Uz 4000 kilometrus tālo Sicīliju no Latvijas dodamies divatnē, braucot ar savu mašīnu "Ford Escort Caravan" jeb ratiem, kā teiktu rakstnieks Anšlavs Eglītis. No Liepājas atvadāmies Miķeļdienā. Laiks ir apmācies, drēgns un lietains. Taču mūs silda cerība, ka drīz panāksim no Latvijas aizbēgušo vasaru, jo cik tad no Sicīlijas vairs līdz Āfrikai. Braucot ar apdomu un ceļā paciemojoties arī Čehijā, Austrijas Alpos, Venēcijā, Sanmarīno, Asīzē un Gargano pussalā, 23. ceļojuma dienā esam šķērsojuši zemestrīčaino Kalabrijas pussalu un nonākuši pie Mesīnas jūras šauruma. Pirmo reizi, dūmakā tītu, tālē ieraugām Sicīlijas kalnaino krastu.
Mūžam kūpošais Etnas kalns
Prāmju satiksme uz Sicīliju ir no Džovanī pilsētas. Biļete turp, atpakaļ mašīnai un divām personām ir par 30 eironaudiņām. Uz prāmja aiz mūsējās nostājas divas melnas mašīnas ar uzrakstiem, kas tulkojumā nozīmē sodu policija. Turpat arī paši policisti ar ietilpīgām naudas tārbām kaklā. Mums, iebaidītiem no briesmu stāstiem par Sicīlijas mafiju, sajūta kļūst neomulīga. Taču, tikko piestāts Mesīnas ostā, varas pārstāvji ātri aizbrauc, nelikdamies ne par vienu ne zinis.
Mesīna rādās pievilcīga pilsēta ar palmu alejām. Otrajā pasaules karā sabiedrotie pilsētu cītīgi bombardējuši, bet tagad te vairs no posta darbiem nav ne miņas. Kā visur Itālijā, satiksme uz ielām ir blīva. Orientējoties pēc saules, drīz izdodas atrast ceļu Katānijas virzienā, jo apbrauksim salu kā saule iet. Tuvojas vakars. Laiks apskatīties pēc piemērotas vietas nakšņošanai. Kā vienmēr, ar kundzi gulēsim mašīnas kravas nodalījumā uz piepūšamajiem matračiem uzklātā gultā. Gadu gaitā ceļojumos ir izveidojusies pieredze nakšņošanas vietu atrašanai. Tas izdodas pat tad, kad no pirmā acu uzmetiena šķiet te nu gan nav variantu. Arī šoreiz ir kaut kas līdzīgs abpus ceļam nemitīgi viens aiz otra stiepjas ciemati. Ceļa kreisajā pusē dzelzceļš, labajā norobežots maksas ātrumceļš, tūliņ aiz tā stāvkalne. Izbraucam ātrumceļam pa apakšu un pa šauru asfaltjoslu līkumojam kalnup. Atrodam sporta laukumu. Pie tā arī pavadīsim nakti. Apkārtnē nekā estētiska nav. Visapkārt piedrazots, zāle no sausuma izkaltusi, pa gabalu kaut kādas pretīgas būdas. Taču stabu galu lampas acīs nespīd un asfaltiņš tikko kā izbeidzies strupceļā, tā pēc te tikai paretam iekuļas kāda mašīna. Nakts paiet mierīgi, vienīgi tuvējā būdā neredzams kveksis augu nakti vaukšķ.
No rīta atgriežamies uz vietējā piejūras ceļa, kur valda neiedomājama satiksmes jezga. Apdzīvotas vietas viena aiz otras, caurbraucamā iela šaura jo šaura. Visu laiku kāds dzenas pretī un vienā pusē vēl noparkojusies mašīnu rinda. Aizmugurē braucošie nervozē, nemitīgi taurē. Sargies tikai, lai nesamīcītu savam un kādam citam braucamajam sānus. Ka tādas sadursmes te parasta lieta, liecina daudzas riebīgi saņurcītas mašīnas. Lai iespaidu gamma būtu pilnīga, esam spiesti apstāties, kad arī tas pats vienīgais ceļš izrādās slēgts. Itālieši piebrauc, ceļa strādnieks tiem kaut ko saka un visi paklausīgi griež riņķī. Griežam arī mēs. Tepat ir krustojums un sānceļš uzvijas kalnā. Tur varētu būt interesanti pakavēsimies, līdz ceļu atkal atvērs, jo braukt atpakaļ iekšā tajā stulbajā jezgā, kur ik mirkli mašīnai var nobraucīt sānus, nekādi negribas. Uzdzenamies kādu puskilometru tuvāk debesīm un apstājamies laukumā pie ciemata baznīcas. No augšas labi pārskatāms, kas ceļa slēgumvietā notiek. Joprojām piebraukušās mašīnas griež riņķī. Pusdienas laikā strādnieki kaut kur pazūd. Kustība atjaunojas, jo kāds barjeru nocēlis malā. Arī mēs steidzam turp, lai izmantotu situāciju. Kad esam liegtajā zonā, saprotam, kas par vainu no ceļmalas klints nogāzušies daži gabali uz asfalta un ik brīdi var nobirt vēl kaut kas. Laižam naski garām un pēc mirkļa bīstamā vieta ir jau aiz muguras.
Ar to iegūts laiks, lai tajā pašā dienā iegrieztos vēl Taorminā, kas slavena ar sengrieķu brīvdabas teātri no 6. gadsimta pirms Kristus. Iebraucot kalnainajā pilsētā, uzraksts brīdina, ka Taorminā nav stāvvietu un rati jāatstāj nomales stāvvietā. Neņemam to galvā un ripinām tik uz priekšu. Šauras līkloču ieliņas, te kalnā, te lejā. Kur vien pagriezies, visur kā molekulas šaudās spēkrati. Pamanu norādi
Castelmola un uz labu laimi sekoju tās aicinājumam. Sākas elpu aizraujošs pacēlums gar kraujas nogāzes ārmalu. Pilsēta paliek tepat līdzās kaut kur dziļi, dziļi lejā. Kad zīmes liedz tālāk braukt, atstājam savu braucamrīku patukšā maksas autostāvvietā, kur nevienu kasieri nemana (tūrisma sezona taču ir beigusies) un kāpjam augšā. Pie klintīm pielipinātas mājiņas, nieku tirdzniecības kioski, krodziņi. Visi kā viens ilgojas pēc naudīgo ceļotāju laipnības. Pašā klints smailē 13. gadsimta pils drupas ar pasakainu skatu uz tālēm. No šejienes pirmo reizi dabā ieraugām Etnas dūmu un tvaiku mutuļus. Šis skats pievelk kā magnēts. Turp jānokļūst iespējami tuvāk.
Izstaigājuši Kastelmolu krustu šķērsu, no augšas paskatījušies uz lejā redzamo sengrieķu teātri, sākam lejupceļu. Vakarā apmetamies smilšainā liedagā pie Vidusjūras, ko jaunākos rakstos sākuši saukt par Āfrikas jūru. Laiks ir vasarīgi saulains, silts un bez vēja. Bet kaut kādi nezināmi spēki ir saviļņojoši ūdens masas, un tās nikni veļas pret krastu.
No rīta sākam ceļu uz Etnu. Jābrauc cauri ciematiem, kas drūzmējas auglīgā dižkalna pakājē. Seko priežu sils un turīgu ļaužu villas. Tad vairs tikai mežs, ko vietām nopostījuši melni lavas drupu krāvumi. Asfaltētais ceļš beidzas pie laukuma 1200 metru augstumā virs jūras līmeņa. Ja gribi tālāk, pērc biļeti par 40 eironaudiņām un tiksi uzvests ar visurgājēju džipveida autobusu pašā krātera tuvumā. Bet man ir cits plāns. Gribas pa visurgājēju ceļu uziet līdz krāteriem ar pašu spēkiem. Tā būs romantiskāk un arī nauda ietaupīsies. Sabiedrojamies ar ģimeni no Austrālijas un nākamajā rītā ejam uz lavas laukiem. Pakāpeniski acīm atklājas aizvien plašāka ainava: cilvēku mītnes tālu lejā, Sicīlijas krasta līnija, zemāk par mums balti mākoņvāli, bet tuvplānā vulkāna palīgkrāteri un zemzemes spēku izrakņāti lavas krāvumi. Kad ar smagu piepūli sasniegta 3100 metru virs jūras līmeņa atzīme, barjera brīdina, ka tālākceļš ir bīstams dzīvībai. Līdz šai vietai ar autobusu arī tiek vesti tūristi. Nedaudz augstāk divi krāteri, no kuriem nemitīgi mutuļo balti un rozīgi dziļzemes tvaiki. Viegli ož pēc sēra un citām ķīmiskām vielām. Pie ratiem atgriežamies tikai vakara krēslā.
Pa seno gadsimtu pēdām
Sicīlija atgādina cilvēces senvēstures brīvdabas muzeju. Sirakūzām, ko 734. gadā pirms Kristus dibinājuši korintieši, ir īpašs pievilkšanas spēks: te dzīvojis matemātiķis Arhimēds. Vēsture no mūsdienām ir nošķirta ar augstu dzelzstieņu žogu, aiz kura plešas Sirakūzu arheoloģiskais centrs. Te der pakavēties sengrieķu teātrī un salīdzināt to ar tuvējo romiešu amfiteātri, ieiet Dionīsija ausī pasaulē pirmajā zināmajā izspiedzes veidojumā krīta klintī izcirstā milzīgai ausij līdzīgā alā ar brīnišķīgu akustiku. To Sirakūzu tirāns Dionīsijs esot pavēlējis padarīt par cietumu, kur slepus noklausīties ieslodzīto sarunas.
Kilometrus piecdesmit uz dienvidrietumiem atrodas Noto Antica mirusī pilsēta, kas sagrauta 1696. gada zemestrīcē. Pēc tam tā vairs nav atjaunota, bet uzcelta pilnīgi no jauna kilometrus divdesmit uz dienvidiem kā baroka arhitektūras paraugpilsēta. Taču arī jaunās Noto greznās celtnes, veidotas no vietējā būvmateriāla krītakmens, izrādījušies vārgi pretinieki laika zoba asajiem kodumiem daiļie nami, baznīcas un pilis apdrupušas, citviet atstutētas, zaudējušas jumtus.
(Agridžento pievārtē ir slavena vieta ar skanīgu nosaukumu "Tempļu ieleja"
(Valle del Templi). Grieķi šo vietu apdzīvojuši kopš 7. gs. pirms Kristus un apbūvējuši ar doriešu ordera kolonnām rotātām svētnīcām Zeva bērniem, olimpiskajam Zevam, saskaņai. Saskaņas templis ir vislabāk saglabājies antīkās pasaules templis. Tas pateicoties tam, ka senlaikos tajā nekad nav mitējušies kulta pasākumi, bet 597. gadā templis kļuva par kristiešu baziliku.
Līdzenumā uz divpadsmit pakalniem pie Āfrikas jūras jau vairāk nekā 2400 gadus saulē balo kolosālu izmēru sengrieķu pilsētas Selinutes drupas. Te var labi izsekot dorisko svētnīcu arhitektūras attīstībai. Tādēļ Selinuti uzskata par unikālu Vidusjūras zemju arhitektūras rezervātu. Selinuti 409. gadā pirms Kristus izpostīja kartāgieši, pie reizes sarīkojot prātam grūti aptveramu slaktiņu 16 tūkstoši selinutiešu nokauti, pieci tūkstoši aizdzīti verdzībā.
Kilometrus četrdesmit piecus uz ziemeļiem atrodas vēl kāda Rietumsicīlijas senvieta Segesta, savā laikā Selinutes sāncense. Strīdi un kariņi starp abām apmetnēm izcēlušies auglīgo zemju dēļ. No senās Segestas saglabājies templis un brīvdabas teātris. Doriskais Segestas templis ar bezrievu kolonnām ir labi saglabājies. Tāpat kā sendienās tas klajā laukā svinīgi stāv vientuļš, un to netraucē kropļojošā jaunāku laiku civilizācijas klātbūtne. Lietpratēji domā, ka Segestas templim jumta nekad nav bijis. Stāvot šā milzeņa priekšā, kuram fonā ir tikai daba, pārņem sajūta, ka esi pārcēlies pāris tūkstošus gadu senā pagātnē.
Viljars Tooms