Indijas Orisas štats piedāvā daudz iespēju ziņkārīgiem un piedzīvojumu alkstošiem ceļotājiem. Te var iepazīties gan ar daudzajiem hinduistu tempļiem, gan pabūt unikālos dabas parkos, gan izpētīt un saskatīt tās daudzās atšķirības, kas piemīt te dzīvojošām 62 tautībām. No 35 miljoniem pavalsts iedzīvotāju, kas dzīvo šajā Indijas štatā, viena ceturtā daļa nemaz nav indieši. Tomēr hinduistiski indisko klātbūtni jūt ik uz soļa, pat atrodoties kādā no slavenajiem dabas parkiem. Un visbeidzot, 500 km garā Bengālijas līča piekraste ir kā magnēts, kas pievelk ikvienu laiskas atpūtas piekritējus.
Orisā ir izcīnīta slavenākā un pretrunīgākā Indijas valdnieka Ašokas kauja 260 gadā p.K. Kad skatam pavērās pēccīņas traģiski asiņainā postaža, Ašoka esot sapratis, kādu cenu par viņa uzvaru ir samaksājuši abu armiju kareivji un vietējie iedzīvotāji, kas mitinājās ap nozīmīgo Dhauli kalnu.
Kā stāsta, tieši šis brīdis izmainīja diženā valdnieka attieksmi pret apkārt notiekošo, mainot arī viņa reliģiskos uzskatus. Rezultātā Ašoka kļuva par budisma piekritēju un savas jaunās atziņas lika iecirst turpat esošajos akmeņos un izsūtīt tos uz savas valsts dažādām vietām. Reljefi, kas ir skatāmi Bhubanešvāras apkaimē tiek pamatīgi aprūpēti, lai arī pēc tik daudziem gadiem būtu iespēja iepazīties ar senajiem notikumiem. Turpat esošā klintī izcirstā ziloņa galva ir viena no vissenākajām skulptūrām visā Indijas subkontinentā. Ar savu vēsturiskumu Ašokas cīņas vieta var sacensties arī vairāki alu kompleksi, kurus uzsāka būvēt 1.gs p.K askētismu praktizējošie džainistu mūki, kas te atrada lielisku vietu savām meditācijām. Viens no izcilākajiem šādiem alu kompleksiem ir Udaigiri alas. Kopskaitā to ir 18. Senākās no tām ir vienkāršas, bez liekiem dekoriem un reljefiem, bet jaunākās spēj pārsteigt ar savu filigrāno apstrādi. Katrai alai ir dots savs nosaukums, kuram dažreiz pamatā ir kāda alas skulptūras detaļa vai ieejas forma. Tulkojumā Udaigiri nozīmē Saullēkta kalns, savukārt turpat līdzas esošais Khandaigiri Salauztais kalns. Lai ari mūsdienās meditējošus mūkus te neatrast, tomēr senatnīgo noskaņu papildina haotiski klīstoši mērkaķu bari.
Vēsturiski Orisa vienmēr ir bijusi svētceļnieku galamērķis. Tieši te atrodas slavenie Kornakas un Džaganathas tempļi, kuru nozīmi nevar pārvērtēt. Tomēr to likteņi ir bijuši gana atšķirīgi. Ja Kornakas Saules templis ir tikai viens no daudzajiem tūristu apmeklējuma objektiem, kuru savos maršrutos noteikti iekļauj ikviens Austrumindijas apceļotājs, tad Džaganathas templis ir pilnīgs pretstats. Saules templis ar savu sakārtoto apkārtni, kārtību (kādā vien ir iespējama Indijā), ieejas biļešu kase, fotoaparātu radītie zibšņi.
Džaganathas tempļa apkārtne indiski šmucīga, ceļā uz templi ir jāiekļaujas kopējā satiksmes plūsmā ar rikšām, autobusiem, govīm, ielu tirgotājiem, kamieļiem un citiem svētceļniekiem, lai ceļa noslēgumā secinātu, ka ieeja templī citādi domājošiem ir liegta. Ir gan viena iespēja ielūkoties vienā no svētākajiem Indijas tempļu iekšpagalmiem uzkāpjot uz netālu esošās bibliotēkas jumta. Un izņēmumi netiek piešķirti nevienam, lai cik sabiedrības putukrējumains arī kāds nebūtu. Esot pat nostāsts, ka savulaik Puri pilsētai, kur atrodas varenais Džaganathas templis, tuvojies arābu iekarotāju karaspēks. Viedais valdnieks nevis pulcējis ap sevi karapulkus, bet gan izprecinājis savu meitu arābu ģenerālim, kas jau iesoļoja pilsētā (lai arī karaspēka pavadīts) nevis kā iekarotājs, bet gan kā Orisas valdnieka znots. Pilsētu nenopostīja, bet
Orisas valdniekam tika liegta iespēja apmeklēt Džanganāthas templi, jo kā nekā, viņš bija saradojies ar musulmani. Tomēr tempļa priesteri nāca pretim valdniekam un izvietoja nelielu Džaganāthas dievības skulptūru pie ieejas templī. Tādēļ arī mums, tuvojoties tempļa ieejai, ir iespēja skatīt šo vareno dievību. Jo sešus metrus augstais mūris ikvienam ziņkārīgajam acu skatam paslēpj ikdienas bagātīgos rituālus, kuru laikā dievībām tiek pasniegtas izsmalcinātas maltītes vismaz piecas reizes dienā. Varam tikai iztēloties šo ceremoniju krāšņumu. Lai tūkstošiem svētceļnieku varētu pienācīgi un atbilstoši visiem priekšrakstiem piedalīties ceremonijās, templī darbojas apmēram 6000 priesteri un 400 pavāri. Bet aplūkojot ārēji necilās dievību skulptūras, varētu pārmest senajiem māksliniekiem ne visai izdevušos atveidus. Indijā, kur ikviens templis ir pārbagāts ar visizsmalcinātākajām skulptūrām, te Džaganāthas dievību atveidi minimāli liecina par ierasto Indijas Skulptūru krāšņumu. Kā izrādījās pamatojums ir meklējams kādā no daudzajām indiešu leģendām. Orisas valdnieks esot nosapņojis, kur un kā būtu jābūvē varens templis. Tad nu 1200 strādnieki steidza īstenot valdnieka ieceres. Tomēr nebija īsti skaidrs, kuram māksliniekam uzticēt galvenās dievības Džanganāthas atveidu. Veins meistars pieteicās, bet bija viena noruna. Viņu vienu vajag ieslēgt telpā, kur viņš 21 dienas laikā bez jebkādās saskares ar ārpasauli, izveidos viskrāšņāko Džanganāthas dievības skulptūru. Tomēr valdnieks ir bijis pārāk nepacietīgs un vēl pirms norādītā laika, ienāca pie meistara, lai aplūkotu pusgatavo skulptūru. Bet meistars darbu pie skulptūras vairāk neturpināja. Tādēļ arī mūsdienās viena no svētākajām dievībām ir bez rokām, kājām un uzacīm.
Pretstats ir Saules templis Kornakā, kur pa jauki izveidotu parku, gar nožogojumiem var izpētīt to, kas ir palicis no savulaik tik varenā 13.gs tempļa. Tas fakts, ka templis ir veltīts Saules dievam Surjam, tikai pamato, kāpēc tempļa galvenā ass ir izvietota austrumu rietumu t.i. saules ceļa virzienā. Lai arī no tempļa varenības ir saglabājušās tikai atbilstoši arheologu intuīcijai sakārtotas drupas, te tik tiešām var izsekot visspožākajam debess spīdeklim. Septiņi iejūgti zirgi, varenie riteņu rati ar divpadsmit spieķiem, skulptūras, viss ir tieši tik cik gadā ir mēnešu, nedēļā dienu un dienā stundu. Tie, kam patīk cipari un skaitļi, te var pavadīt summējot un dalot visu, kas saistīts ar sauli. Mani gan vairāk interesēja Surjas loma ikdienas indiešu dzīvē, kāpēc tieši Saules dievs te tiek celts godā, kad ir tik liela dievību izvēle. Un atliek vien piekrist viņu pasu atbildēm lai dzīvotu, ir nepieciešama saule. Tā ir tīrās un skaidrās enerģijas avots, labklājības avots. Un katram sava iekšējā saule ir dzīvības spēks, kas spēj dziedēt un aizdzīt jebkurus dēmonus. Indietis patiesi domā, ka no rīta sveicinot Saules dievu un novēlot veiksmi tā ikdienas gaitās, tā spēs dziedēt ikvienu ādās slimību. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc Puri pludmales ir ļaužu pārpilnas saullēkta un saulrieta laikā.
Tomēr tempļi, svētvietas un mistikas pārņemtās pludmales nav vienīgās, kas piesaista ceļotāju interesi. Orisas štatā atrodas tādi unikāli dabas parki kā Čillikas ezers un Bhitarkanikas dabas rezervāts.
Čilikas ezers ir unikāls lagūnveida ezers, kas savienojas ar Indijas okeānam piederīgo Bengālijas līci. Ezers ir arī lielākā lagūna Āzijā. Ezers ir ticis pieminēts jau Ptolemaja laikā un ir vairākas ķīniešu hronikas, kurās tas ir pieminēts. Lai arī tā nosaukumi ir bijuši dažādi, tomēr pētnieki vienprātīgi atzīst, ka tiek minēts viens un tas pats ezers. Visplašāk lietotais nosaukums ir Che-li-ta-lo-Chung, kas ir bijusi nozīmīga osta un piestātne Āzijas tirgotāju kuģiem. Kā apstiprinājumu tam, ir jāmin nesen veikto arheoloģisko izrakumu rezultāti. Ir atrasti vairāki kuģu vraki, un senākais no tiem tiek datēts ar 7.gs. Iespējams, ezera krastos bija izveidojušās plaukstošas pilsētas, kas bija bieži pirātu un viegla laupījuma mērķi. Tomēr neskatoties uz gadsimtu postījumiem, ko iedzīvojusi šī ezera apkārtne, arī mūsdienās tas ir galvenais ienākumu avots vismaz 200 000 iedzīvotāju, kas mitinās nelielos zvejnieku ciematos. Šobrīd tieši zvejnieku ikdienas gaitas rada nopietnus draudus ezera unikālajiem irrawaddy delfīniem, kas nebūt neslēpjas grūti pieejamos līcīšos, bet labprāt kaitina fotogrāfus, kas tos veltīgi mēģina noķert kadrā. Diemžēl laivinieku dzenskrūves ikdienas traumē kādu no delfīniem vai lielajiem jūras bruņurupučiem. Čilikas ezeru varētu dēvēt arī par ornitologu paradīzi, jo te mitinās vismaz 225 dažādu sugu putni un katru gadu te piestāj apmēram miljons gājputnu. Un ezers nebūt no tā necieš, jo tā zivju krājumi spēj nodrošināt ne vietējos zvejniekus, bet arī daudzos gājputnus.
Ja Čilikas ezera skaistākās vietas ir sasniedzamas pašam pat nepieliekot nekādas pūles vienkārši sēžot nelielā laiviņā, kur kapteinis mēģina izvilnāt draiskos delfīnus virs ūdens, tad Bhitarkanikas dabas rezervāts nav tik vienkārši pieejams. Tas ir ne tikai tādēļ, ka jākārto ir milzum daudz formalitātes pirms saņemt atļauju, lai dotos parka teritorijā, bet arī tādēļ, ka parks patiešām ir neliels neskartas dabas nostūris, kur, neviena netraucēti, klīst brieži, stirnas, krokodili, mērkaķi, varāni un citi dzīvnieki. Slavenākie Bhitarkanikas iemītnieki ir olīvu bruņurupuči, kurus skatīt ceļotājam ir liegts.
Tie mitinās noteiktās piekrastes teritorijās un laikā, kad tie rušinās piekrastes smiltiņās, lai dētu olas, parks jebkuriem apmeklētājiem tiek slēgts. Parka 170 km2 lielā teritorijā ir izveidotas vairākas pārgājienu takas, kuras ļauj iepazīt Bhitarkanikas mangroves daudz tuvāk. Jo mangroves, kas tik labprāt aug sāļajā Bengālijas līča ūdenī, ir droša mājvieta lielākajai sālsūdens krokodilu populācijai Indijā. Baudot Orisas slavenos dabas parkus un svētvietas, nevajadzētu piemirst arī tās galvaspilsētu Bhubanešvāru. To savulaik pamatoti dēvēja par tempļu pilsētu, jo te esot bijuši vismaz 7000 tempļi. Lai arī līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nieka 400, jau pēc piektā tempļa apmeklējuma, visas nianses sajūk, un uzmanība neviļus pievēršas nevis pašiem tempļiem, bet gan apkārt notiekošajam satiksmei, uz ceļa esošajiem dzīvniekiem un košajos sari tērptajām indiešu sievietēm. Tomēr nepieminēt nevienu Bhubanešvāras templi vienkārši nedrīkst. Lielākoties vēsturiskie tempļi ir būvēti laikaposmā no 7. 13.gs un daudzos no tiem ieeja ir atvērta tikai hinduistiem. Visvarenākais un nozīmīgākais no tiem ir Lingaradžas tempļu komplekss, kur tā teritorijā ir vairāk nekā simts mazu, nelielu svētnīcu. Galvenās Lingaradžas svētnīcas smaile ir 55 metrus augsta, un ir labi pārskatāma no jebkuras Bhubanešvāras senpilsētas. Tempļa galvenā dievība ir Šiva Tribhuvanešvara, kas nebūt nav nejauša. Kā nostāsti vēsta, tad Šiva ar savu jauno sieviņu Parvati te pavadīja medusmēneša otro daļu (pirmā esot bijusi Varanasi, kur tos traucējuši daudzie ziņkārīgo skatieni).
Tomēr atrodot šo Bhubanešvāras kluso vietu, pilnīgai svētlaimei traucēja vairāki dēmoni, ar kuriem Parvati nedaudz pacīnījās un tika galā. Lai jaunā sieviņa varētu veldzēt savas slāpes, kas radušās pēc varenās cīņas, Šiva tajā vietā esot iepludinājis visu Indijas svēto upju ūdeņus. Tiek uzskatīts, ka tā ir Bindusagaras ūdenskrātuve, ap kuru ir izveidots labiekārtots, kluss parks.11.gs Parasuramešvaras tempļis ar ekspresīvu dejotāju reljefiem, Muktešvaras templis, kur harmoniskajā plānojumā perfekti iederas vārti ar izsmalcināto sieviešu atveidiem, Brahmešvaras, Radžarani tempļi visi ir daļiņa no Bhubanešvaras vēstures, tomēr ārpus šīm svētvietām senatnīgā gaisotne pazūd un tās vietā parādās mūsdienu Indija, kurā vēsturiskais ir daļa no šodienas. Un šodiena rit ar savu ierasto dzīves ritmu, steigu, kuru šķiet, spēj apturēt tikai nelielas senatnes liecības.
Ilze Neikena