Mazapgūtajā Sudānā jūties kā pirmatklājējs! Tur ir vairāk piramīdu nekā Ēģiptē un tūrisms vēl autiņos, kas nozīmē, ka vari apmeklēt unikālus vēstures pieminekļus burtiski savā nodabā, tūristu pūļa un uzmācīgu tirgoņu netraucēts.
Mediju nez kālab vienpusējā gaismā par Sudānu radies priekšstats kā par nemierīgu zemi. Tad Dārfūras provincē kārtējie incidenti, tad Dienvidsudāna vispār atdalās. Tas viss bijis tiesa, un šajos reģionos tūristiem joprojām īsti nav, ko meklēt, izņemot ekstrēmākus piedzīvojumus. Taču miermīlīgā un visnotaļ draudzīgā galvaspilsēta Hartūma Zilās un Baltās Nīlas satecē un daudzskaitlīgās senvēstures, faraonu un tiem sekojošo laiku liecības tuknesī un Nīlas krastos ir īstens āķis lūpā ceļotājam, kurš alkst jaunas un atšķirīgas pieredzes.
Hartūmas tumsa un gaisma
Lidmašīnai naktī nolaižoties Hartūmā, sajūta ir tāda, it kā nekādas pilsētas te nemaz nebūtu. Retas gaismiņas. Nākamajā dienā pārliecinos, ka tik traki nav, vienkārši naktī elektrība tiek taupīta, ielas neizgaismo, ekonomiskās spuldzes deg vien tur, kur kāds neguļ.
Hartūma ir plakana. Vienīgais akcents ir Lībijas magnātu celtā pieczvaigžņu viesnīca Corinthia kā tāda strīpaina milzu plūme. Top vēl divas augstceltnes ar skatu uz Nīlas sateci, viena arī būšot viesnīca, otra Sudānas naftas kompānijas administrācijas ēka. Tas tad arī viss. Pat mošeju minareti nav diez ko augstāki par apkārtējām ēkām. Ielās cilvēku maz varbūt tāpēc, ka piektdiena, kā jau pie musulmaņiem, ir brīvdiena? Nacionālais muzejs gan atvērts, bet tas nav Kairas muzejs, kas stāvgrūdām piebāzts ar izciliem artefaktiem. Podi, statujas no dažādiem valsts vēstures periodiem, pat trīs tempļi, kas reiz bijuši tur, kur tagad uzplūdis Asuānas dambja radītais Nasera ezers, pārcelti šurp. Nav slikti, priekšstatu par kādreizējo melno faraonu zemi dod. Un izcila kristietības laika fresku kolekcija, tās no baznīcām pārvietotas piemērotākos apstākļos. Peles gan arī pa muzeju brīvi skraida, bet tas nez kāpēc, šķiet, pieder pie lietas.
Lai gan Hartūma ir plaša, negribas ticēt, ka te ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju, kā apgalvo mans mazrunīgais pikapa šoferis Mahmuds. Tas gan esot kopā ar dvīņumiestu Omdurmanu Baltās Nīlas kreisajā krastā, kas turpinās arī aiz sateces, un Ziemeļhartūmu Zilās Nīlas labajā krastā. Kur tad tie ļaudis ir? Brīvdiena tomēr. Laikam jau tirgos. Tā izrādās tiesa.
Kolorītajā Omdurmanas sūkā (souk tā sauc tirgu) tautas nudien ir daudz, taču tirgošanās rit mierīgi. Skaļa preces slavēšana dzirdama vien retumis. Banāni, apelsīni, mandarīni, arbūzi, švaki mango, rieksti, karkades tēja tas ir gastronomiskais piedāvājums. Protams, arī kartupeļi, ķiploki un nevienā ēdienreizē neiztrūkstošie sīpoli. Bet suvenīru ielā uz retajiem apmeklētājiem lūkojas krokodili (pat āda visā garumā kopā ar galvu un iespaidīgo žokli), čūskas, kokgrebumi, lēta bižutērija, somas un čības. Bildēt gan, ja neko nepērc, tur nav ērti. Pieklājīgi jāprasa atļauja, taču visbiežāk tā tiek dota.
Toties milzīgajā kamieļu un mājlopu tirgū Omdurmanas nomalē, jau gluži tuksnesī, dzīvnieki pozē labprāt. Nekad vēl neesmu redzējis tik prāvu tuksneša kuģu floti. Tūkstošiem! It kā līdzīgi, tomēr tik dažādi, ja rūpīgāk ieskatās. Šeit visi ir vienkupra kamieļi dromedāri, taču arī tiem ir dažādas šķirnes.
Cīkstoņi un derviši
Ja reiz Hartūmā vienotā straumē saplūst Ziemeļāfrikas likteņupe, šo faktu nevar ignorēt. Izbraucam ar kuģīti uz Baltās un Zilās Nīlas sateci. Abām Nīlām šajā gadalaikā krāsa gan ir vienāda. Daudzviet salikti aparāti, kas pumpē ūdeni uz tuvējiem tīrumiem, krastos sēž makšķernieki. Viens lepni demonstrē noķerto zivi. Tā nekas ap pusmetru!
Lai arī ir janvāris, druscīt pārsteidz, ka nav karsti, nebūs vairāk par 20 grādiem. Tas noteikti nenāk par sliktu nuba cīkstoņiem, kurus braucam skatīties pēcpusdienā. Tie katru piektdienu sabrauc no dažādām Sudānas malām, un tad, daudzmelngalvaina pūļa uzmundrinājuma saucienu un padomu pavadīti, sacenšas apaļā smilšu arēnā. Lēkā viens ap otru un meklē brīdi, kad pretiniekam zudīs koncentrēšanās, lai viegli saķertu aiz kājas, kas jau tas līdzsvara balsts. Pretinieks jānogulda smiltīs uz muguras, tad ir uzvara un ovācijas. Ne visiem izdodas. Dažas cīņas beidzas arī neizšķirti, bet svarīgs ir komandu vērtējums. Katrā ir pa pieciem cīkstoņiem, taču vienlaikus tie necīnās. Cik nu var saprast, pretinieki viens otru izvēlas, saprotot, ka galu beigās katram jābūt aizvadījušam cīņu. Tātad svarīga arī taktika, izraugoties piemērotākos pretiniekus. Iesvīdušās rokas ik pa
laikam apviļā arēnas smiltīs gluži kā Rasels Krovs filmā Gladiators un ķeras atkal viens otram klāt. Gar apaļās arēnas maliņu staigā un uzkurinoši sit bungas kāds izteiksmīgs, vecs, melns cīņas fans. Smukas meitenes, protams, ievīstījušās tradicionālajos paltrakos un lakatos, piedāvā riekstus un sīkas uzkodas, puišeļi tēju un kafiju. Jauks pasākums, nevainīgas kaislības, nekādas brutalitātes. Tikai cīņas prasme un tehnika.
Pēc četru stundu miega iepriekšējā naktī pēc ielidošanas Sudānā neko vairāk arī negribas. Nākamajās dienās gaida gari pārbraucieni pa tuksnesi, kas ir tāda Sahāras nomale, lai pēc tam apmeklētu senās Dongolas pilsētas drupas un Augšēģiptes, Melno faraonu zemes, atstāto mantojumu. Atceļā taču Hartūmā vēl atgriezīšos, lai redzētu, kā vietējie sūfiju derviši savā riņķadancī mēģina tuvoties reliģiskai apskaidrībai vai varbūt gluži otrādi šķīstam skurbumam. Tāds nu ir šo islāma mistiķu tunelis uz dievišķo. Diezgan atšķirīgs no savulaik Turcijā redzētā.
Pārtika nav mirāža
Pirms došanās tuksneša plašajos ceļos, šoferis Mahmuds vēl iepērk gāzes balonu, dažus nekonservēta provianta papildinājumus un citas nepieciešamās lietas, demonstrējot savu prasmi atrast vajadzīgo šķietami vienveidīgajās ielas malās. Arī iepriekš aizrunātais pilnpiedziņas pikaps ir ērts un vēlāk apliecina, ka ir piemērotākais transporta līdzeklis kā uz ceļa, tā bezceļos. Mahmudam noteikti ir arābu saknes, jo riktīgi melns viņš nav un arī vārds tā liek domāt. Vispār Sudānā zem vienas nācijas karoga sapulcētas ap simt tautu. Mahmuds ir smaidīgs un simpātisks, brauc tiešām labi un profesionāli, tāpēc šķiet, ka ar ceļabiedru turpmākajās desmit dienās pa Sudānu man paveicies. Vienīgā nelaime, ka viņš gan runā angliski, diemžēl tikai tad, kad kaut ko jautā, un parastā atbilde ir Yes, yes! Arī, kad prasi, vai tas ir tā, vai tomēr šitā? Yes. Jauki, ka cilvēks visam piekrīt, vienīgi gudrāks tāpēc netapsi. Vēlāk gan viņš atraisās un nedaudz aizsērējušās angļu valodas slūžas paveras plašāk.
Ceļi, kur tādi ir, Sudānā ir ļoti labi. Tā kā lietus ir liels retums un nav arī krasu laika apstākļu un temperatūras maiņu, vienreiz kvalitatīvi uzlikts asfalts turas ilgi. No bedrēm jāuzmanās nav, auto ir maz, tuksnesī lopi pa ceļu nevazājas, tādējādi var droši vālēt uz 110 km/h. Vienīgais ne visur tas asfalts ir uzlikts. Plaša autostrāde var pēkšņi izbeigties smiltīs. Tālāk vēl nav uzbūvējuši... Un tad seko brauciens pa tuksnesi, kur katrs šoferis izvēlas ceļu pats atbilstoši savai pieredzei un praksei. Braucot pa dažādām Sahāras daļām, pārliecinos, ka tuksnesis var būt ļoti dažāds. Mainās krāsas, mainās reljefs, visdažādāko formu kalni un akmeņi. Ak, un mirāžas! Pie tām nākas pierast drīz. Šķietamie plašie ezeri parādās un izgaist nemitīgi! Daudzviet, kur patiešām pieejams ūdens no akām, tuksnesis ir apdzīvots un iekopts tātad zaļš! Arbūzi, gurķi, pupas, sīpoli tā gan nav mirāža. Nopērkam pāris arbūzu, ar ko atveldzēties pēc vakariņām. Kad naktī vajadzība spiež jau trešo reizi rāpties ārā no iesildītā guļammaisa teltī un drebinoties cilpot tuvāk tuksneša krūmājiem, nospriežu, ka visu vajag darīt ar mēru un tālredzīgāk. Nūbiešu mājās, kur pavadīsim nākamās naktis, tā gan būtu mazāka bēda.
Mahmuds izrādās ne vien lielisks šoferis, bet arī pavārs. Brokastis un vakariņas ir viņa ziņā, un par ēdienkartes dažādošanas centību nevaru sūdzēties. Pusdienas mēs ēdam ceļmalas krodziņos (kas būtu atsevišķa apraksta vērti). Piebildīšu tikai, ka šie restorāni nav komforta un sterilitātes cienītājiem un ka jāēd, protams, ar rokām, mēģinot, piemēram, ceptas aknas, pupiņu putru un svaigus sīpolus ieslaucīt maizes gabaliņā kā Sudānā pieņemts. Netīrības tur nav. Taču ir smiltis. Kafija draņķīga, tējas piņģerotā cukura vismaz ēdamkarote. Ja nepatīk skats, kā mollīga nūbiešu tējas bārmene veikli izzvejo mušu no tējas glāzes, var jau nopirkt arī visā pasaulē vienādi garšojošo kokakolu. Dezinfekcijai.
Vēsturi atjauno Rietumi
Bet kas vēl tajā nemitīgajā tuksnesī ir, ko redzēt vaicāsiet? Nūbijai, kas ir mūsdienu Sudānas daļa, ir sena un bagāta vēsture, kuras pieminekļiem daudz pāri darījis laika zobs, taču tie tiek apzināti un atjaunoti parasti par Rietumu naudu un ar dažādu valstu pētnieku un arheologu pūlēm. Vai katrās tempļu, baznīcu, klosteru, senu piramīdu drupās strādā atjaunotāju brigādes briti, poļi, vācieši, šveicieši, amerikāņi. Daudzus no viņiem satiku un aprunājos, uzklausīju ieteikumus. Un šis bija vēl viens apliecinājums, ka pret svešzemniekiem, arī nezinot, kas viņi tādi, Sudānā izturas ļoti pretimnākoši. Arī es to izjutu.
Taču par senajiem akmeņiem vietējie neinteresējas. Liels bija mans pārsteigums, atrodot guļam smiltīs starp citiem akmeņiem trīs metrus garu faraona statuju, kādas tika darinātas pirms vairāk nekā 3000 gadiem. Un tas burtiski blakus mūsdienu nūbiešu ciemam! Kas tāds iespējams vienīgi Sudānā. Tombosa miests pie Nīlas Trešajām krācēm piekrastes akmeņos glabā arī petroglifus, kuros attēlots faraona Tutmosa I karagājiens uz Nūbiju un tās pakļaušana. Lai šos klinšu kalumus atrastu, nepieciešams vietējais takuzinis, kurš zina parādīt katru nozīmīgāku vietiņu. Mahmuds tāds ir, taču arī viņam intereses par kultūrvēsturi ir vien tik, cik darba pienākumi liek atvest interesentus uz noteiktiem objektiem un pamāt ar roku nu, te tas ir! Retajām Sudānas tūrisma firmām smiltīs gulošais faraons ir zināms, dažas apgalvo, ka tas esot slavenais Taharka, kurš iekaroja pat mūsdienu Palestīnu, bet beigās gandrīz zaudēja Ēģipti asīriešiem. Man gan šķiet, ka melnais faraons Taharka, kā jau nūbietis, gan jau būtu izpelnījies vairāk cieņas. Drīzāk nevienam vairs nav vajadzīgs iekarotājs Tutmoss. Tikmēr netālajā Kermas muzejā šveiciešu arheologi atjaunojuši un salikuši kopā kādā bedrē atrastos faraonu statuju gabalus un veic rūpīgu izpēti, kuram periodam tie ir atbilstoši. Bet gluži veselais Taharka/Tutmoss tā arī guļ Tombosas smiltīs un gaida retos, izbrīnītos tūristus.
Saulriets Svētajā kalnā
Patiesi paņemošs ir Jebel Barkal jeb Svētais kalns pie Karimas miestiņa. Kā jau pierasts, templī var gandrīz ar džipu iebraukt. Pilsētā tūrisma ofisā gan pirms tam jāpiesakās, bet tad vari klenderēt, kur gribi. Nav arī brīnums, ka faraonu laika smilšakmens drupas apdeitotas ne tik seniem arābu rakstiem... Svētajam kalnam apkārt iekārtojušies vairāki tempļi un valdnieku nekropole, proti, ap 20 piramīdām divos bariņos. Nozīmīgākais no tempļiem ir veltīts Amonam un to sācis celt jau Tutmoss III 15.gs. p.m.ē., taču tas pārbūvēts, kad nūbiešu valdnieks Pije, Taharkas tēvs, 720.g.p.m.ē. iekaroja Tēbas un Memfisu, dibinot 25.dinastiju, ko tad arī dēvē par melnajiem faraoniem. Vislabāk tempļa plānojumu var redzēt no augšas, ja uzrāpjas Svētajā kalnā. Tad uz delnas arī visa Karimas pilsētiņa un Nīla līdz apvārsnim abās pusēs. Atklāju arī, ka klints augšpusē tieši aiz dīvainā veidojuma, kas dažiem atgādina faraona tēlu, citiem kobru, kas ir valdnieka simbols, bet vēl citiem to, ko pētnieki pieklājīgi sauc par auglības simbolu, ir divi mākslīgi caurumi krietna baļķa diametrā. Kazi, nudien tur kādreiz būs stiprināta zelta plāksne, kas staroja kilometriem tālu tieši Nīlas kuģotājiem acī! Lejā tikt ir viegli un patīkami milzu lēcieniem pa varenu smilšu kāpu, kas Priedaines Baltajai kāpai ieliek kādu duci reižu. Darot to saulrietā, par smilšu pilnajiem zābakiem pat nedomā.
Nākamajā dienā apbraukājam Karimas apkārtni, kur atrodamas melno faraonu kapenes. Taharkas piramīda mūsdienu Nuri miestā, lai arī visaugstākā un varbūt tieši tāpēc, ir visvairāk cietusi akmeņu un smilšu uzkalns, no kura joprojām paveras labākā panorāma uz citu viņa radinieku un pēcteču gluži vēl pieklājīga veidola piramīdām. Dižais faraons esot nekropoli pārcēlis šurp no El Kurru, kur apglabāts viņa tēvs Pije, no kura aizsaules mājvietas saglabājies vēl mazāk, toties tur joprojām apskatāmas dažas pazemes kapenes ar lieliskiem sienu un griestu gleznojumiem. Te nav Valdnieku ielejas mērogu, jo vislabāk saglabājušās ne tik prominentu personu apbedīšanas zāles, bet paņem jau tas vien, ka necila ciema nomalē vietējais gafīrs (sargs un takuzinis jebšu vecis ar atslēgām un lukturi) tev atslēdz piekaramo atslēgu durvīm uz kāpnēm, kas ved pie ēģiptiešu monumentālās glezniecības klasikas. Bet visiem pārējiem ir vienalga.
Piramīdu mežā
Ceļojuma saldais ēdiens ir pazīstamākā no Sudānas arheoloģiskajām zonām Meroe kapulauki, kur atrodas vairāki desmiti (protams, vācu speciālistu) lieliski restaurētu piramīdu. Šī arī vienīgā vieta, kur kāds piedāvā suvenīrus un izjādi ar kamieli, bet, kad laipni atsaku, liek man mieru. Tā nu lepnā vientulībā staigāju un kāpelēju pa pieminekļiem, meklēdams labākos foto rakursus, kā vien ienāk prātā. Esmu izlasījis, ka Meroe bijusi Napatas (tā pati, kas aizsākās pēc 25.dinastijas norieta), vēlāk Kušas karaļvalsts dienvidu galvaspilsēta, ka valdniekus sāka apglabāt šeit 3.gs. p.m.ē. un turpināja vēl mūsu ērā, līdz plaukstošā Aksūmas impērija šodienas Etiopijā padarīja Meroe par nomali, un vēl šo to, bet tam īsti nav nozīmes. Senatnes un arī mūsdienu restauratoru elpa jūtama tāpat. Vairāk par faktiem uzrunā tenisa bumbiņas izmēra arbūzi un dažādu sīku rāpuļu izteiksmīgās pēdas oranžo smilšu vaļņos. Steigties nav kur, jo šo nakti atkal pārlaidīsim tuksnesī tepat pie piramīdām, turklāt esmu ieplānojis celties līdz ar saullēktu un tad izstaigāt šo piramīdu mežu vēlreiz.
Pēc romantiskas nakts pilnīgā vienatnē tuksnesī pie piramīdām (jo Mahmuds pēc vakariņām jau tumsā aizbrauc it kā uzlādēt telefona vai kādas citas baterijas) tā arī daru. Uzrāpies kalnā visaugstākā, iegūstu skatu kā uz visām piramīdām, tā uz Mahmuda vīkšanos brokastīm. Mūžība līdzās ikdienai.
Raitis Strautiņš