Birma vai Mjanma? Braukt vai nebraukt? Tie, iespējams, ir pirmie jautājumi, kas ienāk prātā, dzirdot vienu vai otru šīs, pēc platības lielākās Dienvidaustrumu Āzijas jeb Indoķīnas valsts nosaukumu. Jautājums- braukt vai nebraukt, neapšaubāmi ir aktuāls tikai gadījumā, ja šī valsts tiek pieminēta, vai redzeslokā nonākusi potenciālā ceļojuma sakarā. Vienmēr tas tiek uzdots tieši tik dažādu iemeslu dēļ, cik esam dažādi mēs paši. Jautājums par pareizo nosaukumu mums uzdod neskaitāmus citus kāpēc tas ir aktuāli mūsdienu pasaulē, kuras mēdiji ir piesātināti ar klišejiskām uzrunām un centieniem veicināt demokrātiskos procesus dažādās pasaules vietās, un kādēļ sabiedrība nespēj nonākt pie šķietami tik vienkāršas, vienotas atbildes šajā sakarā? Lai atbildi atrast būtu sarežģītāk uz jebkuru no uzdotajiem jautājumiem, viens par otru skaļāk sauc gan vietējie boikota atbalstītāji, gan pretinieki. Tas pats notiek arī starptautiskajā arēnā. Tā ir ignorance, dažādi tirdzniecības ierobežojumi - embargo eksportam un importam, sankcijas un aicinājums tūristiem to neapmeklēt.
Pirmo reizi aicinājums neapmeklēt vai, pareizāk sakot, aicinājums apciemot mūs citreiz no Aung San Suu Či ir izskanējis 1995. gadā. Mūsdienu Birmas izveidotāja Aung San meita mājas arestā ir atradusies četrpadsmit no pēdējiem divdesmit gadiem. Sešdesmit četrgadīgā sieviete ir Saharova balvas, Nobela miera prēmijas un citu ar miera, demokrātijas, vārda brīvību saistītu apbalvojumu laureāte. Viņas lomu Mjanmas sabiedrības centienos veikt valsts pārvaldes struktūru reformas pārvērtēt ir grūti. Kopš uzsaukuma ir pagājuši piecpadsmit gadi. Ir bijusi iespēja novērtēt, vai tūrisma boikots dod rezultātus. Kā atzīst daudzi ārvalstu eksperti un vietējie valsts iedzīvotāji - nē.
Kādēļ radās doma aicināt tūristus neapmeklēt Mjanmu?
Aung San Suu Či politiskās darbības sākums sakrīt ar laiku, kad valsts vadītāji pēc ilggadīgiem pūliņiem uzturēt plānveida ekonomiku un Budas mācības pielāgošanu Marksistiskai ideoloģijai valsti bija noveduši pasaules nabadzīgāko pasaules valstu vidū. 1988.gada 8.augustā tā brīža galvaspilsētas Rangunas studenti izgāja demonstrācijā, kas atbalsojās visā valstī. Miermīlīgā demonstrācija pārvērtās par protestiem un nemieriem, kuros piedalījās arī ievērojams skaits budistu mūki. Demonstrācijas iznākums bija traģisks. Likuma un Kārtības Atjaunošanas Padome iesaistot bruņotos spēkus pārtrauc nekārtības. Vairāki tūkstoši bojā gājušo un vēl vairāk ievainoto un ieslodzīto. Universitātes slēdza līdz pat 2001.gadam, inteliģence emigrēja klosteros un pāri robežām. Izceļošana no valsts turpinās joprojām un legālā ceļā ir ļoti sarežģīta. Starp ieguvumiem ir jāmin 1990.gadā notikušās vēlēšanas, kuras izsludina pie varas esošā militārā hunta. Tajās uzvar Nacionālās Demokrātijas Līga, kuras ģenerālsekretāre ir Aung San Su Či, iegūstot 82% balsu. Rezultātus anulē, un uzvarējušās partijas vadītāju otro reizi apcietina un piespriež mājas arestu.
Dažus gadus vēlāk 1995.gadā arī izskan aicinājums tūristiem atturēties no viesošanās valstī. Tas notiek brīdī, kad valdība iedzīvotājus organizē piespiedu darbam atsevišķu ar tūrisma infrastruktūru saistītu objektu izbūvei. Uzsaukuma mērķis ir mazināt arī ārvalstu valūtas plūsmu virzienā uz militāristu kabatām. Taču kā atzīmē Mjanmā dzīvojošie, tad šī darbība rezultātus nav devusi, tā nedarbojās. Ir atrasti veidi un paņēmieni kā, apmeklējot valsti, militāristu kabatās atstāt pēc iespējas mazāk ceļojumam atvēlētos līdzekļus. Individuāli ceļojot, to realizēt nav sarežģīti, bet ceļojot grupā, šī iespēja ir ierobežota, un atliek vien rūpīgi izvēlēties tūrisma kompāniju, kas sniedz pakalpojumus un nepieder kādam no militāristiem pietuvinātām personām. No personīgām sarunām vairākkārtīgi noskaidrojās, ka ir ļoti daudz cilvēku valstī, kas vēlas, lai Jūs atbrauktu. Izvairīties pilnībā no tā, ka neliela daļa naudas nonāk militāristu kasē, ir neiespējami, taču lielākā daļa paliek privātajā sektorā, kas daudzām ģimenēm nodrošina stabilus un labus ienākumus.
Militārā hunta pie valsts vadības ar dažādiem līderiem atrodas kopš 1962. gada. Tas, savā ziņā, ir pasaules rekords. Valsts vadītāji, to ģimenes locekļi, radinieki un uzticības personas ir spējušas izkārtot savām ģimenēm ienesīgus amatus, kontraktus, pasūtījumus un aizņemt darījumu pasaulē kādu ienesīgu nišu un iespēju bērniem ik nedēļas vai pat ik dienas mērot ceļu ar militārajām lidmašīnām uz mācību iestādēm, kas atrodas Singapūrā. Šīs privilēģijas tiek zaudētas reizē ar ģenerāļu maiņu. Korupcija un ēnu ekonomika ir ikdiena. Kukuļus (tulkojot burtiski nauda, kas tiek pasniegta zem galda) pieņem pat skolotāji, par valsts ierēdņiem nemaz nerunājot. Protams, ka neatpaliek arī policisti un medicīnas darbinieki. Kukuļi šinī gadījumā nav otra alga, tā ir otra puse no algas, jo uzturēt ģimeni tikai no tā, ko saņem algas dienā, ir neiespējami.
Pieņemot
to, ka esat rūpīgi izvērtējuši savu budžetu, nostājušies politisko un
sabiedrisko satricinājumu rezultātā radīto tēlu vienā vai otrā pusē un nolēmuši
braukt, Jūs sagaida ļoti interesantas vietas! Un iespaidi, ko gūsiet snigs
unikālu pieredzi.
Cilvēki? Protams, bet izteikties par cilvēkiem un sniegt to raksturojumu es tomēr neuzņemtos. Tam par iemeslu ir vēl 18 .un 19. gadsimtā pastāvējušais ģeogrāfisko pētījumu blakusprodukts, kas uzskatīja, ka katrai nācijai ir īpašas psiholoģiskās īpašības. Pati ideja par to, ka nācijas atšķiras pēc sava rakstura, tika pieņemta kā neapstrīdams fakts, ko bija iespējams aprakstīt ar jēdzienu vairāk vai mazāk. Nacionālo stereotipu piemēri vienmēr ir bijuši politiski nekorekti, tādēļ centīšos tos nepieminēt, vien pastāstīt par to, ko redzēju tur es, cerībā, ka tas ļaus veidot katram savu priekšstatu par tiem, kas tur dzīvo. Vēl jo vairāk tādēļ, ka raksturot ar dažiem piemēriem etnologu izdalītās, aptuveni 135 etniskās grupas un apakšgrupas, manuprāt, nav šī brīža uzdevums.
Lielākā no šīm etniskajām grupām ir birmieši, kurus 19. gadsimtā izšķirošajā cīņā pie Mandalajas pilsētas uzvar Briti, kas ierodas reģionā augošās tīkkoka industrijas interešu vadīti. Valsts tiek anektēta, neizlēmīgo birmiešu karali nosūta trimdā uz koloniālās Indijas galvaspilsētu. Tiek novilktas robežas un vecie pilsētu nosaukumi tiek nomainīti, lai tos būtu vieglāk izrunāt. Novecojušā mjanmiešu sarunvalodā iedzīvotāji sevi dēvē par bamar, kā rezultātā ar šo vārdu apzīmē gan visus no jauna ieviestajām robežām šajā pusē dzīvojošos, gan arī pašu valsti. Šī situācija saglabājas līdz 1988. gada nemieriem, pēc kuriem valstī tiek izsludināta mjanmarizācija valsts, pilsētu, iedzīvotāju un ģeogrāfisko nosaukumu maiņa uz vēsturiskajiem. Tiek ņemts arī vērā tas, ka mjanmieši nav vienīgā etniskā grupa šajā valstī, un, lai to izlīdzinātu, Likuma un Kārtības Atjaunošanas Komiteja nolemj valsti dēvēt par savienību, kurā izveidojas septiņas provinces un septiņi autonomie apgabali. Jaunais administratīvais iedalījums, četrpadsmit zvaigznīšu veidā tiek attēlotas arī nacionālajā karogā. Autonomie apgabali tiek nosaukti pēc tur dzīvojošās etniskās minoritātes vairākuma, ja birmieši ir mazāk par pusi. Taču, ja birmieši ir vairāk par pusi, tad administratīvais iedalījums iegūst provinces statusu. Šo soli - mjanmarizāciju starptautiskā sabiedrība nodēvē par Birmas politisko paranoju.
Savu iepazīšanos ar Mjanmu sākam ar Jangūnu no troņa nomesto galvaspilsētu. Civilā aizsardzība un militārā stratēģija ir aspekti, kas iespaidoja ģenerāļu prātus pēc Džordža Buša 2003. gada uzrunas, kuras laikā tiek pieminēta Birma un nepieciešamība šajā Indoķīnas nostūrī ieviest kārtību. Jaunās galvaspilsētas atrašanās vieta tiek izraudzīta ar astrologu palīdzību Arīdā, krūmiem aizaugušā vietā netālu no kāda paliela miesta ar nosaukumu Pjinmana. Valsts centrālajā daļā milzīgā steigā no jauna tiek izbūvēta visa infrastruktūra. Vasarās gaisa temperatūra tur sasniedz pat 50 grādus pēc Celsija skalas. Gaisa kondicionieri patērē elektrību tādos daudzumos, ka tās trūkums ir jūtams ne tikai apkārtējās pilsētās, bet arī bijušajā galvaspilsētā, kura vienlaikus ir arī lielākā pilsēta valstī. Tās iedzīvotāji pie savām daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām ir izvietojuši ar dīzeļdegvielu darbināmus ģeneratorus, lai nodrošinātu pastāvīgu spriegumu un apgaismotu savus mitekļus un veikalus māju pirmajos stāvos. Šķiet, ka velti ir piebilst, ka uzņēmums, kas nodarbojas ar šo agregātu importu un tirdzniecību, pieder vienam no ģenerāļiem, savukārt hidroelektrostacijas ir Ķīnas uzņēmumu investīcijas. Moderno naftas vadu un produktu pārkraušanas termināļu izbūvē bez Ķīnas milzīgajām investīcijām Mjanmā piedalās arī Indija. Šīs abas valstis nākotnē, visticamāk, būs tās, kas savā starpā sadalīs šī reģiona ekonomiku.
Par
Švedagon pagodas pilsētu dēvētās Jangūnas dominante ir 98 metrus augstā
stupa, kas ir viens no reģiona sakrālās arhitektūras veidiem. Augstums nebūt nav
svarīgākais, dažādos avotos tas ir atšķirīgs. Nozīmīgu šo vietu padara
relikvijas. Grandiozā zvanveida kupola būve bez iekštelpām, kas
apdarināta ar zelta plāksnēm, atrodas 3 km uz Ziemeļiem no pilsētas centra,
netālu no mākslīgi veidotā Kandaudži ezera, kurā vērojams pagodas
atspulgs. Tas īpaši iespaidīgs ir nakts stundās. Karalienes un prinči stupai ir
ziedojuši tik daudz zelta, cik svēruši paši un pat vēl vairāk. Vēl tālāk uz
Ziemeļiem pie Inja ezera savrupmājā mīt Aung San Su Či. Pēc galvaspilsētas
pārcelšanas Jangūna ir saglabājusi diplomātiskā un komerccentra statusu, taču
sabiedriskie pakalpojumi, kas pilsētā bija neapmierinoši jau iepriekš, kļuvuši
vēl sliktāki.
Mahājanas un theravadas skolasbudistu tempļi, hinduistu tempļi, klosteri un pagodas, mošejas un kristiešu baznīcas pilsētā raksturo reliģisko iecietību visā valstī. Pa ielām pārvietojas ievērojams skaits ļoti vecu transportlīdzekļu, kas atstāj tādu iespaidu, it kā tie būtu šeit parādījušies reizē ar Japānas karaspēku 2. Pasaules kara laikā. Izmantot motociklus un mopēdus Jangūnā nav atļauts.
Britu koloniālā arhitektūra un pēc klasicisma parauga veidotais ielu tīklojums
sadala pilsētas centrālo daļu 
precīzos kvartālos. Tos savā starpā ir sadalījuši
indusi, ķīnieši un birmieši, kuri šeit, protams, ir vairākumā. Trotuārus iekrāso
beteļ riekstu spļaudekļi. Iedzīvotāji ģērbušies tradicionālos
loundži cilindriski sašūtos auduma gabalos, ko valkā kā vīrieši, tā
sievietes visā valstī. Pavisam nedaudzi jaunieši ģērbušies rietumnieciski un
loundži vairs neuzskata par pietiekami modīgiem.
Budisma ienākšanu Birmā saista ar laiku, kad šajā vietā atradās Monu karaliste. Indijas Imperatora Ašokas sūtītās misijas pie Monu karaļa ierodas pirms aptuveni 2238 gadiem. Savukārt leģenda par relikvijām, kas iemūrētas Švedagon pagodā vēstī, ka šo mācību vieni no pirmajiem iedzīvotājiem Mjanmas teritorijā iepazīst vēl Budas dzīves laikā. Pilnībā asimilējušos monus, šī brīža minoritāti, no birmiešiem atšķirt ir praktiski neiespējami, ja vien nerunājat monu valodā.
Tās nav
vienīgās relikvijas, kuras glabā moni. Bez Švedagon pagodas svētlaimes
moni glabā arī Zelta klints noslēpumu. To apmeklēt kaut reizi mūžā vēlas
ikviens budists šajā reģionā. Zelta klints jeb Čaitio ir stāsts par Budas
matiem, pārdabiskiem spēkiem, karali un askētu, kuram ilgu laiku ir izdevies šo
svētumu nēsāt paslēptu savu matu mezglā. Leģendas par šo vietu mums atklāj gan
monu un birmiešu, gan šanu un citu etnisko grupu priekšstatu par labo un ļauno,
zinātnisko un mistisko.
Lai arī kādas pūles prasa nokļūšana kalnā, tomēr neapmeklēt Zelta klinti nozīmē laupīt sev iespēju piedzīvot mistisko. Vēl vairāk, tas nozīmē neiegūt milzīgu pieredzi, kuras dēļ cilvēks, iespējams, jau kopš senatnes ir uzņēmies milzīgas pūles nostāties svētuma priekšā. Reizē tas nozīmē arī iespēju izmirkt sviedros vai lietusgāzē.
Šī, ja nemaldos, ir vienīgā vieta, kur dzimumam ir nozīme. Pie
pašas klints un virs bezdibeņa balansējošā, ar zeltu klātā akmens, atļauts
pieiet tikai vīriešiem. Dāmām meditācijai un lūgšanām ir izveidots īpašs
paviljoniņš. Tas nav ar nolūku pazemot sievieti vai ierādīt tai vietu. Šie
ierobežojumi ir noteikti ar nolūku izvairīties no jebkādiem kārdinājumiem vietā,
kur svētceļnieki ierodas vienkārši pateicībā vai pat cerībā iegūt atklāsmi.
Ceļš uz
Čaitio sniedz iespēju paviesoties Čautaidži templī un
apskatīt gigantisko guļošas Budas tēlu, kas tiek uzskatīts par vienu no
skaistākajiem visā Dienvidaustrumāzijā. Tā ir arī iespēja izbaudīt lauku ainavu,
iepazīt monu seno galvaspilsētu Bago ar tās stāstu par mitoloģiskiem
putniem - pīlēm Hintā.
Vietā, kur atrodas pilsēta, divi zvejojoši prinči redzēja nosēžamies divus
putnus uz nelielas saliņas. Šī leģenda vēstī par milzīgu jūru, kas pletusies
visapkārt, un iespēja nosēsties uz mazās saliņas bijusi tikai vienam no putniem. 
Saskaņā ar šo leģendu, pirmais ir nosēdies gailis, un ļāvis uz savas muguras
nosēsties arī vistiņai. Tāpēc Mjanmas līgavaiņi ir izdarījuši secinājumu
neprecēt sievieti no Bago, jo tā sēdēšot tam uz kakla. Savukārt, līgavas
uzskata, ka gādīgais vīrs no šīs pašas pilsētas, viņas nēsās uz rokām.
Ceļa malās uz asfalta ir sabērta žāvēties rīsu raža. Braukšana ir lēna un apstākļi sarežģīti. Vilcienu satiksmi nelabprāt izmanto pat vietējie iedzīvotāji. Lielākiem attālumiem piemērotākais ir lidojums. Arī tiem ir savi trūkumi, taču iespēja ietaupīt laiku un enerģiju ir ievērojami. Nokļūšana ar lidmašīnu no Jangūnas līdz Mjanmas lielākajam arhitektūras un arheoloģijas muzejam zem atklātām debesīm prasītu vien pāris stundas, ja neizvēlētos sauszemes transportu. Sabiedriskais autobuss šo attālumu pieveic nepilnās divās diennaktīs.
Bagana
savu nosaukumu ieguva pavisam nesen - tikai 19. gadsimtā. Līdz tam to pazīst
kā Pjugan un Pjukam. Nosaukumi, lai kādi tie arī nebūtu, neliedz
mums iespēju gremdēties apcerīgos saulrieta vērojumos. To liedz mums Vecākā
ģenerāļa meitas vīrs, apsviedīgs biznesmenis ar vairāku miljonu kapitālu. Šis ne
vairs jaunais cilvēks panāca aizliegumu rāpties lielākajā daļā tempļu un
priecāties par orientālo pasaku. Tā vietā ceļotājam nākas apmeklēt viņa īpašumā
esošo dzelzsbetona torni ar skatu laukumu un restorānu , kurš ambiciozi ir uzbūvēts Birmas
pēdējā karaļa pils torņa izskatā. Gan meklējot iespēju ietaupīt, gan cenšoties
pēc iespējas mazāk naudas novirzīt ģenerāļu ģimenēm, ceļotāji izvēlas
saspiesties uz terasēm kādā no trim joprojām pieejamajiem tempļiem.
Pagodu meža pilsēta, kā Baganu mēdz dēvēt ceļotāji, ir vieta,
kura ar vairāk nekā diviem tūkstošiem sarkano ķieģeļu tempļiem un stupām itin
viegli ļauj iztēloties Birmas slavas un triumfa laikus. Tie tika piedzīvoti
mītiem un leģendām apvītā karaļa Anoratas laikā, 11. gadu simteņa pirmajā
pusē, kad tika iepazīta budisma vecākā skola theravada.
Karalis bija daudzu notikumu iniciators. Tempļu būves apjomi strauji pieauga drīz pēc karagājiena pret moniem,laikā no 1057 1059. gadam ar mērķi iegūt budisma relikvijas - svētos rakstus. Tas ir laiks, kad aizliedz dzīvnieku upurēšanu. Īpatnējā, tantriskā budisma, forma ar hinduisma iezīmēm un tradicionālā ticība pārdabiskām būtnēm un reizē arī sargiem, zaudē dominanti. Šī unikālā animisma forma ir dziļi iesakņojusies Mjanmas sabiedrībā, un tās pastāvēšana bez garu godināšanas ikdienā nav iedomājama arī mūsdienās.
Par nat dēvētajiem gariem, no kuriem lielākā daļa reiz bijušas reālas
personas, tiek ierīkotas vai īpaši būvētas svētnīcas, un ar Budas mācību tie
sadzīvo lieliski. Anorata izveidoja panteonu ar 37 natiem no vairākiem
tūkstošiem garu.
Panteona svētnīca, kas nereti tiek dēvēta par natu štābu, atrodas par
Mjanmas Olimpu sauktā Popas kalna pakājē. Tā kā viņa atrašanās
vieta ir ceļā no Baganas uz Mandalajas pilsētu, tad tā apmeklēšana ir krāšņa
pietura pa ceļam vienā vai otrā virzienā. Kā milzīgs tornis šis sen atdzisušais
vulkāns slejas pār līdzenumu un nelielajiem pauguriem, kas to ieskauj. Kāpjot pa
segtu galeriju līdz pašai virsotnei viesus pavada mērkaķu skatieni. Šī
mītiskā kalna pavēlniece ir Me Vunna - nats, kura dzīve bija traģiskas
mīlas, emigrācijas un gūsta stāsts.
Katram natam ir savi aizbilstamie: bērni, autovadītāji, alkoholiķi, paranoiķi un transvestīti, kuri tad arī ierodas pie tiem pateicībā ar lūgšanām un dāvanām.
Galvaspilsētu pārvietošana ir bijusi aktuāla visā Birmas karalistes pastāvēšanas
laikā no 9. līdz 19. Gadsimtam, un Bagana bija viena no tām. Savukārt
Mandalaja bija pēdējā un tās, kā rezidences laiks bija gaužām īss. Šajā
apkārtnē karalis ar galmu nonāk pēc Sagaing pilsētas krišanas Šanu karaļa
rokās 14. gadsimta vidū. Līdz koloniālās Birmas dibināšanai pilsētas Inva jeb
Ava, Amarapura un Manadalaja kalpoja par galvaspilsētu 400 gadus. Uz
Amarapuru no Inva pilsētu, karalis pārceļas ar visām tīkkoka pilīm un
vienkāršākām ēkām. Pili, slienot to no esošajiem materiāliem nolemj samazināt.
Pāri palikušos tīkkoka baļķus izmanto tilta būvniecībā pār seklo
Taundžtaman ezeru. Unikālais, aptuveni kilometru garais tilts ir
atrakcija, ko neizlaiž neviens ceļotājs. Skaidrs, ka to nedara arī neviens
tirgotājs, kuri lielā skaitā ierodas šeit saulrieta laikā, kad tilts,
pateicoties ezeram, ir aplūkojams ar baudu pēc karstās dienas, kad uzņem
visvairāk viesu.
Mandalajā ir iespēja iepazīties ar seniem arodiem, kas no paaudzes paaudzē tiek uzturēti un attīstīti atsevišķos kvartālos, atgādinot viduslaiku Eiropas cunftes. Zeltkaļi, ādmiņi, papīra lējēji u.c. Lielākais budistu mūku skaits vienā pilsētā uz vienu iedzīvotāju, negribot aicina jūs iepazīt arī klostera sadzīvi. To noteikti nevajadzētu izlaist viena iemesla dēļ: mūku kopiena sangha - ir vienīgā nācijas pilsoniskā institūcija. Dažkārt to pat dēvē par mūku armiju, kuras skaits tiek lēsts uz 500 tūkstošiem, un tā pārtiek tikai no ziedojumiem. Atšķirībā no kaimiņvalsts Taizemes, vīrieši Mjanmā stājas klosterī divreiz un parasti uz neilgu laiku. Pirmajā reizē, kas, iespējams, šeit ir nozīmīgākais notikums dzīvē, pēc svinīgas ceremonijas dodas vecumā no 7 līdz 20 gadiem. Otrā reize jau pienāk pēc 20 gadu vecuma sasniegšanas, lai apgūtu budas mācības pamatprincipus un apzinātos savu piederību kopienai.
Mandalajas centrā aizsarggrāvja un mūra ieskauta kaltējas karaļa pils butaforija, kas 19.gadsimta britu okupācijas un izmisīgā aizstāvēšanās no japāņu iebrukuma rezultātā vairs oriģinālā skatā nav aplūkojama. Mahāmuni Budas bronzā atveidotais tēls, kas gadu gaitā pazudis zem dievinātāju zelta aplikācijām un ir nozīmīgākais visā valstī, Kutodav templis ar 729 marmora akmens stēlām, kurās iekaltas theravādas budistu svēto rakstu 15 grāmatas, ir tikai daļa no tā brīnuma, ko izdodas izzināt šajā īpatnējā pilsētā.
Vērojot Mandalaju saulrietā no pilsētas vārdā nosauktā kalna, kas atgriež realitātē, uzmanību piesaista moderns ēku komplekss. Kā izrādās, vecums tam ir gana pieklājīgs. Moderns tas izskatās tikai no ārpuses, no attāluma, savukārt divi no trīs tā iemītniekiem tur atrodas savu politisko uzskatu dēļ un tuvākā laikā brīvībā neiznāks. Kā savdabīgs atgādinājums ieteikumam nenoslinkot un ziņot par kaimiņu pirmajam.
Mandalaja
atrodas Iravadi upes krastā. Tās baseins dala Mjanmu divās daļās un tā ir
garākā upe valstī. Sausajā sezonā - aprīlī, maijā un jūnijā upes augštece
pārvēršas par nelielu strautu. Bez tās šeit ir arī Salvēn un
Sitaun upju baseini, kurus vienu no otra atdala kalnu grēdas. Lielāko no
visiem kalnu masīviem, kas atzarojas no Himalajiem virzienā uz Dienvidiem,
apdzīvo šani. Tā ir otra lielākā etniskā iedzīvotāju grupa pēc
birmiešiem. Paši sevi viņi dēvē par tai, jo vārda šan izcelsme tiek
saistīta ar birmiešu valodu. To īpatsvars reģionā nosaka tiesības uz Šanu
autonomo apgabalu. Reliģiskos svētkus šani svin ar vērienu. Tādas svinības,
kādas lielpilsētās 
tuvāk administratīvajiem un komerciāliem centriem nav
iedomājamas, šanu apgabalā svin vairākas dienas ar alkoholu un petardēm. Dejām
un enerģiskajām dziesmām pavadījumu spēlē ar tradicionālajiem mūzikas
instrumentiem, ar lepnumu velkot mugurā brīvi krītošās jakas un pusgarās bikses,
kas ir šanu tradicionālais apģērbs.
Mērenais klimats, veldzējoša temperatūra pat karstākajos mēnešos Šanu plato nodrošina lielisku lauksaimniecības produktu ražu. Kāpostu, biešu, kartupeļu, zirņu, pupu un sinepju raža nodrošina svaigu dārzeņu piegādi visās valsts lielākajās pilsētās.
Turpat starp kalniem ir iespiests arī Inle ezers, kurā mīt inta
ļaudis. Inta runā arhaiskā birmiešu valodā, ezerā vāc ūdenszāles un
krauj glītās grēdās veidojot vagas. Ar tomātu kastēm, kas gatavotas no priežu
dēļiem, 
pildītas laivas agros rudens rītos dodas virzienā
uz piestātni
Njaungšve pilsētā. Lielākā intu iezīme, ar ko tos atpazīst pasaulē, ir
izzūdošs zvejas laivu airēšanas veids. Vienkoču laivās, stāvot uz vienas kājas
to pakaļgalā, vienā rokā tiek turēts milzīgs zvejojamais grozs, savukārt otrā
tiek turēts airis, kuru kustina ar brīvo kāju. Ezerā zivju kļūst arvien mazāk,
un zveja vairs nav tas ienesīgākais arods, kuru jaunai paaudzei apgūt.
Unikālajam airēšanas veidam ir lemts izzust paredzamā nākotnē. Slikta ziņa?
Jā, protams! Taču atliek nogaidīt septiņas dienas, jo ilgāk tādas nedzīvo. Vajag
ticēt labajam, kā to darīja Viņa Eminence Latvijas pirmais budistu arhibīskaps,
Baskāju ordeņa mūks Kārlis Tennissons, kurš ieradās Birmā
kopā ar Viņa Svētību Voldemāru Friedrihu Lustigu, vēlāko Latvijas budistu
arhibīskapu un aizgāja mūžībā 1962. gadā. Friedrihs Lustigs personīgi ticies ar
ASV prezidentu Ričardu Niksonu un bijis ievērojams ar saviem dzejas tulkojumiem
no birmiešu valodas.Jangunā kāda mūķene, rādot uz abu vīru pīšļu atdusas vietu,
piemin, ka latvieši te jau ir bijuši. Kāds vīrs šeit ieradies ir pat
vairākkārtīgi, un teicies vācam materiālus grāmatai, par abiem bīskapiem
.
Ivars Pētersons