Rietumu puslodes zemākais sauszemes punkts atrodas Nāves ielejā tuksnešu un kalnu ieskautā sālsezerā starp Nevadu un Kaliforniju.
Karstumā, sālī, gāzēs un vējā
Tūrisma literatūrā nekas daudz nebija atrodams, bet dažas frāzes tomēr iekrita acīs, piemēram, "karstākais punkts uz planētas" vai "nav vēlams apmeklēt vasarā, kad ezera virsma sakarst gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai". Bija pats jūlija vidus, kad mūsu mazā ekspedīcija virzījās pa vientulīgu autoceļu no Meksikas puses. Sākumā bija kaktusi, bet drīz vien pazuda arī tie. Šķērsojām bezgalīgas, retiem zāles kušķiem klātas teritorijas, kur līdz pat apvārsnim nebija saskatāmas ne ēkas, ne automašīnas, ne arī cilvēki. Ceļš sāka rāpties kalnā. Nāves ieleju ieskauj diezgan prāvi, vairāk nekā 3000 metru augsti kalni, toties pati ieleja atrodas zem jūras līmeņa.
Tuvojoties vakaram, sajūta kļuva pavisam nemīlīga. Nekas neliecināja par iespējamu naktsmītni. Tuvākais kempings bija iezīmēts pie nacionālā parka robežas. Kad saulrietā iebraucām parkā, mūs sagaidīja vien pamesta parka administrācijas ēka un atmiņas par kādreiz darbojošos kempingu. Braucām vēl labu stundu līdz pirmajai dzīvajai apmetnei. Pa ceļam vairākās vietās tvērām saulrieta ainas, skraidot apkārt un meklējot labākos skatu punktus. Varbūt tādēļ pirmais, kas kempingā piesaistīja uzmanību nākamajā rītā, bija liels plakāts ar uzrakstu "Šo apgabalu apdzīvo indīgas čūskas un insekti". Nekur iepriekš šādus plakātus nebijām redzējuši, tādēļ nodomājām, ka šeit laikam bieži gadās šāda rakstura ķibeles.
Nākamajā rītā šķērsojām kalnu grēdu un mūsu priekšā beidzot iznira Nāves ieleja. No augšas tā izskatījās pilnīgi gluda desmitiem kilometru garš sālsezers. Mūsu uzdevums bija visā šajā plašumā atrast vienu vienīgu punktu mīnus 85 m dziļumā. Kā mēs to atradīsim? Jāsaka, bijām nedaudz gatavojušies mums līdzi bija pat altimetrs (augstuma mērītājs). Bija arī termometrs, lai pārliecinātos, ka vasaras vidū šis tiešām ir arī karstākais punkts kontinentā. Pārvērtuši mūsu auto par pārvietojamo laboratoriju, devāmies dziļāk ielejā. Altimetrs drīz tiešām sasniedza nulles iedaļu. Nu bija jautājums, vai tas vispār paredzēts zemākām vietām. Pēc mirkļa parādījās pirmais skaitlis ar mīnusu, tātad viss bija kārtībā. Arī termometrs mūs iepriecināja ar katru jūdzi arvien vairāk. Nu tas rādīja jau vairāk nekā 50 grādus pēc Celsija.
Vietās, kas izskatījās kā ieplaka, devāmies ārā, lai veiktu precīzākus uzmērījumus. Lielākais pārsteigums bija tad, kad pirmo reizi izkāpām ārā no mašīnas. Salīdzinājumā ar spirgto kalnu gaisu te valdīja īsta elle. Bija karsts, turklāt sandalēs bira sacietējušie dubļi un sāls kristāli, kas bija vēl karstāki. Skrējām uz iedomāto ieplakas dziļāko vietu un mērījām tās dziļumu zem jūras līmeņa. Laika gaitā vizītes atstāja diezgan interesantu iespaidu uz mūsu frizūrām. Ielejā pūta diezgan spēcīgs vējš, tādēļ katra misija ārpus mūsu pārvietojamās laboratorijas pakļāva matus apmēram 53 grādus karstam fēnam. Pēc atkārtotiem uzmērījumiem frizūrā vairs nekas nebija labojams. Bijām jau diezgan dziļi ielejā, kad sākām bažīties, vai nebūsim paskrējuši garām īstajam punktam. Tomēr ļoti gribējās ticēt, ka šāda nozīmīga vieta ir kaut kā īpaši iezīmēta. Tad priekšā ieraudzījām ar ūdeni pildītu ieplaku ar laipu un vientuļu zīmi. Uz tās stāvēja rakstīts: "Sliktā ūdens (Badwater) baseins, 85,5 metri zem jūras līmeņa." Tātad zemākais punkts tomēr bija atzīmēts. Grāmatā atradām ziņas, ka ūdens, lai gan nederot dzeršanai, tomēr gluži indīgs neesot.
Lai pasaudzētu savu frizūru no neatgriezeniskām izmaiņām, es biju nolēmis turpmāk vilkt galvā cepuri. Tā bija kļūda, vismaz stāvot blakus "sliktā ūdens" baseinam. Cepuri nopūta, turklāt tieši ūdenī. Neko darīt, bridu tai pakaļ. Ūdens bija karsts, tomēr vārīšanās temperatūru gluži vēl sasniedzis nebija. Izvilku savu mici no ūdens, bet labi, ka tūlīt nesteidzos to likt atpakaļ galvā. Ar interesi vērojām cepures izmaiņas pēc kāda laika tā visa pārvērtās par baltu kristālisku objektu.
Te pamanījām pāri sālsezeram kādu nākam. Saskatījāmies un sapratām, ka šodien vēl neesam satikuši nevienu pašu cilvēku. Viņš nāca viens, ne somas plecā, ne ūdens pudeles. Kalsns, sportisks vīrs iesirmiem matiem, paskatījās uz mums un aizsoļoja tālāk. Nodomājām, ka viņš ir vai nu jocīgs, vai trenējas kādām izdzīvošanas sacīkstēm, jo parasti soļotāji diez vai trenētos šādā karstumā, turklāt bez ūdens.
Tuvējā kalnu grēdā bija vēl viena vieta, ko noteikti gribējās apskatīt, tā sauktā Gleznotāja palete. Nogāzes virsslānis bija nošļucis, atklājot veselu krāsainu minerālu bagātību. Šādas krāsas noteikti slēpās arī zem visām pārējām apkārtnes kalnu grēdām.
Pēc tradīcijas vakars pienāca vietā, kur tam nu nepavisam nevajadzēja pienākt. Mēs bijām šķērsojuši sālsezeru un nu nonācām tuksnesī. Pirms mirkļa pabraucām garām sānceļam, kurš veda uz kempingu. Ceļš bija aizšķērsots ar barjeru, uz kuras vīdēja plāksnīte: "Sezona beigusies. Slēgts." Ūdens te noteikti nebija, turklāt mēs sākām spriedelēt, kas ir patiesais cēlonis Nāves ielejas nejaukajam nosaukumam. Un, jo vairāk mēs par to domājām, jo vairāk likās, ka patiesais iemesls ir smagās gāzes, kas te kontinenta zemākajā punktā sastājušās no visas apkārtnes. Simtiem kilometru attālumā neviena koka, tikai reti zāles kušķi. Kur tad te lai rodas skābeklis? Tādēļ nolēmām šajā ielejā negulēt un sākām braukt kalnu virzienā.
Pāri kalnu grēdai
Lai tiktu pāri Nāves ieleju ieskaujošai kalnu grēdai, mums nācās uzbraukt gandrīz divus kilometrus augstāk un tad gandrīz tikpat uz leju līdz blakus ielejai. Augšupceļā visu laiku braucām ar trešo ātrumu. Pēc kāda laika ievērojām, ka sākusi kāpt dzinēja temperatūra. Laikam jau ilgā braukšana pret kalnu šādā karstumā konstrukcijā nebija paredzēta. Drošības dēļ uztaisījām pauzīti, lai apostītu motoru, nu ļoti negribējām palikt šaipus grēdai. Ātri pārlūkojām savus šķidruma krājumus tikai sulas un gāzēts ūdens. Turpmāk tuksnešainās teritorijās laikam vedīsim līdzi arī parastu ūdeni. Kaut kas tiešām smirdēja, taču izrādījās, ka tās ir riepas, kas bija uzsilušas uz karstā asfalta. Tikmēr palika gluži tumšs. Pēc kāda laika priekšā pamanījām uguntiņas un cerīgu uzrakstu motelis. Iegāju palūkoties. Saimnieks bija iekārtojies aiz letes, kas rotāta ragiem un citām medību trofejām, telpas dziļumā pie galdiņa sēdēja kāds vientulīgs viesis. Draudzīgi izrunājāmies par to, ko nozīmē uzraksts "Lieliskais gaļas cepējs" uz mana krekliņa. Kad biju to izskaidrojis, viņš uzreiz minēja, ka pašlaik tieši meklējot pavāru savam krogam. Nodomāju, ka darbs vientuļā viesu namā Nāves ielejā laikam nav mans dzīves aicinājums. Kad nonācām līdz cenām, es laipni atvadījos. Tās nudien bija atbilstošas šīs vietas vientulībai.
Ap pusnakti atradām pirmo ciematu otrpus grēdai, kurš mūs sagaidīja ar skaļu, ļaužu pilnu viesu namu. Reģistrācijā īpaši uzsvēra, ka pagalmā ir baseins. Kad līdz tam nonācām, vēlme peldēties tomēr pārgāja. Baseinā ar visām drēbēm bija salēkušas nēģerietes, pie tam viņas skaļi klaigāja un mazgāja savus bērnus. Tumsā jau neko īsti nevarēja saprast, bet rīta saulē pilsētiņa izskatījās tīri mīlīga. Īsts kovboju ciematiņš ar bāru centrā un krogiem uz katra stūra.
Kaspars Ulsts
Latvijas Avīze,
2004. gada 11. februāris