"Eiropas saules balkons" tā zinātāji mēdz dēvēt Adrijas austrumu krastu no Koperas Slovēnijā līdz daudzinātajai Adrijas pērlei Dubrovnikai Horvātijā.
Adrijas jūras austrumu piekraste maz līdzinās nu jau arī mums labi pazīstamajam rietumu krastam ar iecienītajiem Itālijas kūrortiem. Šī puse nudien atgādina varenu balkonu, kas, viegli atmeties pret Dināru kalnu grēdu, vilināt vilina gozēties novakara saulē, kad tā sarkana kāpj jūrā Itālijas krastā. Zem kājām rokas stiepiena attālumā līči un līcīši, neskaitāmas saliņas tirkīzzilajā Adrijas jūrā un neizsakāms miers. Ceļš vijas vienos līkumos, palaikam izskriedams cauri mazām jaukām pilsētiņām un horvātu ciemiem. Ļaudīs tāpat kā apkārtnē nemana neseno traģisko notikumu pēdas, vismaz svešai acij tas netiek atklāts, jo te gaida atbraucējus. "Eiropas saules balkons", šķiet, ir gatavs dāvāt gan sauli, gan jūru, gan rādīt savu kulinārijas māku, gan samulsināt ar savu neparasti daudzveidīgo kultūras mantojumu, ko te atstājuši visi, kas šo zemi kādreiz gribējuši saukt par savu, ilīrieši, romieši, franki, Bizantijas grieķi, slāvi, venēcieši, turki, itālieši. Romas katoļu kultūrai piederīgie etniskie slāvi horvāti, kas te dzīvo nu jau pusotru tūkstoti gadu, lolo šo savu reto bagātību.
Starp daudzajām piekrastes baltajām pilsētiņām pašos ziemeļos Istrijas pussalas rietumu krastā, tā vien liekas, no sauszemes nost raudamās, jūrā iebridusi viena no skaistākajām un itāliskākajām Horvātijas pilsētām Rovinja. Kopš 1963. gada tā ir iekļauta pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Ainava, kas paveras uz pilsētiņas ziemeļu piekrasti no jūras puses, kļuvusi par neatņemamu daudzos Eiropas pilsētainavu albumos. Ēkas celtas burtiski ūdens malā uz klints. Jūra skalojas zem namu logiem. Tā ir pilsētas visvecākā daļa un atrodas uz nelielas pussalas klints, un tikai šaura zemes strēle savieno to ar jauno pilsētu. Šī zemes strēle ir iela desmit minūšu gājiena garumā, kuras abos galos dižojas pa laukumam, uz kura tik vien vietas kā pāris kafejnīcu galdiņiem. Iela nes lepno Garibaldi vārdu. Turpat maliņā piespiedies arī tirgus, kas ir pilnīgi neatņemama dienvidu pilsētiņu dzīves sastāvdaļa, tādēļ vieta, liela vai maza, vienmēr atradīsies.
Tur, kur tagad Garibaldi iela ar kafejnīcām, banku un veikaliem, tur vēl pavisam nesen bija jūras šaurums. To aizbēra tikai 1763. gadā, kad cietzemē bija izaugusi jaunā pilsētas daļa. Patiesībā ir noticis tā, ka ļaudis no pilsētas uz salas, kurai apkārt vēl viduslaikos bija uzcelta varena nocietinājuma siena ar septiņiem vārtiem, pamazām ir bijuši spiesti bēgt, jo Rovinja jūrā uz klints bija kļuvusi par vilinājumu jūras laupītājiem. Tāpat "pa rokai" tā izrādījās tad, kad Vidusjūras valdnieces Dženova un Venēcija karoja savā starpā. Tā nu kādreizējā sala tagad ir pussala.
Nedaudzās mazās ieliņas no bijušās ūdensšķirtnes, tagad Garibaldi ielas, dziļāk pussalā ved augšup līkumu līkumiem. Ik pa brīdim izdodas ieskatīties mazītiņos iekšpagalmos. Puķes podos vietām saliktas gluži vienkārši uz ielas, nav jau zemes, kur tās stādīt. Tiesa, starp namiem pamanījušās ieaugt pa pīnijai un cipresei. Pussalas dienvidu piekraste slīgst košumkrūmos. Nami, palaikam vēl no 13. 14. gs. saglabājušies, šķiet daudz par lielu mazajam klinšainajam zemes pleķītim. Atstatums starp tiem vietām nav lielāks par krietna stāva roku pletumu. Iela gluži vienkārši ir iela. Nav nedz braucamās daļas, nedz ietves gājējiem. Tas ir neparasti piemīlīgs Istrijas marmora klājiens, ko ļaužu tūkstoši gadu simtos ir tā nogludinājuši, ka visdrošāk ir iet basām kājām. Šie gadsimtu vecie nami joprojām ir apdzīvoti un, ja laimējas, tad var redzēt, kā no zemāko stāvu logiem to iemītnieki lec taisni ūdenī, lai izpeldētos. Tiem, kam šāds piedzīvojums ir par asu, jāiet pa mazajām šķērsieliņām uz ūdens pusi un tur būs ierīkotas kāpnītes, pa kurām viegli nokļūt ūdenī. Tūristiem laipni tiek norādīts, ka visērtāk to izdarīt no hoteļa, kura nosaukums ir "Rovinja".
Pašā klinšainās pussaliņas vidū kalnā slejas Rovinjas Doms, kam dots Sv. Eifēmijas vārds. Sešdesmit metrus augsto baznīcas zvanu torni, augstāko visā Istrijas pussalā, rotā Svētās Eifēmijas statuja, kas no laika gala rādījusi vēja virzienu jūrā braucējiem. Pats zvanu tornis vedina domāt par vēlmi izskatīties kā Venēcijai, un tā tas arī ir bijis. Zvanu tornis ir celts gluži tāds pats kā slavenais Sv. Marka katedrāles zvanu tornis jeb kampanille Venēcijā. Starp daudzajiem tīkotājiem pēc šīm ģeogrāfiski tik ļoti izdevīgajām zemēm Adrijas jūras austrumu piekrastē, protams, ir bijusi arī kādreiz varenā Venēcijas republika. No 13. gs. sākuma gandrīz 500 gadus Rovinja piederēja Venēcijai un, neraugoties uz patstāvības zaudējumu, uzplauka gan saimniecība, gan kultūra. Tādēļ vēl šodien Rovinjas vecpilsēta tik ļoti atgādina Venēciju.
Pilsētas vēsture ir tikpat raiba kā visas Istrijas un Dalmācijas vēsture. Vissenākie šīs zemes iedzīvotāji ir bijuši indoeiropiešu tauta ilīrieši, kas nu jau izzudusi vēstures tālumos. Šīs tautas apdzīvotajās zemēs vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu ienāca romieši un dibināja pilsētu, ko nosauca par Ruginium. Kad Romas varenība gāja mazumā, Rovinja tika Bizantijai un to pārvaldīja no Itālijas pilsētas Ravennas. Varenā tautu pārvietošanās viduslaiku Eiropā, kas pazīstama ar nosaukumu "Lielā tautu staigāšana", ap 6. gadsimtu te atnesa slāvu ciltis. Tad no rietumiem nāca franki un Rovinjai vajadzēja kļūt par atbalstu Franku impērijas ietekmei Vidusjūras baseinā. Te pāri gāja tirdzniecības ceļš no rietumiem uz austrumiem. Pagāja arī Bizantijas un Franku valsts zvaigžņu stunda un starp 10. un 12. gadsimtu Rovinja līdzīgi Dubrovņikiem bija ne no viena neatkarīga pilsēta komūna. Tad nāca spožums ar Venēciju un, kad arī tas bija garām, tad te palaikam saimniekoja gan Austrijas Habsburgi, gan Itālija, gan pāri gāja Otrais pasaules karš.
Šī sarežģītā vēstures gaita ir atstājusi pēdas gan ļaužu sejās, gan mentalitātē, gan cilvēku roku veidotajā vidē. Izstaigājot mazās vecpilsētas šaurībā paslēpušās baznīciņas, labs vērotājs viegli pamanīs visu stilu dažādību no bizantiskā līdz barokam. Itāliskajā vidē, itāliskajos vaibstos tomēr šķiet pamanāms kāds netverams miers un noteiktība, tāda kā šai videi svešāda atturība un neuzbāzīga laipnība. Arī mūzikā nav tarantellas uguns, bet dīvains lēnīgums un smeldze.
Rovinja vēl pirms kādiem simts gadiem lielākā osta Istrijā ar attīstītu tabakas industriju, tagad kļuvusi par klusu kūrortu, un tūristu un atpūtnieku apkalpošana ir galvenā nodarbe šejienes ļaudīm. Ik gadus augustā viena no skaistākajām Rovinjas ieliņām Grisia , lēzenas kāpnes, kas ved augšup uz Sv. Eifēmijas baznīcu, pārvēršas par savdabīgu izstāžu zāli. Mākslinieki te izkar savas gleznas aplūkošanai un pārdošanai. Arī citkārt ieliņa ir maza suvenīru valstība. Te ir Adrijas gliemežvāki, akmentiņi, apgleznoti māla trauki, rokdarbi, mazliet primitīvas, bet sirsnīgas amatieru gleznotas dabas ainiņas. Pārdošanai mīļus pašu meistarotus niekus izlikuši arī bērni. Retu piedzīvojumu Rovinja piedāvā zemūdens pasaules mīļotājiem. Jau vairāk nekā simts gadus te darbojas muzejs akvārijs. Rovinjā ir divas ostas vecā osta ar zvejnieku kuterīšiem un motorlaivām izklaides braucieniem. Tā smaržo pēc zivīm un jūras. Krasta promenāde novakara saulē nudien liek aizmirst, ka pasaulē joprojām kāds no rītiem dodas uz darbu, lai nopelnītu dienišķo kumosu. Uz dienvidiem no pilsētas ierīkota moderna jahtu osta. Netradicionālas atpūtas cienītājiem Rovinja no oktobra līdz martam piedāvā iespēju piedalīties fazānu, irbju un zaķu medībās. Novembrī nākot slokas.
Tautas dvēsele tā īsti atklājas, ja izdodas pabūt kādā no svētku reizēm, kas lielāko tiesu saistītas ar kāda katoļu svētā godināšanu, taču itin cieši pakļautas dabas ritējumam. Tā 17. janvārī Rovinjā svin Sv. Antona dienu. Tie ir tautas svētki ar dziesmām un dejām, bet tā kā rudens darbi galā un jādomā par jaunu sezonu, tad šie svētki ir Rovinjas apkaimes vīna prove priekšā stāvošajai visas Istrijas lielajai vīna izstādei Vinistra. Jāgādā, lai ir ko likt galdā ciemiņiem jaunajā sezonā. 25. jūlijā savukārt tiek svinēta Jakovlja Sv. Jākaba diena. Tad tiek atskaņota senā Istrijas mūzika un izmantoti tradicionālie mūzikas instrumenti mih un ročenice. Šajā dienā izsenis notiek arī vēršu tirgus. Bartulju Sv. Bartolomeja dienu svin augusta pēdējā sestdienā ar varenu lopu tirgu, ēšanu un dzeršanu.
Rovinjas virtuve ir īpašs stāsts. Visparastākās sardīnes te garšo kā dievu ēdiens. Tās neatrast restorānos vai kafejnīcās, tās jāmeklē visvienkāršākajos krodziņos jeb tratorijās. Sardīnes cep pēc pasūtījuma, galdā ceļ karstas, ar smalki sakapātiem ķiplokiem pārkaisītas. Klāt mīksta, viegli plucināma baltmaize un vislabāk kauss auksta alus. Pēc sātīgajām sardīnēm jāiet uz pāris soļu attālo tirgu un, kā jau tas pieklājas dienvidu zemē, jānogaršo kāds auglis desertam un pāris piņģerotu lieluma malks uzlējuma zāļu tiesai. Tas gan ir vairāk skaists, nekā garšīgs. Drīkst garšot un neviens neņems ļaunā, ja pirkums izpaliks. Īsti dienvidnieciska kaulēšanās gan nav ierasta, drīzāk valda pieklājīga atturība.
Rovinjā, protams, netrūkst labu restorānu un kafejnīcu, arī labu zivju restorānu, kas labprāt piedāvās Adrijas jūras gardumus dažādām gaumēm, tāpat vīna pagrabu, ko te sauc par konoba. Īsta Rovinjas specialitāte tomēr ir ēdiens, ko sauc par zupu. Tās pagatavošanas un pasniegšanas veids ir īpašs. Lai pagatavotu, zupu nepieciešams viegli silts sarkanvīns (vietējās šķirnes Teran vai Borgonja), cukurs, olīveļļa, pipari un stipri grauzdēta baltmaize. To visu lej māla traukā, ieliek karoti un sniedz visiem apkārt. Vēl viens šejienes gardums ir vējā vītēts šķiņķis pršut. Tam jābūt mīkstam un skaistā sarkanīgi rozā krāsā. To noteikti griež ar roku ļoti plānās šķēlītēs. Lielisks noslēgums sātīgai maltītei ir rūgtais liķieris Rovinjer pelinkovac. Gardēži teic, ka tas garšo pēc maigā Vidusjūras klimata un tā krāsa atgādina sarkano Istrijas zemi.
Vija Daukšte
Lauku Avīze, 2002.gada 12.janvārī