Luksemburgas lielhercogiste ir viena no pundurvalstiņām, kas atrodas pašā Eiropas vidienē starp Beļģiju, Vāciju un Franciju. Garākais ceļa posms, braucot ziemeļu dienvidu virzienā, ir aptuveni 80 km.
Padomju okupācijas laiku piedzīvojušajiem Latvijas iedzīvotājiem Luksemburgas vārds droši vien saistās ar radio "Luksemburga", salīdzinoši labi uztveramu radiostaciju, kuras viegli atpazīstamais džingls ievadīja popmūzikas raidījumus. Senākas kultūras mīļotāji, ciemojoties netālajā Prāgā, droši vien atcerēsies gida stāstījumu par Čehijas karali un vācu Romas imperatoru Kārli IV, Prāgas universitātes, Kārļa tilta un citu Prāgas lepnumu radīšanas ierosinātāju. Ievērojamākā Eiropas 14. gadsimta valdnieka tēvs pārstāvēja dižciltīgo ģermāņu Luksemburgu dinastiju, bet māte rietumslāvu Pržemisloviču dzimtas senčus.
Sarežģītā vēsture
Tagadējās Luksemburgas zemes dinastija ieguva 13. gadsimta beigās. Tās centrā atradās 10. gadsimtā celtais, tā sauktais mazais cietoksnis, kas ir Luksemburgas vārda burtisks tulkojums. Tas celts uz divu upju Petrusas un Alzetes apskalotas klints masīva, kas arī šobrīd ir Luksemburgas vecpilsētas izteiksmīgākā panorāma. Kārlis IV feodālā īpašuma statusu paaugstināja no grāfistes ranga par hercogisti. 15. gadsimta vidū noslēdzās Luksemburgu dinastijas tiešā līnija un tā iekļāvās Habsburgu dzimtā. 17. gadsimtā Spānijas Habsburgi daļu hercogistes zemju nodeva Francijas karalistei, bet daļu paturēja sev, kas vēlāk nonāca Austrijas Habsburgu rokās. 18. gadsimtā Francija pakļāva sev visu hercogisti. Pēc Napoleona sakāves 1815. gada Vīnes kongresā tika nolemts atjaunot zemes patstāvību, lai arī no teritoriālā viedokļa lielhercogiste jau tobrīd zaudēja itin prāvus zemes īpašumus par labu Prūsijas karalistei. Lielhercoga titulu piešķīra Nīderlandes karalim no Nassau dzimtas Vilhelmam I. Luksemburga bija spiesta pievienoties un līdz 1866. gadam atrasties Vācijas valstu savienībā, kurā galvenā loma bija Prūsijai. Pa šo laiku revolūcija skāra Nīderlandi, no kuras atdalījās Beļģija, kas kļūdama par karalisti, sev pievienoja lielu daļu no franču valodā runājošās lielhercogistes, reducējot Luksemburgu līdz šodienas teritorijas lielumam. 19. gadsimta 60. gados Nīderlandes karalis Vilhelms II bija gatavs lielhercogisti pārdot Francijas imperatoram Napoleonam III. Līgums bija sagatavots, naudas summa norunāta, taču Prūsijas kanclera Bismarka iejaukšanās šo darījumu izjauca. Pēc Vilhelma III nāves 1890. gadā par Nīderlandes karalieni kļuva tā meita Vilhelmīne, bet Luksmeburgu sāka pārvaldīt lielhercogs Ādolfs, kas bija Vilhelma I dēls un bija tiesīgs pārņemt tikai vīriešu kārtas līnijā mantojamo Luksemburgu. Pēc Ādolfa tronī nāca Vilhelms IV, kura ģimenē bija sešas meitas. Lai nezustu Nassau Dzimtas dinastiskās pretenzijas uz īpašumu, nācās mainīt valsts Satversmi, kas arī tika panākts. 1912. gadā par lielhercogieni kļuva vecākā meita Marija Adelaida. Pirmā pasaules kara laikā ķeizariskā Vācija okupēja Luksemburgu un Marijas Adelaidas saimnieciskā politika, pat sadarbība ar vācu varas pārstāvjiem izraisīja milzu neapmierinātību, kas noveda valsti pie revolucionāras situācijas, iedzīvotājiem pieprasot pasludināt republiku. Tikai atteikšanās no valdīšanas par labu māsai, princesei Šarlotei ļāva uz laiku politisko stāvokli stabilizēt. Lielhercogienes Šarlotes, valdīšanas laiks no 1919. līdz 1964. gadam ir viena no spilgtākajām lappusēm Luksemburgas vēsturē. Jaunā valdniece izrādījās laba politiķe un šarmanta sieviete. Taču galvenā bija tās spēja būt valsts patriotei jau ar pirmajiem valdīšanas gadiem. Valstī tika veikta konstitucionālā reforma, paplašinot vēlētāju loku un valdības pilnvaras. Galma aprindās un valdībā savas vietas un amatus saglabāja tikai luksemburdzieši. Īpašu atzinību Šarlote izpelnījās Otrā pasaules kara gados, kad valsti okupēja nacistiskā Vācija. Galms un valdība bija spiesti doties trimdā uz Franciju, tad Spāniju, Portugāli, Angliju, Ameriku un visupēdīgi, apmetoties Kanādā, izveidot eksīla valdību, pievienojoties antihitleriskajai koalīcijai. Ar pieticību sadzīvē un pašaizliedzīgu rūpi par valsts iedzīvotāju likteņiem kara laikā un pēc kara Šarlote izpelnījās tautas patiesu atzinību. Ģimenē bija seši bērni un 1964. gadā viņa atteicās no varas par labu dēlam lielhercogam Žanam, kura sieva ir Beļģijas princese Žozefīne Šarlote. Kopš 2000. gada Luksemburgas lielhercogs ir Žana dēls Henrijs, dzimis 1955. gadā.
Rimtā vecpilsēta
Īsais ieskats Luksemburgas vēsturē rāda dažas paralēles ar Latvijas likteņiem vēsturisko notikumu krustcelēs, kad kareivīgie kaimiņi tirgojas par valsts teritoriju vai to okupē, nepainteresējoties, ko par to domā vietējie iedzīvotāji vai to valdības. Luksemburgā lieto trīs valodas: franču, vācu un vietējo Luksemburgas dialektu. Pilsētas vēsturiskais centrs šķiet miniatūrs veidojums, kurā ielas un nelieli laukumi mijas ik brīdi un steigas pārņemtie tūristi riskē paskriet garām šķietami necilajai lielhercoga pilij (16. 18. gs.), kurai līdzās ir arī parlamenta ēka (19. gs.). Vareni skati paveras no klints malām, raugoties pāri upju lejām uz pretējā krastā esošo apbūvi. Tūristiem tiek piedāvāts ieskatīties divos kazemātos, cietokšņa sistēmā ietilpstošajās pazemes ejās, kuras vietējie iedzīvotāji izmantojuši arī pēdējā karā. Var nokāpt arī līdz viduslaiku lejpilsētas nedaudzajiem kvartāliem. Pamanāma ir Dievmātes baznīca, kurai pamatus 17. gadsimtā likuši jezuīti un kas ievērojami paplašināta 20. gadsimta 30. gados, pilnībā pārbūvējot kori un altāra daļu. Katrā ziņā ir jāatrod lielhercogienes Šarlotes piemineklis un jāiegriežas vecpilsētas galvenajā laukumā Place d'Armes. Sestdienu rītos te ir produktu tirgus, bet pārējā laikā apkārt laukumam izvietoti kafejnīcu galdiņi. Laukuma malā ir mušele, kurā pūtēju orķestris izklaidē atnākušo, klusu tērzējošo publiku. Redzot šo ainu vēlā augusta vakarā, prātā ienāca daudzkārt skatītās Rīgas Jūrmalas pastkartes ar 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma koncertdārzu skatiem Majoru Horna dārzā, Edinburgas Kūrzālē, Mellužu vai Ķemeru parka estrādēs. Pat nedaudz komiska likās nopietnība, ar kādu muzicēšanai nodevās šīs šķietami provinciālās ainas dalībnieki. Likās, ka 21. gadsimta Luksemburgā būtu jābūt citam dzīves tempam. Iespējams, ka šī dzīve arī mutuļo tur, jaunajā pilsētas daļa, kad šķērsojam vairāk nekā 350 metrus garo lielhercogienes Šarlotes vai lielhercoga Ādolfa tiltus, bet šeit, vecpilsētā, ļaudis bauda milzu privilēģiju, kas tik reti pamanāma tā sauktajā modernajā pasaulē: rimtu un nesteidzīgu, cieņas un pašapziņas pilnu dzīvi. Prombraucot ienāca prātā Vecrīga ar tās haotisko un pārsvarā bezjēdzīgi trokšņaino atmosfēru Līvu laukumā, eklektisko kultūrvidi Rātslaukumā vai Daugavmalā ap Triangula bastionu. Liekas pat muļķīgi uzsvērt, ka Luksemburgas vēsturiskās celtnes ir rūpīgi sakoptas, nedaudzajos remonta piemēros nemanīja izplēstus oriģinālos koka logus vai pārveidotas durvju ailas. Un tomēr Luksemburgai ir arī kas kopējs ar Rīgas vēsturisko centru. Luksemburgas vecpilsēta un tās aizsardzības sistēma kopš 1994. gada ir iekļauta UNESCO pasaules dabas un kultūras mantojuma konvencijas aizsargājamo objektu skaitā, tāpat kā Rīgas vēsturiskais centrs ar vecpilsētu, jūgendstila arhitektūru un koka (vēl saglabāto!) apbūvi kopš 1997. gada.
Rihards Pētersons
"Lauku Avīze"
Luksemburgas lielhercogiste.
Platība: 2586 km2.
Iedzīvotāji: 430 000 (70% ķeltu pēcteči luksemburgieši, 30% francūži, vācieši, portugāļi, itāļi u.c.).
Valodas: luksemburgiešu (vācu valodas dialekts), franču, vācu.
Reliģija: 97% Romas katoļu.
Galvaspilsēta: Luksemburga (90 000 iedzīvotāju).