Kanāriju salas - Eiropa Āfrikā

Pusotru mēnesi Kanāriju salās dzīvoja un strādāja tūrisma speciāliste INESE KRŪMIŅA. Viņa firmas "Novatours" uzdevumā gatavoja, ja tā var teikt, placdarmu tūristiem no Latvijas. Ar ko šīs salas, kas no politiskā viedokļa ir Eiropa, bet ģeogrāfiski — Āfrika, varētu būt mums interesantas? 

Pirmkārt, tā ir saule, okeāns un mierīgas atpūtas iespējas — arī laikā, kad pie mums ir rudens slapjdraņķis vai ziemas spelgoņa. Kanāriju salās vasara ir visu gadu — vidējā temperatūra svārstās tikai par sešiem grādiem un ir 18 — 24°C. Tie ir subtropi. Jūnijā un jūlijā dienā gaisa temperatūra sasniedz 40 grādus un tūristu no Eiropas šajā laikā tur ir maz, — saka Inese Krūmiņa. 
Otrkārt, tūrisma industrija piedāvā daudz dažādu iespēju atpūsties aktīvi, piemēram, uzsēsties uz piepūstas gumijas peldierīces banāna izskatā un ļauties, lai ar motorlaivu velk pa okeāna viļņiem.
Treškārt, Kanāriju salās var iepazīt spāņu kultūru — senas katedrāles un baznīcas. 
Ceturtkārt, ir skaļa naktsklubu dzīve latīņamerikāņu ritmos. Šī iespēja noteikti jāizmanto tiem, kas vēlas izbaudīt Latīņameriku, bet nevar atļauties aizbraukt uz šo kontinentu. 
Piektkārt, zemas izmaksas: pirmās nepieciešamības preces ir Latvijas cenās vai mazākas.

No kā latvietim Kanāriju salās būtu jāuzmanās? Visvairāk jābaidās no saules, kas pirmajā brīdi var nelikties nemaz tik dedzinoša. Sevišķi tas attiecoties uz vīriešiem, kas atšķirībā no sievietēm nav paraduši lietot pretapdeguma krēmus. Kāds vīrietis mēģinājis izlīdzēties ar pēcskūšanās krēmu un iedzīvojies otrās pakāpes apdegumos... Nedrīkst dzert krāna ūdeni, jo var dabūt vēdergraizes. Ūdeni iegūst speciālās fabrikās, kas ņem ūdeni no okeāna un to attīra, taču ne līdz iekšķīgas lietošanas līmenim. Saldūdens uz salām ir sāpīgs jautājums, jo nokrišņu ir maz, upītes — maziņas, visapkārt tikai okeāns. Narkotikas un prostitūcija? Protams, ir, bet ļoti slēptā veidā, jo tā tomēr ir katoļu zeme.

Jārēķinās ar to, ka salu iedzīvotāju lielākā daļa spāņu, ja vien viņi nav saistīti ar tūrismu, runā tikai spāniski, taču viņi ir tik pretimnākoši, ka var iztikt bez valodas zināšanām. Spāņi — patiesībā kolonizatori un okupanti — Kanāriju salās dzīvo piecus gadsimtus. Pirms viņiem salās dzīvoja nu jau izmirusī guanče tauta, par kuriem joprojām nav īstas skaidrības. Ir versija, ka viņi bijuši arābu cilmes, taču tajā pašā laikā starp viņiem bijuši stalti, blondi cilvēki ar zilām acīm, kas arābiem tā kā nebūtu raksturīgi,— tie, pēc citas versijas, varētu būt vikingi, kas tur nokļuvuši savos sirojumus. Tā kā zināms, ka vikingi pavisam noteikti bija nokļuvuši līdz Vidusjūrai, tad — cik tad vairs tālu... Arī no guanče kultūras nekas nav saglabājies, kaut gan daudzi kanārieši apgalvo, ka dvēselē viņi ir guanče, un daži pat mēģina mācīties nu jau mirušo pirmiedzīvotāju valodu. Salās dominē spāņu kultūra, taču tajā pašā laikā kanāriešiem patīk latīņamerikāņu mūzika un dejas. Kanārieši sevi uzskata par daudz atvērtākiem nekā cietzemes spāņi un ne tik eiropeiskiem, viņiem nepatīk, ja saka, ka Kanāriju salas pieder Spānijai, — tās ir daļa no Spānijas. Acīmredzot siltais klimats un okeāns cilvēkus dara dzīvespriecīgākus, jautrākus un smaidīgākus. Viņu mīļākie vārdi ir fiesta — svētki, sjiesta — pusdienas pātraukums un maņjana — rītdiena. Tie ir trīs atslēgas vārdi, kas jāzina iebraucējiem. Jo svētki seko svētkiem, no divpadsmitiem līdz četriem iestādēs ir pusdienas pārtraukums — tās nav slēgtas, tikai no cilvēkiem trīsdesmit uz vietas varbūt ir tikai viens un tas pats ēd maizīti un ar mīļu smaidoši lūdzošu skatienu skatās uz tevi — sak, nu netraucē mani, ir taču sjiesta... Toties darbā kanāriešus var sastapt līdz pat astoņiem vakarā, taču atkal — tad viņi atrunājas ar maņjanu. Kāpēc kaut ko darīt šodien, ja var rīt?

Aptuveni 90% Kanāriju salas ekonomikas balstās uz tūrismu. Eksportē tomātus un banānus — gan vieni, gan otri ir mazāki un saldāki nekā pie mums veikalos nopērkamie, taču tos reizēm var redzēt arī Latvijā. Šie augļi politiski ir ļoti nozīmīgi — vietējās vēlēšanās uzvar tā partija, kura iestājas un spēj kaut ko darīt tomātu un banānu eksporta veicināšanā. Ja Kanāriju salās redzat milzīgas pūstošas tomātu kaudzes, tad ziniet, ka tās nav simbols slinkumam, bet gan nespējai šo mantu realizēt. Mēs pārsvarā dienvidu augļus saņemam no Latīņamerikas plantācijām, kas pieder amerikāņu biznesmeņiem, kuriem ir spēcīgi lobiji Eiropā. Paradoksāli, bet neskatoties uz salu saistību ar Eiropas Savienību, kanārieši Eiropas tirgū spiesti piekāpties amerikāņiem.

Kanāriju salās Āfrika vislabāk redzama Lansarotes salā, kas ir 100 km no Āfrikas krastiem. Tā ir tipiska vulkāniskas izcelsmes sala, kurā dominē oranžā krāsa (vulkāniskas smiltis) un baltā krāsa, kādā ir mājas. Salas galvenais arhitekts paģērējis, lai pilnīgi visu ēku sienas būtu baltas, bet logu rāmji un durvis drīkst būt zilas, zaļas vai dzeltenas, tāpat aizliedzis virszemes elektrības un telefona vadus, lai būtu pēc iespējas tīrāka ainava. No Āfrikas ievesti kamieļi — ar tiem var pasūtīt izjājienus. 

Artis Drēziņš 

Kanāriju salas ir Spānijas autonoms apgabals un ietilpst Eiropas Savienībā. Atrodas Atlantijas okeānā dievidrietumos no Spānijas un ziemeļrietumos no Āfrikas iepretim Marokas krastiem. Sastāv no septiņām lielākām salām (Grankanārijas, Palmas, Gomeras, Jerro, Tenerifes, Lansarotes un Fuerteventuras) un daudzām mazākām. Salas ir vulkāniskas izcelsmes. 7447 km2. 1, 6 milj. iedzīvotāju: spāņi, ziemeļāfrikāņi, latīņamerikāņi un eiropieši. Valoda: spāņu. Reliģija: Romas katoļu baznīca. Galvaspilsēta: Laspalmasa (365 000 iedz.). 

Desmit Kanāriju salu raksturīgākās lietas 

1. Spāņu smaids. 
2. Vulkāniskās dabas ainavas. 
3. Nepārtrauktā vasara. 
4. Latīņamerikāņu karnevāli. 
5. Medus rums un moho mērce. 
6. Kolumba māja. 
7. Dzīvokļi alās. 
8. Svētās Annas katedrāle. 
9. Palmas. 
10. Kanārijputniņš. 

Lauku Avīze, 2002. gada 8. janvārī