Bijušajiem padomju cilvēkiem vai bijušās padomju telpas apdzīvotājiem ir svarīgi izrauties un pašiem izpētīt, kā izskatās Rietumos, kā izskatās tālās eksotiskās zemēs. Taču tepat kaimiņos Baltkrievijā ir vienreizējas vietas un vienreizēji sirsnīgi cilvēki, kas sniedz ne ar ko citu nesalīdzināmas, fantastiski gaišas izjūtas. Tāpat svarīgi pašiem ar savām acīm paskatīties (ne tikai Briseles visai tendenciozos atreferējumos), ieraudzīt un novērtēt, kāds ir Baltkrievijas režīms, vai viss tajā ir slikts un nepieņemams jeb varbūt ir lietas, ko varam no baltkrieviem pamācīties.
Baltkrievija un baltu tautas. Rietumbaltkrievijā līdzās slāvu ciltīm dzīvojuši arī prūši (glābjoties no vācu ordeņa vajāšanām), prūšiem radniecīgie jātvingi, kuri atstājuši daudz arheoloģisku liecību par sevi, galvenokārt akmens krāvumu uzkalniņkapus, kurus bieži tā arī sauc prusskije moglicy jeb prūšu kapi. Grodņas apgabalā atrodamas prūšu novadu - Bārtas un Skalvas pārceļotāju pēdas. Vēl tagad te ir ciemati ar nosaukumiem Bartjaņi un Skalvji, kur joprojām runā valodā, kurā saglabājušies baltismi. Īpaši Poļesjes novadā, kas būs Impro Baltkrievijas ceļojuma akcents, vietu nosaukumos samērā daudz baltisku vietu nosaukumu: Prussy, Prussiki, Dainova, Jatvjazj (norāde uz jātvingiem), Kudriči (no kūdra), Latyshi u.c.
Par dažiem no Poļesjē skatāmajiem objektiem:
Poļesjes akmens bābas. Cilvēki akmeni godinājuši un pielūguši kopš seniem laikiem. Latvijā aprakstīti daudzi gadījumi, kad pie akmeņiem nesti ziedojumi, akmeņi uzlūkoti par dievību vai garu iemiesojumu. Viens no slavenākajiem ir 18.gs. vidū Drustu apkārtnē minētais Ašgalvis un viņu pavadošie akmens tēli. 1739.gadā tiesa izmeklēja un atrada, ka tam saimniekam Viļuma Jāņam 13 tādas elka dievu bildes apakš liela koka bijušas, no akmiņiem taisītas, kas bij salikti cits uz citu, un ka viņš tam, kas tas augstākais dievs bijis pār citiem un ko par Ašgalvi sauca, ik reizes no sava ēdiena un dzēriena upurējis, pirms pats ēdis. (Hāgemeisters, 1838, 19)
Austrumprūsijā, kas pēc otrā pasaules kara ir Krievijas (Kaļiņingradas apgabals) un Polijas sastāvā, prūšiem bija raksturīgi 1,5 līdz 1,7 m augsti cilvēkveidīgi akmens tēli, ko sauca par akmens bābām. Tagad tie ir muzejos. Vienīgi un tikai Poļesjē saglabājušās ne tikai akmens bābas (gan augumā nelielākas, salīdzinot ar Austrumprūsijas akmens bābām), bet tās joprojām tiek godātas. Ik pavasari tām ciemu sievas uzvelk jaunas drānas, tām tiek ziedots ēdiens, nauda. Saikne starp dabu, tās spēkiem un cilvēku te vēl nav zaudēta. Ekskursijā paredzēts pabūt pie vienas no tādām akmens bābām, parunāties ar ciema sievām, kas šo akmens tēlu aprūpē. Ne tikai saruna, bet arī baltkrievu cienasts ēdiena un dzēriena veidā šeit sagaidāms.
Belovežas gārša - visā Eiropā vecākais un vienīgais dabas liegums, kurā vēl saglabāti tik milzīgi meža masīvi (vairāk nekā 66 tūkstoši hektāru). Belovežas gārša ir, no vienas puses, bijusī Polijas karaļu (no 15.gs.), vēlāk (no 18. līdz 20.gs. sākumam) Krievijas caru medību vieta, no otras puses, poļesjiešu (kuros bija liels baltiskā elementa piejaukums) rituālu un īpaši arhaiskā dzīvesveida saglabājums līdz pat 1970.gg. Pirms neilga laika viena baltkrievu arheoloģe rakstīja, ka arheoloģisko izrakumu laikā Belovežas gāršā, vienā vietā dzirdējusi valodu, kas nav bijusi ne slāvu, ne ģermāņu valoda. Viņa domāja, ka tās varētu būt atliekas no prūšu valodas.
Turova atrodas Pripetes krastos un minēta jau 980.g. kā slāvu cilts dregoviču apmetnes vieta. No 14.gs. sākuma ietilpa Lietuvas lielkņazistē, no 18.gs. beigām Krievijas impērijas sastāvā. 1865.g. Turovā atrada 11.gs. rakstu pieminekli Turovskoje jevangelije, kas ir visvecākais Baltkrievijā saglabājies rakstu piemineklis. Vietējā pareizticīgo baznīcā (Turovskaja vsehsvjataja cerkovj, celta 1810.g.) ir 2 lieli akmens krsuti, kas saistīti ar leģendu, ka tie 10.gadsimtā pa Dņepru esot atpeldējušu pret straumi uz šejieni un no tā laika te izveidojusies kristietība. Uzskata, ka šiem krustiem piemīt dziedinošas spējas. Turovas kapsētā atrodas arī svētceļnieku bieži apmeklēts t.s. augošais krusts. Kolorīta persona ir bijušais pareizticīgo mācītājs otec Gerasim, kas labprāt dzied senas garīgas dziesmas, stāsta par to, kā baznīcai gājis padomju gados.
Pinska Poļesjes centrs, pilsēta pieminēta jau 1097.g. Atrodas uz Pīnas upes (baltisks nosaukums). Līdz 1939.g. Pinska bija Polijas sastāvā. No Pinskas apkaimes cēlušies diezgan daudzi redzami Izraēlas poltiski un sabiedriski darbinieki Ezers Veicmans, Golda Meira u.c. Ļoti mīlīga, ļoti skaisti izvietota pilsēta, kurā patīkami uzkavēties gan muzejos, gan tāpat Pīnas krastmalā vai etnogrāfiski iekārtotā krodziņā Pinskaja šļahta.
Grodņa (līdz 1939.g. Polijas sastāvā, pirmoreiz minēta 12.gs.) atrodas Nemanas krastos, 300 km attālumā no Minskas. Pāri par 300 tūkst. iedzīvotāju. Viseiropeiskākā no Baltkrievijas pilsētām ar vienkārši lielisku arhitektūru.
Ekskursijas laikā, kā rakstīts ceļojumu bukletā, atslodzei no akmens bābu neaprakstāmā iespaida (burvestību gan nebūs!), no tās vai citas pilsētas arhitektūras, būs iespēja iepazīties ar vietējās kulinārijas (ne tikai draņiku, ne tikai medovuhas!) pacilājošo ietekmi. Bet pats galvenais kāpēc uz Baltkrieviju ir vērts braukt - tieši tur labāk ieraugām, kā paši dzīvojam un paši savām acīm salīdzinām, kā dzīvo mūsu kaimiņi. Brīžam pazūd laiks, bet to nejūt, ir laba sajūta, ko pēc tam (tie, kas bijuši Poļesjē iepriekš, man piekritīs) ilgi var baudīt kā kādu medusmaizi.
Janīna Kursīte