MONGOLIJAS CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 05.09.2015

05.09.2015.

Tā arī nesaprotu, kā debesīs pateikt, kurā brīdī iestājas jauna diena. Lai nu kā, mums tas ir kaut kur ceļā uz Biškeku, Kirgizstānas galvaspilsētu, kur lidmašīna nolaižas vispirms. Mana iekšējā spriedze ir tik nemanāma, tomēr liela, ka neiemiegu nedz līdz Biškekai, nedz pēc tās. Darbojos loģiski. Lasu līdzi paņemtos ‘’Rīgas laikus’’, pārskatu kāda alternatīva Mongolijas ceļveža krāšņās bildes, noskatos labu spriedzes filmu, aci nemirkšķinot palūdzu stjuartei dubultu alkohola devu, ko arī saņemu, tomēr miegs mani neapžēlo. Domas ganās tikai vienā aplokā, un es nespēju saprast Mongolijas lomu šajā scenārijā.

 

Rīgas lidostu esmu sasniegusi tādā stāvoklī, ka pilnīgi noteikti esmu nopelnījusi aukstu alu. No grupas esmu vienīgā, kas dienas vidū sēž un malko, turklāt tas nav pirmais alus. Vēlo brokastu kausam klāt ir eiforijas garša, pēc pārsteidzošās nakts joprojām lidoju. Kad no rīta, daudz nedomājot esmu sakrāmējusi somu un samainījusi naudu, redzu, ka laika vēl pietiek. Nolemju nebraukt ar taksometru, bet izmantot sabiedrisko transportu.

 

Esmu enerģijas un iedvesmas pilna, tāpēc divas mugursomas neapgrūtina – ceļu plecos un eju. Manuprāt, man jāšķērso tikai Vanšu tilts un jāpārsēžas lidostas autobusā, tomēr viss notiek citādi. Pilnīgi visi transporta līdzekļi tomēr neiet manā iedomātajā virzienā, un viens tāds dīvainis paved mani labu gabalu uz Bolderājas pusi. Labo omu nezaudējot, kājām stūrēju atpakaļ Kalnciema ielas virzienā. Somas izrādās diezgan smagas, bet kas gan tas ir salīdzinājumā ar īstām pārvietošanās grūtībām pasaules ceļos! Pie sevis ironizēju par mūsu mazajiem attālumiem salīdzinājumā ar Mongolijas milzu gabarītiem un tikai eju. Cenšos nogriezt ceļu, bet aizmaldos arvien vairāk – te iela izved uz citu pusi, te garš rūpnīcas žogs, kas nebeidzas, te vēl kāds negaidīts pavērsiens… Pati nesaprotu, kā var tik ļoti nomaldīties savā pilsētā, tomēr spītība liedz apstāties. Tā nu līdz lidostas autobusam nonāku pa kādu neizskaidrojamu apvedceļu vismaz sešu, septiņu transporta pieturu garumā.

 

Esmu nosvīdusi un nedaudz noskaitusies, tomēr lidojošā sajūta nav mitējusies. To nemaina arī iepazīšanās ar grupu, lidostas drūzma, vārdu saspēle, diennakts Stambulā un dažādi prātīgi rituāli ap sevi. Mongolijas priekšspēle ir beigusies ar dejām un skūpstīšanos līdz rītam, kas visu sagriezis ar kājām gaisā. Varu lidot uz kuru pasaules malu gribu, bet domāšu tikai par vīrieša platajiem pleciem un pēkšņi ugunīgo tvērienu. ‘’Paskaties pasē’’ man jau pirms gadiem desmit teica kāds draugs, kas šo statusu bija ieguvis pēc mūsu īsa un kaislīga romāna. Vēlāk uzticēju viņam visas savas sirdslietas, kuras viņš nocirta saknē. ‘’Paskaties pasē – kādas tur vēl jūtas? Tikai sekss vai vienkārši aprēķins!’’, viņš mani vilka pie zemes, tomēr pārāk bravūrīgi, lai būtu patiesi.

 

Pase man ir, tā lidojot jāuzrāda, un savu gadu skaitu es zinu. Tomēr nekur es no tā neizbēgšu, un viss brauciens man paies zīlējot mākoņos – mīl vai nemīl? Spēle vai nopietni? Likumsakarīgas beigas vai jauns sākums? Lidojums uz brīdi ar sekojošu sāpīgu piezemēšanos vai tomēr ‘’Maskava asarām netic’’? Ar ķermeni esmu lidmašīnā, ar domām esmu aiz mākoņiem un tur arī palikšu...

 

Ulanbatora nepārsteidz, apmēram tādu arī esmu iedomājusies Āzijas vidienē esošu lielpilsētu, kas no jurtu nometnes klajā laukā izaugusi vien pēdējo simts gadu laikā. Nekādas senas vēstures, toties milzīgi dūmojoši skursteņi, padomju laika apbūve un reprezentatīvs centrs ar obligātajiem pieminekļiem vidū. Ielas tik platas, lai vējš var ieskrieties, apkures caurules virs zemes, lai bargajās ziemās nesasalst, jaunbūvju tik daudz, lai aziātiskais vēriens uzreiz būtu redzams. Šī valsts un tās ļaudis ar mazvērtības kompleksiem nesirgst, lai arī kādu nabadzību un skarbumu tai piedēvētu apkārtējā pasaule. Sajūtu to jau lidostā, kur satiekam, kā izrādās, vienīgo Mongolijas diedelnieku. Pat tas neprasa naudu tāpat vien, bet gan cenšas pārdot atklātnītes. ‘’Ar visu marku’’, viņš uzstājīgi baksta kartiņas aizmugurē, vienlaikus vicinot apskretušu kartona gabalu ar žēlabainu dzīves stāstu – jurta nodegusi, visa ģimene gājusi bojā, viņš vienīgais palicis dzīvs… Pinkains un enerģijas pilns viņš joņo pa lidostu ar tādu uzstājību, ka izraisa nevis līdzjūtību, bet demonstrē tādu kā skatuvisku pievilcību.

 

Tāda pat ir pilsēta aiz autobusa stikla. Neviens to nav slīpējis kā dārgakmeni, bet robustums tai piešķir raksturu. Jaunas augstceltnes mijas ar apdzīvotiem vagoniņiem, jurtas ar konteineriem, gari žogi ar milzīgām būvbedrēm, spoži skatlogi ar greiziem kioskiem, bankas ar lombardiem, restorānu virknes ar haotisku tirdzniecību pagalmos, grandioza būvtehnika ar pamestiem vrakiem... Ar zirgiem un kamieļiem neviens nejāj, gluži pretēji. Mašīnu šajā pusotra miljona cilvēku apdzīvotajā pilsētā, izrādās, ir tik daudz, ka to kustību drastiski ierobežo - noteiktās dienās drīkst pārvietoties tikai mašīnas ar noteiktiem numuriem… Tas ir gan tāpēc, lai mazinātu sastrēgumus, gan tāpēc, ka Ulanbatora ilgu laiku tika uzskatīta par pasaulē vispiesārņotāko galvaspilsētu. Ja pilsētā ir jāuzturas tikai vienu dienu, tad šāds fakts neliekas traucējošs. Gluži pretēji – tas ir kā maza kroplība cilvēkā, kas bieži izraisa pastiprinātu erotisku pievilcību…

 

Pikanta koķetērija ir arī uzraksti kirilicā. Pazīstamie burti aicina tos lasīt, taču neļauj saprast ne vārda. Rakstība ir nodeva bijušajai padomju ērai, kas Mongoliju ļāva dēvēt par sešpadsmito padomju republiku. Tagad valsts ir brīvlaista no visiem ideoloģiskajiem spaidiem, un ir kā melnais zirdziņš Āzijas politikā un ekonomikā. Pat caur autobusa logu ir redzams, ka pilsēta ir izaugsmē neprognozējama, un tieši tas man patīk.

 

Kad vēl neattapušies no garā lidojuma un sešu stundu laika starpības tiekam pārbaroti mongoļu tradicionālajā bārbekjū ēstuvē, desertu izturēt nav manos spēkos. Izskrienu ārā. Gribas ķert mirkli un fotografēt, gribas sevi atdzīvināt un saradot ar visu acīs krītošo – grūtnieci baltā kleitā, kas cēli ieķērusies vīra elkonī, vecīšiem, kas piesēduši uz zilām šūpolēm blokmāju priekšā, bērneļiem, kas pa kartona kasti staipa pīkstošus kucēnus…

Šoferis un gide pie autobusa smēķē, un es, sev par pārsteigumu, palūdzu Sārai cigareti. Dūms pa dūmam un esmu sarunājusi savu bēgšanu – nekādu muzeju, man vajag jurtu priekšpilsētu! Liktenīgajā kino ballītē slavens krievu dokumentālists man ir stāstījis savus piedzīvojumus šajā skarbi dīvainajā vietā, un man divreiz nav jāsaka. Ja jau kā bēgošā līgava esmu izrāvusies no vīrieša skavām, tad jāmetas prom līdz galam! Pat Sāra mani atbalsta – ja pusmiljons cilvēku pilsētā dzīvo jurtās, tad kopainai tas ir jāredz. Viņa man deleģē šoferīti, kuram mani jāizvadā un jānogādā atpakaļ viesnīcā par degvielas cenu. To, ka burvīgais vīrietis nesazinās nevienā no konvertējamajām valodām, saprotu tikai mašīnā, kas jau līkumo pa bedrainiem pagalmiem. Miega trūkums rada samierināšanos ar visu – lai tikai ved, var iztikt bez vārdiem!

 

Tā nu tieku oderes pusē. Spožās cakas palikušas centrā, te, jurtu priekšpilsētā, ir sava dzīves loģika. Vairāki lieli pakalni ir nosēti ar simtiem, tūkstošiem jurtu, kas nepārvietojas. Izveidojies tāds kā milzīgs geto, kam pamatā ir ačgārnība – urbānā vidē iesprostots nomadu gars. Ap dažām ir betona žogi, citām piecelta kāda būdele, visapkārt mētājas mašīnu vraki, pa vidu bradā lopi, visur kūp kādi pavarda dūmi, saulē mirdz izgāzti stikli, plīvo veļa, ainavu cauršķeļ šķībi greizi bleķa atlūzu žogi, jurtas nostiprinātas ar vecu riepu krāvumiem, ielu nav, bet ceļi kļūst par puzli no neizbraucamām bedrēm un grāvjiem… Ziemā tieši te rodas indīgais piesārņojums, jo primitīvās krāsnis tiek kurinātas ar nelegāli iegūtām, ļoti nekvalitatīvām oglēm. Sniegs tad pārklājas ar melnu putekļu kārtu – kā skarba un nolemta mežģīne civilizācijas ietērpā.

Šoferītis ir mierīgs kā vēl neredzētais Prževaļska zirgs. Ja, jābrauc, tad jābrauc, nav lieki jālauza galva – kāpēc? Kad man kļūst žēl mašīnas, kāpju ārā. Nezinu, kādi cilvēki un dzīve sagaidīs aiz stūra, bet Sāras brīdinājumiem par iespējamo agresivitāti neklausu. Jā, daži piedzēruši vīri streipuļo ap stūriem, bet kurā pasaules malā tad viņu nav? Arī suņi apklust, kad nebaidos, un garāmgājēji nemet ar akmeni, kad tveru tos kadrā.

 

Man ir uznākusi dzīves medību sajūta. Esmu tikai dažas stundas šajā zemē, bet, kā bulta nesos uz jurtu, kur man priekšā skaidri saredzams mērķis – kaila jaunekļa mugura. Nav laika nedz izvēlēties, nedz ko sarunāt, jāņem tas, ko ceļš nolicis pretī – ūjinu un tuvojos. Mani, protams, aicina iekšā, par mani pat nebrīnās, kaut esmu kā no debesīm nokritusi. Puskailais jauneklis, viņa skaistule māsa un kluss, sirsnīgs tēvs spodri iekārtotā jurtā grauž ciedru riekstus un skatās lielu televizoru. Lai mani sajūsmas spiedzieni būtu pavisam neviltoti, lielais ekrāns rāda hokeja spēli. Ģimene man pat nepievērš uzmanību, tik ļoti viņi ir iegrimuši spēles gaitā. ‘’Mongolijā ir pasaules sliktākā izlase hokejā’’ atceros tīmeklī lasīto. Nu, un tad? Jāšanā un cīņas mākslā viņus nepārspēt!

Puskailais jauneklis man rāmi pozē uz gultas malas ar neiztrūkstošo zirgu paklāju fonā, tēvs parāda goda rakstus, meitene piedāvā uzgrauzt riekstus, bet veiksmīgs uzbrucējs tiek pie vārtu guvuma. Tie nav mongoļi, kas spēlē, bet man jau tagad patīk viņu jurtas kārtība un pašcieņas pilnais miers. Zirgu paklāji turpmāk būs visu jurtu neiztrūkstoša rota, bet par hokeju atgādinās vien puisīši tēkreklos ar slavenu hokejistu vārdiem un numuriem. Viņi nesīs ūdens kannas no kopīgā pumpja, skraidīs pa tuksnesi vai dzenās bumbu starp riepu krāvumiem un mani tas, nez kāpēc, ļoti aizkustinās. Ir jauki, ja hokeju mīl zemē, kur ir sliktākā izlase pasaulē, un zirgi noteikti ir ierastāks pārvietošanās līdzeklis nekā slidas.

---