Mūsu bieži vien rēnajā vasarā ļaudis biežāk sapņo par siltajām zemēm, atpūtu dienvidjūru pludmalēs. Tomēr daži izvēlas ievērojami dārgāku ceļojumu uz itin kā padrūmo un auksto Islandi un pārbraukuši ir sajūsmā. Kas gan cilvēkus triec uz šo salu Atlantijas ziemeļos, kur slēpjas tās vilinājums?
- Dabā! Acīm iedzirkstoties, vienā vārdā atbild tūrisma firmas Impro ceļojumu konsultante Inese Krūmiņa, kura Islandē pabijusi vairākkārt un ir gatava doties turp vēl un vēl, kā arī padalīties savos iespaidos ar tiem, kuri vēl šaubās vai nespēj saņemties.
Protams, pat vasarā un rudenī Islandē ir vēsāks nekā Latvijā, bet ne tik ļoti kā piedraud salas nosaukums Ledus zeme. Ledus tur nudien netrūkst, taču uz ledājiem var raudzīties, plunčājoties siltos dabiska termāla ūdens baseinos un džakuzi, vai arī, teiksim, izmantot paša iegūtu tūkstošgadīga ledus gabaliņu līdzpaņemtā viskija atvēsināšanai. Un vispār Islande patiesībā ir ļoti zaļa un negaidīti daudzkrāsaina.
Uz šīs salīdzinoši mazās salas (apmēram kā Latvija kopā ar Rīgas līci) ir tik daudz dabas brīnumu, ka tā ik dienas spēj pārsteigt ar kaut ko jaunu, neredzētu un diezin vai vēl kur citur apskatāmu. Nav iespējams izveidot kaut kādu Islandes ievērojamāko dabas objektu topu katru dienu mute vaļā, aplūkojot tik daudz neparasta.
Ūdens pasakainās formas
Islandē ūdens ir ineresants visos agregātstāvokļos: kā šķidrums, kā ledus, kā tvaiks. Nu par visiem pēc kārtas. Ūdenskritumi ir ārkārtīgi skaisti savā dažādībā. Vareni un majestātiski kā Detti un Gūlfoss (Zelta ūdenskritums). Smalki kā līgavas plīvurs, caur kuru jebkurš var arī pavērties kā Seljalandes kritums. Tas var gāzties iekšā gluži zaļā pļavā; var skaloties pār klintīm, kas atgādina kārtaino kūku, - kā Hengifoss; var velties pār gluži melniem precīza sešstūra formas bluķiem kā Svartifoss jeb Melnais ūdenskritums.
Arī upes ir ļoti daudzveidīgas: mazas un lielas, mierīgākas un ļoti krāčainas, ledāju upes, kuras maina gultni vai ik mēnesi kā nu kuro brīdi tas ledājs kūst. Šī iemesla dēļ daudzas no tām ir bez vārda, jo kāda gan no tā būtu jēga? Šodien šeit tek viena upe, rītdien varbūt jau trīs un citur. Tādējādi nabaga islandieši dabū celt tiltus un tiltiņus pār visām iespējamajām kaprīzo ledāju upju gultnēm. Ezeri ir vairāk nolikti pie vietas tie visbiežāk atrodas vulkānu krāteru bļodās. Islandes fjordi varbūt nevar sacensties ar Grenlandes brāļu garumu un dziļumu un Norvēģijas fjordu rēno gleznainumu pārākajās pakāpēs, tomēr tie tur ir un sevišķi jau neatpaliek.
Toties ledāji! To ir daudz, var redzēt ik pa
brīdim. Salīdzinot ar jau pieminētajām ziemeļzemēm, Islandes ledāji ir atšķirīgi, jo kārtu kārtām nes kādreizējo izvirdumu pēdas slīdot gar vulkāniskajām klintīm, tie sašmulējušies. Kur ledāja mēle nolaiza ieleju, pa to var doties pastaigās, tomēr visinteresantāk ir uzbraukt ar kārtīgu četru riteņu piedziņas džipu pašā ledājā un tad ar sniega motociklu (piemērotu apģērbu un kasku arī iedos) starp mākoņiem sekot pieredzējušajam instruktoram lai justos droši un spētu novērtēt apkārtējās Dieva radītās ainavas. Dzeltena saule, zilas debesis, palsi miglas kluči mākoņi, balts sniegs un melnas klintis, ahh! Turklāt Islandes gaiss ir neparasti, gandrīz neizskaidrojami dzidrs!
Ko darīt starp aisbergiem
Vietumis ledāji aizslīd līdz okeānam, kur dodas pēdejā peldē, iegūdami aisberga nosaukumu. Tā notiek, piemēram, ar ledus kalniem, kas, atdalījušies no Vātna ledāja, nonāk nelielā, toties dziļā lagūnā ar šauru izeju. Drūzmēdamies pie tās un gaidot savu kārtu tikt uz lielo okeānu, tie pamazām kūst un, rādīdami virs ūdens tikai desmito daļu savu patieso apmēru, priecē ar amfībijām sabraukušo tūristu skatus un objektīvus. Aisbergs ir bīstams un grūti prognozējams, kūstot tam var mainīties smaguma centrs, un tad ledus milzenis apmetas otrādi. Tādēļ tūristu amfībijas turas pienācīgā attālumā. Gadās, ka daži dullie, pamanījuši savdabīgākas formas aisbergu, izbrauc ar zvejnieku laivu pa tā izkusušo vidu starp diviem gluži vai kamieļa kupriem. Pēc tāda brauciena un akurāt šajā Aisbergu lagūnā arī pienāktos iemalkot kādu īru viskiju ar tūkstoš gadu vecu ledu, kurš varbūt vēl kā sniedziņš redzēja vikingu pārvestās ķeltu gūsteknes, kas vēlāk rotājušas citādi viendabīgo salinieku genofondu (tieši noslīdējušais ledus arī ir tas vecākais; kustas ledāju apakšējie slāņi, ko ledāja vidienē augošais smagums pamazām izspiež uz malām).
Atlantijas okeāns pie Islandes krastiem vilina ar pasaules lielāko zīdītāju vaļu vērošanas izbraucieniem. Garantiju nav dzīvnieks ir dzīvnieks, turklāt vaļi nav tik sabiedriski kā delfīni, kuri bieži mēdz čalodami pavadīt kuģus, tomēr ap 70 % braucienu vaļus redzēt izdodoties. Droša lieta doties uz tuvējām saliņām tikties ar roņiem un plakanknābja alkiem, kurus dēvē par ziemeļu papagaiļiem. Tie savas apmetnes vietas tik bieži nemaina.
Eksotiskās peldes
Jauki, jūs teiksiet, bet gribētos tomēr pavaļoties kā pie siltās Vidusjūras... Islandes termālos baseinus apmeklējušie apgalvo, ka sajūtas esot daudz fantastiskākas: ūdeņi silti kā tikko slaukts piens, guli un kaifo, snīpis vēsajā gaisā un raugies uz attālo ledāju! Māmuļas Zemes uzsildītos ūdeņus gaiss atdzesē līdz katram džakuzi paredzētajai temperatūrai. Tāpat Zemes ūdeņu siltums dod salai elektrību un vispār ir viens tās no ekonomikas balstiem. Tas uzsilda arī savdabīgās islandiešu siltumnīcas, kur aug nevien tomāti, bet pat banāni.
Peldēties tomēr nevar visur, kur vien ūdens šķiet pietiekami silts, jo arī itin kā mērenas temperatūras avotiņš var pēkšņi izvirst karsta ūdens šalti, kurā var vārīt olas. Par to gan parasti brīdina izliktās zīmes, kuru draudzīgos ieteikumus vajadzētu ņemt vērā. Daži no šiem avotiem ir ļoti spēcīgi un spēj ūdens strūklu uzvemt visai augstu gaisā. Tūristi biežāk vēro Strokkuru, kurš izverd ik pa kādām 15 minūtēm, kā arī viņa lielo brāli Geizeru, kurš devis vārdu visiem pasaules karstajiem avotiem, tos tālajā krievu Kamčatkā ieskaitot.
Kā jau vulkāniskā zemē vēl Islandē ir sēravotu lauki, kur zeme burtiski burbuļo un vārās, druscīt ož pēc elles, toties izskatās fascinējoši un neticami visa zeme spilgti dzeltenoranžos toņos. Turpat netālu dažāda vecuma un tāpēc visdažādāko nokrāsu lavas lauki: vecākie ir pelēki, mīkstu sūnu noauguši, jaunie vietām piķa melni, vietām ugunssārti. Un blakus sulīgi zaļas zāles pļaviņa... Krāsu kontrasti nudien ir neticami! No Islandes pārvestās kartiņas nav pārspīlēti apstrādātas datorā tā tur patiešām izskatās!
Zeme starp diviem kontinentiem
Islande ir vulkāniskas izcelsmes sala, tādējādi salīdzinoši jauna un joprojām mainīga, pateicoties pastāvīgiem tiešajiem sakariem ar planētas centru, magmas slāni un kā tur vēl visu to sauc, kas slēpjas zem Zemes garozas. Laikam tomēr retas ir tās vietas, kur elle atrodas tik tuvu paradīzei, kā Islandē ja runājam tīri ģeoloģiskā izpratnē nevis, piemēram, par mīlestību. Lai gan ceļotāji, kas apzinās, uz kurieni brauc, salu iemīl jo drīz. Nemaz nerunājot par lepnajiem islandiešiem, kas to apdzīvo jau vairāk nekā tūkstoš gadu un spēj izsekot savu ciltskoku līdz pat pirmajam sencim, kurš spēris kāju Islandes krastā.
Vulkānu krāteru formas Islandē sastopamas visdažādākās. Ir klasiski krāteri kā Vezuvam Itālijā vai Fudzi Japānā, daudzos no tiem pierietējuši ezeriņi. Ir mazu krāteru kopumi, kas viedojušies vienlaikus un mainās katra izvirduma laikā kā Etnā. Nereti lava atradusi ceļu uz virszemi caur platām plaisām, kuras, laikam ritot, kļūst aizvien platākas, veidojas arī jaunas, jo ugunīgā vira iz Zemes iekšām vienmēr atrod vieglāko pretestības ceļu, lai izlauztos brīvībā.
Lieta tāda, ka šī sala atrodas akurāt divu kontinentālo plātņu satikšanās vietā, bet Eiropa un Amerika ar katru gadu tīri fiziski attālinās, radot šeit allaž seismiski aktīvu zonu. To tad Islande, būdama NATO un teikdama Nē! Eiropas Savienībai izjūt visā pilnībā, kaut arī kontinentālo plātņu atdalīšanās vieta izskatās visai mīlīga un ir ērtām takām labiekārtota. Zemestrīces, tiesa, ne sevišķi spēcīgas, Islandē notiek ļoti bieži, un vietējie aiz pieraduma tām sevišķu vērību nepiegriež. Nu, atzīmē dažkārt vietējās avīzes pēdējā lapā, ka vakar atkal tur un tur, lūk, bijusi tik un tik stipra zemes trīcēšana. Ēkas Islandē celtas izturīgas, zemes kaprīzes jau paredzot, attiecīgie dienesti nemitīgi seko tām līdzi, tādēļ katastrofas tur nenotiek.
Inteliģentu nācija
Islandieši ir gaiša, izglītota, inteliģenta tauta, kas pratusi par sevi pastāvēt, saglabāt tīru savu zemi un tradīcijas, savu valodu. Kuru tik skaitliski niecīgu tautu (tikai 280 000) gan vēl pasaule tik labi pazīst?
Protams, daudzējādā ziņā islandiešiem līdzējusi salas atrašanās vieta atstatu no kontinentiem un tātad lielajām nācijām, kā arī paskarbais klimats, taču to pašu mēs varētu teikt par daudziem desmitiem tautu, kuras joprojām dzīvo jurtās, iglu, jarangās un tamlīdzīgās būvēs, un tic tikai cilts šamanim. Bet islandieši ir pirmajā vietā pasaulē pēc izdoto grāmatu skaita uz vienu iedzīvotāju...
Netālu no pieminētās vietas, kur sastopas pasaules ābola (dibena?) divas daivas, atrodas Tingvellira vieta, kur sanāca pasaulē senākais demokrātiskais parlaments, kurš darbojas vēl joprojām. Akurāt 1000. gadā šis tings ar nelielu balsu vairākumu nolēmis, ka tautai jāpieņem kristīgā ticība, tai pat laikā nevajājot pagānu dievu uzticīgos pielūdzējus. Galu galā Odins, Tors, Freija un citi vikingu dievi atnesuši tiem ne mazumu uzvaru, kā arī parādījuši ceļu no Norvēģijas krastiem uz to pašu Islandi un pēc tam vēl tālāk uz rietumiem uz Zaļo zemi (Grenlandi) un Vīnlandi, kas mūsdienu izpratnē tā kā būtu Ziemeļamerika. Šodien, kopš Ņūfaundlendas salā atrastas Leiva Ēriksona vadīto vikingu apmetnes paliekas, neviens vairs neapšauba Grenlandes sāgas pastāstu augsto ticamību, proti, ka vikingi bija Amerikā piecsimt gadu pirms Kolumba. Citā Egila sāgā starp citu, pieminēta Kurzeme, kur vikingu sirenieki saņēmuši arī vergus. Kazi kāda -sona vai -dottiras senčos bijuši kurši. Varbūt tāpēc Islande kā pirmā atzina Latvijas neatkarību...
Augstā mutvārdu daiļrades kultūra, sāgas un dziesminieki skaldi, senās rūnu rakstības pastāvēšana neapstrīdamos akmens pieminekļos, kristīgās ticības pieņemšana un latīņu bībeles tulkošana atsevišķi vai katram no izkaisītajiem, attālu dzīvojošajiem islandiešiem, kas cēla arī kopējo izglītības līmeni, personības brīvība šajā nošķirtībā un nekad neeksistējusi valsts regulēta dzimtbūšana (par vikingu sagūstītajiem svešzemju vergiem šeit aizmirsīsim) lūk, ticamākie iemesli, kāpēc islandiešiem izdevies saglabāt valodas tīrību bez internacionālismiem un apbrīnojami precīzas zināšanas par savu sākumu, neraugoties uz to, ka līdz pat šai dienai islandiešiem nav dzimtas uzvārdu. Ir tikai tēvavārds, kas varbūt arī nodrošina redzamāku tiešo pēctecību, un nav kungu, jo viens otram kungi viņi nekad nav bijuši. Tālab visai smieklīgā situācijā nereti nonāk iebraucēji, kas, gribēdami būt pieklājīgi un tēvavārdu pieņemdami par uzvārdu, islandieti uzrunā apmēram kā Pēteri Jāņadēla kungu.
Neatkarības vakardiena un šodiena
Politiskā izpratnē atrašanās starp diviem kontinentiem un pieminētās attiecības ar NATO un ES ir gluži loģiskas. Tik mazai tautai ar plašu nozvejas teritoriju (un zvejniecība ir viens no nacionālā ienākuma stūrakmeņiem) nav nekādas intereses raudzīties pie saviem krastiem, teiksim, spāņu zvejnieku melnīgsnējās sejās, ievērot sazin kādas kvotas, normas, standartus, un dalīties savā mazumiņā ar visu Eiropu. Jādomā, ka Eiropas Savienībā Islande nekad arī nestāsies.
Tikai 1918. gadā Islande pieprasīja Dānijai pašnoteikšanās tiesības, ko arī dabūja. Otrā pasaules kara laikā, kad Vācija okupēja Dāniju, Islande mudīgi pasludināja savu neatkarību... Savukārt dalība Ziemeļatlantijas aliansē, kur Islande, tēvocim Semam būdama interesanta ar savu stratēģiski ļoti izdevīgo novietojumu, iestājās jau 1949. gadā kā viena no šīs alianses dibinātājvalstīm, garantē mazajai salai stipru aizstāvi. Pašlaik vienīgā NATO daļa Islandē ir kā valsts valstī, to piecieš.
Kas tūrista acīm ir neredzēti brīnumi, islandietim ikdiena. Bet izklaidēties garajos, tumšajos ziemas vakaros gribas. Arī te Islande spējusi atstāt zināmu rekordu statistikas ailītēs vienā no pasaules mazākajām galvaspilsētām Reikjavīkā naktsklubu skaits pret iedzīvotāju skaitu ir viens no iespaidīgākajiem pasaulē! Un tajos nespēlē tikai dižākās Islandes eksporta preces Bjorkas mūziku, bet visu, kas pasaulē labs. Reikjavīka, ziniet, nav nekāda province! Tomēr tā arī būs vienīgā vieta, kur jums varētu ģeldēt smalkākas kurpes. Visur citur šajā unikālajā salā noderīgāki būs ērti, pārbaudīti kaujas apavi.
Prieka zirgi un delikateses
Izklaide, ko Islandē nedrīkst palaist garām, ir jāšana Islandes ponija mugurā. Patiesībā šis zirdziņš nav nekāds ponijs, vienkārši mazāks, druknāks, pinkaināks un bezbailīgāks par saviem sugasbrāļiem, Prževaļska zirgu un norvēģu fjordu zirdziņu radinieks, tak tīrāku asiņu. Viņa īsās, spēcīgās kājas ir īpaši piemērotas riksim pa skrajām kalnu takām, tomēr jums ļaus izbaudīt vienkāršāku jājienu kādā lēzenā pļaviņā. Atšķirībā no citiem rumakiem, šis zirdziņš riksī nemētā nepieredzējušu jātnieku kā pelavu maisu, jo rikšo i galopā, i paralēlām kvintām kustinot tad abas labās, tad abas kriesās kājas vienlaikus. Zemes darbos tos neizmanto, Islandes ponija vienīgais uzdevums ir doties izjādēs tā savulaik Knuts Skujenieks gauži precīzi nosaucis to par prieka zirgu. Un prieka zirgi ir vēl vairāk tīrasiņu kā paši islandieši, jo ieradās salā kopā ar pirmajiem vikingiem, turklāt Islandē jau gadsimtiem ilgi aizliegts ievest zirgus lai nesačakarētu gēnus.
Un vēl par vēdera priekiem vai, labāk teiksim, - iespējām. Islandes laši un saidas, kaut arī ne lēta, tomēr ir gauži ikdienišķa barība, ko galu galā var nopirkt pat Latvijas lielveikalos. Kaut arī rudzu laukus Islandē atrast pagrūti, rupjmaize viņiem cieņā. Pie nacionālā šņabīša, kas nedaudz atgādina mūsu ķimeli, tā varētu būt kolorītākā zacene kopā ar ekstrēmāko islandiešu delikatesi pūdētu haizivs gaļu. Nezinu, kādi apsvērumi mudina zviedrus pūdēt siļķes, bet svaiga haizivs gaļa satur indīgas vielas, no kurām nevar tikt vaļā, vienkārši to cepot vai vārot. Tāpēc haizivs filejas rok zemē un atstāj tur divus gadus, tad izrok, izžāvē un ēd. Šī delikatese garšo pēc zivs, taču smird briesmīgi. Lai savdabīgajam suvenīram būtu noiets, islandieši ir iemācījušies to perfekti iepakot. Toties, kad izpakosiet (sevišķi, ja strādājat ar cilvēkiem), noteikti varēsiet savu atvaļinājumu pagarināt klienti ilgi nespers kāju jūsu birojā.
Raitis Strautiņš
Latvijas Avīze
2004. gada 1. jūnijā