Par redzēto Dienvidāfrikas Republikā stāsta rīdzinieks GUNTIS BERKLAVS.
Galda kalnā un Labās cerības ragā
Dienvidāfrikas Republika ir liela un tāla valsts, lai viesošanos tur ieplānotu vismaz uz divām nedēļām un vienu vai divas reizes arī pašā valstī pārlidotu no vienas vietas uz otru ja reiz tik tālu esi aizkūlies un pietiekami lielu naudu iztērējis, domā Guntis Berklavs. Ceļojumu sāku ar diezgan moderno pilsētu Atlantijas okeāna krastā Keiptaunu. Neraugoties uz valstī esošo zināmo saspīlējumu starp vietējo melnādaino afrikāņu izcelsmes iedzīvotāju vairākumu un baltajiem Rietumu ieceļotājiem, kas ilgus gadus šajā valstī realizēja aparteīda politiku, es pat vēlā vakarā mierīgi pastaigājos pa Keiptaunas centru un neviens mani neaiztika. Jutos kā mūsu pašu Vecrīgā visapkārt daudz tūristu, restorāni un veikaliņi. Tajā pašā laikā mani brīdināja, ka Keiptaunā ir tādi caurumi, no kuriem pavisam noteikti sveikā cauri ārā netiksi!
Esot Keiptaunā, noteikti vajag tikt augšā gandrīz kilometru augstajā Galda kalnā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu. Vieglākais ceļš kalnā ir pa modernu Šveicē ražotu trošu ceļu un drošu gondolu. Īpaši labi sagatavoti un drošsirdīgi cilvēki var riskēt un kāpt kalnā pa stāvām līkloču takām, bet tad jābūt gatavam uzdurties zagļu bandām. Toties staigāt pa netālo Labās Cerības ragu ir droši. Tas ir sakopts tūrisma objekts, kur tūristu takas vietām paceltas virs zemes, lai no tām varētu redzēt, kā, cilvēkiem uzmanību nepievēršoties, savā starpā ņemas un perē olas pingvīni. Kā apliecinājumu par to, ka esi bijis uz vētrām appūsto un viļņiem apskaloto Labās Cerības raga, vari par vienu dolāru nopirkt speciālu diplomu. Tikai... Labās Cerības rags nav galējais Āfrikas dienvidu punkts tāds ir Adatas rags, kas tūristiem ne tuvu nav tik interesants.
Kad var nopirkt tikai asti...
Jo tālāk uz ziemeļiem Dienvidāfrikas Republikā dodies, jo lielāka noziedzība, vienīgais izņēmums ir Sansitija jeb Saules pilsēta, kuru tukšā vietā tuksnesī pirms divdesmit gadiem uzbūvēt ienāca prātā kādam miljonāram. Tika uzplūdināts ezers, apmežota ieleja un uzbūvētas piecas labas viesnīcas. Pilsēta ir slēgta un domāta tikai atpūtai ar lieliem baseiniem, kurus uzsilda, ja vajag, un visām iespējamām izklaides iespējām, vietām izveidota tāda kā pasaku vide ar Saules gongu, imitētu grieķu amfiteātri un kolonnu drupām. Starp viesnīcām kursē viensliežu dzelzceļš un bezmaksas autobuss.
Pavisam citāda aina atklājas Johannesburgas piepilsētā Soueto, kas aparteīda laikā bija viens no briesmīgākajiem afrikāņu geto. Daudz kas no tā laika saglabājies līdz pat mūsdienām, piemēram, strādnieku kopmītnēs ar gultām vairākos stāvos joprojām dzīvo cilvēki. Soueto redzēju briesmīgāko tirgu pasaulē. Putekļos, haosā un svelmē tirgo, piemēram, asiņainas, ar mušām aplipušas liellopu galvas, daudzi ir tik nabadzīgi, ka spējīgi nopirkt vien kādu ausi vai dzīvnieka asti. Soueto gan ir vieta, kur tūristam nepieciešams melnādains pavadonis. Soueto iedzīvotāji gan saka, ka pēdējos gados dzīve krietni gājusi uz priekšu, viņi ir lepni arī par to, ka priekšpilsētā dzimuši divi Nobela prēmijas laureāti arhibīskaps Tuti un cīnītājs par afrikāņu cilvēktiesībām Nelsons Mandela, kurš nesen turpat Johannesburgā nosvinēja savu 85. dzimšanas dienu. Parasts tūrists jau apciemot Mandelu diez vai varēs, taču viņam ir visas iespējas nokļūt uz Rovenas salu tur atrodas cietums, kurā Mandela pavadīja ilgus gadus. Tagad Rovenā par gidiem strādā bijušie Mandelas cietuma biedri, kuri būs gatavi pastāstīt vissīkākās detaļas par cilvēktiesību cīnītāja dzīvi un darbu.
Šobrīd valstī vērojama tendence, ka afrikāņi pamazām izspiež no vadošiem amatiem un politikas Rietumu ieceļotājus un viņu pēcnācējus. Kaut arī nekāda publiskā izrēķināšanās nenotiek un tādi fermeru slaktiņi kā kaimiņvalstī Zimbavē nav gaidāmi, daudzi baltie atstāj savus īpašumus, siltās vietiņas un atgriežas Eiropā.
Uz Dienvidāfriku brauc arī, lai medītu (tas gan ir dārgāk nekā citās Āfrikas valstīs) un apmeklētu Krīgera, Kalahari un citus nacionālos parkus, tostarp arī, piemēram, privātos lauvu un krokodilu parkus. Pa parkiem gan jāceļo kopā ar vietējiem reindžeriem, kuri labi zina, ko no katra zvēra var sagaidīt. Reiz mēs bijām spiesti laisties lapās no kādās saniknotas ziloņmātītes, kas sāka plivināt savas lielā ausis un taurēdama traucās mums virsū. Labi, ka reindžers nebija izslēdzis automašīnas dzinēju... Daudz plānāk klājas bēgļiem no nabadzīgās Mozambikas, kas uz Dienvidāfriku dodas labākas dzīves meklējumos: reindžeri apgalvo, ka Krīgera nacionālajā parkā, caur kuru ved bēgļu ceļi, apmēram puse no viņiem kļūst par upuriem plēsīgajiem zvēriem. Lauvām jau cilvēks ir ļoti viegls medījums...
Dienvidāfrikāņi ir ļoti lepni par saviem vīniem. Pazinēji apgalvo, ka tie ir ļoti atšķirīgi no citiem pasaules vīniem, sevišķi tas attiecas uz Kāpas provinci, kur ir īpaši maigs un pastāvīgs klimats. Dienviāfrikāņu vīndaris lāgā nesaprot, kad viņam stāsta par labiem un sliktiem vīna gadiem Eiropā. Apmeklējot vīna degustācijas, var sastapt gan izsmalcinātu vīna dzeršanas priekšnesumu visaugstākajā franču aristokrātijas stilā, gan vietējo stilu, kad afrikāņu puisis iedzer krietnu malku, to ar lielu troksni žļurkstina pa muti un liek tā darīt arī tūristiem. Sākumā tas liekas nepieklājīgi, bet, kad pats pamēģina, tad, izrādās, izjūtas ir fantastiskas.
26. jūlijs
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"