|
Tā ir pavisam cita Ķīna, saka Rīgas Zooloģiskā dārza galvenā grāmatvede AUSMA JIRGENSONE (attēlā), kas tūrisma firmas "Impro ceļojumi" grupas sastāvā pēc brauciena pa lielo Ķīnu divas dienas aplūkoja arī šīs valsts speciālo administratīvo rajonu Honkongu. Lielajā Ķīnā cilvēki lielākoties staigā tumšās un pelēkās drēbēs, ir diezgan drūmi un noslēgti, bet Honkongā ķīnieši valkā priecīgas krāsas drēbes, lieto rotaslietas, kosmētiku, daudz smaida. Atšķirības nav tikai vizuālas: arī inteliģences un kultūras līmenis honkongiešiem ir augstāks. Attieksme pret tūristiem ir ļoti mīļa, piemēram, kaut vai tāds sīkums: kad vakariņu laikā restorāna īpašnieks pamanīja, ka daļa latviešu ir liela auguma, viņš kā pašsaprotamu lietu uz sava rēķina viņiem uzsauca papildu porciju lieliem cilvēkiem taču vairāk vajag... No pirātu patvēruma līdz ekonomikas gigantam Honkongas jeb kā to mēdz dēvēt paši ķīnieši Sjanganas jaunāko laiku vēsture bijusi strauja un vētraina. Vēl līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam šajā Ķīnas dienvidaustrumu nostūrī mituši vien zvejnieki un tas kalpojis par patvērumu pasaules klaidoņiem un pirātiem. Aina krasi izmainījās, kad šeit ieradās briti, kuri ar Ķīnu uzsāka tā saucamo opija karu un šeit izveidoja savu jūras spēku bāzi. Briti par visu varu savā kontrolē gribēja pārņemt ienesīgo tirdzniecību ar opiju, pret ko, protams, Ķīnai bija iebildumi. Taču britu pusē bija militārs pārspēks un 1842. gadā viņi piespieda Ķīnas imperatoru uz mūžīgiem laikiem atdot Honkongas salu. Konflikti nerimās un līdzīgā kārtā 1860. gadā ķīnieši bija spiesti šķirties arī no salai pretī esošās Kovlonas pussalas, bet 1898. gadā briti no Ķīnas uz 99 gadiem dabūja nomā tā saucamās jaunās (New)teritorijas. Britu kontrolētajās teritorijās, pie kurām bez jau nosauktajām pieder vēl 260 dažāda lieluma salas, ekonomika attīstījās ļoti strauji, pieauga iedzīvotāju skaits: no 32 983 000 1851. gadā līdz 1,6 miljoniem 1940. gadā. Otrais pasaules karš gan satricināja Honkongas sociālo un ekonomisko dzīvi, arī 1950. gadā ANO pasludinātais embargo tirdzniecībai ar Ķīnu samazināja attīstības tempus, bet pēc tam... Hongkonga bija spiesta pārorientēties uz iekšējo resursu lietošanu un lieliski izmantoja tādus faktorus kā lēts darbaspēks, ārzemju kapitāls un izdevīga nodokļu politika. No Ķīnas arvien turpināja ieplūst lēts darbaspēks un kapitāls, kas ļāva visā Honkongas teritorijā izveidot plašu vieglās rūpniecības tīklu. Tā pamazām Honkonga izveidojās par industriālu centru. Līdz ar ražošanas attīstību pieauga arī nodokļi uzņēmējiem, kas ļāva teritorijas dzīves un sociālo līmeni tuvināt Rietumu standartiem. Drēbes, pulksteņi, sadzīves tehnika un citas vieglās rūpniecības preces ar norādi "Made in Hong Kong" pasaulē kļuva arvien pazīstamākas galvenokārt ar savu lētumu. 80. gados Honkonga iesaistījās dažādos projektos ar Ķīnu. Ekonomikas jomā Honkonga stabili ielauzās pasaules vadošo valstu pirmajā desmitniekā. Kaut arī šobrīd tā vairāk pazīstama kā finansu kapitāla un banku pilsēta, ražošana saglabājusies pateicoties daudzām Honkongas ražotnēm citās valstīs, tā joprojām ir viena no vadošajām pasaules eksportētājvalstīm. Pagājušajā gadā Honkonga tika atzīta par vietu, kur ir visliberālākā ekonomika pasaulē, tā ir trešajā vietā ārzemju kapitāla piesaistes ziņā un viens no pasaules lielākajiem zelta tirdzniecības tirgiem (mazā Honkonga importē desmito daļu visa pasaules zelta). Tiesa, dzīve šajā pilsēta nav lēta: sadzīves preces un dažādi nieki maksā maz, bet pakalpojumi, elektrība, zeme un dzīvokļi ir dārgi. Kā apvienot neapvienojamo? 1997. gada vasarā beidzās Lielbritānijas jauno teritoriju nomas līgums ar Ķīnu un tās vajadzēja atdot. Bet ko darīt ar pārējām no Ķīnas dabūtajām teritorijām? Briti nolēma šķirties arī no tām, lai saglabātos esošā administratīvi politiskā un ekonomiskā situācija. Tādējādi briti netieši atzina, ka viņu 19. gadsimtā iegūtās tiesības uz daļu no ķīniešu zemes nav īsti pamatotas. Arī paši Honkongas ķīnieši patiesībā ir priecīgi, ka atkal ir piederīgi Ķīnai, vienīgi viņus māc bažas, kā sadzīvos šīs divas sistēmas: komunistiskā Ķīna ar kapitālistisko Honkongu? Lai gan Ķīna pēdējā laikā ir pagriezusies ar seju pret Rietumu pasauli, tomēr... Lai nesāktos jukas un netiktu sagrauta ekonomika, tika noslēgta pievienošanās deklarācija, kas paredz, ka Honkonga 50 gadus būs Ķīnas Tautas Republikas speciāls administratīvs rajons, faktiski valsts valstī, kurā saglabāsies iepriekšējā ekonomiskā sistēma un dzīves ritms ar savu likumdošanu, naudu, privātīpašumiem un vīzu sistēmu (arī attiecībā ar lielo Ķīnu). Tātad Ķīnas sociālistiskajai politikai vēl 45 gadus Honkongā nebūs vismaz tiešas teikšanas, bet pēc tam? Lēš, ka ne tik tālajā 2047. gadā Ķīna būs jau pavisam cita valsts un mākslīgu robežu vairs nevajadzēs. Debesskrāpji un budas vēderiņš Kā jau finansu metropolei pieklājas, Honkonga ir debesskrāpju un varenu celtņu pilsēta. Pirmo satriecošo iespaidu atstāj jau Honkongas lidosta viena no lielākajām pasaules vienlaidus konstrukcijām, kas vēl piedevām atrodas uz mākslīgas salas, aizņemot 1248 hektārus. Bet pati lidostas ēka ir 1,3 km gara un 550 000 m2 plaša un ir lielākā pasaulē. Lidosta atzīta par vienu no desmit ievērojamākajām 20. gadsimta celtnēm. Iespaidīgs ir viens no pasaules garākajiem vanšu tiltiem (2,2 km), kas savieno Lantauas salu ar Kovlonas pussalu. No Kovlonas lieliski redzami neskaitāmie Honkongas salas debesskrāpji viskrāšņāk naktī, kad pilsēta, kas stiepjas pakalnā, mirdz vienās gaismās. Savukārt Kovlonas pussala vērojama no pretējā krasta Viktorijas kalna virsotnes, kas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem. Artis Drēziņš
Honkonga: Ķīnas Tautas Republikas speciālais administratīvais reģions valsts dienvidaustrumos. |