Meksika ir viena no tām tālajām senas un bagātas kultūras zemēm, kuru pamazām apgūst arī Latvijas tūrisma firmas. Marta otrajā pusē to kopā ar "IMPRO CEĻOJUMU" biznesa un atpūtas ceļojumu nodaļas vadītāju INTU MŪRNIEKU apmeklēja astoņu cilvēku grupa.
Pēc iespējas vairāk redzēt
Viss sākās ar aviosabiedrības "British Airways" debesmannas akcijas laikā nopirktajām biļetēm Rīga Londona Mehiko Londona Rīga par 457 ASV dolāriem, kas ir apmēram uz pusi lētāk nekā parasti. Tad arī sākām plānot tūrisma maršrutu līdz tam nebija nekādu ideju, stāsta Ints Mūrnieks. Nolēmām, ka 17 dienās Meksika jāredz pēc iespējas dažādāka un pēc iespējas vairāk, neaizmirstot arī par atpūtu. Ceļojumu pa Meksiku mēs veicām ar nelielu Ford autobusiņu, kura šoferis vienlaikus bija arī gids. Ceļojuma laikā tika veikti 3500 km un apskatīts apmēram 70 80% vietu, ko iesaka Meksikas tūrisma ceļveži un kuras atrodas valsts dienvidos un austrumos. Protams, arī Meksikas ziemeļos ir ko redzēt, bet turp parasti tūristi dodas, ja grib redzēt konkrētas vietas, piemēram, Kūpera kanjonu vai Kalifornijas līci. Mēs apmeklējām Teotivakanas Saules un Mēness piramīdas, mūžīgā pavasara pilsētu Kuernavaku, sudraba raktuvju pilsētiņu Tasko, vienu no pirmajām Spānijas koloniālā laika pilsētām Pueblu, šķērsojām Sjierramadres kalnu grēdas un kaktusu laukus, vienu no krāsainākajām un garšīgākajām pilsētām Oahaku, indiāņu apdzīvotos rajonus, džungļus un tropiskos mežus Čjapas štatā, pacēlāmies kalnos gandrīz 2500 metru augstumā, novērtējām noslēpumainās maiju indiāņu piramīdas Jukatānas pussalā līdz nokļuvām Karību jūras kūrortā Plaja del Karmena, kur trīs dienas baudījām jūru un sauli. Ceļojuma noslēgumā no Kankunas lidojām atpakaļ uz Mehiko un mājup. Vienam cilvēkam šis tūrisma brauciens izmaksāja aptuveni 2000 ASV dolāru.
Labi mācēt spāniski
Kopumā ņemot, Meksika ir nedaudz dārgāka zeme nekā Latvija. Par ikdienas maltīti normālā ēstuvē jāatstāj 90 150 Meksikas peso (10 17 ASV dolāri). Alus vai svaigi spiesta apelsīnu sula maksā 10 20 peso (1 2 ASV dolāri). Veikalos augļi un dārzeņi ir lētāki nekā pie mums, gaļa, zivis, maize, konditorejas izstrādājumi dārgāk, bet sadzīves un rūpniecības preces līdzīgās cenās.
Valstī praktiski nav vilcienu satiksmes, toties ir plaši un ērti autobusu pakalpojumi, turklāt dažādas klases. Par 50 ASV dolāriem pirmās klases autobusā (komfortabls, tāliem ceļojumiem piemērots, ar kondicionētāju, WC un video) var veikt gandrīz tūkstoti kilometru. Taksometri Meksikā ir divreiz lētāki nekā Rīgā un par cenu var un vajag kaulēties pirms iekāpšanas mašīnā.
Valsts valoda Meksikā ir spāņu, bet izplatītas ir arī indiāņu valodas pavisam valstī ir 59 dažādas indiāņu tautības, kas runā savā dzimtajā valodā. Angļu valodu pārsvarā saprot tikai ar tūrismu saistītā vidē, tāpēc, braucot individuāli, tomēr būtu ieteicams apgūt spāņu valodas pamatus, jo tad nodibināt kontaktus ar laipnajiem meksikāņiem nebūs nekādu problēmu, pat ja jūsu valodas prasme aprobežosies ar 10 20 standarta teikumiem. Pretējā gadījumā var iznākt sazināties ar zīmju palīdzību.
Kaut arī, kā zināms, cauri Meksikai ved narkotiku tranzīta ceļš no Dienvidamerikas un Ziemeļameriku, no drošības viedokļa tūristiem īpašu problēmu nav. Tiesa, tomēr uz vienīgā lielā autoceļa, kas ved no Dienvidamerikas, iesaka uz tukša ceļa tomēr neapstāties. Daudz vairāk jāuzmanās no svelmainās saules. Tūrisms ir viens no vaļiem, uz kuriem balstās Meksikas ekonomika ienākumi no šīs sfēras ir otri lielākie aiz naftas rūpniecības, tāpēc ārzemnieki visur ir gaidīti. Meksikāņi paši ir lieli ceļotāji. Skolēnu brīvdienās ģimenes ar savām automašīnām traucas no vienas valsts malas uz otru, lai pavadītu dažas dienas Kankunas vai Akapulko kūrortos, bet skolnieku grupas Maiju piramīdās un muzejos bija neatņemama sastāvdaļa. Pēc 11. septembra notikumiem būtiski ir sarucis amerikāņu tūristu skaits Meksikā, par ko ļoti nobažījies bija Latvijas tūristu gids Alberto. Rezultātā daudzām ģimenēm ienākumi ir samazinājušies vai pat nākas cīnīties ar bezdarba sekām.
No medicīniskā viedokļa, tūristiem no Latvijas ne pret ko obligāti nav jāpotējas, tomēr kā jau dienvidu zemē ir lietas, no kurām jāpiesargās. Nedrīkst dzert krāna ūdeni un tīrīt ar to zobus šim nolūkam jebkurā viesnīcas numurā būs pudele ar ūdeni. Nav ieteicams ēst uz ielas pagatavotus ēdienus, dzert dzērienus vai baudīt nemazgātus augļus tā var viegli tikt pie Moktezuma atriebības jeb caurejas.
Pilsētu un lauku atšķirības
Meksikas galvaspilsēta Mehiko ir vislielākā pilsēta pasaulē: tās pilsētas robežās dzīvo trīspadsmit miljoni cilvēku, kopā ar priekšpilsētām 22 miljoni. Katru gadu iedzīvotāju skaits pieaug par 800 000, tēlaini izsakoties, klāt nāk viena Rīga. Tas galvenokārt izskaidrojams ar migrāciju līdzīgi kā pie mums arī Meksikā ir ļoti lielas atšķirības labklājības un algu līmen/i starp galvaspilsētu, citām lielpilsētām un laukiem. Lauku iedzīvotāji dodas ne tikai uz galvaspilsētu, bet gan legāli, gan nelegāli arī strādāt uz ASV. Katru gadu valstī ieplūst aptuveni 11 miljoni ASV dolāru, ko nopelna ASV strādājošie. Tā ir legāla summa un ieņem trešo vietu valsts ieņēmumos pēc naftas un tūrisma. Galvaspilsētā un trijās nākamajās lielākajās pilsētās Verakrusā (7 miljoni iedzīvotāju), Gvadalaharā (6,5) un Publā (5) dzīvo 40% visas valsts iedzīvotāju.
Ceļojuma laikā latvieši apmeklēja arī mazus un nomaļus ciematus. Cilvēkiem tur nav salda dzīve. Piemēram, Sanlorenco ciematā vienīgā putekļainā iela bija izbraucama tikai ar džipu, ciematā pa visiem kopā varēja būt dažas vecas automašīnas, galvenais satiksmes līdzeklis ēzelis vai velosipēds, daļa no ciemata ļaudīm visu savu mūžu tā arī daudz tālāk par sava ciematiņu nav bijuši... Ar šo atsvešinātību un atšķirībām starp pilsētām un laukiem mēģina cīnīties valsts, kas, piemēram, izveidojusi tā saucamo satelītizglītības sistēmu: ciematiņu mazajām skolām ir satelīta TV uztvērēju šķīvji, ar kuriem saņem valdības sagatavotus mācību raidījumus, kas palīdz strādāt lauku skolotājiem.
Piramīdu un baznīcu kultūra
Vidusamerikā vēsturiskās liecības ir vairāk nekā 3,5 tūkstošus gadus vecas. Seno indiāņu tautu olmeku, zapoteku, miksteku, maiju un acteku arhitektūras un mākslas šedevri ir sastopami visā Meksikas teritorijā. Slavenākās piramīdas atrodas tādos senos reliģiskos centros kā Teotivakana, Montealbana, Palenke, Čičenica. Joprojām ir daudz neatklātu noslēpumu, joprojām nav atklāti visi senie raksti, izrādās pat, ka nav atrastas visas piramīdas, kuras slēpjas mežonīgajos džungļos.
Baznīcas ir Meksikas vēstures jaunākā daļa, kas sākas no laika, kad šajā pasaules rajonā ieradās pirmie spāņu kolonizatori. Daudzas baznīcas būvētas no piramīdu akmeņiem vai pat uz piramīdu pamatiem. Tas ir diezgan simboliski, jo arī paši meksikāņi ir tauta, kas radusies, sajaucoties spāņiem ar indiāņiem. Meksikāņiem patīkot apgalvot, ka viņu prāts un domas nāk no spāņiem, bet sirds, jūtas un emocijas no indiāņiem. Viņi nekaunas no savas indiāņu kultūras un cenšas to ieaudzināt arī jaunākajās paaudzēs, tajā pašā laikā saprotot, ka ikdienas dzīve jāveido rietumnieciska.
Viena vienīga vasara
Daba: sākot no tuksnešiem un kaktusu plantācijām un beidzot ar koraļļu rifiem un tropiskajiem džungļiem visā to daudzveidībā. Klimats: subtropu un tropu, vidēja dienas temperatūra lietus sezonā (maijs oktobris), kad ir arī karstākais laiks +25 40, sausajā (novembris aprīlis) + 20 30 grādi. Unikāla ir Jukatanas pussala, kuras ģeoloģisko pamatu veido kaļķakmens ieži. Zemes virspusē praktiski nav ne upju, ne ezeru, bet pazemē atrodami ezeri un, iespējams, pat upju sistēmas. Lietus ūdens, filtrējoties cauri porainajiem kaļķakmens iežiem, nokļūst pazemē, kur, izskalojoties pazemes dobumiem, izveidojas dabīgi ūdens rezervuāri cenote. Virsējam slānim iebrūkot, tiem var piekļūt no virszemes. Senie maiji no šiem pazemes rezervuāriem ņēma dzeršanai ūdeni vai izmantoja reliģiskajiem rituāliem cenotēs tika iemesti dzīvi cilvēki par godu lietus dievam. Tagad tūrisma firmas cenotēs piedāvā peldēt kopā ar zivīm vai nirt pazemes alās ar akvalangu.
Īsta tekila ir tikai Meksikā
Meksikā jāuzmanās no asajām piedevām tās var būt gan latviešu kuņģim daudzmaz paciešamas, gan tādas, pēc pieskaršanās kurām pat ar mēles galiņu strauji vajadzēs meklēt ūdens glāzi. Varbūt ne visiem būs pieņemama kukurūzas maize, kas tur ir pārsvarā, tāpat pupiņas, kuras lieto kā piedevas gaļas ēdieniem. Piekrastes rajonus ir milzīga jūras ēdienu bagātība, vidienē mājlopu un putnu gaļas ēdieni. Kas drīkst, tam noteikti jāizmēģina Meksikas nacionālais alkohola dzēriens tekila Rīgā īstu tekilu (100% agave!) nemaz nevarot tik viegli sameklēt.
Lai saprastu, kā šis dzēriens top, Latvijas tūristi apmeklēja vienu no tekilas ražotnēm. Tehnoloģija ir visai ķimerīga. Vispirms ir jāizaudzē agaves kaktuss. Tikai tiem, kas auguši vismaz 6 8 gadus (visaugstākā labuma tekilai pat 13 15) tiek nogrieztas lapas, bet apaļos augļus (0,5 0, 8 metri diametrā) vispirms ierok zemē un virs tiem divas dienas kurina ugunskuru. Kad kaktusi ir izsutuši un kļuvuši mīksti, tos uz dažām dienām ieliek mucā rūgt, kur kaktuss sadalās sarkanbrūnā, šķiedrainā un saldā masā. Tad to pārliek lielā kubulā, kur no tā visa mehāniskā veidā ar ēzelīša vilkmes palīdzību izspiež sulu, ko vēlāk destilē. Un iznāk tekila.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
Meksika
Iedzīvotāji: 100 350 000.
Platība: 758 866 km2.
Iedzīvotāji: 60% meksikāņi un 30% indiāni (acteki, maiji u.c.).
Valodas: spāņu un 59 indiāņi.
Reliģija: 90% Romas katoļu, 6% protestantu.
Iekārta: federāla republika.