Kad krustu šķērsu izbraukāta Eiropa, nemiera gars urda latviešu tūristus raudzīties pēc vēl neredzētām zemēm un, izrādās, nemaz tālu nav jāmeklē pašā Eiropas centrā tūristu iecienītās Horvātijas apēnota vēl viena bijusī Dienvidslāvijas republika, ne mazāk skaistā Serbija un Melnkalne, kuras burvību pagājušajā vasarā atklāja firmas "Impro ceļojumi" darbinieki Arta, Juris un Aldis.
Drošība nav mīts
Serbija un Melnkalne ir ļoti skaista un vēstures pieminekļiem bagāta zeme, kurā gribas atgriezties, stāsta ceļotāji. Gatavojoties braucienam, mūs pārsteidza, ka pat bagātīgajā "Jāņa sētas" karšu veikalā par to nav nekādas informācijas, izņemot pāris lappuses angļu valodā un dažas kartes. Draugi un paziņas teica: "Jūs esat trakas, tur taču šauj." Protams, neziņa bija. Taču, iepazīstot Serbiju un Melnkalni tuvāk, varam apgalvot, ka jutāmies tur daudz drošāk nekā Rīgā stacijas apkaimē. Par ceļu kvalitāti nav jāuztraucas, jo galvenās maģistrāles ir labā kārtībā. Tikai ātrumu uz tām gan nebūtu prātīgi pārsniegt, jo ik pēc pāris kilometriem var gadīties kāds policists. Kaut gan daudzviet par neseno karadarbību vēl liecina šāviņu pēdas uz namu sienām un automāti policistu plecos, cilvēki tur vairs nekaro. Belgradā līdzās sagrautām celtnēm arvien vairāk namu atgūst savu agrāko krāšņumu. Par to pārliecinājāmies savām acīm un iesakām brauciet droši!
Serbija un Melnkalne ir pasakaini skaista zeme ar sniegotiem kalniem, palmām, smaragdzaļiem ūdeņiem, bagātu zemūdens pasauli un atsaucīgiem cilvēkiem. Šeit apskatāms viens no skaistākajiem fjordiem pasaulē. Atpūtnieku iecienīti ir kūrorti Adrijas jūras krastā. Ūdens gan tur tik sāļš, ka pēc peldes jāiet dušā, jo, ādai nožūstot, uz tās paliek sāls kristāli. Savukārt ar klintīm saplūstošie senie cietokšņi glabā serbu tautas sarežģītās vēstures liecības, kas jāzina, lai saprastu, kādēļ šeit izcēlās pilsoņu karš. Tagadējās Serbijas un Melnkalnes teritoriju cilvēki sākuši apdzīvot pirms 7000 gadu. 3. gadsimtā pirms mūsu ēras te ieradās ķelti, kuri pie Savas upes ietekas Donavā dibināja tagadējo galvaspilsētu Belgradu. Par to, cik iekārojama bijusi šī vieta tirdzniecības ceļu krustpunktā, liecina fakts, ka kopš tā laika pilsēta 40
reizes sagrauta un atkal atjaunota. Pēc ķeltiem piecus gadsimtus valdīja romieši, bet 6. gadsimta beigās ienāca slāvu ciltis. Ar to brīdi teritorija sadalījās un sākās nesaskaņas, jo pareizticīgie slāvi rakstīja kirilicā, bet Romas katoļu pēcteči horvāti latīniski. Atšķirīgās ticības dēļ abas puses nogalināja simtiem tūkstošus mierīgo iedzīvotāju. 16. gadsimtā nācās pārdzīvot arī turku laikus, par kuriem joprojām atgādina minareti un mošejas.
1989. gada 29. jūnijā ap diviem miljoniem sapulcināto Slobodans Miloševičs paziņoja: "Kur serbi, tur Serbija." Tas nebija aicinājums karot, bet tauta saprata, ka jāķeras pie ieročiem, un valsts uz 10 gadiem tika ierauta pilsoņu kara virpulī. Tikai 2002. gadā izveidoja apvienoto Serbiju un Melnkalni. Tās konstitūcijā paredzēta iespēja pēc trim gadiem atdalīties. Droši vien nelielā Melnkalne to nekavēsies izmantot, jo jau šobrīd tur visi maksājumi notiek Eiropas Savienības valūtā eiro, kamēr Serbijas teritorijā joprojām norēķinās bijušās Dienvidslāvijas naudā dināros.
Adījumu modes Meka
Sirogojno ciems, kura brīvdabas muzejā apskatāmas tradicionālās serbu ģimeņu saimniecības, ir spilgts piemērs, kā ar uzņēmību un interesantām idejām arī nomaļš lauku miests var piesaistīt ceļotājus no visas pasaules.
Reiz kāda meitene apprecējusies ar šī ciema puisi un devusies savam mīļotajam līdzi uz
Sirogojno. Bet cik gan ilgi var iztikt no mīlestības vien, ja laukos ar augstāko izglītību nav ko darīt. Tad viņa ievēroja, ka vietējās sievietes ir lielas rokdarbnieces un, mājas solī iedamas, ne mirkli nešķiras no adīkļa. Tā radās doma sapulcināt viņas kopā. Meitene zīmēja modeļus, idejas smeldamās dabas neizsīkstošajās krātuvēs, sievas adīja, bet vīri audzēja aitas, lai nepietrūktu dzijas. Darbam ritot, adījumu sakrājās tik daudz, ka vajadzēja domāt, kur tos novietot. Izbūvēja salonu, atjaunoja senās ēkas tā pamazām veidojās muzejs. Vairāk nekā 40 vilnas apģērbu kolekcijas plūkušas laurus pasaules modes skatēs un likušas mazā ciema vārdam izskanēt pasaulē. Sirogojno jakas apģērbu veikalos maksā ap 100 eiro, bet uz ielas līdzīgus modeļus var nopirkt uz pusi lētāk. Dzijai ir pievienotas īpašas dabas vielas, kas atbaida kodes.
Bagātība daba un cilvēki
Serbijā un Melnkalnē starp 8 miljoniem serbu dzīvo tikai 600 tūkstoši melnkalniešu. Daudzviet pārņem sajūta, ka atgriežamies padomju laikos. Aija Kuģe, latviete, kas 30 gadus nodzīvojusi Belgradā, teic, ka liela tautas daļa joprojām nodarbojas ar pagātni. Serbi jūtas tā kā mazliet apdalīti, jo slovēņi un horvāti, kas pirmie atdalījās no federācijas, tagad dzīvo daudz rietumnieciskāk. Viņiem nav naftas rezervju, toties ir brīnišķīga daba, kuru brīžiem gribas salīdzināt ar Norvēģiju. Durmitora kalnos vairāk nekā 30 virsotnes ir augstākas par 2000 metriem v.j.l., un tajās visu gadu saglabājas sniegs. Karstais un sausais gaiss ietekmē kalnu ainavas no viena un tā paša skatu punkta pēcpusdienā ieraugām pavisam citus kalnus nekā no rīta. Dienas laikā iespējams pabūt gan pie dzidriem kalnu ezeriem, kurus ieskaujošie simtgadīgo egļu meži dod patvērumu lāčiem, gan pustuksnesī, kur gaiss tik sauss, ka deg pat viena pagale. Te atrodas arī otrais pasaulē dziļākais kanjons. Gandrīz 80 kilometru garumā Taras upes ieleja sasniedz turpat 1300 metru dziļumu.
Līdzās brīnišķīgiem dabas veidojumiem Serbijā un Melnkalnē ne mazāk apbrīnojams ir cilvēku paveiktais. Lovčena kalns lepojas ar vienu no nacionālajiem simboliem pasaulē augstāko mauzoleju valdniekam un dzejniekam Ņegošam. Apmeklējot šo svēto vietu, izbaudījām patiesu melnkalniešu sirsnību. Uzzinājuši, ka esam no Latvijas, viņi nakts melnumā slēdza vaļā mauzoleju, lai mums to izrādītu. Mokra Gora kalnā cauri tuneļiem tūristus uzved atraktīvs tvaika vilciens, un liekas, ka teju tas pacelsies gaisā. Bet Svētās Stefanas pievārtē kādreizējās zvejnieku apmetnes nocietinājums ar šauru uzbērumu piesaistīts sauszemei un pārvērsts par ekskluzīvu pilsētu viesnīcu, kurā pa dienas vidu drīkst ielūkoties arī tūrista acs.
Kosovas burgundietis uzlabo redzi
Paklausot ieteikumiem, kādreiz Serbijas kontrolētajai Kosovas autonomajai provincei gan metām līkumu. Taču vārds "Kosova" serbiem nesaistās tikai ar sliktām atmiņām. Aijas vīram Jovanam strauji pasliktinājās redze, bet naudas operācijai nebija. Kaut kur viņš bija padzirdējis, ka tautas medicīna šādos gadījumos iesaka lietot Kosovas burgundieti. Viņš, protams, neatklāja, cik vīna nācies izdzert, toties redzes asums jūtami uzlabojies.
Serbijā vai katrā sētā gatavo arī rakiju. Tas ir šņabis, kas garšas ziņā atgādina mūsu
dzimtenīti. Savukārt īsts serbu ēdiens latvietim grūti baudāms, jo tas ir ļoti ass. Tādēļ vietās, kur parasti apgrozās vairāk tūristu, pasniedz maigāku maltīti. Raksturīgs ēdiens ir
čevapčiči no cūkas un aitas gaļas maisījuma pagatavotas mazas desiņas un plānas mīklas lapiņas
kibaņica. Bet kalnos izslavēts gardums ir saulē vītināta gaļa. Lai nerastos pārpratumi, īstas kafijas cienītājiem, brokastojot viesnīcās, šo dzērienu labāk pasūtīt atsevišķi, jo šur tur no krīzes laikiem vēl saglabājies ieradums, vārot kafiju, tai pievienot sagrauzdētus biezumus no iepriekšējām reizēm.
Serbiem iecienīti ir arī dažādi zivju ēdieni, olīves, pupiņas un asā paprika, kuru visbiežāk pasniedz, saceptu salātos, un papildina ar
ajvara mērci. Buljonveidīgas zupas sauc par čorbu, bet Fetai līdzīgu, tikai pikantāku sieru par
kaimanu. To parasti lieto kā piedevu sacepumu gatavošanai.
Zigmunds Bekmanis "Latvijas Avīze"