Senās Bengālijas kultūrvēsturisko vērtību tiešā mantiniece, izcilāko pasaules dabas parku īpašniece, daudzu politisko intrigu upuris tā ir mūsdienu Bangladeša, kas šobrīd ir sasparojusies un jau ir pierādījusi, ka lieliski spēj tikt galā ar tām problēmām, kuras mantojumā atstāja britu koloniālās provinces statuss un tam sekojošais Pakistānas periods. Ja par koloniālo laika posmu vairāk vai mazāk ir zināms, tad par to, ka Bangladeša līdz pat 1971.gadam atradās Pakistānas teritorijā netiek plaši runāts. Tāpēc vispirms par ģeogrāfisko aspektu. Bangladeša ir Dienvidāzijas valsts, kas robežojas galvenokārt ar Indiju un pavisam nedaudz ar Mjanmu. Dienvidu pusi apskalo kaprīzais un nereti postošais Bengālijas līcis. Tātad nekādu tiešo robežu ar Pakistānu nav. Iespējams, ka koloniālās lielvaras, pārdalot pēc 2.Pasaules kara Indijas subkontinenta teritoriju, balstījās uz reliģiskajām atšķirībām, daudz nepiedomājot par kultūras niansēm. Tādējādi izraisot neskaitāmus konfliktus gan vietējo iedzīvotāju vidū, kas bija spiesti doties bēgļu gaitās uz kaimiņvalsti Indiju, gan nesaskaņas valsts pārvaldes līmenī, kam sekoja virkne asiņainu notikumu, kuru kulminācija bija 1952.gada 21.februārī, kad studenti demonstrācijā pauda savu negatīvo nostāju pret urdu (Pakistānas valsts valoda) valodas kā valsts valodas statusu Bangladešā. Te gan jāpiezīmē, ka valoda, kurā runā Bangladešā ir bengāļu valoda, tā pati, kurā runā Indijas Rietumbengāles pavalsts iedzīvotāji. Un nekāda lingvistiska saikne ar urdu valodu nav. Diemžēl protestējošos jauniešus nogalināja, kas izraisīja plašu starptautisku rezonansi. Tomēr šī notikums pakāpeniski aizsāk Bangladešas nacionālas pašapziņas nostiprināšanos. Arī pasaulē plaši tiek atzīmēts 21.februāris kā starptautiskā dzimtās valodas diena. Diemžēl reti kurā valstī paralēli dzimtās valodas sumināšanai, piemin jauniešus, kas gāja bojā, aizstāvot savas tiesības runāt dzimtajā bengāļu valodā.
Tā klusi un pārlieku lielu starptautisku uzmanību nepiesaistot, Bangladeša 1971.gadā aizsāk jaunu posmu savā traģiskajā pastāvēšanas laikā, deklarējot neatkarīgu Bangladešas Tautas Republiku. Daudzajās politiskajās intrigās novārdzinātā valsts pakāpeniski atgūstas, un jau šodien spēj pārsteigt ar savu unikalitāti, globalizācijas nesamaitātību un patiesumu. Ja daudzi galvaspilsētu Dhaku dēvē par haosa galvaspilsētu, tad es vēl varētu piezīmēt, ka tā ir visloģiskākā haosa pilsēta, kurā esmu pabijusi. Pilsētas ikdienas dzīve it kā norit vairākās paralēlajās pasaulēs. Te mijas vēsturiskais ar mūsdienīgo, laicīgais ar sakrālo, ģimeniskais ar valstisko utt. Un šīs pasaules nav nošķirtas. Tās viena otru lieliski papildina. Šķiet, ka savādāk te nevarētu vienuviet sadzīvot 12 miljoni iedzīvotāju. Dhaka ir devītā lielākā pasaules pilsēta, kas vienlaikus ir arī viena no visblīvāk apdzīvotajām teritorijām uz mūsu planētas.
Tā ir izpelnījusies vairākus papildus apzīmējumus, biežāk lietotie ir mošeju pilsēta vai velorikšu pilsēta. Mošejas ne tikai Dhakā, bet arī Bangladešā kopumā neizceļas ar savu ārišķību, jo netek aizmirsts galvenais, kādēļ tiek būvēti (jebkurai reliģijai piederīgi) lūgšanu nami, tādēļ ceļotājs nemaz nemana to pārlieku lielo skaitu. Savādāk ir ar velorikšām. Tas pilsētas centrā ir vismaz 500 000. Tas ir oficiāli reģistrētais rikšu skaits.
Bet tŗīs reizes vairāk ir to velorikšu, kas darbojas Dhakas piepilsētās, kur šāda transporta līdzekļa reģistrācija nav nepieciešama. Un apmeklējot tādus vēsturisko objektus kā Lalbagas forts vai Rozā pils, vai Burigangas upes ostmala, ir jāprot veikli izlavierēt starp dažām automašīnām un vairākiem tūkstošiem velorikšu. Te gan jāsaka, ka baltais cilvēks piesaista milzīgu uzmanību, un ja vēl tā ir baltā sieviete, un, ja viņai ir blondi mati, tad tas jau darbojas kā luksofors, un noslogotajā satiksmes plūsmā tas ir kā papildus bonuss, lai netraucēti varētu nokļūt līdz iecerētajam apskates objektam. Dhakā ir maz vēsturisku liecību, kas ir datējamas pirms 13.gs. Varbūt vienīgi Dhakešvari templis, kurš būvēts 12.gs.
Tiek uzskatīts, ka Dhakešvari dievība aizsargā pilsētu no dažādām katastrofām. Var jau uzskaitīt un nedaudz raksturot lielāko daļu Dhakas apskates objektus jau pieminēto Lalbagas jeb Sarkano fortu, universitātes pilsētu ar vēsturisko Curzon halli. Nacionālo asambleju, kuras autors ir Sāremā dzimušais amerikāņu arhitekts Luiss Khāns, Rozā pili ar viduvēji izveidotu muzejisku ekspozīciju, tomēr tas nespēs raksturot pilsētas noskaņu,
tās atmosfēru, kas ir raksturīga tikai Dhakai nepārtraukta kustība un rosība, kas neapstājas arī pēc tumsas iestāšanās. Tas attiecināms gan uz transportu, gan cilvēkiem. Tāpēc savdabīgu vēsturisku atelpu man sniedz senā Sonargaon pilsēta, par kuras varenību un greznību šobrīd liecina vien atsevišķu greznu ēku drupas, starp kurām ikviens var klīst un iztēloties seno 13.gs pilsētu. Ne velti tā tiek dēvēta par Spoku pilsētu. Tukši nami, ceļotāji, ģimeniski brīvdienu piknika izbraucieni un tas arī viss. Izrādās visām šīm pussagruvušajām ēkām, kuras šobrīd Bangladešas arheoloģijas pārvalde ir ņēmusi savā aizbildniecībā, ir īpašnieki. Diemžēl lielākā daļa dzīvo Rietumbengālē (Indijā), jo pēc Indijas sadalīšanas, tika pretnostatītas daudzās hinduistu ģimenes, kas jau gadsimtiem dzīvoja Sonargaonā ar musulmaņiem.
Tā kā Zelta pilsēta (arī tā dēvēja seno Sonargaonu) savus vēsturiskos pirmsākumus rod laika posmā, kad Bengālijas galvenā reliģija bija hinduisms, tad senās un aristokrātiskās hindu ģimeņu atvases šeit dzīvoja līdz pat traģiskajiem valsts sadalīšanas gadiem. Tomēr daudzo pilsētas drupu cēlonis nebūt nav nesenās politikas rezultāts, bet gan daudz senāks. Sonargaonas kā bagātas tirdzniecības pilsētas slava bija zināma ne tikai
apkārtējo kaimiņvalstu vidū, bet arī Eiropas kolonizatori tīkoja pēc tās labumiem. Un te nelīdzēja nedz viltus kristiešu misionāru sūtīšana, nedz tirgošanās. Portugāļi ne reizi vien, ar nelieliem pārtraukumiem izlaupīja šo pilsētu. Un 17.gs pēc kārtēja uzbrukuma, tika secināts, ka īsti jau vairs nav ko atjaunot. Tādējādi daudzie tirgotāji pārcēlās uz mūsdienu Dhakas teritoriju, kur Burigangas upe piedāvāja tikpat lieliskus ūdensceļus, kā Sonargaona.
Neskatoties uz milzīgo pārapdzīvotību, Bangladešas teritorijā ir atrodas vairāki dabas parki, kuru neskartās teritorijas pārsteidz ar savu augu valsts bagātību un savvaļas zvēriem, kurus pacietīgs vērotājs patiesi var ieraudzīt. Srimongala Bangladešas tējas galvaspilsēta, kur tēja tiek audzēta vēl kopš britu laikiem. Tā ir iecienītā angļu melnā tēja, kas tiek eksportēta, tomēr atšķirībā no kaimiņvalstī audzētās Dardžilingas tējas, kas domāta tikai un vienīgi eksportam, Srimongalas tēju var iegādāties arī uz vietas. Un vietējie iedzīvotāji ir gana atjautīgi, lai izdomātu arvien jaunus tās pagatavošanas veidus.
Te cieņā ir ne tikai ierastā tēja ar cukuru, garšvielām un pienu, bet arī melnā tēja ar ingveru un citronu, melnā tēja tikai ar garšvielām, kur kardamons ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām. Un kāds vīrs, kura vārds ir Romesh Ram Gour izdomāja, kā pasniegt tēju, kas tika pagatavota no septiņos dažādos veidos un pasniegta tā, ka šī septiņas tējas kārtas nesajaucas savā starpā, bet veido īpatnējas nokrāsas septiņkārtu dzērienu.
Srimongalas apkaimē atrodas viens no Bangladešas dabas parkiem Lavačaras dabas parks, kurā ir izveidotas dažādas grūtības pakāpes pārgājienu takas. Cauri parka teritorijai stiepjas vēl britu laikā būvēta dzelzceļa līnija. Tieši te, Lavačaras parka teritorijā savulaik uzņēma filmas 80 dienās apkārt zemeslodei fragmentus. To daļu, kur norisinājās Indijā attainotie notikumi. Tomēr galveno interesi piesaista holloka giboni, kuru kopskaits parkā ir apmēram 60. Tos lieliski var redzēt agrās rīta stundās, kad tie koku galotnēs sildās siltajos saules staros.
Parka teritorija nav gluži neapdzīvota. Te mitinās vairākas etniskās grupas, kas man par pārsteigumu, neizskatījās nedz atpalikuši, nedz pārlieku nabadzīgi. Tripuri, Monipuri un Khasia ciemati atrodas netālu viens no otra. Un vietējie iedzīvotāji labprāt iesaistās sarunās. Un pieminot Latviju, neizliekas, ka zina, kur tā atrodas, bet ar patiesu interesi mēģina iztēloties, kur tā varētu atrasties. Labsirdība, atvērtība tā varētu raksturot tos, kas dzīvo šajos vienkāršajos mitekļos, saskaņā ar savām senču tradīcijām.
Senās tradīcijas un bagātīgs kultūrvēsturiskais mantojums atklājas arī apmeklējos vairākas
Senās bengāļu karalistes. Kad 3.gs p.K. varenais indiešu valdnieks Ašoka iekaroja lielāko daļu mūsdienu Indijas un Bangladešas teritoriju, nonākot Bogrā, viņš bija pārsteigts gan par tās lielumu, gan nozīmi. Pislētas nosaukums saistīts ar Ašokas vēlmi visiem pavēstīt, ka viņš plānoto mērķi- - Bengāli, reģionu, kuru pirms mūsu ēras dēvēja par
Bongo, ir iekarojis. Ašoka uzskatīja, ka šī senpilsēta ir nozīmīgākā, tādēļ arī piešķir tai vārdu, kas fonētiski skan tuvāk mūsdienu
Bograi.
Te ir notikušas nozīmīgas cīņas arī velākajos gadsimtos, kuru rezultāts būtiski mainīja visas Bengālijas likteni. Arī cīņa par galvenās karalistes reliģijas lomu ir risinājusies tieši Bogrā. Nostāsti vēsta, ka senajā citadelē esot dzīvības aka, no kuras pasmeļot ūdeni, valdnieki spēja atdzīvināt kaujās kritušos varoņus. Tomēr sultāns Balkhi Mahasavara, iekarojot arvien jaunas teritorijas, bija nolūkojis arī vareno Bogru, kuru neskaitāmu cīniņu rezultātā, nekādi neizdevās iekarot. Līdz viņš saprata, ka valdnieks izmanto dzīvības akas ūdeni. Ar viltu, akas ūdens tika sabojāts, iemetot tajā nokautas govs gaļas gabaliņu (govs, kā zināms ir svēts hindu dzīvnieks), aka zaudēja savu spēku, un sultāns viegli tiek pie Bogras valdnieka titula. Tomēr galvenais šīs cīņas rezultāts ir tas, ka par dominējošo reliģiju pakāpeniski kļūst islams, kuru sludina jaunienācēji.
Tā pakāpeniski šī Bengālijas daļa pievēršas islamam, tiek būvētas mošejas, vienlaicīgi piemirsti tempļi, kurus ātri džungļi pārņem savā varā.
Izņēmums ir Putia. 17.gs mogulu imperators par izciliem nopelniem vienam no saviem labākajiem karavadoņiem Pitambaram dāvā zemi (mūsdienu Putia) un valdnieka titulu.
Vienīgā atšķirība, ka jaunā valdnieka ģimene bija hinduisma piekritēji. Tādējādi izveidojās omulīga, vizuāli ļoti atšķirīga neliela pilsētvalsts, kur būvēja neskaitāmus krāšņus hindu tempļus. Un mogulu imperatoram nebūt netraucēja atšķirīgie viedokļi reliģiskajos jautājumos, kamēr vien viņam tiek maksāt tie nodokļi, kas viņam kā imperatoram pienākas.
19.gs iezīmē jaunas nianses pilsētas attīstībā. Pie varas nonāk 14 gadīga radžas atraitne, kas prasmīgi liek lietā līdzekļus, kas ir viņas kā valdnieces rīcībā. Tiek būvēti ūdens rezervuāri, atvērtas skolas, atbalstīti vietējie zemnieki. Tiek pārbūvēts lielākais Šivam veltītais templis Bangladešā. Diemžēl 20.gs politisko nesaskaņu dēļ šai veiksmīgajai valdnieku dzimtai bija jāpamet Bangladeša, galvenokārt atšķirīgās reliģiskās nostājas dēļ. Un džungļi ātri izmantoja situāciju un pārņēma savā varā lielu daļu krāšņo tempļu. Šobrīd gan arheoloģijas departaments uzrauga un ierobežo tālāku vēsturisko pieminekļu iznīcību, tādēļ, apmeklējos Bangladešu, ir iespējams sajust nelielu senatnes noskaņu.
Savdabīgi smeldzīgu, liriski pašanalizējošu noskaņu Bangladešai piešķir atsevišķas, ne vienmēr saprastas personības. Ja par Rabindranatu Tagori mēs ziņam ļoti daudz, tad par Bangladešas bardiem jeb kā viņus šeit dēvē bauli, mēs zinām visai maz.
Tagores dzimtas vārds lielākoties saistās ar Indiju un Kolkātu. Tomēr laikā, kad Bengālija bija vienota valsts, kura netika sadalīta pamatojoties uz reliģiskajām atšķirībām, varenajai Tagores dzimtai piederēja īpašumi gan mūsdienu Indijas, gan Bangladešas teritorijā. Un netālu no palielās Kuštijas pilsētas, atrodas nomaļa ēka ar skaisti iekoptu dārzu. Var tikai iztēloties, kā dzejnieks klusumā un mierā
smēlās iedvesmu saviem darbiem.
Tā kā autors ir novērtēts arī mūsdienās un ne tikai ārvalstīs, tad neskaitāmas skolēnu ekskursiju grupas pārpludina savulaik kluso Tagores dzimtas īpašumu.
Turpat netālu atrodas viena no baulu akadēmijām, kuru 19.gs izveidoja Mahatma Lalon Fakir. Šis vīrs savulaik ir piederējis pie visaugstākās kastas, kurai jāievēro gana stingri priekšraksti. Reiz, kad Lalonša esot saslimis, neviens no viņa ģimenes nav bijis tuvumā. Un slimniekam tik ļoti nepieciešamo ūdens glāzi pasniedza zemākas kastas pārstāvis. Ģimene uzzinot par šo atgadījumu, esot to izraidījusi no savas vides. Un tas bija aizsākums Lanlonšas klejojumiem, kuru laikā viņš apceļoja Bengālijas ciematus un pilsētas, klusi dungojot kādas melodijas. Šīs liriskās dziesmas, vienkāršie un labi saprotamie vārdi ātri guva popularitāti un ap jauno baulu pulcējās arvien vairāk sekotāju. Arī Tagores dzimta finansiāli atbalsīja jauno censoni, tādējādi netālu no tās pašas pilsētas Kušttijas, kur dzīvoja Tagore, tika izveidota Lalonšas akadēmija, kur nevis visi rātni sēdēja solos un uzklausīja pasniedzēja stāstīto, bet tā drīzāk bija komūna, kurai pievienoties varēja ikviens interesents. Arī mūsdienās ir daudz šādu baulu.
Kad izbaudītas gan kultūrvēsturiskās vērtības, gan lauku ciemati, gan Bangladešas iedzīvotāju milzīgā pārlieku lielā interese par eiropieti, kas apceļo šo valsti, gribas nokļūt vietā, kur civilizācijas liecības neuzmāksies ar saviem gada skaitļiem un nozīmīgumu. Tādā vieta ir Sundarbana mangrovju mežs lielākā mangrovju piekrastes teritorija pasaulē.
Lai arī iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, tomēr šai vietai nav tai smukas civilizācijas neskartas pastkartes loma. Sundarbana mangroves pasargā gan piekrastes teritorijas, gan valsti kopumā no kaprīzā Bengālijas līča ūdeņiem. Bieži izveidojušies cikloni nopietni apdraud Bangladešas dienvidu rajonus. Un neskatoties uz to, plūdi ir nopietna problēma visiem valsts iedzīvotājiem.
Tādēļ ar sapratni tiek uztverti visi liegumu, kas saistīti ar jebkādu cilvēka darbību šajos unikālajos mangrovju mežos. Tas patiesībā ir kā smalks labirints, kurā nezinātājs ļoti viegli varētu apmaldīties. Varu tikai apbrīnot, cik veikli lavas kapteinis izlavierē no šķietamas bezizejas, lai atkal nonāktu kādā no kanāliem. Arī dzīvnieku valsts šeit ir unikāla, kur starp mērkaķiem, briežiem, krokodiliem kā nozīmīgāko izceļ Bengālijas tīģeri. Un sajūtas, ieraugot pirms īsa brīža mangrovju dubļos tīģera atstātu pēdas nospiedumu, nav tādas pašas kā skatot šo zvēru tuvplāna kādā no zooloģiskajiem dārziem vai kāda dokumentālajā filmā.
Klīstot (pavadoņu uzraudzībā) pa tām dažām takām vai pareizāk sakot dubļiem, saproti, ka visbeidzot patiešām esi džungļos. Vietā, kur pastāv savi likumi, kur nevienam neinteresē nedz tavi politiskie uzskati, nedz reliģiskā pārliecība. Precīzāku vārdu kā Sundarbans, kas tulkojumā nozīmē skaistais mežs bengāļi nevarēja izvēlēties. Un nevaru atturētie, lai šo vietu nesalīdzinātu ar salīdzinoši jauno Bangladešas valsti kopumā. Tā ikvienam ceļotājam spēj sniegt tik daudz pozitīvu emociju (un tie tik tiešām nav ierastie pieklājības vārdi), tik daudz pārsteigumu, kuru patīkami pārsteidz gluži kā katrs pagrieziens Sundarbana mangrovju līkločos.
Ilze Neikena