Āfrikas pārpildītais šķirsts – karibu!

,,Kenijā daudz visdažādāko zvēru, daudz putnu, un man patīk šejienes tautas. Āfrikā var lieliski medīt un zvejot zivis. Medīt, zvejot zivis, lasīt grāmatas, rakstīt, aprakstīt visu, ko redzi, - tas man ir visdārgākais.”
Tā savulaik rakstīja izcilais amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs par saviem piedzīvojumiem Āfrikas zaļajos pakalnos – pie Kilimandžāro. No visa viņa teiktā 50 gadus vēlāk teju nekas nav mainījies – vienīgi medīt vairs nedrīkst – vismaz nacionālajos parkos nē, taču process pārvērties foto medībās.

Kenija glabā vēl daudz patiesu dārgumu, kas slēpjas plašajās Āfrikas savannās un melnīgsnēji smaidošajās ļaužu sejās. Daudzviet šķiet, ka te sabiedrība, lai arī nabadzīga, ir tīrāka, jo to vēl nav skārusi globalizācija.
Tas varbūt tādēļ, ka pirmie baltie cilvēki iekšzemē ieklīduši tikai pirms aptuveni 140 gadiem. Kolonizatorus Āfrikā tolaik vilināja "baltais zelts" - ziloņkauls un citas trofejas, par kurām varēja dabūt labu naudu. Aristokrātiskie mednieki veselām svītām desmitiem kalpotāju pavadībā devās savannā, lai milzīgo koku paēnā no porcelāna tasītēm dzertu tēju un noraudzītos uz milzīgā Āfrikas bara dzīvi. Savanna karstajā Āfrikā ir kā hamburgera vidiņš, kur Ziemeļos un Dienvidos ir sausie tuksneši, bet pa vidu zaļa lapiņa ar milzīgu gaļas daudzumu.

Baltais dzīvnieku barā

Lielākā Āfrikas ēdnīca – tieši tā būtu jānosauc savanna, kura stiepjas simtiem kilometru visā Kenijas Dienviddaļā. Lielie dzīvnieku bari Masai Maras rezervātā neko citu nedara, kā vien grauž sauso un pastīdzējušo zālīti...
Nacionālajos parkos dzīvnieku skatīšanos regulē diezgan stingri noteikumi. Pirmkārt, ieejas maksas nav nekādas lētās: ~ 50 dolāri vienam cilvēkam par parkā pavadītu dienu. Otrkārt, situāciju neuzkrītoši kontrolē reindžeri, bez kuru pārraudzības nav iespējami izbraucieni parka teritorijā. Aizrautīgie dabas vērotāji ne mirkli nedrīkst atstāt mazo balto busiņu ar pavērto jumtu vai pusvaļējo džipu. Taču nevajag jau arī – zvēri ziņkārīgos busiņus uztver par daļu no bara un tikai nevērīgi paklimst malā. Noteikumi atļauj dzīvniekus vērot no sešiem rītā līdz pusseptiņiem vakarā. Tas ir satraucoši vērot, kā pusdieno žirafes nieka desmit metru attālumā vai kā ņiprās kārpcūkas saceļ astes kā antenas un ātrā riksī joņo cauri savannai. Atšķirībā no Botsvānas un Dienvidāfrikas ekvatoriālajā Āfrikā nacionālie parki nav iežogoti. Tas ļauj dzīvniekiem netraucēti pārvietoties un pasargā tos no pārmērīgas savairošanās. Masaimaras un Serengeti nacionālie parki, kas atrodas Tanzānijas – Kenijas robežjoslā, ir lielākā viendabīgā dabiskās savannas ainava visā Āfrikā. Savukārt viens no vismazākajiem, taču viskrāšņākajiem – ir Amboseli nacionālais parks, kura ainavu tikai apmēram 200 kilometrus no ekvatora kā mirāža papildina sniegotā Kilimandžāro (5895 m v. j. l.) – Āfrikas augstākā kalna virsotne. Īpatnējo klimatu ap kalnu nosaka pa vertikāli augšup lejup virpuļojošās gaisa masas, bet kūstošais ledājs un gruntsūdeņi dod apkaimes līdzenumiem neraksturīgi daudz valgmes. Tādēļ Amboseli parkā koncentrējas lieli zvēru bari, no kuriem vislabāk izpētīti ir Āfrikas ziloņi. To šeit ir ap 800 un savulaik tieši te Hemingvejs iedvesmojās rakstīt par Āfrikas zaļajiem pakalniem. Nakšņojot lodžēs – vidē iekļautās, ārēji vienkāršās, bet funkcionāli viesnīcai atbilstošās vietās – krēslas stundās gluži kā fatamorgāna liekas savvaļas dzīvnieku baru pārvietošanās majestātiskā Kilimandžāro fonā. Lodžēs vakariņas, kas seko vakara izskaņā, ir brangas pat izlepušākajiem eiropiešiem, bet laba tradīcija ir ģitāras spēle agrā vakara krēslā (tumsa kā pēc pulksteņa katru vakaru iestājas 18.30) ar dzīvespriecīgajām afrikāņu dziesmām vai masaju tradicionālo deju priekšnesumi.

Flamingo un baltie degunradži

Austrumāfrikas riftu ielejā, kas stiepjas no Somālijas pussalas caur Tanzāniju līdz Mali, atrodas Nakuru nacionālais parks. Tā seklajos sālsezeros bradā tik daudzi flamingo, ka no attāluma ezera ūdens šķiet sārts. Uzzinājuši, cik iedzīvotāju ir Latvijā, afrikāņi smejas – tieši divas reizes vairāk esot flamingo Nakuru ezerā. Šeit ceļotājiem atļauts mazliet izlocīt kājas, un putni viņus labprāt uzņem kā bara locekļus, tomēr izvairoties no roku palaišanas. Nakuru parks slavens arī ar baltajiem degunradžiem – sugu, kuras pastāvēšanai mūsdienās joprojām draud reālas briesmas. Izrādās, vainīgs ir lielā dzīvnieka rags, ļoti pieprasīts Austrumu medicīnā, kur to izmanto kā dabisko "viagru". Agrāk par to maksāja salīdzinoši nedaudz, bet nu viena kilograma cena sasniegusi jau 30 tūkstošus dolāru. Tādēļ vilinājums nošaut balto degunradzi ir tik liels, ka pirms gadiem desmit bruņota banda nogalinājusi piecus reindžerus, lai tiktu pie kārotā medījuma. Drošības nolūkos Nakuru nacionālo parku vienīgo šajā apvidū apjož žogs un gandrīz katru no 58 uzskaitītajiem dzīvniekiem parka darbinieki neizlaiž no acīm, sekojot viņu gaitām ar spēcīgiem binokļiem. Faktiski degunradzis, kurš iedveš bijāšanu ar savu trīs tonnu rumpi vien, ir diezgan neaizsargāts savas iedzimtās nevērības dēļ. Būdams miermīlīgs zālēdājs, viņš dažkārt kļūst pārāk prognozējams. Mēs bijām liecinieki, kā baltais degunradzis vieglā riksī tuvojās mūsu automašīnai. Nezinu, kas būtu noticis, ja vadītājs nepabrauktu nost no viņa izraudzītā ceļa. Ne jau aiz ļauna, iespējams, zvērs būtu saplacinājis auto bleķus gluži kā ceļarullis. Nakuru parkā mīt arī melnie degunradži. Interesanti, ka dalījums baltajos un melnajos degunradžos ir lingvistiska kļūda, jo viņi neizskatās ne balti, ne melni. Pirmie flāmu pētnieki baltajam degunradzim deva apzīmējumu wide, kas angliski nozīmē plats, bet, neskaidri runājot, līdzinās vārdam white (balts). Viņam ir daudz platāka mute, ar kuru tas plūc zāli kā tāda gigantiska mauriņu pļaujamā mašīna. Turpretī melnais degunradzis vairāk uzturas mežainajā savannā, apstrādādams krūmus un zemāko koku zarus, un šai nodarbei piemērotāks ir šaurāks deguns.

Viņa majestāte lauva

Masaimaras un Serengeti nacionālie parki pārsteidz ar savvaļas dzīvnieku migrācijas apjomiem. Oktobrī, novembrī visi Serengeti lielie zālēdāji jau ir pārvākušies uz ziemeļiem Masaimaras pusē, pulksteņrādītāju virzienā pa apli sekojot līdzi īsajai lietus sezonai un savannas sazaļošanai. Tur vienkopus ganās aptuveni pusmiljons zebru, divtik baltbārdaino gnu antilopju, un šo milzīgo baru, protams, pavada arī plēsēji. Masaimaras parkā noteikumi ļauj novirzīties no lielajiem ceļiem un iebraukt tieši savannā, lai vērotu īsto savvaļas dzīvi: grifu cīņas ap kritušām maitām, hiēnas, lauvas, leopardus un gepardus, uzglūnot savam laupījumam. Paēduši plēsoņas laiski žāvājas un par netālo ganāmpulku neizrāda nekādu interesi, bet ir vērts sagaidīt to mirkli, kad mednieka un upura skatieni sastopas. Sekundes simtdaļa, zibenīgs situācijas novērtējums, un antilope jau gabalā, bet plēsoņa izlēmis, ka šoreiz izredzes pusdienot palaistas garām. Lauva ir aristokrāts, kas mielojas tikai ar svaigu gaļu. Reiz gan redzējām, kā tas pārkāpa savus principus un tuvojās grifu un hiēnu apsēstai kritušai antilopei. Maitas rijēji pajuka kur kurais, atdodami vietu zvēru karalim. Iecirtis zobus beigtā dzīvnieka miesās, lauva acumirklī pārliecinājās, ka šis mielasts nav viņa cienīgs, un pagrieza tam muguru, kamēr, viens otru netraucējot, hiēnas un grifi turpināja plosīt laupījumu. Netraucētas vērošanas iespējas man sagādāja vislielāko baudu arī lodžēs. Sēžot uz terases, upē redzējām krokodilus, naktī ciemos atnāca servalkaķis, genetkaķis un savdabīgais bušbeibijs ar lielām, mirdzošām acīm. Nemaz nerunājot par vampīra izskata augļsikspārņiem maza suņa lielumā, kas laidelējās riņķī, un varāniem, kas skraidīja pa pagalmu, – arī atpūšoties daba bija mums visapkārt.
Tomēr ārpus aizsargājamajām teritorijām apdzīvotība ir tik blīva, ka tur neizdosies ieraudzīt nevienu plēsīgo zvēru. Šur tur pāri šosejai gan pārskrien pa kādai zebrai, žirafei vai antilopei, bet to nevar salīdzināt ar nacionālo parku bagātībām.
Vēl viena paradīze – Kisiti jūras nacionālais parks Indijas okeānā, kas aizsargā unikālus koraļļu rifus ap Vasini salu. Gliemežvāku zvejošanu, koraļļu gabalu laušanu un pārdošanu, kas bija viens no vietējo ļaužu tipiskākajiem rūpaliem, parka teritorijā tagad aizliedz Vašingtonas konvencija. Tāpēc to vietā nācis piedāvājums ienirt lagūnas ūdeņos un pašiem vērot krāšņo zemūdens pasauli – jūras zirdziņus, mēness zivis, jūras gurķus un neskaitāmas, citu par citu spilgtākas radības, kurām latviešu valodā nav izdomāti nosaukumi.
Tā ir tikai maza daļiņa no stāsta. Āfrika ir raiba kā leoparda āda – vēl nākamai reizei paliek elpu aizraujošās afrikāņu dejas, stāsti par 42 dažādām tautām, kas dzīvo Kenijā, un viņu dzīves laimes izpratni. Kenija ir kā Āfrikas kontinents miniatūrā – tik daudz dažādības tur lemts piedzīvot! Izdzirdot Jambo, zināsiet, ka tieši tā tiek mīļi sveicināts svešinieks šajā draudzīgajā zemē un kā nākamais seko – laipni lūdzam: Karibu!

Andris Klepers