Nokļūt Serbijā tagad iespējama pa tiešo- ar AirBaltic lidojumu Rīga - Belgrada. Būtu žēl, ja šis reiss netiktu izmantots un pilnībā noslogots. Bažu pamatā ir sajūta, ka vēl ne visi nojauš, ko sevī slēpj lielākā Balkānu pilsēta un pati Serbijas valsts. Iespējams, ka nav pilnībā zuduši aizspriedumi un stereotipi, kuri radušies kopš pilsoņu kara 90-tajos gados.
Zināms, ka kopš 2006. gada vairs neeksistē Serbijas un Melnkalnes federācija- bijušās Dienvidslāvijas pēdējās paliekas. Par melnkalniešu izvēli serbi, protams, nevarēja būt ekstāzē, taču bruņotas provokācijas vairs nesekoja. Serbija ir mainījusies. Savukārt visi, kuri vēlas nokļūt pie brīnišķīgās Adrijas jūras, to var izdarīt kā līdz šim. Tā nu sanācis, ka tiešas izejas pie jūras serbiem nav.
Daudz sāpīgāks trieciens serbu pašapziņai bija neizbēgamā Kosovas neatkarības pasludināšana un tās atzīšana de jure (arī Latvija Kosovas neatkarību ir atzinusi). It kā labi saprotams, ka tas, kas notika līdz 1999. gadam Kosovā, vairs par labu nav vēršams un kopdzīve ar Kosovas albāņiem nav iespējama. Vēl sāpīgāku šo faktu dara apziņa, ka Kosova patiešām ir patiesā serbu valsts dzimšanas vieta. Lielais albāņu etniskais pārsvars Kosovā gan būtu skaidrojams ar pašu serbu demogrāfisko kūtrumu, kamēr albāņi kuplu bērnu pulciņa radīšanu uztvēra kā diezgan patīkamu nodarbi.
Serbija un tās domubiedri Kosovu joprojām dēvē par savu teritoriju, un nav zināms, cik ilgi šāds nenoteikts stāvoklis turpināsies. Zināms arī tas, ka 90-to gadu notikumi nebūt nav krāsojami baltā un melnā krāsā, proti, serbi- melni, pārējie balti. Diez, vai runas par apjomīgu ieroču kontrabandu un cilvēku orgānu tirdzniecību Kosovā būtu tikai ļaunu specdienestu propagandas murgi? Ja tas ir tā, vainīgie jāsoda. Bet runā, ka vainīgie esot lielos amatos... Savus vainīgos, tiesa, negribīgi, tiesāšanai izdod arī Serbija. Kara noziedzniekus. Serbu prezidents Tadičs apmeklēja Srebrenicas slaktiņa vietu Bosnijā un atvainojās. Tas liek Balkānu politiskajā nākotnē raudzīties cerīgi.
Vismaz man, esot Serbijā, atzīšanās, ka esmu no Latvijas (NATO tomēr...) nekad slikti nav beigusies. Viņi veiksmīgi tēlo, ka zina, kur ir Latvija un atzinīgi māj ar galvu. Arī paši, reiz pagaršojuši kaut nelielas, bet tomēr impērijas augļus, augstu vērtē mūsu veiksmi izsprukt no Maskavas nagiem bez kara.
Patiesībā, es jūtos visur vienādi labi- Horvātijā, Bosnijā, Melnkalnē vai Serbijā. Jāievēro vien daži sīkumi. Horvātijā jāprasa jedna kava, Serbijā -jedna kafa, Bosnijā -kahva. Kas par to, ka visas kafijas garšo vienādi, taču oficiants augstu novērtēs šo lingvistisko niansi. Neprecizitāti tūdaļ diezgan neiecietīgi izlabos. Par laimi pivo visās bijušās DSFR jāizrunā vienādi.
Tiesa, tikai Serbijā esmu dzirdējis nostalģisku gaušanos, cik labi bijis Dienvidslāvijas sociālistiskās federatīvās republikas laikā. Ka toreiz ar pasēm varējuši bez vīzas ceļot gandrīz pa visu pasauli, izņemot Ķīnu un PSRS. Jāatzīst, negrib gan runāt, ka nosacītās labklājības dziļākās saknes meklējamas Tito nepiekāpībai Maskavai, un tādēļ bagātīgi piešķirtajos rietumu kredītos. Sakrita tā, ka pēc Tito nāves, kredīti bija jāsāk atdot. Taču par kredītiem neviens runāt nevēlas... Runā par labklājību, kas zudusi. Bet tas nu reiz ir cilvēku dabā.
Vitā, kur varenā Savas upe ieplūst vēl varenākajā Donavā, plešas Belgradas pilsēta. Kaut arī apdzīvota vieta šeit ir vairāk kā tūkstoš gadus, vecpilsētas Belgradā nav. Serbi saskaitījuši, ka neviena cita Eiropas galvaspilsēta tik daudz karu un agresijas nav piedzīvojusi, tāpēc arī vecpilsētas nav. Pašā Donavas un Savas krastā slejas Kamelegdanas cietoksnis- šobrīd populārākais pilsētas parks, atpūtas un atrakciju vieta. Panorāma uz jauno Belgradu Savas kreisajā krastā. Cietokšņa ir teritorijā muzejs, kur redzami ieroči, tanki, lielgabali. Netālu arī novietots 1999. gadā notriektā neredzamā amerikāņu iznīcinātāja F117 vraks. Klāt pierakstīts: piedodiet, nezinājām, ka neredzams...
Senatnīgs ēku trūkums nebūt nenozīmē, ka Belgradas centrs ir neinteresants. Te ir viss, kas vajadzīgs tūristam- gājēju iela, katedrāle, greznas muzeju ēkas, teātri, valdības un mērijas nami. Patīkamas cenas. Pilsētā ir daudz zaļumu. Taču viss iepriekš minētais ir redzams arī citās lielās pilsētās. Kas īpašs ir šajā pilsētā? Belgradā gidi obligāti pievedīs tūristus savām acīm pārliecināties, ka NATO bombardēšana bija pa īstam. Aizsardzības ministrijas un Policijas akadēmijas nami ir sabumboti neatgriezeniski. Blakus ēkas cieta nenozīmīgi. Tās atrodas pašā pilsētas centrā. Ja atļaus laiks, gids aizvedīs līdz Ķīnas vēstniecībai, kuru esot sabumbojuši kļūdas pēc. Ķīnieši tam netic, saņēma ļaunā, bet ēka nav atjaunojama. Vēl trakāk. Ēkā glabājas nesprāgusi, jaudīga bumba. Atmīnēšana kaut kā neveicas.
25. maija muzejs jeb Josifa Broza Tito mauzolejs arī iekļaujams tūristu maršrutā. Izbāzeņa te nav. Tito ir kristīgi apbedīts. Blakus ēkā autoritātes personīgo mantu un dažādu valstu vadoņu dāvanas draugam Tito. Daudzas no tām ļoti ekstravagantas un no ļoti eksotiskām valstīm. Reiz, apmeklējot šo vietu, iekļuvu vietējās TV kameras objektīvā. Nākošā dienas rītā, viesnīcas gultā dzerot kafiju, ieraudzīju savu pazīstamo, mīļo seju televizorā. Jutos lepns, ka bija izdevies sataisīt ļoti gudru, ieinteresētu ģīmi....
Belgradas apskate nav iedomājama bez Sv. Savas katedrāles apmeklējuma. Tā būs trešā lielākā pareizticīgo katedrāle pasaulē. Būvdarbi ir iekavējušies bezmaz jau 100 gadus, taču baltā ēka jau tagad spēj fascinēt. Iekštelpā vēl turpinās būvdarbi, taču katedrāle jau ir iesvētīta. Katedrāle atrodas vietā, kur turki lika sadedzināt serbiem tik nozīmīgā Sv. Savas pīšļus, lai nepadarītu viņu par kulta personu. Efekts tika panākts pretējs.
Tiem, kuri vēlas, ir iespēja izvizināties ar kuģīti pa Donavu un Savu un vērot pilsētas panorāmu no plašajām upēm. Populāri ir arī krodziņi uz kuģīšiem.
Vakarus tūristi parasti pavada Skadariljas ieliņā pilsētas centrā. Savdabīgs Grincigas prototips Vīnē. Ieliņa nav gara, taču krodziņu cenšas cits citu pārspēt ar interjeru, ēdieniem, muzikantiem. Muzikanti ir profesionāli. Parasti divas akustiskās ģitāras, mandolīna, varbūt kontrabass un vīri ar varenām balsīm. Iztiek bez mikrofona. Daudzbalsīgais melodiskais izpildījums vedina uzkavēties ilgāk un pasūtīt arvien jaunas un jaunas gastronomiskas izpriecas.
Īpašs stāsts ir satiksme un braukšanas kultūra Belgradas ielās. Protams, tūristi, kuri redzējuši braukšanu Ēģiptē, turpmāk pat katru Rīgas agresīvo pajoliņu uzskatīs tikai par nevainīgu sniegbaltīti. Taču Belgradā noteikti ir briesmīgāk kā Rīgā. Daudzviet satiksmi cenšas organizēt policists, jo luksoforus vienkārši var neņemt aubē. Kaut arī sižeti neiznāks tik ekskluzīvi kā Kairas ielās, sastrēgumu stundās ir vērts satiksmi pafilmēt. Vēlāk mājās varēsiet pašausmināties un pasmaidīt.
Sazināšanās Serbijā nebūs liela problēma, ja vien pats esat draudzīgs un atvērts. Diezgan bieži abām pusēm izdodas ilgi notēlot, ka sarunājaties angliski. Esmu ievērojis, ka dažas Latvijas kundzītes principiāli mēģina ar pārdevējiem sarunāties latviski. Te nu gan es drīzāk ieteiktu šo principu stingrāk ievērot Latvijā. Dažreiz darbojas tas, ko būtu jāsauc body language- plātīšanās ar rokām. Krievu valodas prasme ļoti atvieglo sazināšanos serbu zemē. Dažreiz viņi ir patīkami pārsteigti, ka mēs varam izlasīt citiem rietumniekiem tik nesaprotamo uzrakstu kirilicā. (Kirilicu saukt par krievu burtiem ir nepareizi. Un vēl- kirilicu neradīja vis Kirils, bet gan Klements pie Ohridas ezera Maķedonijā.) Taisnības labad jāpiemin, ka serbi lieto abus alfabētus vienlīdz centīgi. Dažkārt pat vienā avīzē var tikt lietoti abi alfabēti. Taču pivo garšo tāpat kā пиво.
Tomēr jāatceras, ka serbu valoda nav krievu valoda, un tikai mehāniska tās pielietošana var radīt divdomīgas situācijas. Jūsu sērkociņu un vistiņas tulkojums krieviski (sanāks ļoti bezkaunīgi) viegli iereibušam serbu vīrietim patiks ļoti. Ja būsiet dāma, vēlēsies ar jums iepazīties tuvāk un cerīgo vakaru turpināt... Atļaušos uzskaitīt vēl dažus, ne tik nerātnus divdomīgi tulkojamus vārdus. Pozorište- teātris, glumec- aktieris, ponos- lepnums, dopitivaķ- jautāt, pukovņik- pulkvedis, žaba korņača- bruņurupucis, veleposednik- liels feodālis.
Latviešu dziesmu teksti visbiežāk grozās ap tēmu: es tevi, maita, mīlēju, bet tu mani ne tā kā ļoti... Serbu dziesmās gan bieži dzird- moi život. Neuztraucieties, serbiem ar vēderiem viss kārtībā. Život nozīmē dzīve. Redz, viņiem tās dziesmu tēmas tādas filozofiskākas, apcerīgākas. Mēs tam pretī varētu nolikt vien Dzīvīte, dzīvīte šūpojos tevī. Tikai vārdus zina vien retais. Taču serbu mūzikas disks ar sentimentu un balkānisku smeķi ir ļoti praktisks suvenīrs, kurš ļaus jums bieži atgriezties jaukajā ceļojumā.
Serbijas apmeklējums nekādi nedrīkstētu aprobežoties ar Belgradas apmeklējumu vien. Ja dosieties no Belgradas uz ziemeļiem, nonāksiet plašā, uzartā kukurūzas līdzenumā, būtībā puštā, kurš vēsturiski piederējis Ungārijai. Tā kā ungāri zaudēja Pirmo pasaules karu, atlikušajiem 17 % ungāru te sākotnēji bija jāsamierinās ar autonomiju Serbijas sastāvā. Miloševičs vēlāk likvidēja arī autonomiju, saglabājās vien nosaukums Vojevodina un barokāla arhitektūra
Novi Sadā un dažās lielākajās pilsētās. Mūsdienu ungāri vairs nav tik karstgalvīgi kā senāk un asiņains dumpis tāpēc šeit nebriest. Samierinājušies. Tiesa, uzartais līdzenums tūristiem nav saistošs. Pats labāk jūtos kalnainajā Serbijas daļā tuvāk Melnkalnei vai Maķedonijai.
Tā kā serbiem šobrīd nav jūras, viņi iztiek ar kalnu kūrortu Zlatiboru. Kalni šeit ir gleznaini, bet ne mežonīgi. Savdabīgu ainavu rada karsta kritenes un interesantas upju ielejas ar skaistām palienēm un meandriem. Kalnus klāj varenas priedes un skābarži. Ozoli gan pārtapuši vīna mucās. Te nu nesmādē arī sļivovicu, lozu un rakiju, kuru vērtīgās īpašības serbs aizstāvēs ar tādu pat dedzību kā latgalietis samogonku. Zlatiboras tuvumā atrodas Mokra Gora. Izbrauciens ar atjaunoto mazbānīti pa kalniem cauri 22 tuneļiem un veicot 300 m augstuma starpību ir katra maršruta obligāta sastāvdaļa. Ainava, kas paveras aiz katra līkuma, ir tik sasodīti serbiska, ka režisors Emirs Kusturica savu šedevru Dzīve ir brīnums izlēma filmēt tieši šeit. Filmai bija vajadzīgas dekorācijas, kuras vēlāk pārtapa par viesnīcu. Nelielā kinopilsētiņa ir padārgs, bet skaists prieks. Dažreiz krodziņā ir izdevies sastapt pašu mākslinieku.
Netālu no Zlatiboras atrodas vēl viens jauks ciems Sirogojno, kura apskati noteikti rekomendēju. Vispirms jau pats brauciens kalnos pa šauru, asfaltētu celiņu bez norādēm jums parādīs serbu lauku cilvēku dzīves idilli un rūpes. Priecēs aitas, vistas, aizvēsturisks pašgatavots traktors, kurš iebrauks pat grāvī, lai atbrīvotu jums ceļu; omes kuplie, melnie svārki un melnais lakats. Ja lakatiņš būs balts, opis vēl ir dzīvs. Opis, var arī gadīties, būs nedaudz ierāvis un
laipni mās ar roku tik lielam autobusam nekurienes vidū. Daudzo plūmju koku pērnā raža tad arī būs šīs mērenās jautrības sakne, jo vīnogas kalnos var izsalt, bet sļivovica tāpat rada gana daudz jautrības. Jauniešus gan šeit neredzēsiet.
Sirogojno redzēsiet arī jauniešus. Iemesls tam ir šejienes ļaužu ekonomiskā aktivitāte. Vispirms jau slavu šeit atnesa slavenās Sirogojno adītājas. Šeit ieprecējusies kāda talantīga māksliniece- modelētāja, un sieviņas sāka čakli adīt pēc viņas norādēm. Rezultātā tapa oriģinālas jakas- staigājošās gleznas. Un, kas ļoti svarīgi- katra tikai vienā eksemplārā. Tas tāpēc, lai katra sieviete saprastu, cik viņa ir īpaša! Par rūpala augsto novērtējumu uzskatāms arī tas, ka jau parādījušies viltojumi. Tie esot adīti no ne tik labas vilnas un vispār...
Sirogojno noteikti vajag aizstaigāt līdz etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam un aplūkot vietējās apkārtnes raksturīgās 19. gs celtnes. Būtiska atšķirība no latviešu ēkām ir tas, ka serbu sēta sastāv no daudzām sīkām būvēm- katrai darīšanai sava ēka. Klētiņa, šķūnītis, ceptuve, kukurūzas žāvētava, piena dzesētava u.t.t.
Vietējais restorāns parasti ir ļaužu pilns. Lai gan kādu īpašu serbu ēdienu izcelt nevaru, taču no viņu ēstuvēm vienmēr esmu aizgājis apmierināts. Zupas pa turku modei sauc par čorbām. Cenšos vienmēr pieprasīt kaimaku. Ārēji atgādina sviestu, taču gatavots, sakuļot raudzētas piena plēves. Saprotu, ka šis apraksts liks latvietim nošķebināties. Labāk, ja iepriekšminēto ļaudīm iepriekš nepaskaidrot. Tad visi ēd ausis kustinādami. Neko nezinu par holesterīnu, bet man kaimaks garšo.
Un katrreiz, kad tur braukšu, vienmēr pasūtīšu to kādā krodziņā. Bet tas, ka braukšu, ir pilnīgi skaidrs. Tāpēc, ka man tur patīk.
Juris Levics
2011