Latvijā labi zināmās Bjorkas dziesmas un fascinējoši ūdenskritumi, Sirgur Ros meditatīvā mūzika un snaudoši vulkāni, latviešu valodā pārtulkotās islandiešu sāgas un kūpoši geizeri, mūsdienu rakstnieka Halgrīma Helgasona ironiskā proza un tumšas bazalta klintis okeāna krastā, dabas eksotiskās pievilcības iedvesmota arhitektūra un daudzveidīgi muzeji tādas ir asociācijas, ko raisa Islande. Valsts, kurā spilgti izjūtams kontrasts starp galvaspilsētu moderno Reikjavīku un pirmatnēji skaistajiem, civilizācijas maz mainītajiem Islandes dienvidiem.
Kad mūsu lidmašīna piezemējas lidlaukā, kas pazīstams ar Keflavīkas-Reikjavīkas lidostas vārdu, lidmašīnas salonu skaļi un stihiski pieskandina pasažieru vētrainie aplausi. Vairāku stundu lidojums no Latvijas līdz Islandei, turklāt šķērsojot Atlantijas okeānu, galu galā nav nekāds miniplanējums no Rīgas līdz Berlīnei vai Stokholmai. Turklāt jau līdz ar pirmajiem soļiem uz Islandes zemes kļūst skaidrs esam nonākuši citā vidē, kas ir atšķirīga no visām pārējām valstīm pasaulē. Rīta saules stari apspīd ziemeļnieciski atturīgas, perfekti kārtīgās ēkas, kuru spodri baltās fasādes kontrastē ar spoži zilajām debesīm, tumšajiem lavas laukiem un daudzkrāsainajiem pakalniem. Gaisā jūtama okeāna smarža, un jau pirmajās Islandē pavadītajās minūtēs rodas iespaids, ka šajā salā joprojām valda daba, nevis 21. gadsimta civilizācija, kam dabas izvirzītajiem sadarbības noteikumiem nākas piesardzīgi un apdomīgi pielāgoties.
Vēl vienu Islandes atšķirību no daudzām Eiropas valstīm uzsver pirmie salā sastaptie islandieši, kuri sasveicinoties pasaka līdzīgu frāzi tai, kāda izlasāma, ieejot Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas brīvdomātāju kvartālā Kristiānijā: Sveicināti! Jūs tagad esat ārpus Eiropas Savienības teritorijas! Islandes gadījumā šī sasveicināšanās frāze ir diplomātisks veids, kā pateikt: Uzturoties mūsu valstī, līdzi paņemtie eiro jums noderēs tikai tam, lai samainītu pret Islandes kronām.
Slavenā koncertzāle
Islandes galvaspilsētu Reikjavīku pamatoti dēvē par vienu no kontrastiem bagātākajām lielpilsētām pasaulē. Metropoles mūžīgā steiga te sadzīvo ar filozofisku mieru, moderna arhitektūra ar dabas klātesamības izjūtu, bet plaši popularizēti kultūras pasākumi ar dziļu klusumu agros rītos un novakarēs. Reikjavīka strauji izauga pēc neatkarīgas Islandes valsts proklamēšanas 1944. gadā. Tagad pilsētā dzīvo vairāk nekā viena trešdaļa no aptuveni 320 000 salas iedzīvotājiem, un tiek būvēti aizvien jauni, ultramoderni kvartāli. Tomēr pašā pilsētas centrā, blakus Reikjavīkas pašvaldības namam ieraugāms ezers, kas joprojām ir īsta paradīze dažādiem ūdensputniem. Savukārt slavenākā Reikjavīkas dievnama Halgrīma baznīcas torņa veidolā ietverts gan okeāna piekrastes bazalta kolonnu motīvs, gan sniega un ledus mirdzošais baltums.
Vējainais, bieži vien arī vēsais, lietainais un sniegiem bagātais laiks sekmējis to, ka Reikjavīkā darbojas apbrīnojami liels skaits kafejnīcu sākot no senlaicīgā zvejnieku stilā ieturētām ēstuvēm, beidzot ar stilīgiem krodziņiem, pa kuru logiem iespējams vērot pilsētas panorāmu. Un tā, pāri kafijas tasei lūkojoties laukā pa centra kafejnīcas logu, skatam paveras Reikjavīkas modernās koncertzāles Harpa (Arfa islandiešu valodā) tumša stikla veidols. Šo koncertzāli, kas apvienota ar mūsdienīgu konferenču centru, pēc kāda Rīga vēl tikai ilgojas, islandieši uzbūvēja, spītējot pēckrīzes dzelžainās taupības politikai. Rezultātā valsts galvaspilsēta ieguva jaunu simbolu, kas vienlaikus atgādina gan Islandei vēsturiski tuvās Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā redzamo Nacionālās bibliotēkas ēku, gan pašas Islandes dienvidos apskatāmās melnās bazalta klintis. Tas arī loģiski, jo koncertzāles projektēšanā sadarbojušies islandiešu un dāņu arhitekti.
Nu jau pagājuši vairāki gadi kopš pirmā koncerta Harpa stiklotajās sienās, un koncertzāle kļuvusi ne vien par kultūras dzīves centru, bet arī par apliecinājumu tam, ka 2008.-2009. gada finanšu krīze un tai sekojošie katras kronas skaitīšanas pasākumi tomēr nav gluži vai ledū sakaluši Islandes kultūras dzīves attīstību. Pat pašos drūmākajos krīzes mēnešos centāmies atrast naudu kādai koncerta biļetei, dažām grāmatām,
pāris teātra izrāžu apmeklējumiem, stāsta islandiete Gudruna, apgalvojot, ka tieši mūzikas, literatūras un teātra dāvātie iespaidi Reikjavīkas iedzīvotājiem palīdzējuši pārvarēt ekonomisko grūtību radīto depresiju. Var jau būt, ka tā ir vien vēlme radīt kulturālas nācijas tēlu, bet, gribētos tomēr ticēt, ka Harpa un citas kultūras citadeles tukšas nav bijušas un nepaliks. Turklāt jānotic arī tāpēc, ka islandieši lai arī ziemeļnieciski askētiski un savos ikdienas ieradumos daudz pieticīgāki par Latvijas vidusmēra iemītniekiem tomēr ir aizrautīgi dzīves svinētāji. Un viņu dzīves svinēšanas scenārijā piektdienu un sestdienu vakaros iederas gan krodziņu apmeklējumi, gan kultūras pasākumu baudīšana. Krīzes sekas gan vēl aizvien tiek apspriestas islandiešu sarunās pie kafejnīcas galdiņiem un ietekmējušas arī viņu izvēli pērn 2013. gadā notikušajās parlamenta jeb Altinga vēlēšanās, kurās salas iemītnieki spēra soli pa labi, nodrošinot uzvaru vēlēšanās labēji noskaņotajai Neatkarības partijai un centriskajai Progresa partijai, bet zaudētāju lomā atstājot kreisi orientēto Sociāldemokrātu aliansi, kura bija pie varas četrus liesos pēckrīzes gadus. Taupības pasākumi bija pārāk skaudri, tā visi par vēlēšanu tēmu iztaujātie islandieši skaidro šo politisko izvēli, norādot arī, ka uzvarējušo partiju skepse pret pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) daudziem patlaban šķiet tuva un saprotama, jo mums no Eiropas neko nevajag, ceļus paši varam uzbūvēt un salabot. Par ceļiem taisnība! 20. gadsimta otrajā pusē uzbūvētais Loka ceļš, kas vijas visapkārt salai, var lepoties ar mūsu valsts autoceļiem gluži nesasniedzamu kvalitāti. Noliedzošo attieksmi pret iestāšanos ES stiprina arī 20.gadsimta islandiešu rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Halldora Lahnesa prozā paustā atziņa, ka Islandē nav cita Dieva, izņemot zivis, jo tieši bažas par to, ka Brisele varētu samazināt salā ierastās nozvejas kvotas ir galvenais arguments, kas Reikjavīkas kafejnīcas apmeklētājiem liek uzsvērt: Mēs negribam dzīvot pēc Eiropas Savienības noteikumiem. (2013. gada septembrī Islande sarunas par iestāšanos ES oficiāli pārtrauca, un nesenās iedzīvotāju aptaujas liecina patlaban vairākums ir pret Islandes virzību uz ES.) Protams, man un vēl daudziem citiem ceļotājiem labāk patiktu, ja, izkāpjot no lidmašīnas uz Islandes zemes, nebūtu jālūkojas pēc bankomāta vai valūtas maiņas punkta, lai tiktu pie Islandes kronām, bet varētu iztikt ar jau ierastajiem eiro, tomēr šajā salā zivis joprojām ir būtiskākas par tūrisma attīstību, un tas izjūtams daudzviet.
Muzeju kontrasti
Izvēloties ceļojumu uz Reikjavīku un Islandes dienvidiem, ir iespējams pabūt vienlaikus divos dažādos laikmetos, divās atšķirīgās pasaulēs, jo, gluži tāpat kā par mūsu valsti mēdz teikt: ir Rīga un ir Latvija, tā arī šajā salā ir Reikjavīka un ir civilizācijas maz mainītas Islandes teritorijas. Galvaspilsēta šķiet aizsteigusies Islandes dienvidiem priekšā par gadsimtu. Spilgti tas izjūtams, apmeklējot dažādus muzejus Reikjavīkā un nomaļākos apvidos.
Reikjavīkas modernās arhitektūras brīnumā Pērle, kas apvieno funkcionalitāti (celtnē ieslēpti karstā ūdens rezervuāri pilsētas apsildīšanai) un mākslinieciskumu (veidols patiesi atgādina pērli vai sakrālu celtni), atrodama ne vien skatu terase, no kuras paveras Reikjavīkas panorāma, bet arī Sāgas muzejs. Tajā vērojami ultramoderni ekspozīcijas iekārtošanas risinājumi, kas ļauj doties tēlainā ceļojumā uz vikingu laikiem un iepazīt 17 islandiešu sāgas, kuru sižeti sakņojas salas vēstures epizodēs te ir gan digitālie efekti, gan kolorītu folkloras tēlu atveidi. Muzejs šķiet dzīvs, dinamisks, daudzveidīgs un tāpēc fascinējošs. No muzeja izejot, skatam paveras Pērles centrā izveidota ūdenskrituma formas strūklaka, bet laukā, kaimiņos gigantiskajai būvei mākslīga Islandes geizera atveids, kas arī pieder pie šīs zemes identitātes atklāsmes. Savukārt pabraucot vairākus desmitus kilometrus prom Reikjavīkas dienvidaustrumu virzienā, ceļa malā iekārtots brīvdabas muzejs izrādās arhaisma paraugs gan ekspozīcijas, gan eksponēšanas risinājumu aspektā. Ēkās zem velēnu jumtiem redzami senlaicīgi darbarīki un mēbeles, bet eksponēšanas veids rada iespaidu, ka nupat, pirms piecām minūtēm šajās mājās vēl mituši vietējie zvejnieki ar savām ģimenēm, kuri devušies prom vien uz brīdi un kuru katru mirkli var atgriezties.
Pie Troļļu klintīm
Braucot gar salas dienvidu piekrasti austrumu virzienā civilizācijas klātbūtne jūtama aizvien mazāk, autoceļa malās manāmās mājas kļūst aizvien pieticīgākas, pretimbraucēju skaits aizvien niecīgāks. Mazais Vīkas ciems sagaida ar īsti lauciniecisku noskaņu, kas nozīmē pilnīgu klusumu un tukšām ielām. (Ielām tas pat ir pārspīlēti teikts, drīzāk tās ir takas, kas no autoceļa ved vai nu pludmales vai pretējā kalnu virzienā). Vīkas ekonomiskās dzīves centru veido bistro apvienojumā ar veikaliņu, turpat kaimiņos uzbūvēta suvenīru tirgotava un neliela degvielas uzpildes stacija. Garīgās dzīves centra lomā ir askētisks, balts dievnams, kas kontrastē ar tumšajiem pakalniem. Vietējos iedzīvotājus praktiski neredz, un nav jau arī brīnums, ka viņi nolēmuši laiku pavadīt savās mājās, jo vējš no okeāna pūš ar iespaidīgu spēku. Bet ceļotājus vējš, protams, nespēj atturēt no došanās uz Vīkas slaveno, melno pludmali. Turklāt te, netālu no krasta okeāna bangas dejo ap slavenajām Dirhoulaija klintīm, par kurām leģenda vēsta šīs klintis ir apburti troļļi. Lai nu kā skats uz neregulāras formas klintīm, kas šķiet gluži vai izaugušas no okeāna, un kuras radījusi vien daba, bez cilvēku līdzdalības, ir ļoti iespaidīgs. Atliek vien apstāties pludmalē dažus soļus no okeāna un vērot, kā ūdens mutuļo ap klinšu arkām un ļaut, lai ainavas pirmatnējā pievilcība nomierina, iedvesmo un uz ilgu laiku iespiežas atmiņā. Dirhoulaija zemesrags ir Islandes galējais dienvidu punkts, un gluži tāpat kā ceļotāji, to iecienījuši arī putni. Pavasaros te ligzdo Islandes simbola godā iekļuvušie pufini putni, kas ir tikpat melnbalti kā tipiska šīs salas ainava, un tik mīlīgi, ka šķiet ļoti atbilstoši attēlošanai un suvenīrkrekliņiem, suvenīrkrūzītēm, skatu kartiņām, kalendāriem un mīksto rotaļlietu veidā.
Dienvidislandes ledus sirds
Ceļš no Vīkas gar Islandes dienvidu piekrasti tālāk uz austrumiem sagādā pārsteigumu, jo abās ceļa malās parādās kaut kas Latvijas iemītniekiem gluži svešs un neierasts lavas lauki vietām melni, vietām jau apsūnojuši. Milzīgās platībās! Šie lauki radušies kādreizējo vulkānu izvirdumu rezultātā un nav īpaši parocīgi apbūvēšanai, pastaigu taku vai veloceliņu ierīkošanai, tāpēc palikuši tādi, kā bijuši jau ilgus gadus, atgādinot par Islandes neparasto ģeoloģisko uzbūvi un kļūstot par piesaistošu magnētu tūristiem.
Un tad jau klāt apvidus, kurā Dienvidislandes pirmatnējā pievilcība atklājas visspēcīgāk Skaftafella nacionālais parks. Tā malā iekārtota viesnīca, kuras vizuālais veidols ir ziemeļnieciski pieticīgs, bet iekārtojums, kā jau tas Ziemeļvalstīm raksturīgi, ļoti komfortabls. Pāri baltās viesnīcas ēkas jumtam vīd gleznainas, sniegiem klātas kalnu galotnes, bet nekādas izklaides industrijas tuvumā nav krodziņi un kultūras centri palikuši Reikjavīkā. Pa autoceļu tikai retums aiztrauc kāds motorizēts transporta līdzeklis, un ap sešiem vakarā visa apkārtne iegrimst tik dziļā klusumā, ka dzirdama vien okeāna viļņu šalkšana. Bet tieši tad ir īstais brīdis pastaigai dabā, lai aplūkotu no viesnīcas netālo ledāja mēli. Ceļš uz to ved pāri pļavām, un ledājs patiesībā izrādās tālāk, nekā no viesnīcas raugoties šķitis, tomēr papūlēties to sasniegt ir vērts, jo skats ir apbrīnojams rodas iespaids, ka no pakalniem lejup plūdusi gigantiska ūdens straume, kura vienā mirklī sastingusi ledū, izveidojot plašu teritoriju, ko klāj mākslinieciski, daudzveidīgas formas ledus gabali, apvienoti vienā milzīgā kompozīcijā.
Jūs tikai nekāpiet uz ledus, tā pirms došanās pastaigā strikti norādīja viesnīcas darbinieki. Patlaban patiešām gan ceļotāju drošībai gan arī ledāja aizsardzībai pastaigas pa ledus mēli ir ierobežotas un pieejamas vien īpaši tam paredzētās vietās. Senāk ierobežojumu bijis krietni mazāk, bet, iespējams, tie arī nebija nepieciešami, jo tūristi te ieradās vien pa retam, savukārt vietējie bez norādēm zināja, kur var droši kāpt uz ledāja mēles, bet kur labāk palikt malā.
Netālu no ledāja mēles atrodams arī tā dēvētais Melnais ūdenskritums, kas šādu nosaukumu ieguvis, jo tā ūdens krīt pār tumšām bazalta klintīm. Taka, kura ļauj nokļūt līdz ūdenskritumam, ved kalnup, un pa ceļam, kāpjot aizvien augstāk, iespējams ieraudzīt arī daudzveidīgās Islandes okeāna piekrastes ainavas. Un atkal spilgti atklājas Islandes kontrastu zemes raksturs. Ja stāvot ledāja mēles malā šķita, ka visapkārt valda ziemīgas noskaņas, kas liek domāt par Ziemassvētku dāvanām, karstu tēju un piparkūkām, tad pavisam netālu pie Melnā ūdenskrituma jūtama vasaras klātbūtne. Te vīd zaļojošas lapas, debesīs, līksmi čivinot, lido dažādu sugu putni, un uz akmeņiem iemanījusies izplaukt pat kāda daudzkrāsaina puķe. Melnā ūdenskrituma ūdens tiek uzskatīts par tik tīru, ka, pēc vietējo teiktā, to var pat dzert, bet, ja šāds piedāvājums šķiet pārāk riskants, tad vismaz muti nomazgāt vajagot nezūdošai jaunībai un skaistumam, un arī acis izmazgāt esot vērts, jo vietējais ticējums vēsta tā varot iegūt gluži vai gaišredzības spējas. Jāpiebilst, dažādu ticējumu un leģendu Islandē ir ne mazāk kā citās valstīs. Nozīmīgu lomu salas folklorā spēlē troļļi, un viņiem par godu šur tur ceļa malās ieraugāmas iespaidīgas troļļu skulptūras un suvenīru veikalos pat nopērkama Troļļu vietu karte.
Sens islandiešu ticējums saistīts arī ar ziemeļblāzmu, kura tiek reklamēta pat netālās viesnīcas reklāmas bukletā. Ziemeļblāzmu redzot, izteiktā vēlēšanās piepildoties, tā domājuši senie islandieši. Viesnīcas administrācijā strādājošā Latgales meitene Inga, kura Islandē ieradusies no Rēzeknes puses, stāsta, ka viņai ziemeļblāzmu izdevies redzēt pāris reižu rudenī. Ja gribat redzēt Dienvidislandes ziemeļblāzmu, atbrauciet atkal septembrī vai oktobrī, un tad ļoti agri no rīta ap četriem, pieciem, ejiet pie loga un gaidiet varbūt paveiksies, padomu ziemeļblāzmas medībām izklāsta Inga. Pagaidām jāiztiek ar ziemeļblāzmas attēlu, kas redzams skatu kartiņā, kuru iespējams nopirkt viesnīcas suvenīru veikaliņā. Un jādodas tālāk.
Kuģojot starp aisbergiem
Iespēja pamatīgāk izpētīt Islandes ledus daudzveidību paveras, dodoties pa Loka ceļu vēl tālāk uz austrumiem, uz tā dēvēto Aisbergu lagūnu. Vizināšanās pa lagūnu ir plaši reklamēta atrakcija, bet, piebraucot pie lagūnas, izrādās, ka viss notiek ziemeļnieciskā mierā un vienkāršībā. Pieticīgā koka ēkā iekārtota gan biļešu kase, gan minikafejnīca, gan suvenīru tirgotava, un darbinieki šoreiz īsti islandieši ,veikli izmantojot dažus angļu valodā apgūtus teikumus, gatavi laipni aprunāties ar katru viesos atbraukušo ceļotāju, un noskaidrot, ka it visus ciemiņus uz šo nomaļo vietu atvedis tikai viens mērķis pavizināties pa lagūnu. Vien dažas minūtes un brauktgribētāji jau ieģērbti drošības vestēs, un sasēdināti mazliet arhaiskā amfībijā, kas strauji uzņem ātrumu, paripo dažus desmitus metru pa sauszemi un tad graciozi ieslīd lagūnas ūdenī, lai nepilnu stundu vizinātu savus pasažierus starp daudzveidīgiem ledus gabaliem, kas atgādina gan klintis, gan peldošas pilis, gan mirdzošus kuģus ,ko vien iztēle katram ļauj ieraudzīt. Lagūnā starp ledus gabaliem rosās roņi, kuru draudzīgie purniņi laiku pa laikam pavīd virs ūdens. Šķiet, pie amfībijas roņi pieraduši un no tās nebaidās, bet līst laukā no ūdens un uz ledus gabaliem pozēt fotogrāfijām gan neizrāda ne mazāko vēlēšanos. Pragmātiskāk noskaņoti ir virs lagūnas riņķojošie putni, kuru vidū pamanāmas arī tā dēvētās laupītājkaijas jeb klijkaijas, kas savu ierasto maltīti zivis labprāt papildina arī ar ceļotāju bez ievērības atstātiem sviestmaizes gabaliem, pīrādziņiem un desas šķēlēm. Lagūnas platība patlaban ir kopumā 18 kvadrātkilometri, bet
maksimālais dziļums aptuveni četras reizes pārsniedz Latvijas dziļākā ezera Dridža dziļumu, jo sasniedz gandrīz 250 metrus. Tūkstošgadīgs ledus un apbrīnojami tīrs ūdens, par lagūnu saka Halgars viens no amfībijas komandas islandiešiem. Lagūnas tuvumā praktiski nav nekādas infrastruktūras ne dzīvojamo māju, ne atpūtas centru, par ražotnēm nemaz nerunājot, tāpēc cilvēku darbības ietekme uz lagūnas ledu un ūdeni ir minimāla. Toties liela ietekme ir klimatam, un, tam kļūstot aizvien siltākam, pēdējo apmēram 40 gadu laikā lagūnas platība, esot ievērojami augusi pēc Halgara teiktā, kuģojamā ezera lielums, ledum kūstot visai strauji, kopš viņa bērnības 20. gadsimta septiņdesmitajos gados esot pat četrkāršojusies. Tagad izdodas novērot, kā, mākoņiem aizslīdot priekšā saulei, mainās lagūnā dreifējošo ledus gabalu krāsa, tiem kļūstot pelēkbaltiem, bet ūdens no mirdzoši zila pārtop gandrīz vai melnā, savukārt mirkli vēlāk, kad saule atkal parādās visā tās spožumā, ledus gabali mirdz kā kristāls un ūdens atgūst tumšzilu toni. Lagūnas ainava savā mainīgumā ir tik skaista, ka šķiet gluži vai radīta būt par iedvesmas avotu fotogrāfiem, gleznotājiem komponistiem, literātiem
. Un arī tā vērta, lai mērotu ceļu no Reikjavīkas līdz šim nomaļajam Islandes apvidum. Pagaidām te vēl nav jūtama komercializācijas klātbūtne, bet varbūt tas arī labi, jo tieši tāpēc iespējams izbaudīt dabas pievilcību un rāmu mieru.
Un tagad - Islandes klasika
Viesojoties Islandē, protams, jāizbrauc arī slavenais Zelta loks. Tā gan ir gluži citāda, no minimāli civilizētajiem, klusajiem dienvidiem krasi atšķirīga pasaule. Ja Islandes dienvidos iespējams veikt ceļojumu es un daba, tad Zelta loks ļauj ieraudzīt, ko Islandē nozīmē attīstīta tūrisma industrija: pie visiem apskates objektiem rindojas kafejnīcas un suvenīru veikaliņi, ir izveidoti daudzi, labiekārtoti stāvlaukumi un tūrisma informācijas centri, precīzas norādes neļauj spert ne soli pa labi vai kreisi no rūpīgi izveidotajām takām, skan dažādu tautu valodas, ar fotoaparātiem rokās, līksmi sasaucoties, redzami ceļotāji gan no Latvijas un abām pārējām Baltijas valstīm, gan no Dānijas, Skandināvijas un Viduseiropas, gan no Āzijas un ASV.
Trīs slavenākās Zelta loka apskates vietas ir Islandes pirmā parlamenta pulcēšanās kalns, ūdenskritums Gulfoss un geizeri. Vietā, kur 930. gadā sanāca pirmais Islandes parlaments jeb Altings, tagad iekārtota gleznaina estrāde un plīvo zilbaltsarkanais Islandes karogs. Ūdenskritums Gulfoss ikvienu fascinē ar savu majestātisko varenību un apbrīnojamo
ūdens stihijas spēku. Savukārt geizeri piedāvā Latvijas iedzīvotāju acīm gluži eksotisku skatu ieraudzīt, kā no zemes debesīs paceļas karsta ūdens šalts. Protams, Zelta loks jāredz, jo tas ļauj vēl pilnīgāk atklāt Islandes daudzveidīgo pievilcību! Tāpat kā jāredz vulkāniskais krāteris, kura malā reiz dziedājusi Bjorka, un kurā izveidojies ezers neparasti zilganzaļā krāsā.
Vērts arī veltīt dažas stundas tam, lai relaksētos netālu no Reikjavīkas atrodamajā, slavenajā peldvietā Zilā lagūna. Šī peldvieta pat tos ceļotājus, kuri īpaši nejūsmo par baseinu un ūdens atrakciju parku apmeklēšanu, ieinteresē gan ar savu neparastu vizuālo pievilcību šajā atpūtas kompleksā debeszilais ūdens un apkārt esošie melnie lavas lauki veido apbrīnojamu krāsu kontrastu, gan arī ar racionālo, zinātnisko risinājumu līdzās peldvietai atrodas ģeotermālā spēkstacija, kas izmanto siltumu no termālajiem avotiem.
Tomēr, lai arī šī, ceļvežos un Islandes tūrisma infrastruktūrai veltītajos interneta portālos plaši reklamētā salas tūre, ko bieži dēvē par Zelta loka un Zilās lagūnas tūri, ļoti aizraujoša, vērts atcerēties, ka tā vēl nav visa Islande. Tāpēc vērts pabūt arī mazāk pazīstamajos, minimāli civilizētajos salas rajonos.
Neaizmirstamā Reikjavīka
Līdz brīdim, kad jādodas uz lidostu, vēl palikušas pāris stundas. Un tās var atkal veltīt Reikjavīkai. Iegriezties krodziņā, kas atrodas vēsturiskajā zvejnieku rajonā, lai ieturētu īsti islandisku maltīti zivju zupu. Aplūkot kuģus, kas sarindojušies ostā, aicinot doties okeānā vaļu vērošanas tūrē. Apsēsties uz soliņa okeāna malā, pavērot miglas vālus kalnu galotnēs un atcerēties leģendu par to, ka Reikjavīka ieguvusi savu vārdu, kad 870. gadā te ieradies jūrasbraucējs Arnarsons un nosaucis savas apmetnes vietu par dūmu līci vai miglas līci tagad var vien minēt, vai par godu tuvumā esošo karsto avotu garaiņiem, vai arī miglainajam laikam. Izstaigāt vecāko Reikjavīkas ielu, kuras nosaukums tulkojams vienkārši kā Galvenā iela. Pabūt Doma baznīcā un dievnamam kaimiņos esošajā rajonā, kurā rindojas veikali ar apbrīnojami stilīgi noformētiem skatlogiem.
Un tad, tieši pirms prombraukšanas, man izdodas apjaust, ka šolaiku Reikjavīka ir bezgala pievilcīga. Kad pirmo reiz gatavojos braukt uz Islandi, man teica: Daba tur iespaidīga, atmiņā paliekoša, bet galvaspilsēta Reikjavīka gan nekas sevišķs. Tomēr tagad es zinu tā gluži nav. Šai pilsētai piemīt gan savs ziemeļnieciskais skaistums, gan arī savs kolorītais, stiprais raksturs. Vienkārši Islandes galvaspilsētas pievilcība ir intraverta. Reikjavīka nežilbina ar greznību, ārišķību, skaļumu un uzbāzību, savukārt, reiz atklāta, šīs pilsētas burvība paliek sirdī. Reikjavīkai piemītošo burvību trāpīgi simbolizē okeāna malā novietotais piemineklis vikingu laivas stilizēts atveids. Seno jūrasbraucēju laiva simboliski atgādina, ka par spīti nošķirtībai no pārējās pasaules, skarbajiem dabas apstākļiem un dažādām ekonomiskās situācijas svārstībām, Reikjavīka mērķtiecīgi nolēmusi attīstīties, izkopt savu eleganci un neatdarināt nevienu citu pilsētu visā pasaulē.
Eva Lapiņa