Bengālijas karaliste ir vēsturisks reģions, kas mūsdienās ir sadalīts divās valstīs Indijas Rietumbengāles pavalsts un Bangladeša. Varenā karaliste 20.gs otrajā pusē kļuva par nopietnu strīdus objektu vairāku valstu starpā, kad pēc Indijas neatkarības iegūšanas 1947.gadā, vienotā britu kolonija tika sadalīta, ievērojot reliģiskās atšķirības. Tomēr nevienam īsti nebija skaidrs, ko darīt ar Bengālijas provincēm. Rezultātā radās divas valstis Indija un Pakistānas Domīnija (kurā sākotnēji ietilpa arī mūsdienu Bangladeša). Bet līdz mums, eiropiešiem, nonāca tieši britu pārlieku noslēpumainie un romantizētie nostāsti par Bengāliju un tās galvaspilsētu Kolkātu. Man gluži kā Žila Verna romāna Kapteiņa Granta bērni varonim Paganelam Bengālija un Kolkāta bija kā tāla un neaizsniedzama pilsēta, bet dzīve piespēlēja daudz dažādu citu ļoti interesantu galamērķu. Visbeidzot nokļūstot šajā Indijas reģionā, varēju salīdzināt savā iztēlē radīto Bengāliju ar reālo.
Vēsturiskajai Bengālijai mūsdienās ir divas galvaspilsētas Dhaka (Bangladešas galvaspilsēta) un Kolkāta (britu Indijas un šībrīža Rietumbengāles pavalsts galvaspilsēta). Un šķiet, loģiski, ka tieši ar galvaspilsētu jāsāk Rietumbengāles iepazīšanu. Tomēr nav nekas grūtāks, es pat teiktu neiespējamāks, kā aprakstīt un analizēt šo pilsētu. Vairākos interneta komentāros par šo pilsētu lasīju visai īpatnēju salīdzinājumu, kur tika minēts, ka Kolkāta ir kā Londona pēc atomsprādziena. Nezinu, kā varētu izskatīties Londona pēc šāda sprādziena, bet kaut kas anglo indisks te ir jūtams ik uz soļa. Britu snobisms, vietējo pārākuma apziņa, ārēji uzspēlēts smalkums, kas neveikli noslēpj māņticību, prastumu, netīrību un mantrausību. Savāda pilsēta.
Vispirms gan jāprecizē pilsētas nosaukuma dažādās versijas. Senākais zināmais vietvārda nosaukums ir Kalikata, bet vārdu Kalkuta piešķīra britu kolonizatori, kas tiem likās vieglāk izrunājams. Savukārt paši bengāļi 2001.gadā izlēma, ka bengāļu valodas izrunai tuvāks ir Kolkātas nosaukums. Lai vēl vairāk sajauktu galvu, latviešu valodas perfekcionisti izlēma, ka latviski pareizi šo seno pilsētu dēvēt par Kalkātu. Respektējot bengāļu vēlmi, es šo pilsētu saukšu Kolkātas vārdā.
Tiek uzskatīts, ka pilsētu dibināja anglis Džobs Čarnoks 1690.gadā. Līdz 17.gs beigām šajā vietā atradās neliels ciematiņš Kalikata. Jau šajā vietvārdā parādās tieša norāde uz senās un varenās Kali dievietes vārdu. Tādēļ pilsētā ir vairāki tempļi veltīti šai dievībai. Viens no senākajiem Kali tempļiem atrodas senajā Kaligatas ciematā, vietā, kur Višnu sviedis satrakotās Kali dievietes virzienā disku, kā rezultātā, Kali ķermenis sadalījās 52 daļās. Un Kaligatas ciematiņā, vietā, kur nokritis dievietes labās kājas mazais pirkstiņš, uzbūvēja nelielu svētnīcu. To pārbūvēja un paplašināja 1809.gadā, jo ik dienas apmeklētāju skaits ir vairāki tūkstoši, kas mēģina izlūgties varenās dievības aizsardzību, upurējot kādu mājdzīvnieku. Tā starp ziedokļu asiņainajām sliedēm izveidojas rindas, lai tikai varētu kaut ar vienu acs kaktiņu uzlūkot Kali skulptūru tās nelielajā un salīdzinoši tumšajā svētnīcas telpā. Atliek vien noskurināties un doties tālāk.
Gadsimtu senais ziedu tirgus Hugli upes krastā pie slavenā Howrak tilta tikai pastiprina Kali tempļa atmosfēru. Tempļu ziedu virtenes, rožu kalni, liegais ziedu aromāts, kas miksējas ar vakardienas urīna smārdu, ko mēģina pieklusināt tikko aizdegta vīraka nedaudz kodīgie dūmi. Tomēr nenoliedzami, ka tieši šāda veida tirdziņi un kaulēšanās vislabāk spēj atklāt pilsētas raksturu. Pirkšanas un pārdošanas process norit mierīgi, varbūt nedaudz skaļāk kā mums ierasts, un arī vienkāršs interesents, nevis pircējs tiek laipni sagaidīts. Kad pirmais pārsteigums un šoks ir mazinājies, var jau pievērsties detaļām, kas pirmajā acumirklī paslīd garām. Lielākoties ziedu tirgotāji ir vīrieši, neredzēju pircējus, kas pirka vienu rozi vai krizantēmu, ziedi tika iegādāti vairumā. Un varu tikai apbrīnot indiešu sieviešu grāciju, kas tērptas košajos sari, izveicīgi prot izlaipot starp ziedu ķīpām.
Pilnīgs pretstats jau redzētajam ir Kolkātas džainistu templis, kur izsmalcinātība nomāc galveno džainistu pamatdomu dvēseles atbrīvošanu, kuru var īstenot tikai ar askētismu un ahismu. Nez kāpēc gribas salīdzināt daudzviet redzētos askētisko džainistu mūku mitekļus, kur tie gadiem neviena netraucēti, tālu prom no laicīgiem labumiem, varēja meditēt.
Lai nu paliek reliģiski filozofiskās nianses, džainistu templis tik tiešām ir apbrīnas vērts. Tā ir kā oāze pēc skaistuma un miera izslāpušajām dvēselēm dārzs, strūklakas, flīžu mozaīkas un austrumu pasakainā noskaņa.
Viktorijas memoriāls ir viens no Kolkātas galvenajiem simboliem saistīts ar britu koloniālo periodu Indijas subkontinentā. Pretēji gaidītajam, tā 25 ekspozīciju zālēs netiek slavināts britu laikmets. 1921.gadā būvētajā memoriālā pārskatāmi attēlota ne tikai britu Kalkutas vēsture, bet arī senās hindu tradīcijas, kas tik ļoti atšķiras no Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma. Lai detalizēti izpētītu visas izstāžu zāles, ir nepieciešamas vairākas stundas, kuras paiet nemanot.
Māte Terēze un Rabindranats Tagore ir personības, kas saistās ar Indiju un īpaši ar Kolkātu. Un Mātes Terēzes mājas apmeklējums šķiet pašsaprotams. Agnese Gondža Bojadžiu Indijā ieradās 1929.gadā, bet Žēlsirdības misionāru ordeni nodibina tikai pēc Indijas sadalīšanas, kad Kolkāta piedzīvo milzu pārmaiņas. Uz šo pilsētu pārceļas daudzas hinduistu ģimenes, kas līdz tam dzīvoja mūsdienu Bangladešas teritorijā, bet tie musulmaņi, kas jau gadsimtiem dzīvoja Kalkutā, devās bēgļu gaitās uz Pakistānu vai Bangladešu. Rezultātā juceklis, politiski izprovocētas reliģiskās nesaskaņas, bēgļu skaits un nabadzība.
Un Mātes Terēzes Žēlsirdības ordenis nesavtīgi palīdzēja ikvienam, kam bija nepieciešama palīdzība. Viņas Kolkātas mājā glabājas daudzas fotogrāfijas, piezīmes un atziņas, ko viņa ir guvusi savā labdarībai veltītajā mūžā. Daudzas no tām beidzas ar vārdiem tik un tā. Piemēram, ļaudis ir nesaprātīgi, neloģiski un pašcentrēti, bet mīli viņus tik un tā! vai arī labais, ko esi paveicis, tiks aizmirsts jau rīt, bet dari labu tik un tā! Un lasot daudzās atziņas, Mātes Terēzes dzīve izgaismojas savādākā gaismā.
Tagores dzimta vienmēr ir bijusi slavena un iecienīta Indijas aristokrātu dzimta, kas valstij devusi gan izcilus politiķus, gan māksliniekus un rakstniekus. Pasaulē vislielāko atzinību ir guvis Rabindranats Tagore, kas ir arī pirmais Nobela prēmijas laureāts no Āzijas valstīm.
Kolkātā ir iespējams apmeklēt Tagoru dzimtas māju, kas pat pēc mūsdienu mērauklas ir plaša un grezna, ar savu nelielo teātra skatuvi un skatītāju zāli. Lai arī tās interjers ir izveidots tā, lai pēc iespējas uzskatāmāk parādītu un akcentētu tieši Rabindranata lielo ieguldījumu Bengālijas vēsturē, tomēr nelielu autora klātbūtnes efektu pastiprina atsevišķas telpas, kuras netika pārveidotas muzeja vajadzībām. Muzejisko klusumu ik pa laikam pārtrauc skolēnu čalas, kas te atvesti literatūras mācību stundu ietvaros paredzētajā obligātajā ekskursijā. Un tas arī ir saprotams, jo Rabindranats Tagore ir te tikai daudzo stāstu, eseju, dzejas, mūzikas un gleznu autors, bet arī Indijas nacionālās himnas autors. Te gan jāatzīmē, ka viņš ir vienīgais pasaulē, kas ir autors divu valstu himnām Indijas un Bangladešas. Tā vien šķiet, ka to, ko politiķi sadalīja, bet atkal apvienoja Rabindranats Tagore.
Rietumbengāle nav tikai Kolkāta, tie ir arī reģioni, kas atrodas nedaudz uz ziemeļiem, Himalaju priekškalni, rīsu un kardamona terases, apelsīnu lauki un, protams, tējas plantācijas, kuras tik svarīgas bija angļu kolonizatoriem. Viena no tādām pilsētām ir Dardžilinga.
Vēsturiski pilsēta piederēja Sikimas karalistei, bet 19.gs sākumā Sikimas karalis to dāvāja britu kolonizatoriem. Tā bija kā pateicības dāvana par karalistes aizsardzību cīņā ar nepāliešiem Sikimas mūžsenajiem naidniekiem. Un angļi dāvanu labprāt pieņēma. Dardžilinga bija kā radīta, lai te pavadītu Kolkātas karstās vasaras. Tādējādi Dzrdžilingu var dēvēt par britu Indijas vasaras galvaspilsētu. Lai nokļūtu pilsētā, kas atrodas 2128 m v.j.l., bija nopietni jāpārdomā ērta infrastruktūras izveide. Un jau 1879.gadā tiek uzsākta dzelzceļa būvniecība, kuru pabeidz tikai 1881.gadā. Tikai ar britu inženiertehnisko precizitāti bija iespējams turklāt dzelzceļa līniju, kuras kopgarums bija tikai nieka 80 km, bet augstuma starpība starp sākuma un gala staciju 2088 metri! Angļu aristokrātiem, kas devās uz kādu no slavenajām Dardžilingas sanatorijām, ceļā pagāja vismaz 9 stundas, pa ceļam pieturot nelielās atpūtas vietās. Lai cik pārsteidzoši arī nebūtu, vēl joprojām darbojas viena no vecākajām lokomotīvēm, kas būvēta 1892.gadā, tādēļ ikvienam interesentam (iepriekš piesakot) ir iespējams izvizināties ar šo senatnīgo, tautā saukto rotaļu vilcienu.
Mūsdienu Dardžilinga ir salīdzinoši neliela pilsēta, kas izvietojusies diezgan stāvās nogāzēs. Pilsētā ir trīs galvenās ielas, kurās aristokrātiskais valdzinājums sen kā zudis. Bet nevar nepamanīt, cik tīrs un akurāts ir ielās, ka gar ceļmalām nemētājas gruži un atkritumi. Dardžilingiešu sejas panti vairāk atgādina nepāliešus vai tibetiešus.
Varbūt arī tādēļ uzreiz pamanāma atšķirība gan sakoptajā pilsētvidē, gan arī savstarpējās attiecībās. Šķiet, ka lišķība un ārišķība te ir mazāk aktuāla. Pie sevis nodomāju tas noteikti it vareno Himalaju tuvums. Kalni nepiedod lielību. Pilsētā atrodas vairāki budistu tempļi, kas vienmēr ir kalpojusi kā saikne ar Tibetas klosteriem. Tādēļ nav nejaušība, ka 1927.gadā Bhutia Busti klosterī tika atrasta Tibetiešu mirušo grāmata. Arī viens no klosterkalniem ir devis nosaukumu pašai pilsētai, kad tajā negaisa laikā trāpīja zibens. Dorje Ling nozīmē vieta, kur iespēra zibens. No pilsētas skatu laukuma paveras izcils skats uz Himalaju 8000 metrus augstajām virsotnēm. Khančendžunga ir viena no tām, bet labos laika apstākļos var saskatīt arī Everestu. Kalnu klātbūtne ir jūtama ik uz soļa, pat Himalaju alpīnisma institūts atrodas Dzardžilingā. Tās vadītājs ilgus gadus bija pirmais Everesta iekarotājs nepālietis Tenzings Norgajs. Te gan jāpiebilst, ka1953.gada Everesta iekarošanas slava ir jādala ar jaunzēlandieti Edmundu Hilariju. Apmeklējot alpīnisma institūtu, tiek piedāvāta iespēja iepazīties ar ekspedīciju vēsturi, personībām un ekipējumu, kas nepieciešams, lai dotos iekarot kādu virsotni. Turpat līdzās atrodas nelielais Himalaju zooloģiskais dārzs, kur tuvplānā var redzēt tādus dzīvniekus, kuri mīt tikai augstkalnu klimatiskajās joslās. Viena no populārākajām un apmeklētāju iecienītākajām ir sarkanā panda, kas nemaz neizskatās pēc pandas un arī par sarkanu gluži to dēvēt nevar. Bet ruds lapsēns ar lāča raksturu gan.
Visbeidzot ir jāmin angļu iecienītās tējas dzeršanas tradīcijas, kas, te nedaudz pārveidotas, tiek turpinātas arī mūsdienās. Kā seni pieraksti vēsta, pirmos tējas krūmus savā mājas dārzā iestādījis dakteris Kempbels pirmais Dardžilingas pārvaldnieks. Pirmās nopietnās plantācijas te parādās jau 1880.gadā. Tējas krūmu audzēšana, tējas lapiņu novākšana un to apstrāde ir viens no Dardžilingas ekonomikas pamatiem. Diemžēl vietējos veikaliņos iegādāties te audzēto augstvērtīgo melno tēju nevar, jo tā ir paredzēta tikai un vienīgi eksportam. Vienīgā iespēja ir doties uz pašu tējas ražotni un tur esošajā nelielajā veikalā nopirkt kāroto tējas marku. Daudzām tējas ražotnēm ir līgumi un noslēgtas vienošanās ar smalkiem angļu veikalu tīkliem. Arī angļu smalkajās aprindās pazīstamais Harrods veikals saņem tēju pa tiešo no Dardžilingas Happy valley tējas ražotnes. Protams, ka vietējie neskries iepirkt tēju uz tuvāko Harrods bodi, bet gan izmantos Dardžilingas apkaimes tējas plantācijās saražotās tējas. Te gan jāpiebilst, ka ikdienā indieši nedzer melnu tēju, nedzer tikai tēju ar pienu, bet tā ir tēja ar cukuru, garšvielām un pienu.
Rezumējot Rietumbengāles pieredzi, jāsecina, ka šī zeme man asociēsies ar Kolkātas satiksmes haotisko troksni, maģisku saullēktu Himalajos, Kali dievietes upuriem, R.Tagores dzeju, rotaļu vilcieniņu, Mātes Terēzes citiem veltīto dzīvi. Lai arī daudz kas nesapas ar maniem priekšstatiem par dzīvi, savstarpējām attiecībām un filozofisko kultūrvēsturiskā mantojuma interpretāciju, TIK UN TĀ mūsdienu Rietumbengāli ir vērts iepazīt tuvāk, kur daudzveidībā maskēts esamības prieks.
Ilze Neikena