Kopš bērnības ģeogrāfijas stundām un televīzijas Kinoceļotāju kluba atceros, ka Dienvidaustrumāzijā atrodas valsts, kura saucas Birma un kurā kaut kur džungļos dzīvo dīvaina cilts, kuras sievietes uz kakla nēsā zeltītus riņķus, tādējādi stiepjot to arvien garāku. Atšķirībā no Taizemes, uz kuru pārbēgusi daļa šīs cilts un ar savu dīvaino izskatu pelna naudu, padongu (tā šī cilts saucas) apmetnēs Birmas džungļos nokļūt ir ļoti sarežģīti un neviens jūs tur negaida. Taču ir daudzas citas lietas un vietas, kuru dēļ vērts saņemties ceļojumam.
Lai arī mums pierastāk un saprotamāk lietot vārdu
Birma, nu jau piecpadsmit gadu šī valsts saucas Mjanma. Kā reiz paskaidroja kāds vietējais tā viņiem vienkārši patīkot labāk. Pēc atbrīvošanās no britu kolonizatoru aizbildniecības pēc II pasules kara valsts pasludināja neatkarību, tomēr tas noveda pie jaunām problēmām 1962. gadā Birmā notika militārs apvērsums, kura sekas jūtamas joprojām. Salīdzinot ar kaimiņvalsti Taizemi, Mjanma ir daudz vājāk attīstīta un tādējādi nabadzīgāka, arī tūrisma infrastruktūra joprojām ir autiņos. Iespējams, vaina arī jāmeklē apstāklī, ka valstī valda militāra diktatūra un vārds
hunta vien tūristus atbaida, tomēr tik traki nav baltos ceļotājus tur godā un vietējo attieksme ir ļoti labvēlīga, turklāt šī laipnība nav uzspēlēta. Un Mjanmā ir ko redzēt ne mazāk kā tajā pašā Taizemē.
Kā nokļūt Mjanmā?
Salīdzināšana ar Taizemi uzprasās pati no sevis, jo ērtākais veids, kā nokļūt Mjanmā, vienalga būs caur Taizemi. Vispirms jāaizlido uz Bangkoku, jo Latvijai tuvākās un izdevīgākās aviokompānijas nepiedāvā tiešu lidojumu uz Mjanmu. Pēc tam visprātīgāk būtu lidot no Bangkokas uz Jangonu vai Mandalaju. Iespējams arī šķērsot šo valstu sauszemes robežu, tomēr tas allaž ir nervus kutinošs pasākums, turklāt visbiežāk jums piedāvās vīzu tikai uz 24 stundām, atstājot šajā kontrolpunktā savu pasi (LR īpašums!) un ceļu turpinot paļaujoties uz saņurcītu lapiņu ar kaut kādu numuru dokumentu vietā. Pret to ir cerības pasi atgūt. 30 dienu vīza bez dokumentu atstāšanas ķīlā šajos mazajos kontrolpunktos ir daudz grūtāk iegūstama.
Mjanmas dārgumi
Mjanmā kā jau budisma zemē šis pasaules uzskats atstājis iespaidu kā uz sadzīvi un tradīcijām, tā arī, protams, uz arhitektūru, kuras kvintesence ir leģendārais ap divtūkstoš gadu senais
Shwe Dagon tempļu komplekss galvaspilsētā Jangonā (Rangūnā). Krāšņākie tempļi, zelta tonnas un pārpasaulīgs miers Budas tēlu apskaidrotajās sejās. Vai bijusī varenā Birmas galvaspilsēta Bagana (Pago) ar iespaidīgām tempļu drupām divtūkstoš tempļu nieka 42 kvadrātkilometru teritorijā! Vai
Birmas Olimps budistu templis un klosteris gluži vertikālā Popa kalna galā, 750 metru augstumā, enerģētiski ļoti gaiša vieta. Vai slavenā budistu svētvieta Zelta klints milzīgs apzeltīts akmens bluķis, kas balansē pašā bezdibeņa malā un līdzsvaru notur tikai, pateicoties
Budas matam, ar kuru, atbilstoši leģendai, akmens esot piesiets pie debesīm. Tam patiešām viegli noticēt, jo loģiska izskaidrojuma, kāpēc akmens līdz šim nav noripojis lejā, vienkārši nav. Ko teiksiet?
Medaļas otra puse ir viscaur valdošā nabadzība, kas ļoti kontrastē ar greznajām svētnīcām, tomēr birmieši ir smaidīgi un draudzīgi, un izskatās pilnīgi pašpietiekami un apmierināti ar savu dzīvi.
Otra lielākā Mjanmas pilsēta Mandalaja tomēr neatstāj diezko patīkamu iespaidu, taču to jāapmeklē kaut vai tādēļ, lai apskatītu pasaulē lielāko grāmatu no marmora, kā arī ārkārtīgi skaisto koka klosteri, karaļpils kompleksu, vēl vienu budistu svētvietu Mahamuni templi un paskatītos uz Mjanmas pēdējo karaļu pilsētu no Mandalajas kalna.
Mjanma ir ideāla vieta arī tiem, kas vēlas aizbēgt no jebkādas civilizācijas valstī ir ne mazums vietu, kur cilvēks varbūt nemaz nav kāju spēris. Andamanu jūras piekrastē tūristu ir daudz mazāk nekā neapdzīvotu salu ar lieliskām tīrām pludmalēm. Ūdens temperatūra ap +30°C, palmu paēna
visīstākā paradīze, kuru patraucēt var tikai jums klātpieliktais vietējais pavadonis. Jā gan, vai jūs ceļojat grupā vai vienatnē, bez tāda nekur. Tādi ir noteikumi. Tomēr pavadonis būs ļoti izpalīdzīgs un vajadzības gadījumā arī nemanāms. Tāpat nav iespējams pašiem noīrēt mašīnu, busiņu, laivu, kuģīti. Jūs to visu varat dabūt tikai kopā ar vietējo šoferi, kapteini,
takuzini
Makijāžs un betelrieksti
Eiropiešiem, kam nereti visi aziāti liekas vienādi, sākumā grūti noticēt, ka paši viņi cits citu tautības ziņā jau pa gabalu atšķir. Kad taju gids apgalvo, ka tas un tas un tas esot birmieši, šķiet viņš blefo. Tomēr ar laiku pats ievingrini aci un atšķirības sāc ievērot. Kopumā, birmieši ir tumšāku ādas krāsu, ne tik žilbinoši zobainiem smaidiem, varbūt nedaudz skarbākiem vaibstiem nekā taji, turklāt birmiršu meitenēm, sevišķi mazpilsētās un ciemos, raksturīgs savdabīgs makijāžs gaišdzeltenas strīpas, apļi uz vaigiem un pieres, kas nu kurai. Starp citu, šādi izdaiļojas ar daudzas kalnu un džungļu cilšu meitenes. Vēl viena savdabīga īpatnība (sastopama arī galvenokārt ārpus lielajām pilsētām), kas nezinātāju var sabiedēt, ir birmiešu mendele zelēt betelriekstus. Pirmkārt, viņi nemitīgi spļaudās, otrkārt, betelrieksti nokrāso viņu zobus un smaganas spilgti sarkanas, tā ka jums rodas sajūta, ka esat satikuši īstenu vampīru vai no džungļiem iemaldījušos cilvēkēdāju, kurš tikko ieturējis savu briesmīgo maltīti.
Taču, atcerieties patiesībā birmieši pret svešzemju tūristiem ir noskaņoti ļoti pozitīvi. Vienīgais, kas var traucēt, viņu uzmācīgā vēlēšanās jums kaut ko pārdot vai vienkārši izdiņģēt dāvaniņu, vislabāk naudā. Bet tā taču ir visur, turklāt saskarsme ar birmiešu tirgotājiem ne tuvu nav tik nomācoša kā reizumis arābu valstu tirgos. Burzma un skaļums valda vienīgi lielākajās pilsētās. Citur krāšņa, bieži vien neskarta miera osta.
Aleksandrs Bahs