MONGOLIJAS CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 06.09.2015

06.09.2015.

Kā es dievinu miegu, kā gribētu gulēt vēl, vēl un vēl… Bet grupas vadonis Edgars uztur visos enerģisku noskaņojumu un nedaudz erotisku spriedzi, kuru izstaro pats. Turpmāk jāceļas nežēlīgi agri un pie tā vienkārši jāpierod. Mongolijas ceļi ir tāli, bet mēs taču tos gribam iekarot!

 

Iekarot vai ļauties, gūt virsvadību vai peldēt pa straumi… Šie dzīves pretstatu taustiņi paspējuši man izspēlēt arī Ulanbatoras melodiju. No rīta esmu spiesta taisnoties Edgaram un grupai, ka speciāli viņus nepametu, gluži pretēji – uz organizēto folkloras šovu pilnīgi noteikti gribēju būt atpakaļ, tāpat kā uz kopīgajām vakariņām. Biju loģiska un precīza. Pulksteņa laiks bija sarunāts, šoferītis parādīja restorānu, man bija tieši stunda, lai aizgaiņātu miegu, sapucētos un svaigā formā ierastos uz pasākumu. Izpildīju visu nevainojami, un pati lepojos ar sevi. Ceļā gan uznāca spēcīgs lietus, izmirku līdz kaulam, bet virzienu nemainīju. Piecas minūtes pirms paredzētā šova slapja, taču apņēmīga biju norādītajā vietā. Smalkais restorāns un nacionālos kostīmos tērptas meitenes neko aizdomīgu nevēstīja, gluži pretēji. Nedaudz dīvaini likās vien puiši Betmena tērpos, kas plivinājās pa zāli, taču biju gatava ņemt pretī visu, ko dod. Nu, jautāju zāles pārzinei, kur tad būs tas mūsu šovs?

 

Tālāk divas trīs stundas viss iet kā pa apburtu apli. Neviens uzrunātais cilvēks, pat restorānu personāls, policisti un taksisti, nerunā ne angliski, ne krieviski, ne žestu valodā. Visiem ir pilnīgi vienalga, ko meklēju, esmu sajaukusi vai gribu noskaidrot. Šajā restorānā nekāda šova šovakar nebūs, arī grupas vakariņas neesot pieteiktas. Taču ar tādu pat nosaukumu ir vēl divi restorāni – varbūt tajos? Tālāk eju, skrienu, braucu, lecu ārā, dusmojos, gandrīz raudu, atkal palieku nikna, atkal cenšos visu saprast un noskaidrot, bet nekā. Kad ķeros pie pēdējā salmiņa – vai ir kāds taksists, kas runā angliski, atbildē saņemu jaunu, smalku puisīti, kas atsaucas – jā, viņš runā gan! Noticu un saku – braucam, kas izrādās acīm redzama kļūda. Iekļūstam milzīgā sastrēgumā, virziens, pēc manas pārliecības, ir nepareizs, viņš vispār nesaprot, kur mani ved, nepārtraukti zvana un uzrunā garām gājējus, ved mani uz šikiem naktsklubiem, kuru izrādās ļoti daudz, meklējas pa aizdomīgiem pagalmiem, ko noraidu es, angliski nerunā un nesaprot ne vārda, izņemot ‘’jes’’, ‘’no’’ un ‘’veit’’, spītīgi turpina riņķot, līdz es gandrīz vai fiziski ķeros pie stūres un pieprasu mani nolikt tur, kur paņēma – centrālajā laukumā pie viesnīcas. Miega bads, izmirkums, izsalkums, apjukums, nogurums uzklūp vienā mirklī. Šovu man neredzēt, tas nu skaidrs, bet varbūt vismaz vakariņas atradīšu…

 

Atkal apņēmīgi eju, līdz man priekšā atskan skaļas, laimīgas bērnu balsis. Mazi, smuki mongolīši smiedami riņķo pa laukumu ar lielām rotaļu mašīnām. Lietus ir mitējies, pār debesskrāpjiem starp tumšiem mākoņiem izlīdusi spilgta saule un ap Mongolijas galvenā padomju varas kareivja Suhenbatora statuju atjaunojusies laimīga vakara dzīve. Apstājos un apgriežos ap savu asi. Kāpēc viss jāiekaro pēc plāna, ja var vienkārši ļauties? Kas manā dzīvē kļūs sliktāk, ja kuņģis vienu vakaru atpūtīsies? Tāpat jau ēdam pārāk daudz…

 

Īsā mirklī viss sastājas savās vietās - kā vienmēr, kad atmetam plānus, programmas un priekšrakstus. Pilsēta pēc lietus ir skaista, pat peļķēs atspoguļojas debesis ar milzīgām mākoņu acīm. Ir piektdienas vakars, daudzie krodziņi pilni, karaokes bāri ik uz stūra, cilvēku smiekli, pašapziņa, mierīgas sejas… Varbūt iedzert glāzi alus? Krodziņā, bārā, nopirkt kioskā ‘’Gobi’’ pudeli un sēdēt uz žoga malas vai parkā uz soliņa… Gribu iet veikalā, bet blakus aiz kādām stikla durvīm puskails jauneklis graciozi mazgā grīdu. Es apstājos, ilgi uz viņu skatos un alu nenopērku. Kāpēc dzert, ja dzīve tiecas pretī tik skaista? Ievelku Āzijas gaisu, lietus to attīrījis, un atvieglota eju uz viesnīcu. Karaokei nav spēka, naktsdzīve jāatliek, bet kaut ko vēl prasās.

• Vai jums nav cigarete? – spontāni jautāju izspūrušam francūzim pie viesnīcas.

• Smēķēt taču nav labi! – viņš viltīgi smaida.

• Jā, bet ne jau Mongolijā… Te viss ir citādi, vai tad ne?

• Hmm, jums taisnība. Patiešām, kur tad vēl smēķēt, ja ne Mongolijā?

Tā mēs aizejam līdz kioskam, nopērkam katrs pa paciņai un nerunājot pūšam dūmus urbānajās nomadu debesīs. Kur tad vēl smēķēt, ja ne Mongolijā, abi esam vienojušies bez vārdiem, kā romantiski sazvērnieki katrs ar savu noslēpumu sirdī.

 

Jā, Edgar, jā, vairs nekur nepazudīšu! Man prieks, ka vakariņas bija lieliskas, ticu, ka šovs izcils. Tagad būšu, kur liksi. Jā, tikai izpīpēšu cigareti un kāpjam džipos, jā, man ļoti patīk tavs salikums – Vita, Evita, Elvita vienā mašīnā, trīs ‘’dzīves’’ un vēl Evitas mamma… Burvīga kompānija un vēl burvīgāks šoferis, kungs gados, cienījams vīrs uz jaunekļu fona, Džordžs, jā, un runā krieviski… Jā, dodamies ceļā! Lai smiltis put, lai jurtas izraibina ceļmalas, lai zib gar acīm kamieļi un Prževaļska zirgi, lai apvārsnis apdullina…

 

Jā, ceļa biedrenēm es vārdus atcerēšos, uzrunāsim viena otru smejot un gavilējot, bet savus vīriešus gan nesaukšu vārdā pat domās. ‘’Tā ir valsts, kur atrast sevi’’, atceros Mongolijas diagnozi. ‘’Šī zeme īpaši ieteicama tiem, kas tieši šobrīd mokās depresijā, kādās šķiršanās sāpēs, pusmūža krīzē vai vienkārši meklē dzīves jēgu’’ – kas no tā visa aktuāls man, domāju lasot ceļvedi, un bravūrīgi atcirtu pati sev – nekas! Tagad, kad debesis tiešām pārliecas pāri ar visiem mākoņiem, kad Džordžs izcilā meistarībā slidina dāmas pa savas zemes muguru, kad džips trauc viegli un glāsmaini kā mīlnieka roka, kad pilsēta palikusi aiz muguras un daba izpletusies atkailinātā varenībā, kad vārdu rotaļas un smieklus uzvar klusums, kad domas atslābst un par galveno vektoru kļūst ceļa padevīgā atdošanās, es mierīgi secinu, ka aktuāls ir pilnīgi viss. Manai mazmeitiņai nav pat divas nedēļas, kad viņas vecmāmiņa jau atkal zaudējusi galvu pie vīrieša platajiem pleciem un skaistās sajūtas, ko tie sola… Glāb mani, Mongolija, glāb!

 

Viens vīrietis, kas pametis kāzu priekšsajūtā, bet pēkšņi un uzstājīgi grib atgriezties, otrs, kas negaidīti aizrāvies spontānā kaislē, un parāvis mani līdzi kā jaunībā, atvēris durvis, kas manī bija samiernieciski noslēgtas. Kādas jūtas? Paskaties pasē, paskaties pasē, paskaties pasē… Jaunībā es domāju, ka cilvēki šādā vecumā jau ir teju vai miruši, ka viss ir rātni sapakots un salikts pa plauktiņiem, kuros garlaicības un kožu ir vairāk nekā dzīvības. Tagad skatos atpakaļ uz to lecīgi muļķīgo būtni un smejos pati par sevi. Nekādu kožu, viss mutuļo, un garlaicība ir iedalīta citiem. Paskaties pasē…

 

  Nē, es labāk skatīšos mākoņos! Man pieder nedēļa ar Mongolijas debesīm un tas ir ļoti, ļoti daudz. Iekšējo spriedzi kliedēšu ar cigaretes dūmu, kam vienmēr atradīsies kāda skaista un nomaļa vieta, skats, ko ieslēgt sirdī kā talismanu. Dienas pirmajā pusē jūsmojam par Prževaļska zirgiem nacionālajā parkā, kurus redzam gluži kā izredzētie – tuvu un daudz. Tad aptaustām un uzlaikojam pirmās kašmira kleitas un jaciņas, tad dodamies tālāk. Pusdienas ēdam jurtu nometnē, kas pārsteidz ar interjera skaistumu un augsto servisa līmeni. Kad izskrienu ārā ar slepeno cigareti, tad atmiņā kodējamo skatu ir daudz – uzvaras zizlis no jaka astes, kas plīvo vējā, akmens tēli zālē, pirmie kalni tālumā, apdzīvota jurta ar lopiem aiz žoga…

 

Bet Ausma man parāda ko īpašu, to, kas atbilst dvēseles noskaņojumam – saule ir spoža, bet tai apkārt ir melns aplis. Ar acīm skatoties ir grūti blenzt saulē, bet planšetes ekrānā dīvainā parādība ir skatāma visā krāšņumā – mistiska, majestātiska, biedējoša, vilinoša, neparasta… Šķiet, ka ar mani ir līdzīgi – iekšā viss deg, bet ārā netiek. Mani pārņem sajūta, ka zem šīs īpašās saules es atrisināšu kādu būtisku dzīves mīklu. Nezinu, vai man jāizvēlas starp diviem vīriešiem, vai jātiek vaļā no abiem, vai jāņem virsvadība vai jāļaujas notikumu plūsmai, bet zinu, ka Mongolijā esmu uz pareizā ceļa. Šī ir visretāk apdzīvotā valsts pasaulē, te katram cilvēkam ir trīs kvadrātkilometri. Te domām, jūtām un enerģijai ir kur izskrieties – lai meklē atbildes!

 

Kad nonākam senajā Mongoļu impērijas galvaspilsētā Karakorumā (tagad Harhorin), debesis ir savilkušās uz negaisu. Mākoņu batālijas pie apvāršņa beidzas ar milzīgām lietus gāzēm, kas nolīst kā biezs, veldzējošs aizkars. Esam muzejā, izskrienu loku apkārt gan pirms, gan pēc negaisa un balvā saņemu divus varavīksnes lokus. Edgara stāstījumam noķeru beidzamos teikumus un palieku piekalta pie kādas mistiskas budistu dievības attēla. Tā ir Galbinga – pus dieviete, pus putns, nāra ar putna nagiem. Viņa ir nemirstīga un dzīvo budistu paradīzē. Viņai ir brīnišķīga balss, kas pielūdz Budu. Mongoļiem Galbinga esot laika simbols, izlasu pēdējā mirklī.

 

Kad iekārtojamies burvīgā jurtu nometnē pie straujas upes, tikai Vita un es ir gatavas peldēties. Par tradicionālu peldi to grūti nosaukt, jo ūdens ir ļoti, ļoti straujš. Lai iemērcētos visai ledainajā ūdenī, ir jāaizāķē kājas aiz akmeņiem un jāmēģina noturēties. Iegulties straumes stihijā izdodas, bet atraut kājas no akmeņu patvēruma ir bīstami. Spiedzu ūdenī un domāju par Galbingu. Nez vai laiks un vecums ir viens un tas pats? Vai viņa ir arī vecuma dieviete? Ja, jā, tad padari to par nebūtisku, daiļā dieviete! Kāda tam nozīme?

Lai vecums dzīvo savu dzīvi, es dzīvošu savējo.

 

---