Balkānu ekspedīcija.

Rakov Škocjan Slovēnijā. Grūti ģeogrāfiski pareizi nodefinēt šo vietu. Alas, kritenes, akmens tilti. Te ir viss, lai sirds gavilētu.

Šobrīd jāatzīst: kad pirms gada kādai savai fotogrāfijai Impro mājas lapā pievienoju parakstu balkanologs, būšu mazliet pārspīlējis. Toreiz domāju- ja reiz esmu Balkānu valstīs novadījis vairāk kā 50 ekskursiju, varu sevi uzskatīt par šīs brīnišķīgās, bet Latvijā diezgan mazpazīstamās pussalas pazinēju. Tomēr, atzīšos, biju diezgan lepns, kad uz izpētes ekspedīciju pa Balkānu valstīm uzaicināja tieši mani. Braucām četratā ar vieglo auto. 15 dienās 16 valstis, ieskaitot tranzīta zemes. Galvenais secinājums: es vēl daudz ko nezinu par Balkānu dabas brīnumiem. To, ka Balkāni ir samērā lēti, tūristiem draudzīgi, ka te bijusi sarežģīta vēsture un neseni pilsoņu kari, es, protams, zināju. Joprojām nezinu kāpēc Balkānu pussala, ja neskaitām Horvātiju, nav tikpat populāra kā Skandināvijas, Pireneju vai Apenīnu pussalas. Ekspedīcija mērķis bija šo netaisnību labot un piedāvāt tūristiem jaunas dabas pērles. Ņemot vērā ne visai attīstīto tūrisma infrastruktūru Balkānu zemēs, svarīgi bija dibināt un atrast kontaktus nākamo braucienu sekmīgai norisei. Stereotipos tūrisma produktus- baznīcas un slavenu onkuļu pieminekļus mēs ignorējām. Mūs interesēja dabas pērles.

Unas NP jaudīgākā ūdenskritumu kaskāde Štrbačkij Buk uz Horvātijas un Bosnijas robežupes Unas.

Loģiski, ka nebraucām uz tumšo. Gan no sadarbības partneriem, gan ceļvežiem un interneta materiāliem apmeklējamo objektu vietas un aptuvenais izskats bija jau izpētīts. Svarīgi bija zināt, vai te var piekļūt ar lielu autobusu, cik ilgi un cik augstu jākāpj ar kājām, kur paēst un cik tas maksās? Un ko darīt ar kundzi, kurai pirms diviem mēnešiem bijusi ceļgala operācija? Ja nevar piebraukt ar busu, kur noīrēt minibusus, kuri pie kārotā objekta tomēr pievizinās?

Aprakstīt visu ekspedīcijas gaitu hronoloģiskā secībā nemaz nav vērts. Diez vai mūsdienu, eksotisku zemju aprakstu izlutinātam, lasītājam tas būtu saistoši? Cerībā, ka Saldus zeme manas bildes varēs nopublicēt krāsainas, mēģināšu aprakstīt spilgtākos dabas brīnumus.

Slovēnija. No Slovēnijas pasaulē izplatījies termins karsta process. Saprotamā valodā tas nozīmē kaļķakmens (arī ģipšakmens, retāk dolomīta) šķīdināšanu ar viegli ieskābiem lietus un pazemes ūdeņiem. Tas ir bezgalīgs, nebeidzams cikls, kad vienuviet kaļķis tiek šķīdināts, bet citviet tas var uzkrāties pat kilometru biezā slāni, veidojot jūras kaļķakmeni vai saldūdens travertīnu. Tektoniskie spēki šos nogulumus spēj pacelt vai arī ieliekt pāris kilometru augstumā vai dziļumā. Cilvēki tad redz kroku kalnus, joslotas, baltas klintis, kritenes, alas vai iespaidīgus avotus. Un, protams, ūdenskritumus. Ja Saldus novads būtu kalnains, tad šos brīnumus mēs varētu redzēt arī pie mums. Jo mums vienīgajiem visā Latvijā ir tik vērtīgs kaļķakmens. Diemžēl bez izteiktiem karsta veidojumiem kā Slovēnijā. Iepriekš esmu daudzas reizes bijis Postojno alās. Iespaidīgi! Milzīgi stalaktīti un stalagmīti, milzu zāles un iebraukšana alā ar mazu vilcieniņu. Šoreiz apskatījām Škocjan alas. Maz tūristu, nav vilcieniņa- paldies Dievam! Toties ir 100 metrus dziļš pazemes upes kanjons ar vertikālām malām. Neko tādu nebiju redzējis. Tūristiem ieteikšu šo alu. Alās ir tumšs- kopskatus ar manu fotoaparātu nobildēt nevar , tāpēc šīs alas bildi avīzē neieraudzīsiet.

Crveno jezero (Sarkanais ezers) pie Imotsku pilsētiņas Horvātijā. Sarkans tāpēc, ka krasti tādi.

Ar bildi ne pārāk man veicās arī Rakov Škocjan akmens labirintos. No sāniem tos nobildēt nevar, bet, ja bildē no augšas uz leju, vai no apakšas un augšu, skatītājam var nepalikt skaidri autora mērķi un atrašanās vieta. Tāpēc paskaidrošu- es biju nokāpis apakšā, lai nofotografētu šos akmens tiltus un caurumus zemē. Te bija ko redzēt! Taču tūrisma ceļvežos par tiem ne vārda.

Uzmanīgākie mēdiju lasītāji šī gada sākumā pamanīja ziņas par ledus lietu Slovēnijā. Temperatūras inversijas rezultātā lija lietus, kurš aukstajā piezemes gaisā tūdaļ sasala. Satrūka vadi un aplūza koku zari. Vadi ir salaboti, bet milzīgas mežu platības būs jāizcērt. Koki ir bezcerīgi sabojāti. Tā Slovēnija var zaudēt 3. mežainākās valsts statusu Eiropā. Tas dažviet radīja ļoti drūmu iespaidu. Protams, ka Slovēnijā ir pietiekami daudz apskatāmu vietu bez jau pieminētajām, taču mēs devāmies tālāk- uz īstajiem Balkāniem, jo slovēņiem tā īsti nemaz netīk, ka viņus pieskaita Balkāniem.

Horvātija. Tā ir manis visvairāk izbraukātā zeme. Vēlreiz slavēt Dalmācijas piekrasti, Dubrovnikus, Plitvices ūdenskritumus nav nekādas jēgas. Esmu pārliecināts, ka manu rakstiņu lasīs tikai inteliģenti lasītāji, bet tie jau šos vārdus ir dzirdējuši. Tomēr arī te atradās pārsteidzoši  dabas pieminekļi, par kuriem tūrisma ceļvežos atkal ne vārda. Cetiņes upe Impro klientiem ir pazīstama, jo tās lejtecē baudām fantastisku raftingu. Tā arī ir viena no retajām upēm, kura ieplūst Adrijas jūrā, jo citas pagriežas uz Melno jūru. Tā iztek no grandioza krāterveida avota, kuru atradām  netālu no Bosnijas robežas. Tas ir skaistākais avots, kuru savā mūžā esmu skatījis.

Modre jezero (Zilais ezers) pie Imotsku pilsētiņas Horvātijā. Zils tāpēc, ka zils.

Ar vislielāko nepacietību gaidīju tikšanos ar Crveno jezero (Sarkanais ezers)un Modre jezero (Zilais ezers) pie Imotski pilsētiņas. Abi ir veidojušies puskilometru dziļās kritenēs, un tie atrodas kilometra attālumā viens no otra. Sarkanais ir ar absolūti vertikāliem 240 metrus augstiem krastiem. Tā dziļums ir 289 metri, ezera dibens ir 6 metri zem jūras līmeņa. Tātad kopā kritenes dziļums ir 529 metri. Tā ir trešā dziļākā pasaulē! (ceļveži klusē…) Runā, ka 2. Pasaules karā tur iegāzusies notriekta ASV lidmašīna… Vai nu tā bija vai nebija- es tur iekšā neniršu un lidmašīnu nemeklēšu. Kā lidmašīna krītot iegāzusies tik precīzi, nemācēšu komentēt. Tādās reizēs allaž atceros tēvabrāļa teikto: Juri, nekad nevajag ļaut patiesībai sabojāt labu stāstu! Pie Zilā ezera ar zināmu piepūli iespējams nokāpt un pat nopeldēties. Ziniet, gidiem nevar būt lielākas laimes kā ieraudzīt savus tūristus pārlaimīgiem ģīmjiem. Patiesībā neviens jau neaizliedz gidam priecāties gan par laimīgiem tūristiem, gan dabas un citiem jaukumiem.

Smilšakmens stabi Bosnijā un Hercegovīnā pie Fočas pilsētas.

Bosnija un Hercegovina. Par Bosniju ceļvežu nav daudz. Latviski nav neviena. Saprotams arī kāpēc. Dažas reizes gadā uz Bosniju tūristus vedam, cilvēkiem patīk, taču iekšēja balss saka, ka te daudz vairāk skatāmā. Vispirms tikām galā ar Unas Nacionālo parku, kas dibināts tikai pirms dažiem gadiem. Pirmā grupa no Latvijas te šogad jau bija un cilvēki bija sajūsmā. Obligāti ir jāredz Štrbačkij Buk ūdenskritums, lai gan ūdenskritumu kaskāžu te milzīgs daudzums. Visus apskatīt nebūs iespējams. Daži atgādina Krka upes ūdenskritumus Horvātijā. Te var apciemot 80 gadīgu večuku, kurš uzbūvējis ekoloģisko veļas mašīnu. Tā ir tāda kā baļļa, kurā gāžas iekšā regulējama ūdens straume. Iekšā kuļās drēbes bez jebkādiem veļas pulveriem un elektrības. Ķeksi, ar kuru var regulēt straumes stiprumu, večuks sauc par programmu. Taujāts par veselību, priecājās, ka dakteri esot salabojuši redzi. Tagad labāk varēšot redzēt bābas!  Vitāls cilvēks! Kā gribētos viņam līdzināties pēc gadiem 30…

Mostaras vecpilsēta, Kravicas ūdenskritumi un Blagaj ciematiņš ar vēl vienu jaudīgu avotu mums ir labi pazīstams, bet par sarkanajiem smilšakmens stabiem neko daudz dzirdējuši nebijām. Tādus atradām pēc norādēm pie Fočas pilsētas. Interesanti, bet mūsu tūristi pagaidām tos neredzēs- briesmīgs ceļš.

Uvac upes meandru rezervāts Serbijā. Virs galvas planē milzīgi grifi, taču fotogrāfijā tos bija grūtu iekļaut.

Serbija. Te iegūto pieredzi jau nācās izmantot 15 dienu garā braucienā pa daudzām Balkānu zemēm rudenī. Vairums ļaužu atsauksmēs rakstīja, ka visvairāk patikusi diena Uvac upes rezervātā. Rezervāts ir diezgan plašs, taču neaizmirstamākais brīdis ir uz augsta kanjona malas raugoties uz Uvac  upes meandriem- līkumiem. Meandri ir raksturīgi līdzenumu upēm, šeit tie ir dziļa kanjona apakšā. Tas nekādi nesader ar teoriju, ka tādi rodas sānu erozijas rezultātā. Domājams, ka asie upes līkumi ir veidojušies tālā senatnē, bet, kad šis apvidus sāka tektoniski celties, upe saglabāja savu gultni vecajā vietā. Atkal jāapgalvo: neko tādu nebiju redzējis. Serbijas ceļvežos par tiem ne vārda. Lai nokļūtu kanjona augšā, ir jākāpj. Tieši tas ir tas, kas daudziem vajadzīgs. Lai nokļūtu līdz kāpjamās takas sākumam, ir jābrauc ar motorlaivu. Pirms 40 gadiem uz upes uzcēla aizsprostu elektrostacijai. Daudzi vides aizstāvji aizrādītu, ka tas degradē vidi. Muļķības! Te bija tāds lērums putnu! Iespaidīgākie bija daudzie grifi, kuru ziņkāri lidinājās virs mūsu galvām. Spārnu platums tādam lidaparātam ir 2,8 metri. Radās iespaids, ka grifi ir mazliet vīlušies- viņi ēstu tikai mazliet saulē pastāvējušos un iebojājušos tūristus. Mēs bijām dzīvespriecīgi. Tādi maitu putniem neder. Šī esot otrā lielākā grifu kolonija Eiropā. Lielākā ir Spānijā.

Diezgan daudz sanāca braukt pa līdz šim neredzētām Serbijas vietām. Redzējām skaistus un serbu tautai nozīmīgus klosterus, svaigi iekonservētas un restaurētas romiešu apmetņu drupas, dabiskus akmens tiltus un vēl šo to. Taču vājās infrastruktūras dēļ tos tūristiem pagaidām nepiedāvāsim. Par dažām vietām palika tāds noplucis iespaids. Patiesībā vainojama esot nolaidība un slinkums, ne amerikāņi vai krievi. Daudzi puiši sapucējušies ļoti greznās treniņbiksēs. Kā lepnākajos Maskačkas vai Bolderājas rajončikos!

Mācoties brālīgo valstu ģeogrāfiju skolās palicis prātā vārds Dzelzs vārti. Nu tos ieraudzīju. Tā ir vieta, kur varenā Donavas upe izgrauzusies cauri kalnu grēdai. Spraucoties cauri stāvajām klintīm, upe drīzāk atgādina Norvēģijas fjordus, nevis rāmo Donavu līdzenumos. Rumāņi ar serbiem kopīgiem spēkiem uzbūvējuši aizsprostu un spēkstaciju, tāpēc tagad šī vieta ir kuģojama. Donava šeit ir robežupe starp abām valstī. Taču tūrisma serviss diezgan draņķīgs abās pusēs. (Bijām iecerējuši kādā gleznainā vietā pasēdēt krodziņā un iebaudīt pusdienas. Krodziņu nebija. Tūristu arī) Taču tas nenozīmē, ka te nevajadzētu braukt. Tos, kuri atradīs sevī spēkus uzkāpt kalna pašā augšā, Dzelzs vārti palutinās ar īpašu skatu. Kristiāns- mūsu rumāņu sadarbības partneris un liels Latvijas draugs parādīs īsto taciņu, un piedzīvojums garantēts.

Kosovas skaistākā vieta Prizrenas pilsēta. Iesaku arī izteiktiem urbānā tūrisma nīdējiem.

Kosova. Šī ir mana pirmā reize jaunākajā Eiropas valstī. (lai man piedod LuganDonas teroristu bandas Ukrainā. Viņu valstis es neatzīstu) Serbi, saprotams, nekad neatzīs Kosovu, tāpat kā ukraiņi Krimas okupāciju. Tāpēc mums nācās iebraukt Kosovā no Melnkalnes puses. Iebraukt no Serbijas Kosovā var, bet tad mēs nedabūtu izbraukšanas zīmogu pasēs. Nākamajā reizē, iebraucot Serbijā, tas var radīt nopietnas problēmas. Katrs no mums zina, ka pirmā reize ir mazliet bailīga, lai ko arī tu nedarītu. Vēlāk iepatīkas. Man arī tā bija. Tagad esmu gatavs doties uz Kosovu vēl, lai gan grandiozi dabas objekti mūsu ceļā negadījās. Nepilnus 11 tk km² mazā Kosova atrodas tādā kā bļodā. No visām pusēm to ieskauj kalni, un tie, kā zināms, skaisti ir vienmēr. Centrālā daļa ir līdzena. Protams, ka te ir ūdenskritumi, aizas, ielejas un klintis, taču kaimiņvalstīs tie nav sliktāki. Mani Kosova pārsteidza ar to, ka tā bija ļoti draudzīga, samērā tīrīga un, salīdzinot ar Serbiju, gribas teikt- sakārtota. Balstoties uz iepriekšējiem stereotipiem, biju sagatavojies, ka mani nolaupīs un izoperēs vienu nieri, bet somā pa kluso sabāzīs narkotikas. Tā nenotika. Īpaši varu ieteikt Prizrenas pilsētu ar ļoti austrumnieciskiem vaibstiem un turcisku kolorītu. Bailīgos gribu mierināt. No musulmaņiem nav jābaidās. Īstie musulmaņi ir baigi foršie džeki. Nāksies jūs apbēdināt. Kosovas vīriešiem nav 4 sievas. Bet uz Prizrenu aizbrauciet! Pa ceļam- kopā ar Melnkalni, Albāniju, varbūt Maķedoniju. Patiks.

Kuklica. Akmens lelles Maķedonijā.

Maķedonija. Uz Maķedoniju ir vērts doties kaut vai tikai Ohridas ezera un pilsētiņas dēļ. Tur dažas reizes gadā arī esam. Taču ar lielām zināšanām par citiem Maķedonijas jaukumiem diemžēl palepoties nevaru. Nu esmu redzējis vēl divas tūristiem rādāmas un sasniedzamas vietas. Matkas kanjonu īpaši neaprakstīšu. Gleznains, dziļš uzpludināts kalnu upes kanjons, pa kuru var pabraukāt ar laivu. Jauki, kā jau visi tādi kanjoni.

Akmens lelles, jeb Kuklica ir lieta, ko viņi paši reklamē ceļvežos un interneta resursos. Erozijas rezultātā izveidojušās ap 200 dažādu lielumu akmens skulptūras apmēram 1 ha platībā. Uz dažām lellēm raugoties var izplānot visādas leģendas un smieklīgus to nosaukumus. Es gan tur nekādas leģendas neredzu, es redzu erozijas procesu un priecājos, ka esmu te atbraucis laicīgi, jo pēc dažiem tūkstošiem gadu tās būs sabrukušas pavisam. No lielceļa te jānobrauc kādi 2 km pa nelielu lauku celiņu. Nācās arī pacīnīties ar diezgan lielu bruņurupuci, kurš arī gribēja izmantot civilizācijas labumus- ceļu. Vietējā Kratovo pilsētiņā uzmeklējām informācijas un tūrisma centru. Atradām! Bet laipnie tūrisma menedžeri nerunā nevienā svešvalodā. Bet mums vajag noorganizēt mazu busiņu no lielceļa līdz Kuklicai. Es protu kādus simts vārdus (tas ir vairāk, kā dažs labs izbijis Saeimas deputāts latviski) serbu valodā. Ar tiem pietika, lai darījumu nokārtotu, jo maķedonieši arī saprot serbiski kopš vecajiem Dienvidslāvijas laikiem. Patiesībā maķedoniešu valoda ir daudz līdzīgāka bulgāru valodai. ‘’Gali’’ mums tagad ir!

Sačakarētais geizers Sapareva banjā Bulgārijā.

Bulgārija. Padomju ļaudīm Bulgārija asociējās ar pludmali Zelta smiltis un palmām puķupodos, jo īstās tur neaug. Par labiem darba rādītājiem un augstiem izslaukumiem no kolhoza govs uzticamākie padomju ļaudis tur varēja nokļūt. Mani turp nelaida, jo tā arī neizaugu līdz komjaunieša goda nosaukumam. Tagad Bulgārijā ielaiž arī nekomjauniešus. Pludmales man ir diezgan vienaldzīgas, tāpēc turpinājām vien meklēt dabas brīnumus. Tā kā arī te ir daudz kaļķakmens, daba un lietus ūdeņi klintīs izveidojuši bezgala daudz dīvainu formu. Uz dienvidiem no Plovdivas pilsētas ir iespaidīgu izmēru dabisks akmens tilts- arka. Paši bulgāri to sauc par Chudnice mostove. Tas nozīmē, ka viņiem pašiem arī patīk, lai gan ir dabas izlutināti. Mūžīgā problēma: kā to nofotografēt tā, lai skatītājam kļūst saprotami tā milzīgie apjomi? Dīvaini, bet mūsu četrotne te bijām vienīgie tūristi, ja neskaita tantiņas, kuras pārdeva medu un mežrozīšu ievārījumu. Un vēl rakiju (stiprs pašdzīts alkoholisks dzēriens, no kura nesāpot galva).

Chudnice mostove - dabisks akmens tilts Bulgārijā.

Pilnīgi nebaudāms ir vēl viens ūnikums- geizers pie pilsētiņas Sapareva banja. Geizeru pasaulē ir maz, karsto avotu ir daudz. Nemaz nezināju, ka Bulgārijā tāds ir, taču kādi vietējie gudrinieki  sadomājuši geizeru ‘’izdzīt caur trubu’’. No briesmīga paskata betona un cauruļu jūkļa, kas atgādina padomju publisko pirti, ik pa laikam izšaujas verdošs ūdens. Un viss. Cietumā vajadzētu likt par tādu dabas čakarēšanu!

Toties kāpiens Rilas kalnos bija īsta bauda. Todien nestrādāja pacēlājs, tāpēc noīrējām džipu, lai taupītu laiku, un nebūtu stundām jāiet pa meža ceļu (pareizāk –neceļu), kur kalnus nemaz nevar redzēt. Par nelaimi, džipa vadītājs bija attāls Šūmahera radinieks, vismaz viņam pašām tā likās. Tupēju aizmugurē, tur nebija rokturu, pie kā pieturēties. 

Devetshkas alas Bulgārijā.

Kratoties pa briesmīgajām bedrēm domāju, ka gravitācija un paātrinājums mani izmetīs pa aizmugures durvīm kā kaķēnu no pienotavas. Toties no kalniem bija saredzami 7 slavenie Rilas ezeri, pie kuriem esot īpaša Zemes vai kaut kāda tur kosmiska enerģija. Katru vasaru baltās drānās tērpti cilvēki sekojot kaut kādiem kristietības un hinduisma sintēzes rituāliem te veic savādas darbības. Stājas sakaros ar kosmiskiem gariem?! Ceru, ka tikai ar tiem. Bet droši vien es kaut ko nesaprotu. Šo vietu labi var ieraudzīt pēc daudzajiem baltajiem akmeņiem, kuri sakrauti ļoti regulāros apļos. Mani kosmiskās būtnes lika mierā, bet sirds gavilēja, raugoties uz sniegotajiem kalniem vasarā un ezeriem no augšas. Tūristiem arī patiks (ja būs pacēlājs, ne džips).

Belogradčik smilšakmens stabi un senie nocietinājumi Bulgārijā

Neesmu pilsētu fans, bet Plovdiva mani patīkami pārsteidza ar savu vecpilsētas arhitektūru un feino krodziņu. Slavenos bulgāru rožu laukus ieraudzīt neizdevās. Pa ceļam gadījās tikai tāds pamests- aizaudzis. Skaisti, bet ne izcili bija Kušunski ūdenskritumi- tāda blāva Plitvices kopija. Lovečas pilsētā ir viens no nedaudzajiem Eiropas tiltiem, kurš kalpo gan upes šķērsošanai, gan kā iepirkšanās un krodziņu vieta.

Kaut kas īpašs bija Devetashkas alas. Tikai dažus simtus metru dziļas, toties platas un augstas, ar četriem lieliem caurumiem alas griestos, caur kuriem redzamas debesis. Kā nofotografēt visus četrus caurumus tā, lai Saldus Zemes lasītāji man noticētu, ka te ir vērts nokļūt? Kamēr Saldus Zemes lasītāji vēl tikai domā, apvītušās bojeviku kinozvaigznes te uzņēma parodiju filmu paši par sevi, izgudrodami supernereālu sižetu. Lai jau vecie buki papriecājas. Alas sikspārņi gan neesot bijuši par radošo troksni sajūsmā un steiguši Devetashku pamest. Zaļie papukstējuši gan, bet atklāti Čakam Norisam neesot iebilduši. Jūs riskētu?

Dzelzs vārti Donavas upē no Rumānijas puses.

Visa Bulgārija nesastāv tikai no kaļķakmeņiem. ZR daļā ir daudz smilšakmeņu. Tie nešķīst ūdenī, bet erozijai padodas labi. Rezultātā izveidojas visneiedomājamāko formu klintis. Īpaši pie pilsētiņas Belogradčik. Dažviet klinšu stabi ir tik tuvu viens otram, ka senatnē atjautīgākie tos izmantojuši kā dabiskus nocietinājumus. Mūsu bāleliņi tikmēr nesa un bēra pilskalnus ar cepurēm. Te nu darbs fotoaparātam un šoreiz bildes izdodas.

Cerams, ka tādas, kuras iekārdinās un iedrošinās dārgos Saldus Zemes lasītājus nevairīties no Balkāniem. Tur, protams, nav viss tik glīti nolaizīts un safrizēts kā Austrijā, dažviet pieklibo servisiņš, toties tas tiek bagātīgi kompensēts ar plašo balkāniešu dvēseli, draudzīgumu un garšīgu alu. Un tam visam pāri- Balkānu dabas pērles. Es braukšu atkal! Jo vīns arī tur labs.

Juris Levics
Impro ceļojumi gids,
Druvas vidusskolas ģeogrāfijas skolotājs
2014. Saldus Zemei

---