Budistu tempļi, svētās relikvijas, Himalaji, nelielie un grūti sasniedzamie ciematiņi, N.Rērihs, apslēptās ielejas, sniega cilvēks, Šangrilas noslēpumi to visu var attiecināt uz nelielu, mūsdienu Indijai piederošu teritoriju. Noslēpumainā Sikimas karaliste ir pastāvējusi līdz pat nesenajam 1975.gadam, kad tā tika iekļauta Indijas sastāvā. Tomēr arī šodien tā ir spējusi saglabāt lielu autonomiju atrodoties lielvalsts sastāvā un, šķērsojot šīs pavalsts robežu, ir jāiegūst īpaša atļauja un jāatrāda robežsargiem pase, lai vēlāk tur tiktu iespiests neliels trijstūra formas zīmogs.
Sikima atrodas Himalaju nogāzēs starp Butānu, Nepālu un Tibetu, kur grūti pieejamās ielejās rimti un nesteidzīgi rit ierastā ikdienas dzīve. Vissenākie zināmie pirmiedzīvotāji, kuri te mitinās arī mūsdienās, ir lepčas, kas 8.gs ieradās Sikimā no Tibetas. Neesošo lielceļu zemē pat pārvietoties ar auto ir iespējams lēni un nesteidzīgi.
Apkārtējo ieleju nepieejamība, varenās Himalaju virsotnes, nostāsti par redzētajiem sniega cilvēkiem, tas viss it kā apstiprina leģendu par kādu budistu mūku Rinpoči, kas te bija ieradies, lai paslēptu svētās relikvijas. Kad tas tika paveikts, mūks lūdzis palīdzību kalniem, lai tie paslēptu ielejas no ziņkārīgajiem acu skatiem. Iespējams, tādēļ arī mūsdienās ne visas ielejas ir apzinātas un kalnu nogāzes ir ļoti grūti pieejamas. Ne velti Sikimu dēvē arī par apslēpto ieleju vai apslēpto dārgumu zemi. Atrast šos dārgumus ir lemts tikai izredzētajiem. Arī Nikolajs Rērihs te uzturējās vairākus gadus un vēlāk šo zemi nodēvēja par vietu, kur meklēt kāpnes uz debesīm.
Kas ir šie dārgumi, to neviens nespēj atbildēt. Kā apstiprinājumu tam var minēt daudzos tibetiešu budistu mūkus, kas teorētiskās zināšanas apgūst Tibetas klosteros, bet praktiskās iemaņas Sikimas svētvietās. Varbūt tas bija iemesls kādēļ 2010.gadā vairākas svētvietas un klosterus apmeklēja arī Dalailama. Tomēr neskatoties uz vēsturiskumu, leģendām un nostāstiem, lielākā daļa nozīmīgāko klosteru ir dibināti tikai 17.gs un 18.gs. Un to atrašanās vietas ir ļoti rūpīgi pārdomātas, lai no klosterkalnu virsotnēm varētu pārskatīt gan apkārtni, gan arī redzēt gandrīz visas Sikimas svētvietas.
Tā piemēram, 1716.gadā izveidotais Tašidingas klosteris atrodas sirdsveida formas kalna virsotnē, kur savulaik bija redzama savāds varavīksnes tilts, kura viens gals saskaras ar Indijas augstāko virsotnei Khančendžungu, bet otrs Tašidingas klostera čortenu laukā. Te gan ir jāprecizē, ka daudzviet budisma zemēs čortenus medz dēvēt arī par stupām, bet Tibetas budismam vairāk raksturīgās stūrainas formas stupas jeb čorteni. Vietā, kur varavīksnes tilts noslēdzies klosterkalnā ir izveidots īpašs čortens. Kā stāsta, to uzlūkojot, iespējams attīrīties no visiem grēkiem. Te gan jāpiebilst, ka vispirms ir jāatrod īstais no 41 čortena. Vairākos no tiem atrodas Sikimas karaļu, aristokrātu vai slavenu mūku pīšļi.
Tašidinga klosterī notiek ikgadējie bhumču svētki, kuru laikā, izmantojot klosterī esošo svēto trauku, tiek prognozēta Sikimas nākotne vienam gadam. 2010.gadā vizītes laikā Dalailama te uzturējās vairākas dienas, tādēļ nesteidzīgi klīstot pa klostera teritoriju tālumā nereti skan Dalailamas ierakstītas lūgsnas. Nav nekas neparasts, ka netālu no galvenajām tempļa ēkām ir izveidota neliela telšu pilsētiņa. Te parasti mitinās tie svētceļnieki, kas apceļo Sikimas svētvietas.
Iespējams, apslēptie dārgumi meklējami nevis kādā klosterī, bet pašās kalnu virsotnēs. Ne velti mūsu planētas trešās augstākās virsotnes nosaukums Khančendžunga tulkojumā nozīmē pieci sniega dārgumi. Pastāv dažādi viedokļi par to, kas īsti ir šie dārgumi. Kāds saka, ka zelts un sudrabs, cits budisma svētākās un slēptākās zināšanas, kuras te paslēpis Sikimas svētais aizbildnis mūks Rinpoče, un tās joprojām te mēģina atrast no Tibetas atceļojošie mūki. Līdz 19.gs vidum Khančendžunga tika uzskatīta par pasaulē augstāko virsotni. Bet pēc lielās Indijas pārmērīšanas tā atvirzījās godpilnajā trešajā vietā. Ir bijuši vairāki mēģinājumi iekarot to, bet izrādījās, tas ir daudz grūtāk paveicams nekā daudz augstākā Everesta smaile. Pirmā ekspedīcija tika organizēta tikai 1905.gadā. Tās vadītājs bija austriešu iluzionists un okultists Alisters Krouls.
Pēc 7000 metru atzīmes četri ekspedīcijas dalībnieki lavīnā gāja bojā. Lai arī lielākā daļa ekspedīcijas dalībnieku vēlējās turpināt ceļu uz virsotni, uzskatot šo nelaimes gadījumu kā upuri Khančendžungas garam un apgalvoja, ka tālākais ceļš noritēšot bez starpgadījumiem, tomēr Alisters Krouls lika savai komandai doties atpakaļ.
Turpmāko piecdesmit gadu laikā ir bijuši vairāki traģiski mēģinājumi nonākt 8586 m v.j.l. augstumā. Tikai 1950.gadā angļu komandai izdevās sasniegt virsotni, tomēr karogs netika pacelts tieši pašā virsotnē, bet dažus metrus no tās, tādējādi izrādot cieņu sikimiešiem, kas uzstata, ka Khančendžunga ir viņu svētā, vienmēr un visus sargājošā kalnu virsotne.
Bet varbūt guru Rinpoče svētākos dārgumus nemaz nav slēpis kalnu virsotnēs, varbūt tie neatrodas daudzajos klosteros, bet mīt ieleju ezeru dzīlēs. Viens no tādiem svētajiem ezeriem ir Khečeopalri ezers, pie kura savas visslēptākās vēlmes nāk izteikt gan hinduisti, gan budisti. Tas ir gluži kā paslēpies starp augstajām kalnu virsotnēm, kurās atrodas Tašidingas, Pemajangces un Sangačoelingas klosteri, kas kā rūpīgi apsargi uzmana ikvienu, kas tuvojas ezeram.
Šis 3.79 ha nelielais ezers ir veidojies 3500 gadus atpakaļ un tā izliegtā forma atgādina lielu pēdas nospiedumu. Hinduisti apgalvo, ka tas ir Šivas atstātais pēdas nospiedums, budisti Budas vai žēlsirdības dievietes Taras.
Lai kā arī būtu, ezera neizskaidrojami maģisko noskaņu sajūt ikviens, kas tuvojas tam pa nelielu ar lūgšanu karodziņiem izrotāto taku. Ezera rāmajā ūdens virsmā nekad neesot redzama neviena tajā iekritusi lapa, jo to uzreiz aiznesot kāds no svētajiem putniem.
Visas iepriekš minētās vietas, tempļi un ielejas savulaik ir atradušās Sikimas karalistē, par kuru pirmo reizi rakstītajos avotos tikai 17.gs. tajā pašā laikā, kad tika būvēti lielākā daļa klosteru. Sikimas valdnieku dinastijas izcelsmes vieta ir Tibeta. Nelielo budisma karalisti nepārtraukti apdraudēja kaimiņos esošā Nepāla un Butāna, kuras ne reizi vien nopostīja kādu no Sikimas pilsētām. Neatkarīgajai karalistei izšķirošs bija 1814.gads, kad angļi uzsāka karu pret Nepālu. Un Sikimas karaliste atbalstīja angļus karā pret viņu pašu senajiem naidniekiem nepāliešiem. Tā kā kara rezultāts bija par labu britiem, tad Sikima ieguva angļu protekciju uz visu turpmāko koloniālo laiku. Par izrādīto labvēlību, Sikimas karalis angļiem dāvāja Dardžilingas pilsētu, kuru vēlāk angļi pārveidoja par vasaras galvaspilsētu, lai te varētu uzturēties Indijas gada karstākajos mēnešos. Tomēr angļu ienākšana šajā reģionā būtiski mainīja situāciju ne tikai pašā Indijā, bet arī Nepālā, Butāna un Tibetā. Lai arī Sikimas karaliste bija kā neliela neatkarīga, autonoma teritorija, tomēr lielais ieceļotāju skaits no Nepālas izmainīja tās demogrāfisko situāciju. Angļiem bija nepieciešams papildu darbaspēks, kuru kalnainajos ciematos nebūt nebija tik viegli sameklēt. Tādēļ jaunas darba rokas tika meklētas kaimiņvalstīs. Rezultātā jau pēc gadsimta 70 % Sikimas karalistes iedzīvotāji bija nepālieši. Tādēļ nebija pārsteigums, ka 1975.gadā rīkotajā referendumā lielākā daļa iedzīvotāju nobalsoja par pievienošanos Indijai. Lai arī avotos pievienošanās process ir aprakstīts vienkārši, pārlieku neakcentējot reliģiskās īpatnības un konfliktus, tomēr viss nenoritēja tik vienkārši kā izskatās. Un Sikimas karalis oficiāli tā arī nav atteicies no troņa vēl joprojām. Tādēļ tās troņmantniekam ir visas tiesības pretendēt uz savu karalisko mantojumu.
Ilze Neikena