas un ezeri ar neticamas krāsas ūdeni. Viena no uzskatāmākajām atšķirībām ir kalnu virsotnēs visur esošie krāsainie budistu lūgšanu karodziņi, kā pierādījums, ka šeit ir budisma zeme ar stingrām tradīcijām. Arī dzīvnieku pasaule te kardināli mainās, mājas aitas un poniji vairs nav sastopami, tos nomainījuši jaki, kas tuksnešainajos kalnos izmisīgi meklē kādu zaļu pleķīti, kur apmierināt savu izsalkumu. Klinšu apvidos savukārt visredzamākie dzīvnieciņi ir piemīlīgie murkšķi.
Iespaidīgā Wakhas ieleja tiek saukta ne tikai par vārtiem uz Mazo Tibetu, bet pateicoties savam varenumam un skaistumam arī par Indijas Lielo kanjonu. To ieskauj dramatiskie Zanskāra kalni, kas ir Himalaju apakšgrēda. Vislabākie skati pavērās no diviem Mulbekh klosterīšiem, kas paceļas klints virsotnē, atklājot visu ielejas varenumu. Tā bija vieta, kur apsēdos un vienkārši atslēdzos no visa, ļaujoties dabas skaistumam. Jā, laimīgs ir tas mūks, kas šos pamestos klosterīšus vēl pieskata, jo viņam šie skati paveras katru dienu.
Savukārt zemāk ielejā paslēpies neparasts, 8 metrus augsts Nākotnes Budas reljefs ar četrām rokām, kas izcirsts klintī pirms 1200 gadiem.
Tālāk mans ceļojums virzījās pa Indas upes ieleju, šķērsojot dažas kalnu pārejas līdz vietai, kur gaišā Indas upe tiekas ar daudz tumšāko un straujāko Zanskāras upi. Gleznainā Zanskāras ieleja aicināja mani ar raftingu, t.i. izbraucienu ar laivu pa krācēm. Pats brauciens pa krācēm bagāto upi bija aizraujošs, un tam visam bonusā vēl nāca skaistie ielejas skati, izceļoties vietām ar draudīgām, melnām klintīm.
Visbeidzot, par vienu no visskaistākajām ielejām ceļojuma laikā kļuva Nubras ieleja, pa kuru izlocījies viens no Lielā Zīda ceļa atzariem. Pats brauciens uz ieleju jau bija tā vērts, paverot pa logu skatus ar krāsainiem, neparastu formu kalniem un šķērsojot pasaulē augstāko braucamo kalnu pāreju Khardung La (5602 m)! Arī šī pāreja tika šķērsota bez veselības problēmām, un priekšā jau bija Nubras ieleja, pār kuru apgaroti noraugās milzīga Budas statuja, izplatot spēcīgu, harmonisku gaismu arī šajā pasaules nostūra ielejā. Nubras ieleja piedāvāja neparastu ainavu - Karakoruma kalnu ieskautajā ielejā pacēlās smilšu kāpas, veidojot tādu kā mini tuksneša ainavu, kuru vēl vairāk izdaiļoja graciozi maršējošie divkuprainie kamieļi. Vēl līdz pagājuša gadsimta trīsdesmitajiem gadiem karavānas šķērsoja Karakoruma kalnus un kursēja pa Nubras ieleju, piegādādamas preces starp Himalaju kalnu reģioniem. Mūsdienās gan spļaudīgais radījums kalpo, galvenokārt, kā tuksneša taksometrs tūristu vizināšanai pa smilšu kāpām, dodot sajūtu uz mirkli vismaz sajusties kā Ķīniešu tirgotājam no Zīda ceļa laikiem, kam priekšā tāls ceļš uz Eiropu.
Safīra un smaragda dārgakmens Himalaju kronī
Ceļojums tuvojās beigām, bet desertam bija pietaupīta vēl kāda vieta, kuras dēļ ir vērts apmeklēt šo apgaroto pasaules vietu. Kārtējais ainaviskais ceļš vijās pa kalniem, gar sniegotu virsotņu ieskautām oāzēm un pāri budistu karodziņu noklātām kalnu pārejām, šoreiz uz Indijas un Tibetas pierobežu, pašu Ladakhas reģiona nostūri. Mans mērķis bija Pangong Tso ezers, kas atrodas uz Indijas un Ķīnas Tibetas robežas.
Šis apbrīnojamais, kalnu ieskautais ezers, kura dzidrais ūdens saules gaismā, atkarībā no tās novietojuma, maina krāsas neticamos toņos ir krāšņs dārgakmens Himalaju kronī. Saulē tā kristāldzidrais ūdens laistās visos iespējamos zilajos toņos, arī smaragdzaļā un brūnganos toņos, bet, debesīm apmācoties, ūdens iegūst pat rozīgu nokrāsu. Ladakhā grūti atrast skaistāku vietu par šo! Apsēdos ezera krastā, uzliku austiņas, lai klausītos mūziku, un tas vēl vairāk sakāpināja emocijas. Apstulbu no šī skaistuma. Emocijas kā vulkāna izvirdums nāca ārā, sajūta, kā atraujoties no mūsu Zemes un realitātes. Tajā brīdī nekas cits uz šīs pasaules neeksistēja, kā tikai šis noburtais skaistums un Mātes Dabas mākslas darbs.
Lai izbaudītu Himalaju dārgakmeni pilnībā, es izvēlējos nakšņot labi aprīkotā teltī ezera krastā. Komforts, protams, bija nesalīdzināmi zemāks ar viesnīcu Lehā un aukstums bija pamatīgs, bet ezera skaistums mani sildīja. Iedzerot grādīgu dziru siltumam un drosmei, pēc gida ierosinājuma pat ielīdu ezera ledainajā ūdenī. Ja jau esi Himalajos, tad tie ir jāsajūt kārtīgi uz savas ādas!
Nākošajā dienā es uzrāpos kalnā virs Pangong ezera, kur pretī man pacēlās Himalaji un Tibeta, bez apakšā skatus žilbināja pats ezers. Bilde kā no sirreālas gleznas. Te es apsēdos, lai pakavētos ceļojuma atmiņās, domās atgrieztos tā īpašākajos brīžos, padomātu, ko šī vieta man ir devusi un, kas ir dzīves galvenās vērtības; kas patiešām ir svarīgs, nevis to, kas tikai liekas. Mazajā Tibetā tiešām īpašu nozīmi iegūst Dalailamas vārdi: 'Atver sevi pārmaiņām, bet neļauj izzust vērtībām''. Satiktie cilvēki atstāj neizdzēšamu iespaidu. Viņi varbūt ir pēdējie nabagi rietumnieku skatījumā, bet viņi smaida, priecājas par to mazumiņu, kas ir, spēj saskatīt visu skaisto visapkārt, ir laimīgi un dzīvo harmonijā ar sevi. Un tad gribot, negribot aizdomājies, vai tās materiālās vērtības, kas dominē Rietumu pasaulē, ir tās pareizākās un vajadzīgākās, vai laime slēpjas apstāklī iegūt krutāko džipu pie sāniem, un vai tie miljonāri, kas iegrimuši naudas raušanas atkarībā, ir laimīgi, nespējot apstāties un neatrodot laiku, lai baudītu tās augļus, priecātos par dzīvi un veltītu pietiekošu uzmanību vistuvākajiem cilvēkiem...Vai tajā slēpjas patiesā laime? Vai tie cilvēki ir laimīgāki kā cilvēki Ladakhā? Domāju, ka nē. Un varbūt, ja mēs apsēstos un padomātu, cik mums patiesībā daudz ir un cik mēs bagāti esam, varbūt mums sejā atplauktu smaids, nomierinātos prāts un kļūtu plašāka sirds. Varbūt kaut vai tāds sīkums, kā tikko uzsnidzis sniegs, kas mirdz kā smalki kristāli, var likt pasmaidīt, kaut uz brīdi. Tikai- ja mēs paceļam nodurto galvu un spējam to skaisto saskatīt. Ja ļaujies un iedziļinies ar visu sirdi, tad šī vieta liek paskatīties uz pasauli ar citām acīm, un es sapratu, cik patiesībā bagāts un laimīgs es esmu par visu, ko dzīve man devusi un ko nācies piedzīvot un pieredzēt.
Dažreiz dzīves skrējienā ir jāapsēžas un jāpadomā, jānovērtē tas, kas Tev ir un jāsaliek viss pa plauktiņiem, jāpārvērtē dzīves prioritātes, jēgu un mērķus, lai pēc tam atkal var traukties uz priekšu gaismas ātrumā...un baudīt visu, ko dzīve un šī skaistā planēta mums sniedz...
Katra diena ir diena,
lai atpūstos un sapņotu,
lai smietos un brīnītos,
lai mīlētu un baudītu mīlu,
lai runātu un klausītos,
lai priecātos un justos laimīgs...laimīgs, jo tas ir vienīgais, uz ko šajā dzīvē ir jātiecas un tā ir galvenā atziņa, pie kuras esmu nonācis, iepazīstot tik dažādās pasaules kultūras. Jo tikai laimīgi un harmonizēti mēs sasniegsim savus sapņus un to, kas patiešām mums ir nepieciešams un vajadzīgs.
Zinu, ka šeit es vēl atgriezīšos, jo sajutos ļoti gaidīts. Kaut kas maģisks šai vietai piemīt, ja reiz tā iekaroja tāda prasīga ceļotāja sirdi...un kļuva par manu Šangrilu.
Jānis Kreicbergs