Melnkalne, Montenegro, Crna Gora- ar tik dažādiem nosaukumiem šo zemi pazīst, iespējams, vien daži tūkstoši Latvijas ceļotāju. Manu aprēķinu pamatā ir vienkārša aritmētika. Braucu tur kopš 2004. gada. Precīzi neesmu skaitījis savus braucienus, bet esmu šo zemi skatījis kopā ar kādiem 300- 400 ceļotājiem. Turklāt, neesmu lasījis NEVIENU atsauksmi, kurā braucējs būtu nožēlojis savu izvēli. Pats vienmēr esmu iekšēji līksmojis, uzzinot, ka man atkal laimēsies vadīt grupu uz Melnkalni. Liktenis mani ir lutinājis- esmu redzējis daudz uz plašās zemeslodes, taču tikai 13 000 km² mazā valstiņa (beidzot latvietis ir pārāks!) mani sajūsmina īpaši. Turpmākajās rindiņās mēģināšu pamatot savas sajūsmas cēloņus.
Pirmkārt- tas ir diezgan ekskluzīvi. Esmu ģeogrāfijas skolotājs, tāpēc droši varu apgalvot: lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nespētu sameklēt un atzīmēt šo valstiņu tukšā Eiropas kontūrkartē. Visu cieņu laikrakstam Diena, kuras lielākais akcionārs arī ir ģeogrāfs, taču pat 2011. gada februāra laika ziņu kartē Melnkalne (arī Kosova) joprojām zīmēta kā Serbijas sastāvdaļa. Tās kartē vienkārši nav. Kaut arī ir neatkarīga valsts kopš 2006. gada. Te jāprecizē, ka Melnkalne ir vienīgā valsts, kura nepiedzīvoja bijušās Dienvidslāvijas pilsoņu karu šausmas. Sākotnēji konfliktos atbalstīja Serbiju, taču ātri vien novērtēja, kas patiesībā par putnu ir Miloševičs, un no viņa politikas norobežojās. Pilsoņu karos neiesaistījās, ja neskaita Dubrovniku bombardēšanu no jūras 1991. gadā. Saprotams, ka šo akciju plānoja serbu ģenerāļi, taču formāli kara flote pieder Melnkalnei, jo serbiem nav izejas pie jūras. Tāpēc Dubrovnikos šo barbarismu sauc par serbu un melnkalniešu agresiju .
Melnkalnes teritorijā ir sprāgušas dažas bumbas 1999. gadā, kad NATO regulēja Kosovas krīzi. Toreiz vēl eksistēja Dienvidslāvijas valsts nosaukums, kuru kopš 2003. gada pārdēvēja par Serbiju un Melnkalni. Melnkalnē NATO bombardēja, viņuprāt, militāros un sakaru objektus. Nevarētu teikt, ka tas sajūsmin
āja vienkāršos iedzīvotājus. Lielākā daļa tad saprata, ka problēmu būs mazāk, ja no Serbijas atdalīsies un turpinās izmanot savu brīnišķīgo ģeogrāfisko stāvokli, sauli, jūru, Nikšič alu, Vranac vīnu un mežonīgos kalnus.
Referendums notika 2006. gadā, lai gan iznākums bija paredzams jau sen. Tā, piemēram, jau 2004. gadā uz robežas starp Serbiju un Melnkalni aplupušā robežposteņa būdā mūs kontrolēja viegli iereibuši robežsargi. Simtprocentīgi to apgalvot nevaru, jo trubiņā pūst neliku, bet viens no viņiem, viltīgi smaidot, man prasīja aliņu. Ātri ieguvām kopēju valodu, jo atzinos viņam, ka pats esmu alkohola cienītājs, un kārotais šķidrums sen jau izdzerts. Tas viņam iedzina respektu, un tikām viegli izlaisti no Serbijas. Melnkalne jau tad vienpusējā kārtā bija ieviesusi eiro un serbu dinārus vienkārši uzmeta un nekur nemainīja, lai arī skaitījās vienota valsts.
Melnkalnieši tā arī joprojām nav tikuši skaidrībā par savu etnisko piederību. Vai viņi ir tie paši serbi, melnkalnieši vai Melnkalnes serbi? Valoda ir viena un tā pati. Oficiāli izmanto latīņu alfabētu, lai gan
nacionālistiski noskaņotie pie savām mājām vai tirgotavām mēdz izmantot arī kirilicu. Lai visiem skaidrs, kas te par putnu dzīvo...
Lingvistiski tie paši serbi vien ir. Arī pareizticība te cieņā. Lai gan piekrastē, kur savulaik saimniekoja venēcieši, blakus pareizticīgo baznīcām slejas katoļu katedrāles. Dienviddaļā var atrast arī pa kādai nelielai mošejai, jo tā ir albāņu apdzīvota. Vēsturiski melnkalnieši jūtas pārāki par serbiem, jo līdzenuma serbus turki pakļāva itin viegli, taču iekļūt Melnkalnē, nenolaužot kaklu sarežģītā reljefa dēļ, turkiem bija ļoti grūti. Kaut arī formāli skaitījās turku varā, patiesībā bija neatkarīga vasaļvalsts, kura pati izvēlējās turku vietvaldi. Vēsture zina gadījumus, kad netīkamā turka galva ilgi karājusies uz mieta galvaspilsētā Cetiņē pārējiem par brīdinājumu. Tas ļāva attīstīt savu pasauli- klanu sistēmu, kultūru, tradīcijas, patriarhālu sabiedrību un kareivīgumu.
Pieminētais sarežģītais reljefs ir otrs iemesls, kāpēc Melnkalne būtu kādreiz jāapciemo, ja vien ir stipri nervi. Nosaukt Melnkalnes ceļus par ceļiem būtu stipri pārspīlēti. Drīzāk jau asfaltētas kazu takas. Patiesībā jābrīnās, ka ceļi te ir vispār. Tas arī dod to īpašo smeķi. Cik neinteresanta būtu pasaule no autobāņa! Katrreiz izjūtu lepnumu par Latvijas šoferiem, kuri izbrauc trakos serpentīnus tikpat veikli kā vietējie.
Dināru un Durmitoru kalni veidojušies no kaļķakmeņiem, tāpēc radījuši īpašas krāsas un formas, kanjonus, alas, kritenes un klintis. Durmitoru kalnu un Taras upes kanjona skaistumu ievērojis arī UNESCO. Durmitoru kalni ir arī ziemas slēpošanas centrs. Paši melnkalnieši raksta, ka ne visai lielā Taras upe plūstot pa otru dziļāko kanjonu pasaulē. Kaut arī ir cilvēki, kuri saka, ka nekad nevajag patiesībai ļaut sabojāt labu stāstu,
upes stāvā, apmēram 1400 m dziļā ieleja tiešām ir iespaidīga. Morāčas upes kanjons ir seklāks" (900 m). Toties melnkalniešiem ienācis prātā izbūvēt te ceļu visā tā garumā. Aiz sajūsmas tūristi šeit dažkārt pāriet uz mazliet neliterāru valodu, taču tas ir piedodams. Elegantais tilts pār Taras upi ir 175 m augsts. Arī te pieļaujamas atkāpes no valodas smalkā toņa, sevišķi, ja tiltu izstaigā kājām. Nu, piemēram, cienījama dāma pasniedz fotoaparātu un aicina: Juri, nokniebiet mani te uz tilta!" Kāpēc ne?
Gan pats brauciens, gan skats no 1500 m augstā Lovčena kalna arī ir dažu spēcīgu izteicienu vērts. Lovčena kalna mauzolejā atdusas 19. gs. valdnieks Ņegušs. Toties skaidrā laikā pārredzama vai visa Montenegro un krietna daļa Adrijas jūras. Tā nu sanācis, ka tikai retajam interesē dzeja, kuru sarakstījis valdnieks Ņegušs. Daudz augstāk ļaudis vērtē iespēju viņa dzimtajā ciemā- Ņegušos nobaudīt īpaši smalko vītināto gaļu- pršut. Ar glāzi vīna vai medalus tā smeķē vēl labāk.
Tad seko nobrauciens uz Kotoras līci pa vairāk kā 20 nelieliem, šauriem serpentīniem. Kotoras līcis iekļauts 10 pasaules skaistāko līču skaitā. Ieraugot vareno skatu, cilvēki nelieto nekādus izteicienus. Viņi vienkārši zaudē valodu. Arī raksta autoram ir grūtības skatu atbilstoši īstenajam aprakstīt. Uzrakstīt, ka tur ir ļoti skaisti, nozīmē neuzrakstīt neko. Būs vien pašiem kādreiz jāaizbrauc. Ja kāds ir pabijis Melnkalnē, bet nav redzējis Kotoras līci, tad gribas apgalvot, ka viņš Melnkalnē nav bijis vispār.
Patiesībā uz Melnkalni brauc daudz pieredzējuši tūristi. Redzējuši Alpus, Norvēģiju, Korsiku un ko tik visu nē! Iekšēji triumfēju, dzirdot no viņiem, ka KAUT KO TĀDU neesot gaidījuši. Laimīgs tūrists ir jebkura gida laime!
Trešais iemesls nokļūt Crna Gorā ir jūra. Tā pati, kas Horvātijā- Adrijas jūra. Tikai kalni te pienāk tuvāk jūrai. Melnkalnei pieder vien 14 salu, toties Budvas pludmale atzīta par vienu no Eiropas skaistākajām un sakārtotākajām pludmalēm. Zīmīgi, ka divas trešdaļas grupas neizvēlas brīvdienu pavadīt starp bļaustīgiem atpūtniekiem no vienas valsts, bet izvēlas ekskursiju uz blakus esošo Albāniju. Laikam nevajadzēja rakstīt par tiem bļaustīgajiem tūristiem, jo tā varu nedabūt tās valsts vīzu, ja vajadzēs. Bet nu vairs neko- uzrakstīts ir uzrakstīts!
Ceturtais iemesls ir mazās, fantastiskās viduslaiku vecpilsētas ar šaurajām ieliņām un īpašo šarmu. Kotoras pilsētiņa nebūt nav zemāk vērtējama par Dubrovnikiem, varbūt pat... Te klusēšu, citādi mani neielaidīs Horvātijā arī. Cenas gan šeit ir zemākas kā Horvātijā. Nepiedodami būtu dzīvot Budvas hoteļos un neaizstaigāt līdz Budvas vecpilsētai. Gaisotne kā viduslaikos, taču vietējie to sauc par jauno veco pilsētu. Vainīga 1979. gada zemestrīce. Daudz ko nācās atjaunot un būvēt no jauna. Svarīgi arī, ka Melnkalnē
praktiski neesot noziedzības un ielu bandītisma. Cita lieta- kontrabanda un korupcija. Tā te tāda kā goda lieta, bet brutālus laupītājus gan nav gadījies sastapt.
Piektais iemesls- Skadaras ezers, kas ir lielākais Balkānos, un daļa ezera pieder albāņiem. 270 putnu sugas, saliņas, klosteri, visapkārt augsti kalni. Daudzviet ūdens augiem klātas plašas teritorijas. Papilnam Latvijā īpaši aizsargājamā ezerrieksta. Te tos var gan apskatīt, gan saēsties. Brauciens ar nelielu kuģīti caur ezera niedrēm un pa iztīrītiem kanāliem ir īpaši spilgts notikums. Niedres burtiski čum un mudž no dažādiem putniem, ziedošām ūdensrozēm un lilijām.
Visbeidzot sestais iemesls. Pavisam vienkārši: te jāatbrauc tāpēc, ka dzīve ir skaista, bet dzīves jēga ir kustībā. Varbūt pat kādreiz tur satiksimies?
Juris Levics